Foto: Krišjānis Zeļģis

literatūra

— Pieci veltījumi

Lauris Veips

16/06/2023

teikumos kā skrūvspīlēs iespiests bērnības plašums

 

***

skolas laika draugam

I

O, blondais ūdenskritum,
kura baseinā plunčājos,
O, glītākais no skolas zēniem
vai vismaz uz pusi slodzes,
Angelikas, Jekaķerinas, Santu un Marikas elks,
vienaldzīgs pret viņām kā mākslinieks,
kas kvēlākās ilgas atstājis ellē:
agrās pusaudzības plaukumā,
zaļi pietvīcis vaigos,
tu noguldīji mani uz lāpstiņām.
Caurumā pie treniņbikšu stakles
rēgojās Rīga.

 

II

Dažas agrīnās draudzības ir tik ciešas,
ka pēcāk sāc domāt:
viņam interesēja tava tazo kolekcija,
patika tava māsa,
ļoti vajadzēja nošpikot,
patika, kā tu smaržo.

Un jūsu nemitīgā plēšanās
nekādīgi nebija izskaidrojama ar to,
ka viņš tevi
mīlēja un ienīda
tāpat kā sevi pašu.

 

III

Kad dabū pa seju,
sajūta ir tāda,
it kā pie vaiga būtu uzsprāgusi
petarde.

Kad labi iesit pa šņurkām,
no deguna un mutes izsprāgst
sarkans konfeti.

Kad pienaglo pie gultas
un ausis piečukst pilnas
miklu vārdu,
tad atstāj kājstarpē zaņķi,
kā mākslinieks parakstoties
ar tūbiņu.

 

***

dzejniekam R.V.

man gribējās teikt – šķiet, esi piedzimis naktī. vai vismaz tava māksla ir tāda, kas vairās saules gaismas: teikumos kā skrūvspīlēs iespiests bērnības plašums, vārdu spirāles, kurās ar knīpstangām pievilkti akcenti – atmiņa par gražību –, darinātas dienas tumšajā laikā, kad elektrība ir lētāka. izcelti no darbnīcas tornīša, kas apvilkts ar skārdu, tavi darbi tomēr savādi mirdz. saki – tas tādēļ, lai nav jāmirdz tev pašam?

 

***

kapu tantiņai Mirtai

Ar bereti kā lillā hortenzijas ziedu,
grābekli rokā
un vecu smaidu,
vecu valodu,
tu mēdzi mani sveicināt,
kad nācu no skolas
gar Lisaskalna kapiem.

Pie kā tu ciemojies?
Ko pieminēji?
Gādīgos vecākus? Laulāto draugu?
Bērniņu, kas pavadīts
no smilšu kastes
uz smilšu kalniņu?

Tu, kapu skudriņa,
kādu zaudējusi
kā mēs visi,
tomēr turi vaļā savu sirdi
un uzturi šos kapus glītus.

Arī es,
kad mani smilšu klusums klās,
tomēr gribētu sajust,
ka augšā kaut kas
rušinās.

 

***

redaktoram ar salauzto kāju

kamēr es vēl guļu,
tu kā dārznieks
sarkanos šortos ar bezspalvainām veca riteņbraucēja kājām,
dzirklēm šņirkstot, apcērp to,
ko Daba manī salaidusi grīstē,
atturēdams no tādiem ekscesiem kā
“iegāja kā atraitnē”
un “šodien laiks kā sniegavīra pēcpusē”,
nekad neaizmirsdams paslavēt,
kad esmu maigs un jūtīgs
kā tagad.

cik meiteņu nav nākušas klāt
pēc publikācijām tavā žurnālā.
esot ar viņām,
es domāju par tevi.

kad esmu ko pateicis,
es ilgi apsūkāju savus vārdus
kā akmentiņus.
starp tiem ir arī
tavējie.

jo tu esi rediģējis
manu dzīvi:
noslēpumaino egli pie lauku mājām,
šo sirdi, kas reiz mezglojās
šaurībā un tumsā kā telpauga saknes,
šīs debesis –
nu tu esi tām tuvāk,

aiziedams ne vairs ar kruķiem,
bet ķekatām.

 

***

mīļajai S.

kā govs pa ganību dambi
latvijas brūnajā apmetnī
cietumnieks pa brīvības ielu
kangars pa lāčplēša ielu
rīdzinieks pa maskavas ielu
kā zirgs uz slidena bruģa
kā leitis pa tērbatas ielu
lampiņu krellēs skaitīdams laimīgās dienas
kas pienākas citiem
pa naksnīgo pilsētu
kā pa savu guļamistabu
es nomoda nomidzī medīju sakarus
pacēlis telefonu līdz debesu griestiem
līzdams ellišķīgos pagrabos kur servē
kūpošas desiņas ar štovētiem kāpostiem
kanālmalā apsegdams gadījuma brūti ar plašķi
nesmādēdams nevienu no šejienes jukušajiem:
iestāžu vajāto ar viņas poļu piegulētāju
varzu kas nelabi brēkdama iznirst no pazemes lielveikala
un trīskājaino suni kas turieni sargā
neticami mazo eskalatoru kā barona centra aklo zarnu
jaunus niknus vīriešus kas nespēj pateikt ko tad viņi īsti domā

kā donkihots pa dzirnavu ielu
bermonts pa 11. novembra krastmalu
jauna simpātiska rīdziniece pa kārļa ulmaņa gatvi
es šķiežu no pulksteņiem pazudušo laiku
četrstūroju pilnmēness riņķi
uzdodu piedaudzīgus jautājumus namu klintīs izkaltajām sfinksām
eksaltēti smeļu katru sīkumu ko piedāvā intriģējošs vakars šajā pilsētā
kas bez mitas nedzirdami kliedz kā garguja

jo to kuru patiešām mīlu
es šovakar nevaru satikt