literatūra
— ar skalpeli var iešņāpt arī blakus
14/07/2023
Sieviete zaļā savienojas ar seju, no kuras iepriekš bija atbrīvojusies.
Jorgens Gassilevskis (Jörgen Gassilewski) ir Gēteborgā dzimis un dzīvojošs zviedru dzejnieks, rakstnieks, tulkotājs, kultūras žurnālists, vizuālais mākslinieks. Dzejā Gassilevskis debitēja 27 gadu vecumā, 1987. gadā, ar dzejas krājumu Tu (Du). Kopš tā laika līdz šim brīdim dzejniekam izdoti 11 krājumi. Par 2021. gadā iznākušo krājumu Balons (Ballong) Jorgens Gassilevskis saņēmis Ērika Lindegrēna balvu.
Agrīnos Jorgena Gassilevska tekstus mēdz salīdzināt ar labirintu, kaleidoskopu, eksperimentu u. tml., īpaši akcentējot autora [šķietamo] nevērību attiecībā uz lasītāja komfortu. Vairums recenzentu uzsver Gassilevska tekstu radniecību ar amerikāņu modernista Džona Ešberija (John Ashbery) dzeju (īpaši krājumu Zvērests tenisa kortā (The Tennis Court Oath)). Jūnass (J) Magnussons (Jonas (J) Magnusson) esejā par Gassilevska daiļradi piebilst, ka “Gassilevska dzejoļi novēršas no pazīstamās un identificējamās motīva un tēmas kontinuitātes, tā vietā pievēršoties nopietnam nonsensam, kas izkliedētības intensitāti pārvērš poētiskā metodē un atsevišķu dzejoli montāžā.” Jorgena Gassilevska agrīno dzeju uzskata par piederīgu gan dadaismam, gan sirreālismam, gan postmodernismam. Šajā dzejā vārdi vilina un ved strupceļā, parādoties pēkšņi un bez pamata; tekstiem raksturīgs nevis centrtieces, bet drīzāk centrbēdzes princips; nevis loģika, bet paraloģika. Protams, tiek ignorēta arī sintakse un gramatika.
Šajā publikācijā iekļauti Jorgena Gassilevska agrīnā daiļrades perioda dzejoļi no krājumiem Vasaras domas (Sommarens tankar, 1988) un Jēgeru pārnākšana (Jägarnas hemkomst, 1991).
Atdzejotājs
Un terases ar skatu uz ezeru
Tirgus līdzsvars bija apdraudēts, jo tika izjaukta
kvadrāta formu pastāvīgā
klātesamība. Dot un ņemt nekad nav bijis mans meldiņš.
Viņš uzsmaida fotogrāfam. Sērijveidā ražotās dūres
tiek saberztas pīšļos pirkstu miklajos,
auglīgajos auzu laukos. Tā tiek cepta maize, ar kuru iepazīst
sauli. Būt siļķei, gulēt nekustīgi
starp želejas kārtām, slapjai no sapņiem par izsmalcinātu zīdu,
ne vieglu. Mājām būs stāvēt uz kalna, lepnām un izstieptām
no noguruma. Ar skatu pār nospodrināto zīmju valodu,
visu stiklā. Druknā vīrieša
nograuztie nagi krīt pārliecībā kā
īsti stalaktīta pilieni.
Ierocis, padošanās
Vējš pūš galvā, piepilda kā karameļu turzu.
Preces, alvas plāksnēm līdzīgi šķīvji, atstāj roku.
Līki, pietūkuši pirksti durstīgajā zālē,
saproti, ka tie ir taisni kā klūgas mugurā,
nopurini no sevis izturības treniņa taukainās piles.
Līdzenas vietas meklējumi turpinās, autiņbiksītes un plēves bikses
mētājas, kur iepriekš stāvēja atpūtas krēsli.
Dzeltējošā zāle vēsta par pilsētām zem zemes,
paņem pilsētas vārtus rokās, durvju rokturi no želejas.
Tagad tēvs ir piezemējies
Ceļš iekrāsojas krēmbaltajā, kad skatiens tuvojas
bezstikla logu ailām, saule ar mums ir spēlējusies,
kā saskaitīt reizes, kad tā atspīdējusi
balti kaļķotajā sienā.
Cerams, tiks mainīti
koki, kas rāda savas vētras nokaitētās lapas,
mokošu masku, kas sadalīta divpadsmit trauslās, dzelkšņainās lapās.
To nevar noliegt
Šīs baltās meitenes aprisēm
trūkst piesaistes punktu.
Saules apspīdētā kadrā viņa saplūst ar fonu,
tāda ir aizturētā doma. Apvērstā notikumu secībā,
pārvietojoties atmuguriski, viņš ieiet bankā, un mums ir
filma par vīru, kurš nogulda naudu.
Paralizēta ūdens doma, virpuļviesuļa
stādi zilā vakarkleitā, īslaicīga,
airis to iegrūž neesošā herbārijā.
Tagad tu drīksti līst ārā no skapja,
un mans alibi ir kārtībā. Sāp,
un nogriezto matu lauks uz manas galvas atgādina
gaismas injekcijas.
Kvēla vēlēšanās
Savā logā es varu ietilpināt sešus
logus. Sarkana siena starp tiem,
kas pakāpeniski izbal, saulei
ieslīdot mijkrēšļa šaurajos vārtos.
Kalna nogāzes skarbā atmošanās bija biedējošs
(vai tā ir uzmācīga doma) koijots ar apspalvojumu,
kas sasniedz tā iekšas un sirdi.
Viņa turēja plīvuru sev pie vaiga,
triumfējoši izstiepusi roku,
prieks par nosargāto un godprātīgi aizstāvēto pili, māju
zem upes šķidrauta. Audekls, zem kura pagalms,
ķīviņi par dievmaizītēm un grāmatzīmēm.
Cīkstēšanās starp knišļiem, plēvspārņiem un dunduriem.
Piere un roka ūdenī,
apmierinātas lūpas un vēl ne.
Tu mazgājies krācēs, kas rauj tevi
lejup, līdz krīti un drīz notverta jaukākajā
pirkstu tīklā, un satumst vēl ne.
Tu vēl vari pagūt pievienoties
Vecais purns, krunkains, bet joprojām mitrs un elastīgs,
tas tiešām sastāv no mīkstām daļām.
Ar skalpeli var iešņāpt arī blakus,
kur dzimumzīme, sastindzis sprādziens, kas atgādina mākoni.
Tas tiešām sastāv no mīkstām daļām.
Zem rotaļu mājas necilajiem dēļiem,
kur dzimumzīme, sastindzis sprādziens, kas atgādina mākoni,
prožektors atkāpjas un ir tavas rokas.
Zem rotaļu mājas necilajiem dēļiem
pret zibens dārdiem pavēršas ar miežagraudiem klāta dūre,
prožektors atkāpjas un ir tavas rokas.
Ūdenspilieni drīz no tām notek, un ar tevi viss ir kārtībā.
Pret zibens dārdiem pavēršas ar miežagraudiem klāta dūre.
Es to nopirku lēti, bet tu pārdevi dārgi.
Ūdenspilieni drīz no tām notek, un ar tevi viss ir kārtībā,
mazas svešzemju pīles, raibos pūkainos mundierīšos.
Es to nopirku lēti, bet tu pārdevi dārgi.
Vads zem ūdens, tinums ap āķiem
mazas svešzemju pīles, raibos pūkainos mundierīšos,
atmiņa par ziemeļiem dzeltējošos taukos.
Vads zem ūdens, tinums ap āķiem
kroplie ir pārsējos, kas tiem vajadzīgs no apaviem
atmiņa par ziemeļiem dzeltējošos taukos
ritošās garderobes glissando.
Kroplie ir pārsējos, kas tiem vajadzīgs no apaviem
tiek izsniegts aploksnē ar uzrakstu Michelin
ritošās garderobes glissando
pavasara diena.
Tiek izsniegts aploksnē ar uzrakstu Michelin
ātruma atbalss diennakts ilgumā
pavasara diena
viņš atceras degošo nometni un baltos cimdus.
Ātruma atbalss diennakts ilgumā,
un ko mēs iemācījāmies izpildīt.
Viņš atceras degošo nometni un baltos cimdus,
bet ir aizmirsis islandiešu džemperi.
Un ko mēs iemācījāmies izpildīt,
stiepās kā gumijas skriemeļi debesu izsūtījumā.
Bet ir aizmirsis islandiešu džemperi,
un zem tā sprādzieni, sastinguši mākoņa veidolā.
Stiepās kā gumijas skriemeļi debesu izsūtījumā
vecais purns, krunkains, bet joprojām mitrs un elastīgs,
un zem tā sprādzieni, sastinguši mākoņa veidolā,
ar skalpeli var iešņāpt arī blakus.
Degoši zari rokās
Tu dzirdināji mani ar zirgiem, grēmas
no trejlapjiem. Vīrieši vijās ar sievietēm,
pārtopot grozos. Vēlos miegā jums atdot
paciņu un skūpstīt līgavas kleitas velci.
Kāds izslējās pakaļkājās, greznots ar tumši zilu
krēslas piesātinātu efeju, kas krustdūrienā piestiprināta
pie tā izcilnajiem deniņiem, kā mūžam
zaļojošu šaubu kustības, kā miglas
ieskaujoši dūmakaini serpentīni.
Es esmu ledus un sniegs ap pavasari, apmaldījies krustceļu
nekustīgajos vētras kambaros. Cirvis uz rokas un pleca
mazina raizes par vilkuzobiem, kad tu tuvojies
svētam marmora galdam. Ceļojums ar auto beidzās bremzējot,
nolietots bija nevis ātrumpārslēgs, bet pedālis.
Un malvas ziedgalvas devās cīņā ar
šķēpiem un gredzeniem. Tagad es vēlos kļūt par dzeguzi,
dziesmu, kurā klausoties atkal jūtos mīlēts,
jo viņai ir vārds. Citu dārzos tu smaidīji
akmeņu krāvums, bet manas ielejas tika aizmirstas,
tur mirušo nagi zeļ.
Ieskanoties melodijai, zied ozolītes, saspringti
izsvilpotas. Dzinējs izraujas brīvībā un šķērso visus vecumus,
it kā šķērsotu angļu piejūras pilsētu. No ūdens
svešādā veidā izvirzās margas. Ziediem apbārstītā
villa tiek slēgta, un nelīdz pat sīknauda vārtu atvēršanai. Sieviete
zaļā savienojas ar seju, no kuras iepriekš bija
atbrīvojusies.
Romantisks valdzinājums
Vecas baznīcas, zem kuru pamatiem nopūšas ar akmeņiem
nomētātas mātes. Mēs gribam stabilas vērtības;
Glaudies pret manu roku un sajūti matiņus
kā saulstaru mežu jūras krastā,
kas krīt ūdens auglīgajā augsnē, šūpojoties pār
kaļķainajām smiltīm. Lēni sasniedzamo mērķi,
nekādas muļķības, drošas vērtības mēs gribam pareizai
un aktīvai dzīvei; tev nav jājūtas aizvainotai,
upe ir aizslēgta visiem, pirms tā krīt kafijai līdzīgā
tumsā, pēdējais, ko redzi, ir akmens kritiens.
Nepiesavinies šo cienīgumu, lielu, dzīvu un rāmu;
lieliska noskaņa. Ārā izgaro sausais ledus,
pašģenerējošs, man šķiet. Bet šeit,
tā kā neviens cits neuzņemas atbildību, dzīvžogs saduras
ar OK degvielas uzpildes staciju lūpošās krāsās.
Dažreiz tas nenotiek vispār, nu tas notiek ar kaķiem,
kuri divas reizes šķērso viens otra teritoriju, medījot
svešzemju sugas.
Krāsas slānis
Perspektīva zaļajā: dienas izgarojumiem, nakts nogulumiem
ir kopēja izteka sievietes mutē
– darba augļi skaistās Galatejas acis un vēl negatavās ausu
formas; Pigmaliona sārtais asmens, garāžas vārti ar ieeju
piepilsētā. Šautras jau šņukst nožēlā par
tumsas perfekciju, piramīdas, kas pierādījušas savu neiespējamību,
kad – lai gan tuvu nāvei, dzīvie joprojām tās traucē –
ir iedarbojies masas pievilkšanas spēks:
veca loga rūts, kas uzstāj uz savu identitāti.
Viņa ieņem sev paredzēto vietu, mazliet
izplešas. Izpilda lauzītu deju, vienu no trim cilindrveida
stāvokļiem. Nenolietota, domīga uz sava pjedestāla,
nepieradināti skaista. Inducēta strāva laukā virs spēkstacijām
nosusinātajā purvā pārklāj viņu ar gaismu.
No zviedru valodas atdzejojis Arnis Mincenhofs