— Planēta Vērmele

Ziņām, ka krievija ir sagatavojusies Zaporižjas AES spridzināšanai, par atbildi ir bijis “absolūts un daiļrunīgs klusums”, citējot Mihailo Podoļaku. Epitets “daiļrunīgs” apliecina ukraiņu apzināšanos, ka “pasaule” ir nolēmusi ļaut kodolkatastrofai notikt. Un izmisumu: jo kodolkatastrofa Ukrainā jau ir bijusi – 1986. gadā Čornobiļā. Tur viss ir saindēts vēl joprojām, gandrīz 40 gadus pēc katastrofas: tā ir “atsvešināšanas zona”, un “svešais” tur ir… daba – tā pati daba, bez kuras mēs nevaram izdzīvot. (Mans mazais bērns nesen ar atklājēja prieku stāstīja: “Viss, ko mēs ēdam, ir no dabas!”)

Zaporižjas AES atrodas “pasaulē labākajās melnzemēs”,¹ kā šajā esejā raksta Oksana Zabužko, un putins, lāsts pār viņa galvu, savās maniakālajās alkās salauzt ukraiņus pat nav spējīgs būt oriģināls: viņu paaudzēs pārmantoto nabassaiti ar savu zemi jau pārrāva (“mums izplēsa ar dzīvu miesu un miljonu asinīm” – OZ) cits masu slepkava, Holodomora izgudrotājs. Šajā 2011. gadā rakstītajā esejā autore uzsver, ka šī saite trīsdesmit trešajā gadā tika pārrauta pavisam, tomēr man, skatoties, kā ukraiņu zemnieki riskē ar dzīvību, glābdami savus laukus, šķiet, ka tā ir vai nu paglābusies, vai atjaunota. Varbūt arī tādēļ krievijas izlolotais monstrs kā apsēsts pūlas to iznīcināt.

Tāpat kā par Holodomoru, arī par Čornobiļas katastrofas pieredzi Ukrainā publiski runā pavisam neilgu laiku, nepilnus divdesmit gadus. Ir skaidrs, ka tā bija nacionāla katastrofa: Lina Kostenko pat rakstījusi, ka Čornobiļa ir vieta, “kur nomira Ukraina”.² Es nespēju pat domāt par to, ar kādām jūtām ukraiņi gaidīja it kā 5. jūlijā ieplānoto Zaporižjas AES uzspridzināšanu.

Še publicēts neliels fragments no esejas, kuras nosaukums ir Planēta Vērmele: Dovženko – Tarkovskis – fon Trīrs jeb Jaunais šausmu diskurss; eseja pilnā apjomā būs lasāma Oksanas Zabužko eseju krājumā, kas iznāks apgādā Neputns. Taču šī publikācija nav gaidāmās grāmatas reklamēšana; tas ir mans mēģinājums parādīt, cik neaptverama no ukraiņu skatpunkta varētu būt mūsu, visu pārējo, bezpalīdzīgā noskatīšanās. Ukraiņi pēc Čornobiļas beidza baidīties: “Nevar biedēt tos, kuru senči piedzīvojuši 1933. un 1986. gadu,” raksta Oksana Zabužko. Vai tiešām, lai nebaidītos, katrai nācijai vajadzīga sava Čornobiļa?

Tulkotāja

Kad nocirtīs pēdējo koku, saindēs pēdējo upi un noķers pēdējo putnu – tikai tad jūs apjautīsiet, ka nauda nav ēdama.

Tȟatȟáŋka Íyotake (Sēdošais Vērsis)

1986. gada 26. aprīlī Kijivā, Šuļavkas apkaimē, sāka snigt.

Tas ilga minūti – vai varbūt divas. Diena bija jau gandrīz vasarīga, spīdēja saule, viss bija pilnos ziedos, gar ķiršu un aprikožu kokiem, kuri šai gadalaikā kā sniegbalti līgavas pušķi piesedz padomju laika dzīvojamo masīvu ķēmīgumu, dūca bites – silta basa nots pilsētas troksnī… Izkāpu no pārpildīta trolejbusa, un pirmais, kas mani pārsteidza, kolīdz jau stāvēju uz ietves, bija mainījies apgaismojums: virs prospekta no ziemeļu puses kā kalnu grēda pa pusdebesi slējās negaisa mākonis: neaprakstāmi, tajā – pirmsdigitālajā – laikmetā neredzēti spilgts, it kā izgaismots no iekšpuses; un rietumu pamale tam no apakšas kvēloja aukstā, tādā kā metāliskā zalgumā – liekas, gluži citas planētas atmosfērā.

– Cik skaisti! – kāds man aiz muguras noelsās.

Atceros savaldzinātās garāmgājēju sejas, kuras apspīdēja nedabiska gaisma kā diskotēkā. Līdzīgus kadrus, tikai vēl “zilganāk” sagaismotus, tagad var redzēt Larsa fon Trīra Melanholijā, epizodē, kur varoņi iziet uz mājas kāpnītēm palūkoties uz slepkavīgo planētu: atliektas galvas, platie smaidi sastinguši… Un tajā brīdī sāka snigt.

Sniegs krita un uzreiz izkusa. Atceros, kā pārslas nolaidās uz manas žaketes atlokiem – žakete bija balta, un es, smiedamās no negaidītā pārsteiguma, tieši tāpat kā visi apkārtējie (nu gan brīnumi! pavasarī sniegs! “sniegs uz zaļām lapām”, bija tāds sešdesmito gadu ukraiņu hits, lalalā-lalā!), vēl paspēju izjust nožēlu, ka uz balta fona pārslas nevar redzēt: man bija divdesmit pieci gadi, un par sniegu es zināju tikai to, ka man tas piestāv – iepriekšējā ziemā vīrietis, kurā biju iemīlējusies, bija noskūpstījis mani putenī, cenzdamies nenotraukt man no matiem sniega kārtiņu; tai mirklī es sevi redzēju viņa acīm. Un jutos skaista.

Bet jau nākamajā mirklī ievēroju, ka sniegpārslas uz žaketes atlokiem ir izgaisušas – un brīnumainā kārtā no tām nebija palicis pat ne mazākais mitruma plankumiņš…

Ja man būtu jāatceras visi savā mūžā redzētie absolūta, “pārcilvēcīga” skaistuma gadījumi – runa ir par to skaistumu, pēc kura ilgojās romantiķi un kuru Rilke tik precīzi nosauca par “to šausmīgā sākumu, kuru mēs vēl spējam izturēt”, – tad pirmajā vietā nokļūtu nevis Milānas katedrāle vai Tādžmahals, nevis skats no pacēlāja uz Alpu ieleju vai saulriets virs Atlantijas okeāna lidmašīnas logā, bet tās dažas minūtes radioaktīvā sniega Uzvaras laukumā Kijivā 1986. gada 26. aprīlī. Nekad, ne pirms, ne pēc tam nebiju redzējusi tādas debesis – un būtu gatava daudz atdot, lai vairs nekad neredzētu. Te vietā ir pants no Evaņģēlija: “Briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokās!” (Ebr. 10:31) Tieši tā šīs debesis izskatījās – ka tajās kuru katru brīdi parādīsies dzīvais Dievs. Tikai neviens vēl nezināja, ka šajās minūtēs viņš tēmēja un mērīja, kurai dzīvās zemes daļai būs jāmirst. Kad atskanēja trešā eņģeļa taure, no debesīm nokrita milzīga zvaigzne, kas dega kā lāpa, un tā nokrita uz trešo daļu upju un ūdens strautu. Tās zvaigznes vārds ir Vērmele, un trešdaļa ūdeņu pārvērtās par vērmelēm, un daudz cilvēku nomira no šiem ūdeņiem, jo tie bija tapuši rūgti. (Atkl. 8: 10–11)

Vērmele, čornobiļ, Artemisia vulgaris: pirmais ukraiņu valodas vārds, kuru ļaudis apguva visos kontinentos – piecus gadus, pirms Eiropas kartē parādījās vārds “Ukraina” (abi notikumi gan ir tieši saistīti, un nu jau var droši apgalvot, ka tieši todien, 1986. gada 26. aprīlī, padomju impērijai tika pasludināts galīgais spriedums, it kā kaut kur vēstures datorā būtu ieslēdzies neredzams atskaites tablo: “līdz PSRS galam palikuši xx gadi yy mēneši zz dienas”). Un pēc 25 gadiem zem tās pašas zvaigznes nāca arī ūdeņi, tikai tas jau notika Eirāzijas kontinenta pretējā pusē: Japānā. Cik to ūdeņu “tapa rūgti” un cik cilvēku no tiem nomira – tas šobrīd nevienam no dzīvajiem nav zināms, tāpat kā toreiz to nezinājām mēs Kijivā.

Tā nu Rilke nebija kļūdījies (dzejnieki vispār reti mēdz kļūdīties, tikai nav daudz tādu, kas viņos klausās): tas patiešām bija sākums. Šausmīgais nāca pēc tam.

Un vēl pēc tam izrādījās, ka arī ar šausmām – pat tām “pēdējām”, apokaliptiskajām – cilvēks spēj iemācīties sadzīvot.

Un tieši tas, manuprāt, visā šajā stāstā ir svarīgākais. Varbūt pat visā 20. gadsimta vēsturē. Senajās grāmatās par to nav rakstīts – cilvēces kultūrarsenālā šim vēl nesen vispār “nebija vārdu”. Mēs, visa mūsu tagadējā civilizācija, esam sisti – gluži kā organisms ar radiāciju – ar “melanholisku” sava gala gaidīšanu; mēs vēl tik tikko sākam šos vārdus uztaustīt – apdzīvot mēmuma zonu.

Liekas, būtu labi to darīt veiklāk.

* * *

Visus 25 gadus ne reizi neesmu par to rakstījusi. Un neviens no maniem tautiešiem ne reizi nav man pajautājis, kāpēc – šo jautājumu uzdod (diezgan regulāri) tikai svešzemnieki. Mani tautieši pārāk labi zina, kas ir “klusēšanas zona” un cik grūti no tās iziet. Kad krievu režisors A. Mindadze Kijivā prezentēja, kā bija rakstīts relīzē, “par godu Čornobiļas katastrofas divdesmitpiecgadei” sadarbībā ar Ukrainu un Vāciju tapušo filmu Sestdienā, skatītāju kinoteātrī bija tik daudz, ka ne adatai nebūtu, kur nokrist, taču no diskusijas čiks vien iznāca: apmēram no 20. minūtes sākās skatītāju masveida “izceļošana” no zāles. Tām “bandītiskajām kaislībām nomaļā Krievijas ciemā”, kas darījās uz ekrāna, ar mūsu 1986. gada pavasari bija tieši tikpat liels sakars, cik tam Holivudas t. s. Tarasam Buļbam (galvenajā lomā Juls Briners) – ar Aizkrāču kozaku valsts vēsturi, un kijivieši, lielākoties vidējā un vecākā gadagājuma (tie, kas atceras!), klusēdami “balsoja ar kājām”. Kad iedegās gaisma, savās vietās vēl sēdēja labi ja pusotrs desmits skatītāju. Un man atausa atmiņā kāda televīzijas reportāža astoņdesmito beigās – ārzemju žurnālisti 30 kilometru rādiusā izveidotajā zonā tērpināja patvaļnieku ģimeni, kas gadiem bija klimtusi turpat apkārt “pa partizānu modei”, bet nu atgriezusies un dzīvoja dzimtajā ciemā: barga, nesmaidīga, izšūtu priekšautu apsējusies vecmāmuļa sēdēja pie savas mājas nesatricināma kā samurajs, viņai klāt bija piespiedies gadus sešus vai septiņus vecs puisītis. Neiespējamās saprašanās dēļ tur fatālu dialogu risināja divas civilizācijas, nometnieki un nomadi: nomadu civilizācija ar žurnālistu muti skaidroja vecmāmuļai, ka nometnieku pieeja ir nesusi viņai nāvi un viņas vienīgā iespēja no šīs nāves izglābties ir arī pašai pārvērsties par nomadi; vecmāmuļa atbildēja skopi – daudz izteiksmīgāk viņas vietā runāja viņas seja: tajā bija dziļi ierakstīta pārdzīvotās pieredzes neizsakāmība un bezgalīgs nicinājums pret pasaulē valdošo stulbumu. Vienā brīdī, acīmredzot zaudējusi cerību, ka tiks sadzirdēta, viņa atbildes vietā atmeta ar roku – “Taisās, ka tiek!” – paņēma pie rokas mazdēlu un apņēmīgi piecēlās:

– Ejam, puis!

Un viņa nozuda mājā, cieši aizvērdama durvis, – arī “nobalsodama ar kājām”.

Atteikšanās runāt abos gadījumos (arī ukraiņu prese, kas zīmīgi, filmu Sestdienā pieklājīgi “noklusēja”) ir cauruncaur ētisks akts. Gan režisors, kas piesedzas ar “Čornobiļas tēmu”, lai risinātu savus personiskos mākslinieciskos uzdevumus, gan žurnālisti, kas ieradušies uztaisīt efektīgu reportāžu uz citu nelaimes rēķina, pats par sevi saprotams, pārkāpj noteiktas morālas normas – taču reizē viņi arī veido un tiražē savu, ar cilvēku ciešanu realitāti pilnīgi nesaistītu “Čornobiļas diskursu”: simulakru, kas gluži kā ar betona sarkofāgu cieši nosedz šo te neizteicamās pieredzes zonu un, jo gadu, jo vairāk ar savu kvantitatīvi pavairoto masu (grāmatas, filmas, dzeja, izrādes…) vien samazina kultūras izredzes jelkad tomēr šai pieredzei piekļūt. Klusēšanas sienai ir pulka vieglāk izlauzties cauri nekā melu kalnam. Tādējādi, jo augstāk slejas tāds kalns, jo klusēšana kļūst par morāli vilinošāku izvēli. Es minu, ka arī tādēļ pašā Ukrainā, ja neskaita reportāžu stila dokumentālistiku, par “Čornobiļas tēmu” pateikts relatīvi nedaudz, nesalīdzināmi mazāk nekā Rietumos – tos, kuri būtu varējuši un kuriem vajadzētu runāt (arī es esmu viņu vidū), apturēja tīri higiēniskas “bailes no konjunktūras”: bailes neviļus saplūst ar skaļo un falšo marodieru kori, kas vienmēr uzrodas katastrofas vietā. Klusēt bija godīgāk – nu, kaut kā krietnāk, vai.

Es saprotu, ka tas viss izklausās pēc mēģinājuma attaisnoties. Taču es patiešām nespēju par to rakstīt. Desmitiem reižu iesāku – un atstāju pusratā: viss bija “ne tas” un “ne tā”.

Lūk, un tagad, pēc 25 gadiem, es, šķiet, sāku saprast, kāpēc “ne tā”, kāpēc man neizdevās, – tagad, kad pie tās pašas “klusēšanas zonas” (un tas nekas, ka no citas puses) ir pienācis klāt Larss fon Trīrs. Viņa Melanholija ir šimbrīžam “visčornobiliskākā” no visām, ko esmu redzējusi, psiholoģiski visprecīzāk savibrējas ar to, ko 1986. gada aprīlī jutām mēs Kijivā.

Arī viņam ne viss ir izdevies, taču vismaz ceļš ir iezīmējies. Un tas ir ui, ku daudz. Tādēļ fon Trīram esmu īpašu pateicību parādā: no visas manas ilggadīgās minstināšanās, stostīšanās un bezizejas mīņāšanās ap nesaistītu atmiņas kadru virteni tagad iznirst izjusts: “Es varu runāt!” – gluži kā prologā pavisam cita režisora – Andreja Tarkovska – filmai Spogulis. Taču arī Tarkovskim visās šajās “diskursa mokās” bija lemts nospēlēt nebūt ne pēdējo lomu – un arī tai pienākas visuzmanīgākā vēlreizizlasīšana un vēlreizpārdomāšana.

Taču par visu pēc kārtas.

* * *

Balto žaketi es pēc tam valkāju vēl ilgi: tā bija jauna un skaista, un nopirkt kaut ko jaunu un skaistu PSRS bija problēma līdz pēdējam – tas ir, līdz tā sabruka. Toties dozimetru mums nebija: savu pirmo (reizē arī pēdējo!) dozimetru es ieraudzīju tikai pēc mēneša, maija beigās, – armijas daļā, kurā biju ieradusies lasīt dzeju. Kā kijivieti (pārējās tālaika PSRS acīs – cilvēku no sērgas pārņemtas pilsētas) virsnieks pateicībā par dzeju pēc uzstāšanās pavēlēja mani “pamērīt”, un tas, nepārspīlējot, bija manā dzīvē visvērtīgākais honorārs: dodams šo pavēli, virsnieks savu padoto acu priekšā atklāja “PSRS militāro noslēpumu” un būtībā riskēja ar karjeru – ja nu starp klātesošajiem atrastos stukačs (bet atskaites tablo vēstures datorekrānā jau tikšķēja: no stukačiem jau bija mazāk bail nekā no radiācijas, un šo lielāko baiļu priekšā cilvēki atlieca plecus un kļuva drosmīgi).

Zaldātiņi mani “mērīja” aizkustinoši gādīgi, gandrīz kā ārsti. Atceros, ka “pīkstēja” zābaki un, ja nemaldos, piedurkņu aproces, – taču maija beigās visi jau arī tāpat zināja, ka visvairāk “savāc” apavi, rokas un mati un tieši tos, ieejot telpās, vajag nekavējoties “deaktivēt”, proti, mazgāt (paradums mazgāt galvu ar tādu pašu frekvenci kā tīrīt zobus man saglabājies vēl joprojām). Vienkārši – mazgāt un mazgāt, līdz vairs nav spēka, ideālā gadījumā visu un bez apstājas. 1986. gada maijā Kijiva bija tīrākā vieta uz Zemes. Dienu un nakti pa ielām nemitīgi braukāja laistīšanas mašīnas un lakotie asfalti ar baltajiem putu plankumiem melnēja saulē kā rentgena plēves. Brīžiem oda pēc rentgena kabineta. Toties svaiguma smaržas nez kāpēc nebija – varbūt tādēļ, ka ārā mēs centāmies lāgā neelpot ar pilnu krūti un vispār labāk nebāzt degunu ārpus slēgtām telpām, vai, iespējams, tādēļ, ka mums visiem vienkārši kādu laiku bija notrulinājusies oža. Otrā iespēja man šķiet ticamāka: visas maņas toreiz bija nedaudz apstulbinātas un visu laiku sūtīja smadzenēm nepareizus signālus: rīkle aizsmakusi kā saaukstēšanās reizēs, bet sāpju nebija (reakcija uz joda izotopu; tā saglabājās precīzi četras nedēļas – pilnu sabrukšanas periodu), un, kad tev gaišā dienas laikā ne no šā, ne no tā pēkšņi sagriezās melns gar acīm, neviens nespētu pateikt, vai tas ir apstarošanas rezultāts vai reakcija uz alkoholu (par zālēm “pret radiāciju” tika uzskatīts sarkanvīns, un visu maiju to centīgi pļumpēja pilnīgi visi, ieskaitot vecīšus un invalīdus), – citiem vārdiem sakot, fizioloģiski mēs visi bijām nedaudz “aptaurēti”: mūsu ķermeņi, šīs vecās, labās, klasiskās fizikas laikmetā ieprogrammētās kartēziskās mašīnas, pēkšņi un bez brīdinājuma bija nokļuvuši “neeiklīda telpā”, gluži kā PowerMac pūlētos atvērt failu, kas noformatēts ar MacOs X Lion. Divarpus miljoni dvēseļu, gigantiska vienā mirklī novecojušu, ar justspēju apveltītu PowerMac noliktava – lūk, kas bija Kijiva 1986. gada maijā. Un kā tieši, ja drīkstētu jautāt, man varēja līdzēt tas dozimetrs?…

Vislabākais “dozimetrs” bija bites. Ik rītu uz palodzes melnēja jauna sīciņo, pūkaino līķīšu partija un es veicu inventarizāciju: trīs, sešas, astoņas… Pēc skaitļa “vienpadsmit” bišu mirstības līkne sāka iet uz leju. Izjūtas, ar kurām ik rītu, atvērusi logu, notrausu tās no palodzes ar slapju lupatu, arī bija jauna: tā bija sveloša sugas vainas apziņa vājākā priekšā jeb, tulkojot (ļoti aptuveni!) tajā pašā kartēziskā (vai, šajā gadījumā, kantiāniskā?) diskursa valodā: “Viņas taču neko nesaprot!” Un tieši tādēļ, ka bites nesaprata, toties es gan, man no bitēm bija kauns: kauns no pilnīgi visiem, dzīvajiem, mirušajiem un nedzimušajiem (Platons varētu sacīt – no “bites idejas”). Es atbildēju par viņu – bišu – mēri, it kā pati personiski būtu uzbūvējusi tām atomelektrostaciju, piebāzusi to pilnu ar bagātinātu plutoniju un uzlaidusi gaisā. No bites (vai, ja tā labāk patīk, no bišu “kolektīvā saprāta”) skatpunkta tā droši vien arī ir. No bites skatpunkta es pilnīgi ne ar ko neatšķiros no Staļina laikos dzimušā kādreizējā tautas komisāra, PSRS Atomenerģētikas komitejas priekšsēdētāja akadēmiķa Petrosjanca, kurš 6. maijā televīzijas tiešraidē paziņoja visiem, kas jau bija nomiruši un vēl nomirs, ka “zinātne prasa upurus!”; mēs piederam pie “viena stropa”. Un katrā ziņā es nekādi nevarēju attaisnoties nevienai bitei un tāpat arī nevienam citam kukainim – atgriezeniskā saite ar tiem pastāvēja tikai bērnībā (uzliec punktaino mārīti pirksta galā, pasaki tai “mārīt, mārīt, izlido pa lodziņu, tavi bērni dzer mediņu, tev nedod vis”, un mārīte paslēja spārniņus un lidoja!). Kā vispār izskatās pasaule no bites vai mārītes skatpunkta? Kā to redz bezdelīga vai ābele – ko tās jūt, kāpēc es to nezinu?… Un kāda velna pēc mēs ar akadēmiķi Petrosjancu būvējam atomelektrostacijas un mācāmies mašīnu valodas, pat nepacenzdamies pirms tam izstrādāt vismaz kaut kādus paņēmienus, ar kuriem veidot atgriezenisko saiti ar viņiem visiem – tiem, kas dzīvo mums līdzās un atšķirībā no mums ne pie kā nav vainīgi?…

…Šopavasar, kad visu internetu apskrēja Japānā tapusi fotogrāfija, kurā zemestrīces pārbiedēts panda piespiedies pie cilvēka un abām ķepām turas tam ap kāju, es uz mirkli sajutu tā paša sugas kauna dzēlienu: viņi vēl aizvien mums uzticas! Mēs viņiem esam vecākie un atbildīgākie, “pieaugušie mājā”, un, kad māja sāk zvāroties, viņi skriešus metas pie mums glābties; viņi domā, ka mēs esam gudrāki… Tas ir kas skaudrāks par atbildību, kad pāri nodarīts bērniem: bērni tomēr ir “personificēti”, par viņiem (vismaz tā tiek uzskatīts) atbild vecāki. 1986. gada maijā Kijiva bija pilsēta bez bērniem – tiesa, ne jau uzreiz viņus aizveda prom, mūžīgā piemiņā palikusī “darbaļaužu 1. maija demonstrācija”, kurai pēc Ukrainas kompartijas CK pavēles visām Kijivas skolām bija jāpiegādā savi mazie zaldātiņi, lai televizorā būtu mundra bildīte, notika vēl bez pretestības (pēc četriem gadiem, kad pilsoniskā sabiedrība sāka vēlēties vainīgo saukšanu pie atbildības, kādreizējais Ukrainas priekšnieks Volodimirs Ščerbickis ielaida sev lodi pierē, tādējādi aizsākdams “nomenklatūras pašnāvību” sarakstu PSRS beigās) – tomēr kādu divu nedēļu laikā pilsēta acīmredzami kļuva tukšāka, palika bez bērniem, līdz kijivieši uz katru acīs krītošu māmiņu ar ratiņiem jau blenznīja ne vairs ar līdzjūtību, bet ar nosodījumu: idiote, ar kuru vietu viņa domā!… Turpretī neantropomorfajām dzīvības formām tāda “pēdējā”, uz kuru varētu nikni blenzt, nebija: “pēdējais” biji tu pats. Un, kā jau tas ir ar visiem likumiem, nezināšana tevi neatbrīvoja no atbildības.

Aizsteidzoties uz priekšu, teikšu, ka divtūkstošo sākumā šo pašu “solidaritāti ar visām dzīvajām radībām” (precīzāka nosaukuma šai sajūtai mūsu kultūrā diemžēl nav!) man gadījās pieredzēt jau vienreizēja šoka veidolā – kad tika publicēti fakti par bioloģisko ieroču izstrādi PSRS 1970.–1980. gados. Visvairāk satrieca kadri no nedzīvās laboratorijas tagad Kazahstānai piederošajā Atdzimšanas (tā!) salā Arāla jūrā. Tā nebija horror aina no Lindsija Andersona Ak, laimīgais!, realitāte izrādījās ikdienišķāka: no ķieģeļiem celta divstāvu barakveida ēka, sienas, kā jebkurā padomju laiku “kroņa” iestādē, līdz pusei nopervētas ar eļļas krāsu, iekšā rindojas tukši, nošņurkuši būri dažādā lielumā, no putniem domātiem līdz pērtiķiem paredzētiem, un to vidū viens ir ar nesaprotamu funkciju – akurāt cilvēka izmērā. Pēc šiem kadriem man vairākas dienas bija fiziski nelabi tādēļ, ka arī es esmu cilvēks. Trieciens bija jo smagāks tādēļ, ka teritoriāli esmu uzaugusi tai pašā valstī – gāju skolā, pēc tam studēju universitātē, iemīlējos un tad vairs nemīlēju, sadraudzējos un tad vairs nedraudzējos, dziedāju korī, rakstīju dzeju –, bet tūkstoš kilometrus uz austrumiem visu šo laiku kāds sēdēja tajā būrī (uz nāvi notiesātais? par to, ka tādus patiesībā nemaz nesoda ar nāvi, bet gan nosūta “uz urāna raktuvēm”, vēlīnajā PSRS runāja jau bezmaz ne vairs čukstus…). Kaut kādā veidā tas ar atpakaļejošu datumu mani padarīja par līdzdalībnieci – un visu, ko es biju darījusi, pārklāja ar neredzamu, kodīgu melu kārtu, pūkainu kā pelējums: cilvēces “kolektīvajā saprātā” tolaik jau eksistēja cita patiesība, pēc kuras vajadzēja mērīt skolas un universitātes, un šo “pēdējo” patiesību par cilvēku zināja tas, kurš sēdēja būrī – vienā pusē ar jūrascūciņām un rēzuspērtiķiem. Varbūt, ja šī patiesība nebūtu apglabāta kopā ar viņu (vai – viņiem? cik viņu tajā būrī paspēja pasēdēt, cik bieži viņus mainīja?…), tad 1986. gada maijā tādā pašā eksperimenta objektu stāvoklī nebūtu nokļuvuši jau miljoni mūsu, to, kuri sevi lepni dēvēja par homo sapiensiem, bet kurus precīzāk būtu saukt Aristoteļa definīcijā – par “bezspalvu divkājiem”…

[..]

* * *

Laikam neesmu paskaidrojusi pašu galveno. Pats galvenais bija tas, ka 1986. gada maijā kādas pusaizmirstas tautas galvaspilsēta, pilsēta, kuru Austrumu kristīgajā tradīcijā dēvē par “otru Jeruzalemi” un pēc analoģijas ar pirmo arī uzskata par “mūžīgu” (pirmsākumi ir nezināmi, dibinātāji – leģendāri, nepārtraukta vēsture vismaz 15 gadsimtu garumā), visa reizē sāka justies mirstīga – un šajā stāvoklī dzīvoja vairākas nedēļas, gluži kā būtu sažņaugusies dūrē. Visas stresoloģijā aprakstītās stadijas, no kurām sastāv cilvēka reakcija uz katastrofu (“Nevar būt!”, “Kā tas varēja notikt?” un “Kāpēc es?”), katrs, protams, piedzīvoja citādi, taču ciešanu subjekts tomēr bija “mēs”: “mēs” kā pilsēta, “mēs” kā tauta un – ne tik lielā pietuvinājumā, tomēr neatgriezeniski – “mēs” kā cilvēce un “mēs” kā dzīvība.³ Nekādas analoģijas te neder, un tieši to es saucu par šausmām, var pat ar lielo burtu – Šausmas: sajūtu, ka pasaules gals jau ir pienācis, tikai mēs to esam uzzinājuši par vēlu. Vēsture ir beigusies, palikusi fizika: tukšas, slapji spīdīgas ielas, neizturami ziedoši dārzi un parki (vietas ar paaugstinātu radioaktīvo fonu!), cieši jo cieši aizvērti logi, kas saulē vienalga zaigoja vienlaidu spožumā līdzīgi piepeši uznākuša akluma baltumam (kā mūsu tagadējo “Čornobiļas kataraktu” un agrīnu glaukomu priekšvēstneši…), – planēta bez cilvēkiem, pasaule, kuru mēs atstājam aiz sevis nomazgātu un uzpostu, tikai nav skaidrs – kam?… Ja gaišā dienas laikā kaut kur uz ielas nolaistos citplanētieši, neviens nebrīnītos. Tas vismaz atbilstu iepriekšējā laikmetā gūtajām zināšanām par kompozīcijas likumiem: lai nu kāds, bet atrisinājums.

Taču citplanētiešu nebija.

Mēs, tie, kas nevarēja doties prom (bet bija arī tādi, kas to nevēlējās, nolēma palikt “ar savu pilsētu” gluži tāpat kā tie Čornobiļas patvaļnieki, – nujā, pret tiem, kas triecās uz stacijām un panikā bēga, kur deguns rāda, vispārējā attieksme bija mazliet nicinoša, izņēmums tika pieļauts vienīgi vecākiem ar maziem bērniem, lai gan varbūt te no svara bija arī tas, ka paši pirmie aizbrauca privileģētie, “nomenklatūra”, mats matā tāpat kā pirmajās kara dienās…), – mēs sapulcējāmies aiz cieši aizvērtiem logiem, dzērām savu “pretradiācijas” kabernē (kālija jodīda pārdošanā jau tik un tā nebija!), ķērkstošās, “jodētās” vecu āžu balsīs stāstījām cits citam baumas un anekdotes, skaitījām piedauzīgus pantiņus (“Ukraiņi ir lepna nācija, mums pie d-sas radiācija!”, “Dārziņā ar traktors, tālumā deg reaktors, ja ar pi-pi šitā te – sauciet tūlīt MAGATE!”) un caur spodri noberztajām rūtīm skatījāmies uz savu pilsētu – skaistāko pilsētu pasaulē! –, reizi pa reizei nopurpinot: “Smuka pilsēta bija!” Par šo pateicienu visiem katru reizi bija jāsmejas, lai cik bieži tas izskanēja: baumas par to, ka Kijivu, tāpat kā Pripjatu, drīz evakuēs, klīda visnotaļ uzbāzīgi (kā uzzinājām jau pēc PSRS sabrukuma, “augšā” tāds variants patiešām tika apsvērts!), un vienu laiku pilsētai draudēja vēl arī tas, ka no stacijas iztecēs radioaktīvie ūdeņi, kas nokļūs Dņiprā, tātad perspektīvā piesārņots būs viss Melnās jūras baseins, un ko gan citu ar to varēja iesākt, atlika vienīgi smieties – tak ne jau klausīties Vāgneru, patiesi!… (Kur Vāgneru var klausīties bez histērijas, tur vēl nemaz nav tik traki!)

[..]

Jautājums “Kādēļ tieši mēs?” tāpat kā jebkurš cits, reiz uzdots, paredz atbildes esamību kaut kur “cilvēces kolektīvajā saprātā”. Iespējams, kādam šī doma šķitīs zaimojoša, taču, ja uz mirklīti pamēģināsim iztēloties sevi kā režisoru tai filmai, kurā mēs visi, septiņi miljardi “bezspalvu divkāju”, esam tikai masu skatu dalībnieki, nekas cits, tad nāksies atzīt: abos gadījumos – tiklab Čornobiļas kā Fukušimas – “laukumi” šādas pieredzes izstrādāšanai tomēr izraudzīti ar gudru ziņu. Katram tiek dots tik daudz, cik viņš spēj izturēt, – šī patiesība vienādi attiecas gan uz indivīdiem, gan arī tautām. Sanācis tā, ka pieradināties pie “jaunajām šausmām”, kas nāk rokrokā ar ekoloģisko katastrofu laikmetu, pirmajām bija lemts tām tautām, kurām dzīvā piemiņā jau ir “Apokalipses pieredze” – tās apokalipses, kas ir nevis masu slepkavību laikmeta “kolektīvā nāve”, bet gan tieši “pasaules gals”, proti, tāda katastrofa, kurā tiek sagrauta sākotnējā (“kosmiskā”) pasaules kārtība – un daba cilvēkam vairs nav viņa bioloģiskās “mājas”.

Japāna šo pieredzi ieguva 1945. gadā, pēc amerikāņu atombombardēšanas. Ukraina – 1933. gadā, pēc pilnīgi citādas “bombardēšanas”, kas pēc tam vēl gandrīz 60 gadus palika “neredzama” (ārpus nākamajām paaudzēm slepus nodotām atmiņām upuru ģimenēs) un tādēļ vēl joprojām pienācīgi, ņemot vērā tās izraisītās civilizācijas mēroga sekas, nenovērtēta. Tādēļ man vismaz īsumā jāpaskaidro, kādēļ “trīsdesmit trešais gads”, kā to ilgu laiku diezgan konspiratīvi sauca dzīvajā valodā (oficiālais nosaukums – Holodomors – ir nesens un vecajā paaudzē tā arī nav iedzīvojies), ukraiņu apziņā ir iecirsts kā trauma, gandrīz lielāka nekā Otrais pasaules karš, – un tā ir patiešām ontoloģiska trauma. Svarīgākais nav precīzs nāvju daudzums – tas, visticamāk, vairs nekad netiks noskaidrots (“no 3 līdz 10 miljoniem” – šīs šķēres vien ir makabras!). Un pat ne tas, ka beidzot vajag skaidri un gaiši parādīt ar pirkstu uz vainīgajiem (galvenais klupšanas akmens, kura dēļ Holodomors vēl joprojām ir starptautiskās politiskās konjunktūras priekšmets un turpina jaukt prātus ne tikai vēsturniekiem vien!), – katrā ziņā ne tikai tas, lai gan šī vainīgo atklāšana tik tiešām ir ārkārtīgi svarīga tālab, lai 21. gadsimta cilvēcē saglabātos ticība veselajam saprātam (miljoniem mocekļu nāvju vienā laikā, vienā vietā un viena iemesla dēļ: tas, ka jau astoto gadu desmitu par šo nāvi “neviens nav atbildīgs”, burtiski durtin duras acīs, tādēļ ka ir pilnīgā pretrunā ar mūsu civilizācijas pamatos iebūvētajiem kopīgās dzīves pamatlikumiem – “dabisko tiesību” ideju un Kanta kategorisko imperatīvu –, un tos salāgot, nekrītot šizofrēnijā, nekādi nebūs iespējams). Jo vairāk, ejot vēl tālāk, var pat hipotētiski pievērt acis (tas gan, šķiet, ir visgrūtāk!) uz vairāk nekā pusgadsimtu ilgo – kopš tiem laikiem, kad homo sapiensi izlīda no alas, – mūsu identitātes dziļākos pamatus graujošo aizliegumu apraudāt mirušos (vēl manos studiju gados sarunas “par trīsdesmit trešo gadu” kvalificējās kā “pretpadomju aģitācija”, un 1966. g. dzimušā Antona Sančenko autobiogrāfiskajā romānā ir atmiņas par to, kā viņš, toreiz būdams PSRS flotes jūrnieks, 1989. gadā pirmoreiz pats savām acīm izlasījis avīzē to, par ko iepriekš bija labākajā gadījumā pusvārdiem dzirdējis no vecātēva un vecmammas, sēdējis ostā uz soliņa ar avīzi rokā un nevaldāmi raudājis pilnā balsī: psiholoģijā to sauc par trešās paaudzes traumu). Taču, atkārtoju, ne jau tas ir svarīgākais – tas viss (un daudz kas cits, nenosaukts) vēl pieder pie “veco šausmu” zonas: pie tā, ko “cilvēki nodara cilvēkiem”. Staļina kolektivizācijas trieciens bija mērķēts dziļāk, un ne velti tā smaile ķēra vienu no senākajām agrārajām civilizācijām (“kareivju un arāju tautu”), kas reiz bija spējusi izturēt Stepes spiedienu un atradās pasaulē labākajās melnzemēs (te koncentrēta gandrīz ceturtā daļa šo planētas resursu), tādēļ līdz pat 20. gadsimtam ne reizi nebija pieredzējusi badu.

Kā zināms, ģeogrāfija ir liktenis, un tām leģendārajām melnzemēm Ukrainas liktenī ir bijusi ne mazāka loma kā mežiem daudzu Eiropas tautu – un Lielajai Stepei Āzijas tautu – likteņos. Lai vai ko iepriekšējo gadsimtu gaitā cilvēki šajās melnzemēs nodarīja cits citam, iznīcināto jebkādas cilvēciskas brīvības potenciālu paaudžu apziņā nemainīgi apklusināja pārliecība – nesatricināma un neapstrīdama kā fizikas likums: “Zeme izbaros!” (Un tā patiešām baroja: pat Pirmā pasaules kara un 1918.–1920. gada militāro juku gados taipusē, kas pēc tam kļuva par Padomju Ukrainu, maizi iebraucamajās vietās vēl pasniedza līdzīgi ūdenim – kā bezmaksas piedevu pamatēdienam.) Citiem vārdiem – Dievs ir stiprāks par velnu, pasaules kārtība ir tāda pati, kā bijusi kopš radīšanas: “Un Dievs teica: “Redzi, es jums dodu visus stādus, kas briedina sēklu, kas ir uz visas zemes, un visus kokus, kuru augļi briedina sēklu, – tie ir jūsu ēdamais!” (1. Mozus 1:29) Tas ir pamatu pamats, un viss pārējais – gan smagais darbs vaiga sviedros, lai “sēkla” kļūtu par ēdienu, gan periodiskā nepieciešamība sargāt savu druvu ar ieročiem rokās – tas jau ir “no ļauna” (cilvēces grēkākrišanas sekas!), un galvenais – kamēr tu esi uz savas zemes un godīgi tajā strādā, nekādas kataklizmas “no cilvēkiem” tevi nebiedē: Dievs ir tavā pusē.

Plāns, kas paredzēja šo mūžseno pasaules kārtību iznīcināt, kā tiek dziedāts Internacionāles krievu versijā, do osnovaņja (“līdz pamatiem”),⁴ pat nebija īsti ekonomiski politisks (nevar taču par ekonomikas mērķi uzskatīt apzinātu Eiropas maizes klēts pārvēršanu tuksnesī!), drīzāk jau patiesībā maskēti reliģisks – “teomahisks” (sekulārā apziņa tikai nomaina “Dievu” pret biocenozes likumiem, taču neapšauba koncepciju, ka visi “zemes augļi” a priori cilvēkam ir doti, “dāvāti” apstrādei un izmantošanai “ēdienam”, un nekādas pārtikas industrijas un pat ne gēnu inženierija šo koncepciju nav mainījušas: mēs zinām, ka arī turpmāk ēdīsim, lai kā pārstrādātu, to, ko uz planētas esam “atraduši gatavu”; kā vecos laikos teica – “ko Dieviņš devis”). Bet Staļins sev bija iekārojis ne vairāk, ne mazāk kā “absolūtā dāvātāja” vietu, nolēmis kļūt par To, Kurš Dod (un, ja sagribēs, var arī atņemt!) “sēklu, kas jums būs par ēdamo”, mitoloģisku “tēvu barotāju”, kuram vienīgajam kopš šā laika pienāksies skaitīt pateicības lūgšanu par maizi uz galda. Šī nodoma īstenošanas tehnoloģija – atņemt brīvajiem fermeriem visu “sēklu” līdz pēdējam graudiņam un, aplencot viņus ar armiju, lai neaizbēgtu, piespiest bezpalīdzīgi, kā eksperimenta žurku būrī, mirt lēnā, visbaismīgākajā nāvē uz tās pašas zemes, kura “bez sēklas” acumirklī zaudēja visu savu dzīvinošo spēku (tas ir, burtiski, iebakstīt ar purnu zemē: a ko, draņķi, tagad redzat, kuram te ir spēks?!) – tā jau bija, tā sakot, otršķirīga lieta. Primārais tomēr bija “ieceres dižums” – kosmogoniska ambīcija, kas pēc tālaika mērogiem sastatāma ja nu vienīgi ar tikpat “drosmīgajiem” “pasaules pārveidošanas” projektiem, kurus perināja Hitlers. (Zīmīgi, ka pēdējais, okupējis Ukrainu, visur neskartus saglabāja Staļina uztaisītos kolhozus, tikai vēl piedevām arī mēģināja eksportēt uz Reihu Ukrainas augsnes: tā pati ekosistēmas iznīcināšanas prakse, kuru 1933. gadā aizsāka viņa priekštecis, tiesa, ar diezgan atšķirīgu, kā saka psihiatri, “murgu struktūru”.)

Tas patiešām bija “debesis nogāzās zemē” – jaunlaiku vēsturē pirmā tehnogēnā ekoloģiskā katastrofa. 1946. gada 26. aprīlī, tieši 40 gadus pirms Čornobiļas avārijas, O. Dovženko savā dienasgrāmatā rezumēja: “Šķira sabruka manā priekšā kā atoms (sic! – O. Z.). Ir izzudusi konservatīvā sākotne [..] Sabruka zemniecības šķira, pārtapa cilvēcē.” Ir jēga piebilst: “sabruka” tieši tā šķira, kas “cilvēcē” atbildēja par saikni ar dabu kā sugas “mātes klēpi” un bija, tīri nodarbošanās veida dēļ, pēc definīcijas “viskonservatīvākās” – ekoloģiskās – apziņas stihiska nesēja. Līdz ar šīs šķiras “sabrukšanu” bija pārgriezta pušu “nabassaite” – un mūsu “cilvēce” kā gaisa balons bez drošināšanas virves ielēca pašas radītā “citas kārtas realitātē” (es pieļauju, kaut kam līdzīgam vajadzēja notikt arī japāņu apziņā pēc Hirošimas un Nagasaki: pret dabu, kas vienreiz ir “nodevusi”, cilvēka rokās padevīgi pārvērzdamās ierocī pret sev līdzīgiem – izmakšķerētā nāvējošā zivī, no koka noplūktā radioaktīvā ābolā –, vairs nevar būt tās intīmās, bērnišķās uzticēšanās, kāda ir arājiem, zvejniekiem un lopu ganiem). Pēc tam varēja arī pašā dabā “šķelt”, ko ienāk prātā un kā tik tīk – līdz pat “atomam”. Kad 1971. gadā sākās AES celtniecība neskartos aizmūžu mežos pie senās Čornobiļas (pirmais pieminējums hronikās – 1193. g.), protestēja vairs tikai Ukrainas PSR Zinātņu akadēmija, taču tās balsij ap to laiku jau sen nebija nekāda svara: bez “savas balss” Ukraina bija palikusi trīsdesmit trešajā – un likās: pavisam.

Dovženko mocīja jautājums – kam aizies ar “zemniecības sabrukumu” atbrīvotā “neredzētā” enerģija? (Viņš ticēja – vai drīzāk gribēja ticēt –, ka cilvēks, industriāli pārveidodams dabu, to neiznīcinās, ka tā būs jauna simbioze, un visu savu radošo mūžu centās pats sev pierādīt, ka ukraiņu tradicionālo agrāro utopiju var pārnest arī uz “jauno šausmu” laikmetu, viņa versijā – “izdaiļot komunismu ar dārziem”.) Tagad, retrospektīvā, jau ir skaidrs, kam tā “atbrīvotā enerģija” aizgāja: PSRS saglabāšanai. Bez tās šis veidojums līdz astoņdesmito gadu beigām nebūtu izvilcis. Tā bija baiļu enerģija – to radīja dziļas nāves bailes, kas iesūcās līdz pat kauliem un tādā blīvumā patiešām bija “neredzētas”; enerģija, kuru Staļins kā dedzīgs “sociālais fiziķis” “ieguva” no Ukrainas ar Holodomoru un kuras jauda totalitārajai impērijai bija daudzkārt nozīmīgāka par visiem demogrāfiskajiem, ekonomiskajiem un ekoloģiskajiem zaudējumiem, kopā ņemtiem. Tikai ar Holodomoru izdevās īstenot Staļinam galēji nepieciešamās Ukrainas pakļaušanu: tā divdesmitajos gados gan bija kļuvusi “komunistiska”, taču līdz trīsdesmito sākumam joprojām uzskatīja sevi par “neatkarīgu un patstāvīgu” (tāds sarkans Veimāras republikas analogs, ko vēsturnieki pēc tam nodēvēja par Apšauto renesansi) – un uz katru Kremļa mēģinājumu izdarīt politisku spiedienu atbildēja ar oficiāliem protestiem un laucinieku dumpjiem. Pēc 1933. gada jebkāds masu protests šaigalā bija mitējies – uz pusgadsimtu un vēl mazliet.

Paradoksāli, bet Čornobiļas katastrofa saindētajās teritorijās dzīvojušajiem ukraiņiem nostrādāja kā īpatnējs terapeitisks šoks – kā velna izdzīšana ar belcebulu, pirms divām paaudzēm “sastrādātā” “atstrādāšana atpakaļ”. Tas notika neticami ātri, manu acu priekšā Kijivā, ar cilvēka psihei galēju intensitāti – tā paša mūsu Melanholijas maija laikā. Ja prātā šo mēnesi pārtītu kā kinolenti ar ātrumu 24 atmiņas kadri sekundē, varētu uzskatāmi ieraudzīt, cik strauji iebruka triju paaudžu – trīsdesmit trešajā izdzīvojušo un viņu pēcnācēju – zemapziņā iedzītie padomju varas pamati: ukraiņu bailes no tās visvarenības, kuras centrs bija Kremlī. Pirms 53 gadiem šī vara bija Kijivai pierādījusi, ka ir stiprāka par dabas likumiem, – un Kijiva pakļāvās, sašļuka un pamira līdz provinces stāvoklim (“trešā lielākā PSRS pilsēta”), atzīstot tās demiurga tiesības pēc savas gribas “dāļāt” ēdienu, aizsardzību un siltumu (“Padomju vara mums ir devusi visu!” – ar šiem buramvārdiem fonā uzauga mana paaudze, nelauzot galvu par jautājumu, kur gan tā šo “visu” bija ņēmusi?). Un te nu “visvarenība” izrādījās fikcija, debesis un zeme atgriezās savās vietās – un mežonīgās, pirmatnējās, mūsdienu pilsētniekam nepazīstamās bailes no Noslēpumainajiem Kosmiskās Nakts Spēkiem, kas neredzami nāvējošas “Mendeļejeva tabulas” veidolā pēkšņi bija ielauzušies mūsu – ak, vai tu re, cik trauslajās! – betona kastītēs, aizpildījuši visu mūsu dzīvi, izspieduši no cik necik nozīmīgām pozīcijām nožēlojamos vīreļus stīvplecu uzvalkos: bet tie, divas nedēļas pārbīlī tupējuši savās Kremļa paslēptuvēs, nu beidzot bija izlīduši no tām ārā pie televīzijas kamerām un tur kaut ko žēlīgu vervelēja un brašojās, mēģināja “saglabāt seju”: tad no šitādiem mēs bijām baidījušies, vai?… Atceros tālaika “obligātās politinformācijas”, kurās zāles – dzīvo paaudžu atmiņā kaut kas nedzirdēts! – ar saniknotu brēku dzina nost no tribīnes partijas propagandistus, kuri pēc Gorbačova pavēles bija atsūtīti “tautā” “veikt izskaidrošanas darbu”; kas raksturīgi, brēka iesākumā skanēja sieviešu balsu tembrā, vīrieši “atķeipa” lēnāk nekā mēs – bet, Dieviņ augstais, cik vienreizēja, ne ar ko nesalīdzināma bija tā sajūta, tā pirmā, rūgtā, radioaktīvā brīvības ieelpa!… Iziešana no paralizējošās “lomas kūniņas”, plaisa betona sarkofāgā, nāve gaisā, nāve uz mīļotā lūpām, nāve krūtī, kuru neuzdrošinies dot zīst savam bērnam, nāve zālē, lapās, ziedos, krastmalas smiltīs, nosprāgsim, mēs visi nosprāgsim, tikai žurkas un tarakāni paliks, nelieši, maitas, ko viņi ir pastrādājuši, ko viņi nodarījuši mums visiem?!… Līgojās un bruka visa sociālā tektonika – prātos, tā, kā tas vienmēr notiek vēsturē: vispirms prātos. Rietumi, ne par kripatiņu neko nesapratuši, turpināja rīkot Gorbačovam ovācijas par “sociālismu ar cilvēcisku seju” un dziedāja “Gorbij, Gorbij” – bet no Gorbija kā no pīkstošas gumijas mantiņas tikmēr pa caurumu sarkofāgā tecēja pusgadsimtu sprostotās ukraiņu bailes. Mēs to pīkstoņu dzirdējām. Un mūsu apziņā tā arvien vairāk pieņēmās spēkā – pārkliedzot visus pasaules dozimetrus.

(Paies divdesmit gadi – un kritiķi mūs visus, rakstniekus, kuri debitēja astoņdesmito beigās/deviņdesmito sākumā un tagad veido jaunās ukraiņu literatūras platstrāvu, nosauks par “Čornobiļas paaudzi”.⁵ Un kas par to, ka neviens no mums neko jēdzīgu par Čornobiļu nav uzrakstījis. Literatūrā mēs patiešām ienācām pa to plaisu sarkofāgā: uzreiz atvērtas valodas plašumā, pilnām plaušām saindēta gaisa un ar dziļu, eiforisku – kad ir staru slimība, mēdz būt tāds “apreibuma efekts” – izelpu kā zēnam Tarkovska Spoguļa prologā: “Es – spēju – runāt!” Un “sakāmais” mums bija sakrājies visos 53 ukraiņu klusēšanas gados, tādēļ nav brīnums, ka 1986. gada traģēdijai kārta vēl joprojām nebija pienākusi.)

Tas nebija pasaules gals – gals pienāca tikai laikmetam, kurš bija šķitis mūžīgs. Apokalipses “piejaucēšana”, tās pielāgošana saviem mēriem kā transponēšana no ultravioletās spektra daļas redzamajā, pārlikšana politiskās vēstures reģistrā, kur ar to varēja “kaut ko darīt” (sapulcināt, piemēram, jau pašiem savus, no varas neatkarīgus mītiņus, veidot savas sabiedriskās apvienības, iziet ielās, kaut ko pieprasīt…). Neko dižāku ne “mēs” pilsēta, ne “mēs” tauta tobrīd nepievārētu.

Izsakoties vēl vienkāršāk – ar Čornobiļu sākās ukraiņu neatkarība.

No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova

1. “Auglīgs” ukrainiski ir родючий – un skaidrs, ka zeme te ir tajā pašā vārdu pudurī, kurā dzimta (рід), dzemdēšana (народити) un piedzimšana (нарождатися).  (atpakaļ uz rakstu)
2. Tāda paša mēroga katastrofa Čornobiļa ir arī Baltkrievijai: Baltkrievu enciklopēdijā norādīts, ka no visiem demogrāfiskajiem faktoriem, kas noteikuši Baltkrievijas depopulāciju, pirmo vietu ieņem radiācija. Šī enciklopēdija iznāca no 1996. līdz 2004. gadam; šobrīd, jādomā, tāds pats “demogrāfisks faktors” ir Lukašenkas krievvasaliskā politika.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Taisnības labad norādīšu, ka “dzelzs priekškars” toreiz nostrādāja kā zināms psiholoģisks amortizators: tas atstāja spraugu ticībai, it kā viņā pusē, mums nepieejamajā “brīvajā pasaulē”, no kuras vienīgās mēs pirmajās divās nedēļās, ausi radioaparātam piespieduši, uzzinājām, ka vajag aizvērt vēdlodziņus un mazgāt galvu, nekas tamlīdzīgs nevarētu notikt, – ilūzija, kas pēc Fukušimas jau ir acīmredzama pat visrūdītākajiem optimistiem, toreiz tomēr daudziem bija glābiņš, jo ir taču daudz vieglāk domāt, ka pasaules ļaunums lokalizēts konkrētā politiskā sistēmā, un nevis sacīt sev kā fon Trīra varonei: “The Earth is evil.”  (atpakaļ uz rakstu)
4. Franču oriģināls du passé faisons table rase (“izdzēsīsim pagātni”, “sāksim no baltas lapas”), kā arī pulka vientiesīgākais ukraiņu tulkojums (“mēs visus bendes saberzīsim pulverī”) tādas kosmogoniskas pretenzijas nesatur; zināmā mērā arī visu krievu komunismu var aplūkot kā “tulkojuma kļūdu” – traģisku mēģinājumu Marksu “notulkot” uz Krievijas vēstures reālijām.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Sk.: Гундорова Т. Післячорнобильська бібліотека: Український літературний постмодерн. К. : Критика, 2005.  (atpakaļ uz rakstu)