— Teksta kadra meistarklase

Par Georgija Danelijas grāmatu Pasažieris bez biļetes (no krievu valodas tulkojis Gundars Āboliņš; Upe tuviem un tāliem, 2023) un Tālivalža Margēviča Dzīves melnā montāža (Zvaigzne ABC, 2023)

 

Ievērojamais tenors Mariss Vētra grāmatā Mans baltais nams reiz rakstīja: “Kopš dejotāji sākuši dziedāt un dziedātāji – dejot, Operai klājas labi.” Pārfrāzējot iespējams teikt, ka arī latviešu oriģinālajai un tulkotajai literatūrai klājas labi – tajā ieplūst visai daudz dažādu patīkami atspirdzinošu vēsmu, kopš pie rakstīšanas arvien biežāk ķeras ne tikai pazīstami literāti un debitanti, bet arī citu, ar literatūru nesaistītu, profesiju pārstāvji. Viena no interesantākajām sakritībām pēdējā laika jauno izdevumu klāstā ir divi darbi, ko sarakstījuši teju vienaudži – ievērojami bijušo padomju republiku kinorežisori. Ar pavisam nelielu laika atstarpi pie latviešu lasītāja nonākusi gan latviešu kinodokumentālista, prēmētās triloģijas Šķērsiela un citu filmu autora Tālivalža Margēviča autobiogrāfiskā grāmata Dzīves melnā montāža, gan gruzīna, daudzu visā PSRS populāru spēlfilmu režisora Georgija Danelijas tāda paša žanra darbs Pasažieris bez biļetes, ko latviskojis aktieris Gundars Āboliņš. Lai gan abi autori lauvas tiesu radošā mūža aizvadījuši nevis pie rakstāmgalda, bet aiz kinokameras (tiesa, abiem tā nav vienīgā izdotā grāmata), šie darbi humora un iztēles bagātinātās skicēs ar režisora profesijai neatņemamo asredzīgumu dokumentē pašu dzīves līkločus un radošo darbību, ar precīziem triepieniem uzburot laikmetu, kas aprakstītajās 20. gadsimta otrās puses desmitgadēs abiem autoriem bijis vismaz daļēji kopīgs.

Gan Danelija, gan Margēvičs savos darbos – primāri kinofilmās, protams, taču tas savdabīgi atspoguļojas arī rakstītajā tekstā – ir kadra izstrādes meistari. Literatūras teorijā sastopamais termins – vēstījuma paveids “kameras acs” – abu grāmatu apzīmēšanai iederas kā naglai uz galvas, jo ne viens, ne otrs necenšas nedz sniegt vispārinātus secinājumus, nedz “ielīst” savu personāžu prātā un domās, atskaitot – un arī tad bez skaļām bazūnēm – paši savējās. Ir tikai vizuāli redzamā aina, vērojums: smalks, trāpīgs, bez liekām detaļām – un, lūdzu, lasītāj vai skatītāj, izdari secinājumus, ja spēj. Ja nespēj – vienkārši baudi.

Margēvičs bijušajā LPSR un arī krietni ārpus tās robežām kļuva slavens kā drosmīgs dokumentālists, kas savās filmās nevairījās skart arī jūtīgus tematus, par kuriem padomju režīma apstākļos runāt ne tikai nebija pieņemts, bet varēja būt arī bīstami – ja ne vairs fiziskā, tad radošā aspektā noteikti. Dzīves melnā montāža ir no atsevišķām spilgtām – gan humoristiskām, gan smeldzīgām, tostarp gandrīz neticamām – epizodēm savirknēts vēstījums, kas precīzi imitē dokumentālā kino stilu. Stāsts par autora mūžu šeit tiek izstāstīts caur dzīves ceļā sastapto cilvēku un zīmīgu, ietilpīgu atgadījumu metaforisko prizmu.

Savukārt Danelija, ko padomju laikus piedzīvojis skatītājs lieliski atceras kā Mimino, Neskumsti, Kin-Dza-Dza!, Rudens maratons un citu slavenu filmu autoru, savā stāstījumā ataino to pašu estētiku, kuru pazīst viņa skatītāji, – ironisku, dzīvespriecīgu, nedaudz huligānisku, nereti traģikomisku, bet vienlaikus arī tālu, netveramu skumju cauraustu, gluži kā gruzīnu daudzbalsīgo kora dziesmu melodijas. Nu kā lai neatceras kaut vai epizodi no filmas Mimino, kur Vahtanga Kikabidzes tēlotais titulvaronis, pasta kantorī cenšoties sazvanīt Telavivu Izraēlā, nejauši piezvana uz Telavi Gruzijā un nepazīstamais sarunbiedrs ne tikai nepārtrauc negribēto sarunu, bet lūdz to turpināt ilgāk, jo ir noilgojies pēc komunikācijas ar dzimtās puses ļaudīm, līdz beidzot abi nepazīstamie vīrieši pa telefonu vienojas kopīgā gruzīnu dziesmā? Vai epizodi, kur šis pats varonis, pāri neizbraucamiem kalniem helikopterā transportējot dzimtā ciema iedzīvotājus, kādu dienu ir spiests pārvadāt arī neatliekamu bagāžas vienību – govi, kas, saitēs zem lidaparāta iekārta, rimti šūpojas gaisā virs zaļo pakalnu ainavas? Un kā ar lipīgo, bet (ja atrodam oriģinālteksta tulkojumu) smeldzīgo dziesmiņu Čito, gvrito, čito margalito?

Ar smiekliem caur asarām Danelija vēsta par to, kā liktenis pavisam negaidītā (bet varbūt iepriekšnolemtā?) veidā jaunības gados aizved viņu uz Vissavienības Valsts Kinematogrāfijas institūtu, jo, kā saka paša tēvs: “Kur citur tādu muļķi lai liek?” Proti, jaunībā Gogi uz ielas ieraudzījis, teiksim tā, visai sagurušu intelektuāli, kuram rokā bijis laikraksta numurs ar informāciju par režisoru kursa uzņemšanu. Un tā tālāk: epizodi aiz epizodes paveras ieskats gan ikonisko filmu tapšanas procesa aizkadros, gan paša autora dzīves līkločos. Tiesa gan, pēdējo tēmu Danelija skar krietni atturīgāk nekā viņa latviešu spalvasbrālis – pavisam īsi, vien pusteikumā, minēts, piemēram, tāds traģisks fakts kā dēla bojāeja. Danelija daudz uzmanības velta ģimenes locekļiem, tostarp tēvam un tantei – slavenai kinoaktrisei –, bet tikpat kā nestāsta par izjūtām un domām, drīzāk glezno skices, kas ļauj lasītājam pašam tās uzminēt – vai arī ne.

Bieži vien šķiet, ka aprakstītās ainas burtiski uzzibsnī acu priekšā jau kā gatavi kino kadri – piemēram, aina no filmas Serjoža tapšanas grāmatas pirmajā daļā, kurā tiek filmētas puisēna Serjožas vecvecmāmiņas bēres. Tā kā filmēts tiek nevis tiešais kadrs, bet gan ilustratīva aina – bērinieku gājiena mestās ēnas uz zemes –, režisoram jāveic izmaiņas kadrā, lai ēnas būtu “pareizas”. Piemēram, lai vizuāli īsākajā ēnā personāžam “kājās” šķistu uzvilktas bikses, īstajam lomas tēlotājam ir jāizmetas apakšbiksēs… Vēl trakāk: lai parādītos ēnas, ir jābūt saulesgaismai, tātad, tiklīdz debess spīdeklis paslēpjas aiz mākoņa, sēru gājiens apstājas, visi filmas dalībnieki sēž un pīpē, gaidot nākamo “gaismas brīdi”… Lieki piebilst: iztēlojoties filmēšanas procesu un skatoties no malas arī nejaušo garāmgājēju reakciju, lasītājs jau šķauda smieklu asaras. Līdzīgu traģikomisku intonāciju uzbur filmā Neskumsti! atainotais varoņa bēru mielasts, kuru tas tuviniekiem un draugiem sarīkojis, sev vēl dzīvam esot, – skan dziesmas, plūst vīns, viesu vidū rosība kļūst arvien jautrāka, bet pats “nelaiķis” un arī skatītājs pamazām skaudri apjauš aizritošā laika neatsaucamību.

Salīdzinot abas grāmatas, labi redzams: tās perfekti ilustrē, kāds okupācijas gados bija vai vismaz varēja būt radošas personības ceļš uz meistarību un pašizpausmi, vienlaikus ievērojot laikmeta uzspiesto nepieciešamību turēties atļautajos rāmjos un mācoties tos pārkāpt tik nemanāmi, lai tie, kam nav jāsaprot, vēstījumu nesaprastu, bet tie, kam vajag – uztvertu. Gan Danelija, gan Margēvičs savos kinodarbos atļāvās iekļaut visai pārgalvīgus zemtekstus, un abiem režisoriem nereti nācās ar slepenu prieku konstatēt, ka padomju cenzūrai ironiskie smalkumi paslīdējuši garām, kamēr Ēzopa valodu labi apguvušie skatītāji tos uztvēra nemaldīgi. Tā kā kultūras darbinieki, to skaitā aktieri un režisori, padomju režīma apstākļos bija starp retajiem izredzētajiem, kuriem bija atļauts doties uz ārzemēm, abu grāmatu autori tekstā iekļauj arī aprakstus, kuros teju absurda drāmas cienīgos skatos atainots, kā notiek okupētās un brīvās pasaules sastapšanās un mijiedarbība. Jā, neapšaubāmi komiski, bet lasot nevar arī nedomāt par to, kas īsti ir šī situāciju humora pamatcēlonis. Piemēram, kad krievu kinoaktrisei Francijā preses konferencē tiek uzdots jautājums, kādā dzīvoklī viņa dzīvo (kas tātad raksturotu padomju kinodarbinieku dzīves līmeni), aktrise kautrējas atzīties, ka mitinās 12 kvadrātmetru lielā platībā un nosauc, viņasprāt, atbilstošāku skaitli, proti, 25 kvadrātmetrus. Taču tulkotāja, īsti nesaprazdama teikto, iztulko, ka krievu dīva mitinās 25 istabās, un publika ir šokā par tādu nepieredzētu greznību – kāds no zāles pat sauc, ka esot vīlies sociālismā…

Savus pastāvīgos aktierus Danelija raksturo koši un sirsnīgi, īpaši daudz uzmanības veltot dziedošajam Kikabidzem un sākotnēji pret režisora iecerēm skeptiskajam Ļeonovam. Jā, brīžiem īsās teksta epizodes, kas virknējas tādā kā raibā rožukronī, atgādina aizkulisēs stāstītas “teātra anekdotes”, bet nevar nepamanīt, ka gabaliņu pie gabaliņa no kuriozajiem atgadījumiem aužas daudzkrāsaini dokumentēts laikmeta ainas gobelēns.

Interesanti: pret to, ka Danelijas grāmatā aktuālo politisko notikumu kontekstā varbūt tiktu saskatīta okupācijas laika glorificēšana, tekstu apdrošina nevis autors, bet gan tulkotājs, priekšvārdā atzīmējot, ka grāmatā nav jāmeklē nostalģija pēc padomju laikiem, bet tā drīzāk ir apliecinājums, ka arī tolaik cilvēki dzīvoja pilnasinīgu dzīvi, nezaudējot humoru, spītīgu izdzīvotprasmi un cilvēcisko attiecību veidošanas mākslu.

Un jāpiemin vēl beidzamais abus darbus vienojošais faktors. Caur ekstravagantu personību spridzīgajiem dzīvesstāstiem un humora blīvo aizsegu fonā vīd kas klusināti maigs, skaļi nedeklarēts: dziļa un patiesa dzimtenes mīlestība. Šis jēdziens ir starp tiem, kurus biežās valkāšanas dēļ vairāmies pieminēt, bet kuri nemaz nav jānosauc vārdā, lai būtu klātesoši. Jā, lai neieslīgtu sentimentālā banalitātē, par mīlamo objektu bieži var un vajag pasmieties un to pakritizēt, bet cauri smiekliem un dažbrīd visai šerpiem komentāriem lasītājs samanīs nepateikto – Latvijas līdzenumi un Gruzijas kalni, cilvēku mazās savdabības un lielās sirdis abu talantīgo autoru darbos ir tas mūžīgais, patiesais fons un tā substance, bez kuras – vienalga, režīmā vai ārpus tā, – nekāda radīšana nav iespējama.