Tas sākās, kad man bija 14. Svešs vīrietis dzimtajā pilsētā man uzsita pa dibenu. Es nervozi smējos, viņš smējās, viņa draugi smējās. Neatceros, ka tolaik būtu par to pastiprināti domājusi, bet tagad, to atminoties, paliek visnotaļ šķērmi, jo man bija 14, jo manai māsīcai ir 17, jo viņi visbiežāk aiztiek jaunas meitenes, kuras vēl bieži vien nemāk sevi aizstāvēt (un, jā, nervozi smejas), jo ap 30 gadu vecumu sāku pamanīt, ka saņemu arvien mazāk nevēlamas uzmanības, kas, no vienas puses, priecē, bet, no otras puses, nozīmē, ka es kā bērns vai divdesmitgadniece biju iekārojamāks un vieglāks upuris, ka citas meitenes un jaunas sievietes joprojām ir.
No 14 gadu vecuma līdz šim brīdim noticis vēl daudz. Iespējams, dažus no gadījumiem pat esmu aizmirsusi, bet zinu, ka man trīs reizes ir sekots (vienā no reizēm sekotājs bija tik piedzēries, ka brīdī, kad ar draudzeni no viņa aizbēgām, nesaprata, kur atrodas), pēc abām pārējām reizēm man vēl ilgi uz ielas, pat diennakts gaišajās stundās, auga paranoja. Astoņpadsmit gadu vecumā, kad mēdzu piedalīties diezgan trakās ballītēs, pēc kurām visi kopā kaut kur gājām gulēt, blakus guļošais puisis mani nemitējās aiztikt, lai gan visu laiku grūdu prom viņa rokas. Divas reizes mani bez jebkāda brīdinājuma (vai pat acu kontakta) noskūpstīja pilnīgi sveši vīrieši – pirmajā reizē man bija knapi 20 un pēc tam šis vīrietis turpināja man stāvēt blakus, apķēris manus plecus, otrā reize bija pagājušajā gadā, kad biju palīdzējusi svešiniekam atrast ceļu un viņš kā pateicību piedāvāja man skūpstu, no kura atteicos, bet tāpat to saņēmu. Vīrieši blakus gardi smējās (visiem Twitter asprāšiem – nē, mums nevajag, lai mūs glābjat, bet vismaz tik daudz, kā nesmieties, varētu). Citā reizē daudz vecāks vīrietis, nesaņēmis manu telefona numuru, mani nelaida ārā no trolejbusa. Un jau atkal – netālu sēdošajam vīrietim tas likās smieklīgi. Kamēr ar draudzeni sēdēju autobusa pieturā, svešs vīrietis tai vairākkārt gāja apkārt, skatoties uz mums kā ekspozīciju; kādreiz, kad izmantoju iepazīšanās lietotnes, nemitīgi saņēmu detalizētas ziņas par to, ko ar mani gribētu izdarīt (bez “labdien” vai “sveiki”, vai citiem ievadvārdiem), netālu no centrālās stacijas divi strādnieki mani apsprieda, viens otram jautājot: “A tu sev tādu negribētu?”
Kādreiz daudzus no šiem atgadījumiem mēdzu atstāstīt kā jokus, bet pēdējā reizē, tajā, kad mani otru reizi bez piekrišanas noskūpstīja svešs cilvēks, gāju mājās un raudāju, un iekritu depresīvā epizodē vēl uz kādu laiku. Gribētos jau sev ieskaidrot, ka tas nekas tāds nav, bet patiesībā es nejutos kā cilvēks, es jutos kā bezmaksas bukletiņš, ko jebkurš var tā vienkārši pagrābt, kā būtne, kurai citu acīs nav vērtības, – es te vienkārši esmu, lai kādu izklaidētu, vienalga, ko es jūtu un domāju.
Rezultātā reizēm arī pati sev mēdzu ieskaidrot pilnīgi absurdas lietas – tagad tu esi neglīta, tāpēc tev vairs nepievērš uzmanību (it kā no tā būtu atkarīga mana vērtība), beidz ģērbties tik izaicinoši (lai gan manā gadījumā “izaicinošs” skaitās jau parasts lencīšu krekliņš), ja tu tur pati nelīstu un skaļāk teiktu nē, nekas tāds nenotiktu, līdz ar to tu nevari vainot vīrieti, un galu galā – tu pazīsti cilvēkus, kuri ir patiešām izvaroti, līdz ar to nekas tāds tiešām nav noticis, it kā šī nemitīgā pazemošana būtu kaut kādas sacensības.
“Izvarot” ir visnotaļ skaļš vārds, līdz ar to nešķiet, ka savā situācijā varu to izmantot, tomēr pēc pieciem gadiem varu teikt, ka manas robežas netika ievērotas. Man bija 25, biju aizgājusi uz pāris randiņiem ar nedaudz vecāku vīrieti (šķiet, ka tolaik viņam bija 27). Nebiju īsti droša, vai man šis cilvēks tiešām no visas sirds patīk, bet kopumā viņš man tomēr šķita simpātisks, asprātīgs un pieklājīgs. Gribēju zināt, vai šīs attiecības varētu izvērst. Viņš mani uzaicināja pie sevis uz vakariņām. Pēc tām viņš mani uzaicināja dejot, noskūpstīja. Kad viņš iekarsa, teicu, ka šoreiz ar viņu gulēt gan nevēlos. Viņš teica “labi”. Bet turpināja iesākto. Es nervozēju, saspringu, atkārtoju, ka seksu nevēlos, bet viņš turpināja mani bīdīt gultas virzienā. Es nekliedzu, neskrēju prom, arī mierīgi neaizgāju, tomēr vairākas reizes atteicos, bet, tā kā es fiziski aktīvi nepretojos, viņš to pieņēma kā piekrišanu, lai gan verbāli to tā arī nedevu.
Šis neizbēgami ir tāds gadījums, kurā es vainoju sevi un droši zinu, ka arī daudzi līdzcilvēki mani vainos, – pati aizgāju uz dzīvokli un skaļāk par sevi neiestājos –, tomēr ar citiem partneriem abpusēja piekrišana vienmēr bijusi ļoti skaidra. Labākajās no manām seksuālajām attiecībām pārliecināmies par viens otra labsajūtu un vēlmi procesu turpināt arī vairākas reizes. Nekad neesmu līdz galam izpratusi cilvēkus, kuri apgalvo, ka uzbudinājumā nespēj nolasīt, kas ir vai nav piekrišana. Iespējams, tā tomēr ir dziņa kalpot tikai savam ķermenim, nevis reāla klātesamība un vēlme sajust arī otra iesaistītā ķermeni un labsajūtu.
Pārlasot uzrakstīto, atgriežos pie domas par bezmaksas bukletiņu. Vēl esmu izmantojusi vārdus “publiskais īpašums”. Man, manām draudzenēm, kolēģēm, radiniecēm, mums visām apkārt ir nomācoši daudz cilvēku, kas uzskata, ka mūsu viedoklim, sāpēm, domām un sajūtām par mūsu pašu ķermeņiem īsti nav nozīmes. Mēs eksistējam, tātad mūs var aiztikt, kad ienāk prātā.