— Pērtiķis zīmju brikšņos

Par Oktavio Pasa grāmatu Pērtiķis gramatiķis (no spāņu valodas tulkojis Edvīns Raups; Neputns, 2023)

Valoda – un, jā, arī “tika-tika-gramatika” – ir ne tikai rakstnieku, filozofu, teologu, politiķu un žurnālistu galvenais darba instruments, bet arī esamības transcendentāla daļa. Valoda vienlaikus atļauj un liedz cilvēkam pieskarties īstenībai, atrodoties nemitīgā ceļā uz absolūto, tomēr allažiņ attopoties jau atpakaļceļā uz ierasto, eksistenciālo, loģikas likumiem pakļauto pasauli, kurā cilvēks ir mūžīgi viens. Mūžīgi viens kā pamestās Galtas vērotājs, kurš klejojumos ar gara acīm gan spēj iztēloties pagātnes krāšņo greznību, taču arī pamana, ka šobrīd tā ir īstenības aizēnota un ka viņa, vērotāja, spēkos ir tik vien, kā ar nūju izdzenāt pērtiķus, kuri, gluži dabiski, ieziņkārojušies par tūristu savā tagadējā dzīvesvietā.

Kā jums šāda valodas definīcija? Tai, protams, ir acīmredzami trūkumi, uz kuriem centīšos norādīt, palūkojoties uz šo instrumentu caur rakstnieka, Nobela prēmijas laureāta Oktavio Pasa meditatīvā teksta Pērtiķis gramatiķis prizmu.

Uzkrītošākā un viltīgi vilinošākā asociācija, lasot Pērtiķi gramatiķi, būtu atrast simbolu kopu – valoda un pa pusei pamestā Galta, svētceļnieku galamērķis, tempļu pilsētiņa Indijā, kas sevī slēpj krāšņās pagājības zīmes, kuru šimbrīžam apdzīvo bērni un pērtiķi, priesteri un vientuļnieki. Abi ir rakstnieka pastaigu vieta, abos klīšana ir, no vienas puses, nejēdzīga, no otras, piešķir šim ceļam nozīmi. Protams, tas ir sava veida svētceļojums, garīgs pārdzīvojums, kas tiek izteikts novērotāja valodā.

Taču arī šāds lasījums, tāpat kā recenzijā piedāvātā pirmā rindkopa, protams, ir ļoti vienkāršots skatījums uz to, ko Pass īstenībā mēģina pavēstīt savam lasītājam un, iespējams, vienlaikus arī sev. Tāpat šāda utošanās ar simbolu kopām nepalīdz atrast atbildi uz jautājumu – vai dzejnieks Pass nodarbojas ar valodu, vai arī tikai cenšas aprakstīt, kā būtu iespējams ar to nodarboties? Kāpēc valodas mīklainos ceļus viņš sāk mīt tieši hinduistu svētvietā?

Pa pusei pamestās Galtas detalizētajam un tēlainajam aprakstam tekstā ir liela nozīme, tomēr tā paver daudzslāņainu interpretācijas lauku – ja Galta ir valodas analoģija, tad kā, kāpēc? Tikai beigās Pass pieved lasītāju pie Hanumāna ziedokļa un apraksta pielūgsmes rituālu, tādējādi ieaužot kā Galtu, tā valodu dievišķā kosmosa audumā – tādā, kurā viss ir vienots, bet tagadnīgs, kurā nozīmes izgaist, kolīdz tiek piešķirtas, kurā rakstnieks ar nūju dzenā pērtiķus kā dievišķus, ziņkārīgus vārdus, kuri atnākuši tāpat vien paskatīties, kas cilvēkam meklējams viņu mājvietā.

Ja reiz esmu pieminējusi pērtiķus un Hanumānu, tad jānorāda, ka Tālo Austrumu reliģijas un domāšanas veids Pasa darbā ir ļoti centrāls. Kā precīzi norādījis Pasa tulkotājs Edvīns Raups, Pasa dzeja “izslejas kā milzīgs tilts (Hanumāns?) starp Rietumiem un Austrumiem”.¹ Taču skatīt un, vēl jo vairāk izprast, tiltu nebūt nav tik vienkārši, tāpēc recenzijā piedāvāšu palūkoties uz atsevišķiem Pasa izteikumiem, kas lasītājam, iespējams, radīs priekšstatu par tekstu un, cerams, – arī interesi ar to iepazīties.

Piemēram, runājot par frāzēm, Pass izmanto negatīvās domāšanas pieeju, paskaidrojot, kas nav viņa rakstītās frāzes (iespaidi, iztēlojumi, domas, tas, ko es lasu vai redzēju, īstenības otrā puse) un šķietami nevērīgi, palīgteikumā, it kā starp citu paskaidro: “tās ir nepateiktais pārpalikums [..], tās ir valodas otrā puse, tas, kas mums ir tepat mēles galā un kas izgaist, pirms top pateikts, otrā puse, kas neļaujas saukties vārdā, jo ir pretējais vārdam.”² Valodu nav iespējams notvert loģikas tīklā un piemērot ērti saprotamam lietojumam – tā, šķiet, ir kāda dievišķa (kosmiska? Visumam piederoša? transcendentāla?) auduma daļa, kuras ieloces cilvēks iztālēm var novērot, taču, kolīdz domājas valodu satvēris un to pārvaldām, tā pagaist, atgādinādama, ka viss ir “tukšvidus”.³ Pasam tas nav mēģinājums filozofēt (gluži otrādi, filozofiska dzejnieka statusu viņš nekad nepieņēma⁴), piedāvāt kādu skaidrojumu neizskaidrojamajam, kā es to mēģinu darīt šīs recenzijas sākumā. Manuprāt, grāmatas gaitā viņš mēģina aprakstīt, ko īsti nozīmē dzīvot valodā, dzīvot ar valodu un dzīvot valodu – paveikt cilvēkam teju neiespējamo uzdevumu, kurā būtu jānošķir metafiziskais no fiziskā (aristoteliskā izpratnē). Ja vārdi ir tukšvidus, tad nekā nav; taču, ja viss ir tukšvidus, tad viss ir vārdi, līdz ar to – nenovēršami viss ir arī dievu pilns – tāpēc, ka bez valodas nekā cita nav. Un man ir intuitīva nojauta, ka te Pass nedomā no rakstniekiem un dzejniekiem bieži dzirdēto frāzi par valodu kā darba instrumentu vai filozofu apgalvojumu, ka valoda ir esamības struktūra. Ko tieši viņš ar to domā, uzsvērsim, pats būdams dzejnieks, bet atteikdamies no filozofiska poēta statusa?

Man, protams, nav skaidras atbildes arī uz šo jautājumu, taču pieļauju, ka te būtu vietā pievērsties vienam no grāmatas varoņiem – Hanumānam. Pasa darbā pirmoreiz šis indiešu dievs-pērtiķis parādās lasītāja prātu mulsinošā situācijā: proti, viņš pārlūko mežu un uzskaita tajā redzamos kokus, dažus gan vārdā neminot, lai tos sodītu. Tie ir zīmju brikšņi, biezoknis, kurā jāatrod ceļš, kurā pasaule atklājas kā neveikli uzrakstīts un pat dieviem nesalasāms teksts (31.–32. lpp.). Indiešiem Hanumāns ir uzticības, pašaizliedzības, spēka un izveicības iemiesojums, viens no Rāmājanas varoņiem. Par Hanumāna spēku, izveicību un ambīcijām liecina, piemēram, mīts par viņa dzimšanu – kad apsara Anjanā viņu dzemdējusi, mazulis bijis tik izsalcis, ka, nespēdams paēst no mātes piena, lēcis debesīs, lai apēstu sauli (par to izpelnījies krietnu sodu no dieviem, miris un ticis atdzīvināts, taču palicis sakropļots).⁵ Turklāt, kā epigrāfā norāda Pass, Hanumāns ir devītais gramatikas autors. Viņa māte ir Brahmā – dieva radītāja – mazmeita, kas jau norāda uz viņa saikni ar pirmatnējo, ar sākotni un līdz ar to – arī ar valodas okeānu.

Bet būsim godīgi – valoda nav nekāda “esamības transcendentāla daļa, kas vienlaikus atļauj un liedz cilvēkam pieskarties īstenībai”, jo arī tas, tāpat kā visa šī recenzija-eseja ir vien vārdu virknējums, pūliņi piešķirt nozīmi diženumam, ko radījis visvarenais pērtiķis Hanumāns. Nebūs par lieku atgādināt, ka pat Mahābharātas dižākais varonis Bhīma nespēj pacelt pat ne Hanumāna astes galu, kas aizšķērso viņam taku.⁶ Taču astes milzīgums, protams, nevar atturēt no mēģinājuma, un Pasa mēģinājums palūkoties uz valodu ir absolūti iesakāma lasāmviela ikvienam, kas daļu sava steidzīgā laika ir ar mieru atvēlēt pārdomām par savām attiecībām ar valodu.

1. Edvīns Raups, “Oktāvio Pasa domājošā valoda”, Kentaurs XXI, Nr. 32 (Rīga: Minerva, 2003), 192. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Oktavio Pass, Pērtiķis gramatiķis. Tulk. Edvīns Raups (Rīga: Neputns, 2023), 33. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Turpat, 34. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Edvīns Raups, “Oktāvio Pasa domājošā valoda”, Kentaurs XXI, Nr. 32 (Rīga: Minerva, 2003), 191. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Rao, Velceru Narayana, “Hanumān”, Encyclopedia of Religion, ed. Lindsey Jones, Vol. 6 (New York: Thomson Gale, 2005), p. 3775.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Sigma Ankrava, Indiešu dievi un dieves (Rīga: Dienas Grāmata, 2019), 91. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)