— Micēlijs vienmēr atradīs ceļu uz virspusi

Par Viktorijes Hanišovas romānu Sēņotāja (no čehu valodas tulkojis Jānis Krastiņš; Pētergailis, 2023)

 

Piedod, Sisī, nav laba veida vai brīža, kad to eleganti iepīt rakstā, tāpēc teikšu uzreiz un tieši – šī ir grāmata par meiteni, kuru deviņu gadu vecumā vairākkārt seksuāli izmanto viņas tēvs, un par šīs meitenes (ne)spēju pārvarēt traumu vēlākos gados. To sapratu, kad romānā biju ticis līdz trešdaļai, jo šī ir tā retā reize, kad, ķeroties pie lasīšanas, par grāmatu nezināju teju neko – biju vien pārskrējis pāri tulkotāja Jāņa Krastiņa anotācijas rindkopām. Atklājot šo “intrigu”, atšķīru un rūpīgi pārlasīju ceturto vāku: “ģimenē piedzīvotā trauma”, “bērna dvēsele”, “ģimenes robežas”, “vecāku upuris”; un tālāk izvilkumu no kāda čehu bloga: “[..] vardarbība, kas pret Sāru pastrādāta bērnībā.” Ja zina, šie mājieni nešķiet tik aizplīvuroti, tomēr valoda ir izvairīga. Un nav arī grūti saprast, kāpēc: pedofilija no mārketinga viedokļa ir diezgan neparocīga tēma, jo ir maz cilvēku, kuri par to gribētu lasīt saulainā jūnija atvaļinājumā.

Piedod, Sisī, manu ironiju – tās ir bruņas, jo es nedomāju attapties lasām par tev nodarītajām šausmām. Kad tas notika, es domāju par visām tām sievietēm un vīriešiem, kuri šo grāmatu lasīs nezinot, tāpat kā es. Domāju par draudzeni, kuru bērnībā seksuāli izmantoja patēvs un kura pusaudžu gados pameta mājas un nav spējusi atgriezties, un kā būtu, ja šo grāmatu lasītu viņa. Man nav nelokāmas un skaidras nostājas par dažādu trigger warnings lietojumu, tomēr uzskatu, ka saturs, kas aplūko seksuālu vardarbību (jo sevišķi pret bērnu vērstu), ir jāmarķē skaidrā un nepārprotamā veidā – un tā ir izdevēja (izplatītāja, izstādītāja u. c.) atbildība, ko Pētergailis šajā gadījumā nav izpildījis. Šis ievads ir mans brīdinājums, ka arī turpmāk tekstā skaršu šo tēmu.

Viktorije Hanišova (1980) ir čehu rakstniece un tulkotāja, Sēņotāja ir viņas otrais romāns, un tas iegulst starp agrāk iznākušo Anežku un vēlāk iznākušo Rekonstrukciju, kuros autore arī pievēršas vardarbībai ģimenē un jo īpaši mātes un bērnu attiecībām. Lai vispārīgi iezīmētu sarunas lauku – no aktīvajiem latviešu rakstniekiem, kuri šobrīd veido kritiķu atzītās prozas pamatstraumi, kā pirmā, meklējot līdziniekus Hanišovai, nāk prātā Jana Egle: ne tikai līdzīgā tēmu loka dēļ, bet arī tāpēc, ka abu rakstību vieno lakoniska un atturīga valoda, kas it kā ļauj lasītājam saglabāt distanci no aprakstītajiem notikumiem, bet tieši šīs distances dēļ lasītājs pats vēl izlēmīgāk raujas pretī sižetam un ar saules pinumu atduras tieši uz grāmatas tēlu sažmiegto emociju dūres. Tāpat abas autores lēni kā restauratores atsedz varoņu pagātnes pieredzes slāņus, pacietīgi atklājot, ka zem ikdienas virskārtas viss patiesībā ir ķirmju vai, ja atļausiet sēņu metaforu, tārpu un gliemju saēsts un iztrupējis.

Lasītājs Sisī sastop apmēram 25 gadu vecumā, viņa dzīvo vientuļnieces dzīvi nolaistā būdiņā vasarnīcu rajonā un sēņu sezonā, no agra pavasara līdz vēlam rudenim, ik dienu veic vienu un to pašu maršrutu, ko viņai bērnībā ierādījis tēvs, lasa sēnes un par smiekla naudu pārdod tās vietējam restorānam. Šīs kapeikas līdz ar invaliditātes pabalstu, ko maksā valsts, viņai kā nebūt ļauj savilkt galus un neregulāri atļauties vietējā bodē visnocenotāko pārtiku. Tomēr sēņu restorānā briest pārmaiņas, ārā šķīst arī necilā būda, turklāt Sisī drīz atņems invaliditātes pabalstu, tāpēc skaidrs, ka šis rasklads nevar būt mūžīgs un viņai drīz nāksies konfrontēt pagātni, izlaužoties no tās un uzņemoties aktīvāku lomu savā dzīvē – vai arī nogrimstot tajā pavisam. Fiziskā dzīves aina vienlaikus ir iemiesota metafora traumai, no kuras Sisī nespēj atbrīvoties, tā vietā dienu pēc dienas ejot mežā uz riņķi pa tēva ierādīto (nolemto?) taku un dzīvojot tajā pašā būdiņā, kur tēvs viņu vienas vasaras garumā atkārtoti izvaroja, līdz deviņgadīgā Sisī mēģināja izdarīt pašnāvību, ģimenes acu priekšā metoties zem braucošas mašīnas. Līdzīgi metaforisks ir arī vārda “Sisī” lietojums, jo varones īstais vārds ir Sāra – viņa ir iestrēgusi vecāku piešķirtajā mīļvārdā, kas sievieti infantilizē un neļauj pāraugt to meiteni, kuru viņa vēlas aizmirst.

Kā bieži stāstos par vardarbību, arī šī grāmata vairāk ir par to, kāpēc tas bija iespējams, un sarunām – vai, daudz biežāk, klusumu –, kas to iejož. Kad Sāras māte nejauši pieķer vīru vardarbības akta laikā, viņa saka: “Piedodiet!” (125. lpp.) – un aizver meitas guļamistabas durvis, bet vēlāk, kad meita vēršas pie viņas pēc palīdzības, māte lūgumu noraida un meitu atkārtoti gaslaito. Kādā senākā atmiņu ainā lasītājs nonāk viesībās, kur pie tēva, cienīta akadēmiķa, viesojas viņa draugi un pirmoreiz satiek no kaimiņvalsts atvesto līgavu: “Viņa izskatījās kā meitenīte, viens no viņiem komentēja, un otrs aplaizīja lūpas.” (51. lpp.) Vēlāk grāmatā, kad Sāra meklē darbu noliktavā, atkārtojas gandrīz identiska aina ar kādu krāvēju: “Visi puiši blenza uz mani. Un tad es pamanīju vienu, kurš pamazām nolaizīja uzblīdušās lūpas.” (158. lpp.)

Sāra un viņas brāļi aug mīlestības deficītā, jo māte, līdzīgi kā meita pēc atkārtotas izvarošanas (“Jau atkal man šķita, ka esmu skatītāja, kas no kaut kādiem augstumiem vēro norises uz zemes.” (91. lpp.)), lielāko daļu laika pavada disociācijā, un nojaušams, ka traumu ir piedzīvojusi arī viņa. Mātes vienīgā vērtība šai dzīvē – kā to iemācījusi sabiedrība vai trauma – ir meitenīgais izskats. “Māmiņa bija ļoti maza auguma, es viņu pāraugu jau nepilnu divpadsmit gadu vecumā, tā ka mazā un turklāt tievā stāva dēļ viņa atgādināja skolnieci.” (51. lpp.)  Pēc atkopšanās no fiziskas traumas izskats mainās, un mātei sākas ēšanas traucējumi, viņa pieņemas svarā un vairs nešķiet iekārojama vīram, kurš tāpēc vērš skatu nākamās sev tuvākās meitenītes virzienā. Māte nespēj pārvarēt traumas varu pār sevi, lai palīdzētu meitai, nespēj konfrontēt vīru un šķirties, tādējādi zaudējot sociālo prestižu un nonākot ekonomiski nedrošā situācijā, tāpēc vainas apziņas un bezpalīdzības dēļ kļūst par alkoholiķi. Zīmīgi, ka par mātes alkoholismu, šķiet, nenojauš ne vīrs, ne Sāras brāļi (“Kas tās par blēņām? Mūsu māte taču vispār nedzer!” (149. lpp.)). Māte, kura nav saņēmusi palīdzību, kad tas bijis vajadzīgs, un nonākusi sabiedrībā, kur viņai nav nekāda drošības tīkla vai tuvu cilvēku ārpus ģimenes, ir iemācījusies vilkt pārāk plašas robežas ap privāto dzīvi, noslīcinot to klusumā, bet neērto, trigerējošo nogrūž kaut kur prom no acīm, kā pārslēdzot TV kanālu, kad filmā rāda seksa ainu. Uz vīriešiem emocijas un visādas “mājas lietas” gluži vienkārši neattiecas – tāpēc par mātes alkoholismu zina Sāra, bet ne viņas brāļi.

Tiesa, Hanišova šīs nianses tekstā neatklāj tieši un nepārprotami, šī ir mana interpretācija, mēģinot izprast mātes rīcību (lūgums nevienādot izpratni ar attaisnošanu). Pagātnes slāņi starp detalizētiem sēņu un Sāras ikdienas aprakstiem tiek atsegti fragmentāri, un lasītājs traumatiskos notikumus atklāj caur varones prizmu ar tām novērošanas un analīzes spējām, kas Sārai piemīt attiecīgajā vecumā. Viņa neatgriežas savu atmiņu tumšajā biezoknī, cenšoties notikušo pārstrādāt un sakārtot, tāpēc lasītājam jābrien līdzi kā tūristam sēņotājam pa viņas ierādīto taku, pašam vērīgi lūkojot, ko pacelt no melnās trūdzemes un ņemt līdzi. No vienas puses, Sāras brīvprātīgā piespiedu klusēšana šajā bezizejas situācijā ir brīvbiļete vecākiem, jo ļauj viņiem saglabāt sociālo statusu, kamēr meita nēsā traumu kā tēva cauros zābakus pa sēņu takas kilometriem (“Fotogrāfijā viņi izskatās kā laimīga ģimene. Ja es toreiz nebūtu piedzimusi, varbūt tā arī būtu varējis palikt.” (23. lpp.)). No otras puses, viņi zina, ka “micēlijs tik un tā vienmēr atradīs ceļu uz virspusi, kad pienāks laiks” (197. lpp.), un bailes no tā, ka Sāra varētu pārtraukt klusumu, burtiski saēd vecākus.

Šī “neērtā” izstumšanas un ignorēšanas līnija romānā atkārtojas ne tikai indivīda, bet arī sabiedrības līmenī. Kad vecāki Sāru ievieto psiholoģiskās palīdzības institūcijā, viņa tiek zāļota, bet netiek ārstēta un, visbūtiskāk, uzklausīta: institūcija nav ne spējīga, ne ieinteresēta palīdzēt. Tā ir vieta, kur cilvēkus ar psihiskām problēmām uz brīdi iebāž radinieku sirdsmiera labad, un šī institūcija cilvēkiem atņem balsi, upurus atkārtoti padarot par upuriem. Zīmīgi, ka vienīgie cilvēki, ar kuriem Sārai izveidojas puslīdz droša un ērta saikne, arī ir sabiedrības izstumti un neredzēti – klīnikas istabiņas biedrenes, kas dalās savos noslēpumos, un kāds vienaudzis ar autismu, ar kuru Sāra dažkārt kopā sēņo un kurš vienīgais patiesi cenšas viņai palīdzēt savas izpratnes robežās.

Pēdējā laikā esmu atskārtis, ka sarunās kultūru pārlieku bieži instrumentalizēju, izvēloties izcelt sociāli angažētus un kritiskus kultūras notikumus vai uzsverot tās kultūrfaktu šķautnes, kuras palīdz risināt sociālas problēmas. Man nepatīk šī kultūras instrumentalizācija, jo šķiet, ka tajā slēpjas kāds mazvērtības komplekss, it kā kultūras eksistenci varētu attaisnot tikai tās pienesums citām sfērām, piemēram, sabiedrības kolektīvo traumu un slimību dziedināšanai. To saku, jo izjūtu iekšēju pretestību, rakstot šo teikumu, – Sēņotāja ir noderīga tāpēc, ka tā dod iemeslu runāt par vardarbību un ir neomulīga savā klīniski precīzajā varoņu psiholoģisko reakciju portretējumā. Nevar nepamanīt, ka šī grāmata (pat ja, iespējams, tikai sagadīšanās dēļ) iznāk laikā, kad Latvijas sabiedrībā kopumā tiek aktīvi diskutēts par dzimtē balstītu vardarbību – ne tikai sociālajos medijos, portālos (piemēram, Punctum #EsArī sērijā) un publiskās diskusijās, bet arī literatūrā un jo īpaši teātrī (izrādes Mantojums, Zēni nav meitenes u. c.). Es redzu šo neērto grāmatu kā daļu no dziedināšanās procesa, kurā mēs iemācāmies skaidru valodu un bezkaunību, kas vajadzīga, lai runātu un atstātu aizvien mazāk vietas klusumam, līdz kādu dienu varēs teikt: “Tēta apavi bija savu nokalpojuši.” (201. lpp.)

P. S. Atļaušos mest vēl pēdējo akmeni grāmatas komandas virzienā – gribētos, lai tikpat daudz uzmanības, cik dizainam, būtu veltīts arī tekstam, jo latviskais tulkojums, īpaši grāmatas pirmajā daļā, šķita negatavs un tam par labu nāktu vēlreizēja redaktora pārlasīšana, izķerot neveiklas frāzes un teikumus, piemēram: “Man atausa atmiņā kādas senas atmiņas no šīs vietas.” (87. lpp.) un “Kā viņš bija ticis galā ar māju pamešanu, kur viņu aprūpēja pašaizliedzīgā māmiņa, un absolvēt speciālo ģimnāziju Budejovicē?” (87. lpp.)