— Slimās sievietes teorija

Johannas Hedvas eseja Slimās sievietes teorija ir viens no tiem tekstiem, kas kaut kur manas būtības dzīlēs lika uzbangot tumšam, spēcīgam vilnim. Vārds, kas to raksturo visprecīzāk, ir sēras: sēras, kam valodā, kurā es ikdienā dzīvoju un rakstu, līdz šim nav bijis vietas. Sēras par to, ka es nevaru pilnvērtīgi un harmoniski piedzīvot attiecības ar savu ķermeni, jo sabiedrība to definē kā ārpus normas un normalitātes standartiem esošu. Mans ķermenis ir “slims”, nespējīgs strādāt 8 stundu darba dienu – tātad pēc kapitālisma standartiem – nederīgs, nelietderīgs un otršķirīgs, lieks. Sēras, ko aiz sevis atstājušas sāpes, ko piedzīvoju visos tajos neskaitāmajos ikdienišķajos brīžos, kad man tikuši veltīti pazemojojuši un noniecinoši izteikumi, vai, kad esmu piedzīvojusi institucionālu un emocionālu vardarbību, un tajos brīžos, kad man tikusi atņemta autonomija un cieņa –, viena no traumatiskākajām un degradējošākajām pieredzēm, kāda cilvēciskās subjektivitātes spektrā iespējama. Vai precīzāk – šo sēru pamatā ir apziņa, ka to vietā būtu varējis būt tik daudz kas cits. Daudzas citas, ļoti atšķirīgas pieredzes un emocionāli stāvokļi. Ilgu laiku es šajās sērās esmu bijusi sastingusi un bez vārdiem. Taču, pārfrāzējot Hedvas rakstīto, vienlaikus es savu ķermeni mīlu un gribu, lai manas sēras par to būtu politiskas.

Šajā esejā Johanna Hedva problematizē pieņēmumu, ka, lai mēs tiktu uzskatītas par politiski aktīviem subjektiem, mums jāspēj būt līdzdalīgām dažādās publiskās aktivitātēs: gājienos, piketos, sapulcēs, mākslas performancēs, lasījumos, publiskās apspriedēs, diskusijās, forumos utt. Taču daudzas no mums nevar būt klātesošas publiskos notikumos un protestēt, iestājoties par savām un citu tiesībām, vai arī, lai to varētu, jāpārvar dažāda rakstura šķēršļi un grūtības. Hedva noraida Hannas Ārentes izvēli politisko definēt kā publisku aktu, norādot, ka marginalizētām sabiedrības grupām publiskā telpa vienkārši var nebūt pieejama. Domāju, ka šī kritika jo īpaši aktuāla ir Austrumeiropā, kur cilvēkiem ar nopietnām veselības problēmām vai invaliditāti, aizvien netiek nodrošināta līdzvērtīga piekļuve lielai daļai institūciju un to sniegtajiem pakalpojumiem un kur daudzas balsis publiskajā diskursā joprojām nespēj izteikties. “Slimās sievietes teorija nes sevī uzstājīgu pārliecību, ka vairums politiskā protesta režīmu ir internalizēti, izdzīvoti, iemiesoti, ciešanu pilni, un tādēļ neredzami.” Citiem vārdiem, būt politiskai var nozīmēt vienkārši būt savā ķermenī.

Kapitālisms, ko veido un uztur patriarhijā, eiblismā, heteronormativitātē un daudzās citās nevienlīdzības formās balstīti kontroles un pakļaušanas mehānismi, slimās sievietes ķermenim ir nepārtraukti retraumatizējoša un ievainojoša pieredze. Turklāt nereti tā jāpiedzīvo izolācijā un šausmās, ko rada klusums. Sērās bez vārdiem vai izpausmes formas.

Lai varētu saņemt sev nepieciešamos medicīnas pakalpojumus, sociālu, politisku un ekonomisku atbalstu, slimā sieviete tiek pakļauta valodai un terminoloģijai, kas ir ierobežojoša, stigmatizējoša un vienkāršojoša, Hedva izmanto šo valodu, jo, lai gan, runājot Adrianas Ričas vārdiem, tā ir “apspiedēja valoda”, šī valoda viņai nepieciešama, lai varētu uzsākt sarunu ar savām lasītājām, tomēr Hedva nepaliek “apspiedēja valodas” žņaugos un iebilst Rietumu medicīnas diskursam, kura ietvaros “slimība” un “veselība” kļuvušas par bioloģiskos un bioķīmiskos parametros balstītu atsvešinātu pretnostatījumu, kas lielā mērā kalpo utilitāriem mērķiem noteikt ķermeņa lietderīgumu un produktivitātes koeficientu, nevis rūpējas par tā labklājību un dziedināšanu, tā vietā autore tiecas pēc holistiska, reizēm pārdabiskajā un mistiskajā balstīta skaidrojuma savām attiecībām ar slimību; kā iespējami izziņas, atklāsmju un dziedināšanas avoti viņu līdzās intersekcionālā feminisma teorijām interesē arī misticisms un okultas prakses.

Johanna Hedva (they/them) ir korejiešu-amerikāņu rakstniece, multimediju māksliniece, mūziķe un aktīviste, šobrīd dzīvo Berlīnē un Losandželosā. Publicējusi romānu Par elli (2018, On Hell), dzejas, lugu un eseju krājumu Smadzeņu kļūme Minerva (2020, Minerva the Miscarriage of the Brain), romānu Tava mīlestība nav laba (2023, Your Love is Not Good), bet 2024. gadā gaidāms viņas eseju krājums Kā zināt, kad mirsim: Esejas par slimību, likteni un nolemtību (How to Tell When We Will Die: Essays on Sickness, Fate, and Doom).

Tulkotāja

1.

2014. gada nogalē es piedzīvoju saasinājumu hroniskai slimībai, kas var izpausties tik smagi, ka laika posmu, intervālā no dienām līdz nedēļām, un pat mēnešiem, mēdz mani padarīt nespējīgu staigāt, braukt ar mašīnu, darīt savu darbu, reizēm runāt vai saprast valodu, bez palīdzības nomazgāties vai pamest gultu. Šis konkrētais 2014. gada uzliesmojums sakrita ar Black Lives Matter protestiem, kuros es būtu neatlaidīgi piedalījusies, ja vien būtu to spējusi. Tolaik es dzīvoju Losandželosā, kvartāla attālumā no Makartūra parka, rajonā, ko pārsvarā apdzīvo latiņamerikāņi un kas vietējo vidū pazīstams kā vieta, kurā imigranti uzsāk savas amerikāņu dzīves. Nav nekāds brīnums, ka šis parks ir viena no visaktīvākajām protestu vietām visā pilsētā.

Es klausījos gājienu skaņās, tām atplūstot līdz manam logam. Piekalta gultai, es pacēlu savu slimās sievietes dūri solidaritātē.

Solidaritāte ir slidens koncepts. To grūti sajust izolācijā. Esot gultā, esot sāpēs, es sāku prātot par tāda veida solidaritāti, kurā es spētu piedalīties, esot viena iestrēgusi mājās. Es sāku domāt par to, kādi protesta režīmi vispār ir pieejami cilvēkiem, kuri ir slimi, un cilvēkiem ar invaliditāti.

Es domāju par daudzajiem citiem, kuru arī nebija protestā, kuri nespēja to apmeklēt, jo tas viņiem kaut kādā veidā bija nepieejams, visi citi neredzamie ķermeņi ar paceltajām dūrēm, aizšķūrēti prom no acīm. Man šķita, ka daudzi no viņiem ir tie, kam Black Lives Matter kustība ir jo sevišķi nozīmīga. Es domāju par to, ka viņiem varēja nebūt iespējas piedalīties gājienos, jo viņiem bija jāiet uz darbu, jo viņi dzīvoja bailēs, ka viņus atlaidīs no darba, ja viņi piedalīsies gājienā, vai tāpēc, ka viņi bija šī vārda tiešā nozīmē – ieslodzīti. Viņi varbūt nevarēja doties gājienā aiz bailēm no vardarbības un policijas brutalitātes, kas tiek pieredzēta ikvienā protestā. Varbūt viņi nevarēja piedalīties, jo viņu ķermeņi, būdami vienlaikus iezīmēti un vispārīgi, bija ekscentriskā hiperredzamā un neredzamā konverģence, kas izplata ap sevi bīstamu ievainojamību. Varbūt viņi nevarēja doties savas slimības vai invaliditātes dēļ, vai tāpēc, ka viņi rūpējās par kādu, kurš ir slims vai kuram ir invaliditāte. Viņu bija daudz, un mēs ļoti būtiskos veidos atšķīrāmies cits no cita, bet mūsu visu patiesība bija tāda, ka mūsu tur nebija.

Ja izmantojam Hannas Ārentes definīciju – kas joprojām ir viena no dominējošajām pamatstraumes diskursā – saskaņā ar kuru politiska ir ikviena rīcība, kas tikusi performēta publiski, mums nākas sevi konfrontēt ar implikācijām par to, ko un kuru šāda definīcija izslēdz. Ja tas, kas nepieciešams būšanai politiskam, ir atrašanās publiskajā telpā, tad veseli populācijas slāņi ir nolemti apolitiskumam tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņu ķermeņi nespēj nokļūt uz ielas.

Manā bakalaura studiju programmā Ārente bija sava veida dievība, tādējādi es tiku mācīta uztvert viņas politiskā definīciju kā radikāli atbrīvojošu. Protams, es apzinos, ka savā veidā un savā laikā (vēlīnajos piecdesmitajos) tā tāda tiešām arī bija: vienā elpas vilcienā viņa atbrīvojās no politiskā, kuru definē likuma infrastruktūras, balsis, vēlēšanas un paļaušanās uz indivīdiem, kas uzkrājuši varu, ar kuras palīdzību var ietekmēt politiskus lēmumus, – viņa vispār atbrīvojās no vajadzības pēc politiskajiem lēmumiem. Līdz tam tas viss bija nepieciešams, lai kāda rīcība tiktu uzskatīta un atzīta par politisku. Nē, teica Ārente, vienkārši izej uz ielas, un – bam: tas ir politiski.

Tomēr te ir divas kļūdas. Pirmā ir viņas paļaušanās uz publisko – kas neizbēgami paģēr privātā, binaritātes starp redzamo un neredzamo telpu pastāvēšanu. Tas nozīmē, ka, lai arī kas notiktu privātajā telpā, tas nav politiski. Tātad tu, piemēram, privātajā telpā vari sist savu partneri un tam nebūs nozīmes. Tu vari sūtīt privātus e-pastus, kas satur rasistiskus apvainojumus, bet, “tā kā tie nav bijuši domāti plašākai publikai”, tu kaut kā tomēr pamanies nebūt rasists. Ārente bažījās, ka, ja visu uzskatīs par politisku, tad beigās nekas tāds nebūs, tādēļ viņa sadalīja telpu tajā daļā, kas ir politiska, un tajā, kura tāda nav. Bet šo bažu vārdā viņa izvēlējās upurēt dažādas cilvēku grupas, turpinot tās atstumt neredzamībā un politiskā nenozīmīgumā. Viņa izvēlējās šos cilvēkus atstāt ārpus politiskās sfēras. Es neesmu pirmā, kas Ārenti par to saukusi pie atbildības. Uz Ārentes politiskuma definīcijas trūkumiem norādīja sešdesmito un septiņdesmito gadu pilsoniskais aktīvisms un feminisms. Tālaika sauklis “personiskais ir politisks” var tikt izlasīts arī kā “privātais ir politisks”. Jo, bez šaubām, itin viss, ko tu dari privāti, ir politisks: cik garās dušās ej, vai tev vispār ir pieejams siltais ūdens, ar ko mazgāties dušā, vai tu pēcāk iztīri savu dušu, vai arī samaksā kādam citam, kas to izdara tavā vietā, un tā tālāk un tā joprojām.

Taču ar Ārentes formulējumu, kas mūsdienu publiskās telpas diskursā aizvien ir noturīgs, ir vēl kāda problēma. Kā Džūdita Batlere norādīja savā 2015. gada lekcijā Ievainojamība un pretošanās (Vulnerability and Resistance), Ārente nav reflektējusi par to, kuram ir tiesības atrasties publiskajā telpā, kas nozīmē, ka viņa nav reflektējusi arī par to, kas publisko telpu kontrolē. Publiskā telpa nekad nav brīva no varas konstrukcijām, kontroles un uzraudzības; patiesībā šie faktori to veido. Kā saka Batlere, domājot par publisku demonstrāciju, mēs vienmēr varam būt droši par vienu: policija jau ir klāt vai ir ceļā. Tas rezonē ar biedējošo spēka klātbūtni, kas nāk prātā, kad domājam par Black Lives Matter. Vardarbības, kam tiek pakļautas melnādaino dzīvības, neizbēgamība – demonstrācijā, kas uzplaukusi ap pārliecību, ka melnādaino dzīvībām nebūtu jātiek pakļautām šādai vardarbībai – parūpējas par to, lai daudzi nemaz neparādītos, jo viņi vienkārši to nespēj. Savietojiet to ar dažādajām publiskajai telpai piemītošajām nepieejamības formām, tad salieciet to kopā ar cilvēku fiziskajām un mentālajām saslimšanām un invaliditātēm, kas prasa drīzāk vairāk nekā mazāk atvērtības un atbalsta, un mums ar nožēlu nākas secināt, ka daudzi, kam šie protesti ir domāti, nespēj tajos piedalīties, kas nozīmē, ka viņi nespēj būt saredzami kā politiski subjekti.

2014. gada protestu laikā uz manas laika joslas nonāca kāds Tumblr ieraksts, kas šajā sakarā vēstīja: “Sveiciens visiem cilvēkiem ar invaliditāti, slimajiem ļaudīm, cilvēkiem ar PTSD, trauksmi u. c., kuri šovakar nevar iziet ielās kopā ar mums un protestēt. Jūsu balsis ir sadzirdētas un novērtētas, un kopā ar mums.” Ieliku sirsniņu. Dalījos.

Kopš es uzrakstīju iepriekšējo rindkopu par 2014. gada protestiem, visapkārt pasaulei ir aizsākušies daudzi nemieri. 2022. gadā, nedēļā, kad es šo rakstu, Krievija ir iebrukusi Ukrainā. Skatoties video, kuri filmēti uz ielām ar drebelīgiem telefoniem, es apjaušu, ka līdzīgi daudziem citiem es esmu piedalījusies 21. gadsimta protestos galvenokārt ar sociālo mediju starpniecību. Laikojot, šērojot, retvītojot; ziedojot savstarpējam atbalstam (mutual aid), GoFundMe labdarības akcijām. Es dalos ar saitēm un nodarbojos ar drūmritināšanu, bet tad kadriem, kas ataino karu, apspiešanu un genocīdu, uz mana ekrāna tikai vairojoties, nomocījusies un raudādama, es no tiešsaistes atslēdzos. Es domāju par internetā ieslēpto mūsu novērošanu, spēku, par kuru zinām, ka tas tur ir, bet ko nevaram ieraudzīt, un par to, kā digitālā telpa ir reizē paplašinājusi un sašaurinājusi publisko telpu, padarot nošķīrumu starp privāto un publisko vēl neskaidrāku. Es domāju par bezprecedenta situāciju, kuras laikā Covid-19 ievietoja mūsu dzīves, bet ne mūsu ķermeņus digitālajā telpā. Es domāju par to, kādos veidos ķermeņi ir īsti, kā tiem piemīt gravitācija un vajadzības un ka tie maksā velnišķīgi dārgi, un šis fakts – gan kā problēma, gan kā poētisms – liek pasaulei griezties.

Kad par to domāju, un, kad domāju par to, kā izskatās mans ķermenis, kā tas nes būšanu korejietei un amerikānietei savā miesā un kaulos, kas citiem izskatās balti, un ko tas nozīmē sasaistē ar to, kur es to varu un kur nevaru vest, par to, cik tas ir vai nav pamanāms, atrazdamās savā ķermenī, es jūtos smagi. Es esmu pilna smaguma visas tās vardarbības dēļ, kas tam un tam līdzīgajiem ķermeņiem bijusi jāpiedzīvo. Tad tas sajūtas vēl smagāk, man domājot par tiem, kuri neizskatās tā, kā izskatos es, par to, kādas varmācības piedzīvo viņi un kādēļ. Smagums pieaug, kad es apsveru, kas manam un citiem slimajiem ķermeņiem vai ķermeņiem ar invaliditāti būtu nepieciešams, lai tie spētu apmeklēt šos protestus, kāda veida atbalsts, un par to, ka šāda atbalsta te nav. Es domāju par visām vardarbības niansēm, par daudzajiem veidiem, kādos tā ir orientēta uz specifiskām grupām un kādēļ, bet tad es domāju par tā visa totalitāti, un to es izjūtu kā pašu lielāko smagumu.

Tā kā es gadu gaitā esmu bijusi līdzdalīga protestos, lai gan neesmu spējusi maršēt gājienā, turēt plakātu vai saukt saukli, kas būtu sadzirdams vai saredzams kā spēks kļūt par tradicionālu politisku būtni, ir ticis noformulēts un noslīpēts centrālais Slimās sievietes teorijas jautājums: kā tu vari iemest ķieģeli bankas stiklā, ja tu nespēj piecelties no gultas?

2.

Man ir hroniska slimība. Tiem, kuri nezina, ko nozīmē hroniska slimība: vārds hronisks cēlies no grieķu valodas vārda chronos (χρόνος), kas nozīmē “laiks” (atcerēsimies “hronoloģiju”). Atsevišķos kontekstos tas var nozīmēt “visu dzīves laiku”. Tātad hroniska saslimšana ir saslimšana, kas ilgst visu dzīves laiku. Citiem vārdiem runājot, tev nekļūst labāk. Nav iespējas izārstēties.

Un tajā ir jūtams laika svars: jā, tas nozīmē, ka tu jūti to katru dienu. Ļoti retos brīžos es aizmirstos tagadnes mirklī, it kā kaut kas mani būtu izcēlis ārpus pasaules, es apjaušu, ka pāris minūtes neesmu domājusi par savu slimību, varbūt dažas dārgas stundas. Šīs aizmirstības stundas ir tuvākais brīnumam, ko pazīstu. Ja tev ir hroniska saslimšana, tava dzīve tiek reducēta uz nemitīgu enerģijas taupīšanu. Jebkā darīšana kaut ko maksā: piecelties no gultas, gatavot sev ēdienu, apģērbties, atbildēt uz e-pastu. Tie, kuriem nav hroniskas slimības, var tērēt un tērēt bez sekām: cena nav problēma. Tiem no mums, kam ir ierobežoti resursi, nākas taupīt, mums ir ierobežoti uzkrājumi, reizēm tie beidzas pirms pusdienlaika.

Reizēm mani caurstrāvo jautājums: vai ir cilvēki, kuriem nav jādomā par saviem ķermeņiem?

Tas liek man prātot, kādi apstākļi, kādi atbalsta mehānismi šajā pasaulē ir kooperējušies, lai tā kļūtu par viņu realitāti? Kādēļ tā nav realitāte tādam cilvēkam kā es?

Anna Cvetkoviča raksta: “Ja nu depresija, vismaz Amerikās, varētu tikt skaidrota ar vēsturisko koloniālismu, genocīdu, verdzību, juridisko izstumšanu un ikdienas segregāciju un izolāciju, kas vajā mūsu visu dzīves, nevis tikt definēta kā bioķīmisks disbalanss?” Es gribētu nomainīt vārdu “depresija” un šeit runāt par visām mentālajām saslimšanām. Cvetkoviča turpina: “Medicīnas literatūra pārsvarā raksta par balto un vidusšķiras subjektu, kura jušanās slikti bieži ir mistērija, jo tas neatbilst dzīvei, kurā privilēģijas un komforts šķietami liek justies labi.” Citiem vārdiem, labbūtība, kā par to runā un to pārdod Amerikā, ir balto un pārtikušo ideja.

Ļaujiet man citēt Stārhaukas ievadu jaunajam izdevumam viņas 1982. gada grāmatai Sapņojot tumšo: “Psihologi ir konstruējuši mītu, ka kaut kur eksistē veselības stāvoklis, kas ir norma, tas nozīmē, ka vairums cilvēku, tiek pieņemts, atrodas šajā stāvoklī, un tie, kuri ir trauksmaini, depresīvi, neirotiski, nemierīgi vai caurmērā nelaimīgi, ir nenormāli.” Es vārdu “psihologi” te aizstātu ar “baltajiem patriarhiem”, “ārstiem”, “tavu priekšnieku”, “neoliberālismu”, “heteronormativitāti” un “Ameriku”.

Pēdējos gados ļoti daudz ir ticis rakstīts par to, kā neatliekamās palīdzības nodaļas un klīnikas, ārsti, speciālisti, apdrošinātāji, ģimenes, vīri, draugi un kultūra kopumā uztver “sieviešu” sāpes, vai, precīzāk, par to, ka tās netiek uztvertas tik nopietni kā vīriešu sāpes. 2015. gadā Atlantic publicētajā rakstā Par to, kā ārsti sieviešu sāpes neuztver tik nopietni kāds vīrietis raksta par savas sievas Reičelas ilgās gaidīšanas pieredzi neatliekamās palīdzības nodaļā, līdz viņai pievērsa uzmanību, kādu prasīja viņas situācija (viņai bija olnīcas torsija, kad cista izaug tik liela, ka tā sagriežoties izraisa olvada nosprostošanos). “Visā valstī vīrieši gaida aptuveni četrdesmit deviņas minūtes, lai saņemtu pretsāpju zāles akūtu vēdersāpju gadījumā. Sievietes gaida vidēji sešdesmit piecas minūtes. Reičelas gaidot pavadītais laiks bija starp deviņdesmit minūtēm un divām stundām,” viņš raksta. Kopumā Reičela bija gaidījusi aptuveni piecpadsmit stundas, pirms viņai veica operāciju, kurai būtu bijis jānotiek uzreiz pēc ierašanās. Raksts noslēdzas, viņas fiziskajām rētām sadzīstot, bet viņai aizvien mokoties ar psiholoģiskajām sekām, ko viņa sauc par “traumu, kādu radījusi būšana neredzamai”.

Tas, ko šis raksts nepiemin, ir rase – kas mudina mani domāt, ka rakstītājs un viņa sieva ir baltie. Būšana baltajam ir tas, kas pieļauj šādu aizmirstošu neitralitāti, tā ir tukšuma premisa, universālā pieņēmums. (Pētījumi ir parādījuši, ka baltās rases pārstāvji ar daudz lielāku atvērtību klausās teiktajā par rasi, ja runātājs ir cits baltais nevis cilvēks ar atšķirīgu ādas krāsu. Kā kādai, kuru bieži notur par balto, ļaujiet man vērsties pie baltajiem tieši: paraugieties manā sejā, kas izskatās balta, un paklausieties, ko teikšu.)

Nebūšanas redzamai trauma. Un atkal – kuram ir ļauts ienākt publiskajā sfērā? Kuram ir ļauts būt redzamam? Es nevēlos mazināt Reičelas šaušalīgo pieredzi (arī man reiz nācās gaidīt desmit stundas neatliekamās palīdzības nodaļā, pirms man diagnosticēja plīsušu olnīcas cistu, tā ka es to saprotu) es vienīgi vēlos norādīt uz pieņēmumiem, kuros balstītas viņas šausmas, – proti, ka ievainojamībai būtu jātiek ieraudzītai un jāsaņem nepieciešamais atbalsts un ka mums visiem būtu jāsaņem rūpes ātri un tādā veidā, kas, kā Četri biomedicīnas ētikas principi to apraksta, “ciena pacienta autonomiju”. Protams, tie ir pieņēmumi, kādiem vajadzētu piemist visiem cilvēkiem, kam ir ķermenis. Bet mums vajadzētu uzdot jautājumu, kuriem ķermeņiem ir ļauts baudīt šādus priekšstatus. Kuros sabiedrība šādus uzskatus apstiprina? Un kurus tā piespiež uzskatīt pilnīgi pretēji?

Salīdzināsim Reičelas pieredzi mediķu rokās ar Kemas Brokas pieredzi. 2014. gadā Broka, 32 gadus veca melnādainā sieviete, dzimusi Jamaikā, bet dzīvojoša Ņujorkā, brauca savā BMW, kad viņu apturēja policija. Policija viņu apsūdzēja par braukšanu marihuānas reibumā, un, lai gan nedz viņas uzvedība, nedz mašīnas pārmeklēšana to neapstiprināja, policisti konfiscēja viņas mašīnu. Kā vēstīts Brokas pret Ņujorkas pilsētu un Hārlemas slimnīcu iesniegtajā prasībā, kad Broka nākamajā dienā ieradās, lai saņemtu atpakaļ savu auto, policija viņu arestēja par uzvedību, kuru viņa apraksta kā “emocionālu”, un pret viņas gribu hospitalizēja, ievietojot Hārlemas slimnīcas psihiatrijas nodaļā. (Tā kā arī es esmu tikusi pret savu gribu hospitalizēta par “pārāk” emocionālu uzvedību, šis stāsts manās smadzenēs raisa spēcīgus atmiņu uzplaiksnījumus.) Ārstiem šķita, ka viņa “murgo” un cieš no bipolāriem traucējumiem, jo viņa apgalvoja, ka Obama seko viņai Twitter, kas atbilda patiesībai, bet medicīnas personāls nevīžoja to pārbaudīt. Viņa tika paturēta slimnīcā astoņas dienas, viņai ar varu injicēja nomierinošus līdzekļus, lika dzert psihiatrijā lietotos medikamentus, apmeklēt grupu terapiju un izģērbties. Slimnīcas medicīniskā dokumentācija – pie kuras tikuši viņas advokāti –, paklausieties tik: Brokas “centrālais ārstēšanas plāns”, kas īstenots viņas uzturēšanās laikā, vēsta: “Uzdevums: paciente spēs verbalizēt izglītības nozīmi nodarbinātībā un atzīs, ka Obama viņai neseko Twitter.” Tajā norādīts uz viņas nespēju “atpazīt realitāti”. Izrakstīšanas dienā viņai tika piestādīts rēķins par 13 637,10$.

Jautājums, kāpēc slimnīcas ārsti uzskatīja, ka Broka “murgo”, apgalvojuma par to, ka Obama viņai seko, dēļ, ir viegli atbildams: Jo saskaņā ar šīs sabiedrības uzskatiem jauna melnādainā sieviete nekādā ziņā nevar būt tik svarīga – un, ja viņa uzstāj, ka tomēr ir, tad viņai ir jābūt “slimai”.

Cik daudz cilvēku šādi piespiedu kārtā tiek pasludināti par “slimiem”? Cik daudz reižu “rūpju” vārdā ir tikusi nolaupīta personas autonomija? Kādēļ ar Reičelu un Kemu Broku tas noticis tik atšķirīgi? Ja viņas abas tikušas padarītas par slimām sievietēm, bet tam ir tik radikāli atšķirīgi iznākumi, kas tad īsti mūsu izpratnē ir slima sieviete? Vai viņai vispār būtu jāeksistē?

3.

Pirms es runāju par “slimo sievieti” visos viņas daudzveidīgajos ietērpos, man vispirms jārunā kā individuālai personai un jāvēršas pie jums no savas konkrētās lokācijas.

Es esmu antagonistiski noskaņota pret ideju, ka Rietumu medicīnas apdrošināšanas industriālais komplekss saprot mani visā manā būtībā, lai gan, šķiet, ka tas uzskata, ka saprot gan. Gadu gaitā tas man ir piedēvējis dažādus vārdus, un lai gan daži no tiem ir snieguši artikulāciju, kas bijusi noderīga, – beigu beigās, lai cik ļoti arī mēs censtos mainīt pasauli, mums aizvien ir nepieciešams atrast veidus, kā tikt galā ar realitāti, kas norit mūsu acu priekšā, – un es vēlos ierosināt dažus citus veidus, kā saprast manu “slimību”.

Varbūt to visu ir iespējams izskaidrot ar to, ka mana Saule ir Sestajā uzdevumu, darba un veselības mājā un mans Mēness ir Vēzī, Astotajā mājā, Nāves mājā, un mans Marss, Saturns un Plutons ir Divpadsmitajā mājā, Slimības, ciešanu, posta, bojāejas un grūtuma mājā. Vai ar to, ka mana tēva māte pameta Dienvidkoreju kara laikā, stāvoklī no amerikāņu karavīra, kurš viņu drīz vien pameta, un viņa pavadīja nākamos trīsdesmit gadus Amerikā, strādājot divas pilnas slodzes slimnīcā par apkopēju, ne reizi nepaņemot brīvu dienu vai nedēļas nogali. Vai ar to, ka mana māte pavadīja savu mūžu, ciešot no nediagnosticētas garīgas saslimšanas un, visticamāk, bija neirodiverģenta, un abus šos faktorus viņas ģimene aktīvi noliedza, tad situācija vēl pasliktinājās no četrdesmit gadus ilgušas alkohola un narkotiku atkarības, seksuālas traumas un hepatīta, ko viņa ieguva no netīras adatas, viņai mētājoties šurpu turpu starp cietumiem, skvotiem un bezpajumtniecību. Vai ar to, ka es kā bērns cietu no fiziskas un emocionālas vardarbības, tiku uzaudzināta nabadzības, atkarības un vardarbības pilnā vidē, kur dažkārt nebija gana daudz ēdamā. Varbūt tas ir tādēļ, ka, vadoties pēc IRS datiem, es esmu nabadzīga, 2014. gadā, kad es sāku rakstīt šo tekstu, mani bruto ienākumi bija 5370$ (rezultāts tam, ka es nejutos gana labi, lai varētu strādāt pilna laika darbu) – kas nozīmē, ka gadiem manu veselības apdrošināšanu sedza Kalifornijas štats, ka mans “primārās aprūpes ārsts” bija grupa ārstu asistentu un māsiņu klīnikā, kas atradās iepirkšanās centra otrajā stāvā, un ka, lai paēstu, es paļāvos uz pārtikas kuponiem. Varbūt tas tā ir tāpēc, ka emu kvīra un nebināra, pirmoreiz iznākusi no skapja saviem vecākiem, kad man bija četrpadsmit; visbeidzot, pametot mājas sešpadsmit gadu vecumā ar pēdējo zilo aci no savas mātes rokas, ko biju gatava paciest. Varbūt to visu var ievietot vārdā “trauma”. Varbūt es nekad neesmu tikusi pāri nekam. Varbūt man nepaveicās.

Vai varbūt tas nav kas tāds, ko var reducēt uz manām individuālajām pieredzēm. Varbūt labāks veids, kā to sev izskaidrot, ir sacīt, ka es esmu dzīva uz šīs planētas un cieši iekļauta tās sociālajās, politiskajās, ekonomiskajās un vēsturiskajās sistēmās – ka manu individualitāti daudz vairāk, nekā es to gribētu, determinē dominējošās institūcijas un ideoloģijas, kas tās baro.

Ir svarīgi, lai es dalītos arī ar Rietumu medicīnas terminoloģiju, kāda man tikusi piemērota – patīk man tā vai nē, tādējādi es varu piedāvāt visiem saprotamu vārdu krājumu: “Šī ir apspiedēja valoda,” 1971. gadā rakstīja Adriana Riča, “bet man tā vajadzīga, lai es varētu ar jums sarunāties”. Skaidrs, ka es ienīstu faktu, ka, lai mana liecība tiktu novērtēta kā patiesa, man sevi nepieciešams leģitimizēt šādā veidā. Tomēr es arī saprotu, ka mana specifiskā iemiesotība ir būtisks aspekts, ar ko papildināt manus vārdus.

Bet ļaujiet man piedāvāt arī cita veida valodu. Amerikas pirmiedzīvotāju krī valodā lietvārdi piederības locījumā un darbības vārdi teikumā ir strukturēti atšķirīgi nekā angļu valodā. Krī valodā nesaka: “Es esmu slims.” Tā vietā saka: “Slimība ir atnākusi pie manis.” Tas jūtas esam produktīvāks slimības saprašanas veids, jo tas ciena abas: gan personu, gan slimību kā atsevišķas būtnes, kas var sastapties un mijiedarboties viena ar otru, nevis viena otru pakļaut. Balstoties savā pieredzē, es šo sajūtu kā daudz precīzāku.

Tātad te ir tas, ko esmu atklājusi:

Endometrioze, kas ir dzemdes saslimšana, kuras rezultātā dzemdes gļotāda aug tur, kur tai nevajadzētu, – galvenokārt iegurņa apvidū, bet arī citur, kājās, vēderā, pat galvā. Tā izraisa hroniskas sāpes; pilnīgu haosu kuņģī un zarnu traktā; episku, monstrozu asiņošanu; dažos gadījumos vēzi; un tās dēļ es esmu piedzīvojusi spontāno abortu, man nevar būt bērnu un man ir priekšā vēl vairākas operācijas. Tas nozīmē, ka katru mēnesi šīs nejaukās dzemdes šūnas, kas ir izplatījušās pa visu manu ķermeni, citējot endo cīņubiedri Hilariju Mantelu, “paklausa savai dabai un asiņo”. Tā izraisa cistas, kuras beigu beigās plīst, atstājot aiz sevis atmirušu audu saišķus kā šķembas no nelielām bumbām. Jā, sāpes ir graujošas. Un, esot kādam, kas nemaz neidentificējas kā sieviete, nesot sevī tonnu dzimtes disforijas, pati dzemdes, kur nu vēl tik šausminošas, eksistence ir nozīmējusi milzīgu satricinājumu.

Kad es izskaidroju šo slimību cilvēkam, kas par to neko nezināja, viņa izsaucās: “Tātad viss tavs ķermenis ir dzemde!” Tas ir viens veids, kā uz to raudzīties, jā. (Iztēlojoties, ko par šo sacītu antīkie grieķu ārsti – “klīstošās dzemdes” teorijas tēvi, kas proponēja, ka dzemde pārvietojas pa ķermeni, meklējot apaugļošanās iespējas –, tika pieņemts, ka tas ir vājprāta jeb “histērijas” iemesls.) Bet es cenšos smelties spēku no tā, ko man reiz teica kāds cits cilvēks, kad es pasacīju, cik frustrējoša man kā cilvēkam, kas neidentificējas kā sieviete, ir šī slimība: “Nu, tev nevajadzētu identificēties arī kā dzemdei.” (Bet vai disfunkcionāla ķermeņa daļa kādreiz varētu netikt patoloģizēta, nekļūt patoloģizējoša?)

Bipolāri traucējumi, sarežģīts PTSD, panikas lēkmes un depersonalizācijas/derealizācijas sindroms arī ir mana pieredze. Zinu, ka daļu no tā esmu mantojusi un ka daļu izraisījusi tā bērnība, kāda man bija, bet šī apziņa ir bijis vājš mierinājums, jo neatkarīgi no tā, no kurienes un kādēļ tas viss nācis, tas ir sasniedzis savu mērķi, tas ir šeit. Tas var nozīmēt, ka es dzīvoju starp šo pasauli un kādu citu, to, kuru radījušas manas smadzenes, kas ir pārstājušas funkcionēt tikai manas “patības” diskrētajā ietvarā. Šo “slimību” dēļ man ir piekļuve citpasaulīgām emocijām, domas lidojumiem un sapņojumiem, sajūtai, ka mans prāts ir izšķīdis zvaigznēs, apjausmai, ka esmu izkususi neesamībā, tāpat kā ekstraordināriem ekstāzes brīžiem, aizrautībām, skumjām un izmisumam. To dēļ es esmu tikusi hospitalizēta ar un bez savas piekrišanas, reiz man izrakstītie medikamenti mani gandrīz nogalināja – izraisīdami retu blakusparādību, kuras rezultātā sāk nākt nost āda. Kārtējie 800$ mēnesī. Es tos dzēru tikai tādēļ, ka ārsts man iedeva bezmaksas paraugus. Ja es vēlos būt spējīga noturēties kādā darbā – ko šī pasaule ir izlēmusi, ka man vajadzētu varēt saskaņā ar tās noteikumiem, – man ikdienā jādzer antipsihotiski medikamenti, kas līdzās citām seksīgām blakusparādībām var izraisīt īslaicīgus atmiņas zudumus un siekalošanos. Tie katru nakti arī atņem manu apziņu vismaz uz desmit stundām, tādējādi es nekad nevaru pamosties ātrāk par pusdienlaiku, kas padara mani vēl grūtāk nodarbināmu, – nežēlīga cēloņu un seku dilemma: medikamenti, kuri man vajadzīgi, lai es spētu strādāt, padara mani nespējīgu strādāt. Šie viesi vairākas reizes manā dzīvē ir paņēmuši līdzi arī savus draugus: nervu sabrukumus, mentālus sabrukumus vai kā nu jūs vēlētos tos nosaukt. Esmu droša, ka tie manu mājokli apciemos atkal. Tie ir pamudinājuši uz pašnāvības mēģinājumiem (lielākoties, kamēr atrodos disociācijas stāvoklī) vairāk nekā duci reižu, pirmoreiz, kad man bija deviņi gadi. Tie mani apjož ar nepārtrauktām bailēm no tā, kas varētu notikt, ja es epizodi piedzīvotu publiski, – lai gan, tā kā mani uztver kā balto, es vismaz zinu, ka mani nenošaus policija.

Tajā pašā datumā, 2016. gadā, kad šī eseja tika pirmoreiz publicēta Mask Magazine, neirologs man “iesākumam” diagnosticēja “100% fibromialģiju”. Vairāk nekā pirms gada mans “primārās aprūpes” ārsts (lieku pēdiņās, lai norādītu uz šī apzīmējuma absurdumu) bija man nozīmējis neirologa, reimatologa un imunologa apmeklējumu, lai es varētu uzsākt testēšanu uz MS un citām autoimūnajām saslimšanām, uz ko norādīja daļa no maniem simptomiem. Mana apdrošināšana nekad neapstiprināja šos izmeklējumus, nedz arī spēja atrast speciālistu, kas atrastos 150 jūdžu attālumā un kura apmeklējumu mans plāns apmaksātu; neirologs, kas diagnosticēja man fibro, piekrita vizītei ārpus sistēmas, izdarot pakalpojumu manam psihiatram, kas bija viņa draugs, saņemot samaksu skaidrā naudā. Reizēm man atbilst fibromialģijas simptomi un reizēm nē. Šis attiecas uz visām tām slimībām, ko esmu uzskaitījusi augstāk, – bet, kā jau minēju, man ir nepieciešams, lai tās mani kategorizē un definē, – pakļaušanās tām nodrošina man iespēju saņemt ārstēšanu un medikamentus, tajā pašā laikā tās mani piesaista medicīnas industriālajam kompleksam – un tā ir pretruna, ar kuru sadzīvo visi cilvēki ar slimību vai invaliditāti. Tikšana patoloģizētai nozīmē, ka tev tiek izsniegta atļauja izdzīvot.

2016. gada jūnijā es pārcēlos uz Berlīni kopā ar savu partneri, kam ir Vācijas pilsonība, galvenokārt tāpēc, lai man būtu iespējams tikt pie labākas veselības aprūpes. Mana dzīve mainījās – tagad mums ir dzīvesvieta, kuru varam atļauties, pensijas, un tad, kad man to vajag, es varu vienkārši aiziet pie ārsta. Mana vācu veselības apdrošināšana neietver pašriskus, neprasa līdzmaksājumus, un to man nodrošina valsts programma, kas ir specifiski veidota frīlansā strādājošiem māksliniekiem. Reizēm man ir nepieciešamas zāles, ko mana apdrošināšana nesedz, un tas izmaksā veselus 15 eiro. Kad es atgriežos Losandželosā, mani draugi sajūsminās par to, cik veselīga es izskatos, cik stipra. Atceros, ka man bija pieraksts pie manas jaunās vācu ārstes 2016. gada 9. novembrī, tieši pēc ASV vēlēšanām. Es ierados tādā stāvoklī, it kā pēc Trampa ievēlēšanas būtu kontūzijas izraisītā šokā. Sēdēju uzgaidāmajā telpā un blenzu sienā. Kad viņa mani ieaicināja kabinetā, pirmais, ko viņa man pavaicāja, bija, kā es tieku galā ar ziņām. Tad viņa man pateica: “Ja jums kādreiz ko vajag, ja jūs sākat justies slikti, kad domājat par viņu, un jums nepieciešams parunāties, jūs vienmēr varat nākt šurp. Pieraksts nav vajadzīgs.” Es neapgalvošu, ka, kopš pārcēlos prom no Amerikas, esmu izārstēta vai izdziedināta, vai nenākšu klajā ar nevienu citu eiblistiskā naratīva secinājumu, jo nekas no tā nav patiesība. Man aizvien ir hroniska slimība, ar ko man jātiek galā katru dienu, un man aizvien mēdz būt saasinājumi, kas mani aptur uz mēnesi. Es teikšu, ka dzīve sabiedrībā, kas atbalsta manu ķermeni un tā vajadzības, ir sevi apliecinājusi kā teju neaprakstāmi atšķirīgu no dzīves sabiedrībā, kura darīja pilnīgi pretējo. Tomēr atšķirība nav neaptverama – tā ir atšķirība starp to, vai man ir iespējams dzīvot, vai arī ne.

4.

Es iesāku rakstīt šo tekstu 2014. gadā, lai izdzīvotu realitātē, kura man šķita neizturama, bet kas tomēr bija jāiztur. Es rakstīju, lai liecinātu par patību, kas nekādi nevarēja būt “manējā”. Es rakstīju cerībā atrast ceļu uz pasauli, par kuru man nebija ne jausmas, kādā veidā es varētu kļūt tai piederīga, bet te nu es esmu.

Ir daži agrīni avoti, kas provocēja Slimās sievietes teorijas un tās nosaukuma rašanos. Rakstīt mani pamudināja galvenokārt tas, ka man bija sajūta, ka manī ir iemājojušas idejas un valoda, kas tās pavadīja, kam es nepiekritu, un vēlējos, lai tās tiktu vairāk kritizētas. Kā jebkurš prasmīgs provokators tās lika manī uzliesmot dusmām un radīja vēlmi cīnīties. Svarīgākā no šīm idejām bija, ka slimība, invaliditāte un ievainojamība feminizē (piemēram, padara “vājāku” un “trauslāku”) jebkuru personu neatkarīgi no dzimuma, kam nepieciešamas vai kuru definē rūpes. Kā un kāpēc sievišķība un invaliditāte ir sajūgtas kopā, kas un kurš no tā gūst labumu – šie bija jautājumi, kas iestrēguši manā rīklē. Intuitīvi man šķita, ka pieņemt, ka slimie ir vāji, ir kļūdaini, jo būt slimai ir sasodīta smagā artilērija. Tam nav sakara ar būšanu vājai, bet ir viss iespējamais sakars ar asinīm, sūdiem, agoniju, vēmekļiem, strutām un nāvi. Tad kādam naratīvam kalpo slimo kaunpilna ieslodzīšana telpā, kuru vēsturiski apdzīvojušas sievietes? Tās, kuras tikušas atstātas ārpus publiskās telpas robežām? Tās, kuras neatbilst politiskuma definīcijai.

Vēl viens provocējošs impulss bija vēlme radīt atbildi Odrijas Vollensas Skumjo meiteņu teorijai, kura vēsturiski feminizētās patoloģijas rosina pārdefinēt meiteņu politiskā protesta režīmos. Skatīdama kritiski Skumjo meiteņu teorijas fokusēšanos uz baltumu, skaistumu, heteronormativitāti un vidusšķirai pieejamajiem resursiem, es sāku prātot par jautājumu, kas notiek ar skumjo meiteni, kura ir nabadzīga, kvīra un kura nav baltā, kad – ja vispār – viņa pieaug. Lai gan es saprotu, kādi impulsi motivē glītas meitenes, tērpušās slimnīcas halātos, uzņemt selfijus savu ārstu kabinetos, es nevaru noturēties, nesaviebusies viņu virzienā. Man jādomā par to, kā es veselu gadu gaidīju, lai tiktu pie speciālista, un beigās vizīte nenotika, jo mana apdrošināšana nepiekrita to apmaksāt. Man jādomā par to, cik ļoti šīm – baltajām, glītajām – skumjajām meitenēm ir paveicies tādēļ vien, ka viņas var atļauties aiziet pie ārsta.

Tolaik, lasīdama Keitas Zambreonas Varones, es sajutu vajadzību papluinīt heroisma konceptu, ko jau aizskārušas baltās feministes. Man ārkārtīgi patika Zambreonas grāmatas premisa – reabilitēt 20. gadsimta mākslas un literatūras sievas un mīļākās, kuras tikušas institucionalizētas un/vai patoloģizētas kā trakas vai histēriskas tā, kas patiesībā bijis viņu talants, dēļ – bet, kamēr es lasīju nodaļu pēc nodaļas Zambreonas rakstītā par baltajām sievietēm normatīvā patriarhālā heroisma ietvarā, es jutu, kā manu aizrautību nomaina pazīstams rūgtums. Uz Zambreonas grāmatas vāka ir kolāža ar tādiem ļaudīm kā Simona de Bovuāra, Džeina Boula, Silvija Plata – un pašā centrā ir Nina Simona, vienīgā sieviete, kura nav baltā. Es turpināju gaidīt nodaļu par Ninu, un, kad tā nepienāca, es aizvēru grāmatu, vārīdamās niknumā. Kā Grandiozas teorijas iespējamu simbolu es vēlējos piedāvāt figūru, kas būtu apveltīta ar tradicionāli antiheroiskām kvalitātēm – proti, slimību, dīkdienību un bezdarbību –, bet reizē es gribēju šādu varoni arī atbrīvot no tās visnotaļ biežajiem pavadoņiem: balto pārākuma un heteronormatīvā patriarhāta. Es gribēju ieurbties sistēmā, kas nošķir balto, pārtikušo “slimo sievieti” un baltajai rasei nepiederošo “slimīgo, riebumu raisošo sievieti”, kura nāk no strādnieku šķiras, – šo jēdzienu lietojušas Deidre Ingliša un Barbara Ehrnreiha savā 1973. gada grāmatā Sūdzības un slimības: Slimības dzimuma politika. Es gribēju papētīt, kā tas nostiprinājies, jo īpaši Covid-19 radītās eigēnistiskās loģikas ietvaros, kad dzīvības tika kategorizētas kā izmetamas, balstoties to šķirā, rasē, dzimtē un invaliditātē.

Ne visi provocējošie impulsi nāca no kā tāda, kas mani saniknoja. Ja Slimās sievietes teorijai ir sava feju krustmāte, tad tā ir Odrī Lorde. Viņas rakstītais par erotiku ir formējis šo tekstu gluži tāpat kā viņas rakstītais par vēzi. Tas, kas Lordē mani tik ļoti iespaido, ir veids, kā viņa ļauj sev atvērties, jautājoši, bet arī sāpēs un izmisumā, taču, nekad nepametot savu ķermeni, viņa drīzāk uzstāj uz tā ietilpīgumu, uz to, kas tam vajadzīgs un ko tas vēlas, uz to, kā tas cieš un piedzīvo baudu. Visvairāk es viņu mīlu par to, kā viņa uzstāja uz savu un to, kam nebija lemts izdzīvot, izdzīvošanu.

Ar šo provocētāju un krustmāšu gādību Slimās sievietes teorija dzima kā manifests tiem, kuriem nebija lemts izdzīvot, tiem, kam jāmājo realitātē, kura ir nepanesama, bet kuru tomēr ir nepieciešams izturēt. Tā domāta tiem, kurus ik dienu caurstrāvo nežēlīgs ievainojamības un trausluma smagums, kuriem ir jācīnās ne tikai par savu politisko vērtību, bet vispirms par to, lai vispār tiktu ieraudzīti. Tā ir manai slimo un kroplīgo bandai. Jūs zināt, kas jūs esat, pat ja neesat tikuši pie diagnozes: viens no Slimās sievietes teorijas mērķiem ir pretoties pārliecībai, ka ir būtiski tikt kādas institūcijas leģitimizētām, lai šī institūcija tad varētu mēģināt uz saviem noteikumiem savest jūs kārtībā. Jums nav vajadzīga savešana kārtībā, manas karalienes, pasaule ir tā, kam nepieciešama savešana kārtība.

Es to piedāvāju kā pamudinājumu uz cīņu un kā apliecinājumu tam, ka tiekat atpazītas. Es ceru, ka mani prātojumi var sniegt artikulāciju un rezonansi, kā arī kalpot par izdzīvošanas un dzīvesspēka veicināšanas instrumentiem.

Tām no jums, kas nav hroniski slimas vai kurām nav invaliditātes, Slimās sievietes teorija aicina jūs virzīt savu empātiju šajā virzienā. Raudzīties mūsos, klausīties, redzēt. Es prasu no jums, lai jūs nenovērstos no neizbēgamības, ka reiz jūs mums pievienosieties.

5.

Slimās sievietes teorija nes sevī uzstājīgu pārliecību, ka vairums politiskā protesta režīmu ir internalizēti, izdzīvoti, iemiesoti, ciešanu pilni, un tādēļ neredzami. Slimās sievietes teorija ķermenisko eksistenci pārdefinē uz ko tādu, kas vienmēr un pirmām kārtām ir ievainojama, sekojot Džūditas Batleres idejām par neaizsargātību (precarity) un pretošanos. Jo Batleres premisa uzstāj, ka neaizsargātība ķermeni nevis mirklīgi ietekmē, bet gan to definē, tādējādi tiek implicēts, ka, lai spētu izturēt, tas ir nepārtraukti atkarīgs no atbalsta infrastruktūrām, un tādēļ mums ap šo atskārsmi ir jāpārstrukturē pasaule. Slimās sievietes teorija pārstāv uzskatu, ka prāts un ķermenis ir jutīgi un reaktīvi pret apspiešanas režīmiem – jo īpaši mūsu šī brīža neoliberālās, balto pārākuma, imperiālā kapitālisma sishetero patriarhāta režīmiem. Slimās sievietes teorija apgalvo, ka mūsu visu ķermeņi un prāti sev līdzi nes vēsturisko apspiešanas traumu un, kaut arī katrā no mums tā atspoguļojas citādi, šīm atšķirībām nevajadzētu tikt dzēstām vai vienkāršotām nevienā totalizējošā stāvoklī. Slimās sievietes teorija uzsver, ka tieši pasaule ir tā, kas mūs padara un liek mums turpināt būt slimām.

Tieši vārda “sieviete” kā šīs teorijas subjekta pozīcijas izvēle ir stratēģiski vis-iekļaujošs tvērums un veltījums konkrētajam, nevis universālajam. Lai gan “sievietes” identitāte ir dzēsusi un izslēgusi daudzas/us (īpaši sievietes ar citu ādas krāsu un trans/nebinārus/nenoteiktas dzimtes) cilvēkus, es izvēlos to lietot, jo tas aizvien reprezentē ne-aprūpētās, otršķirīgās apspiestās, ne-, aiz-, mazāk-nekā. Šī termina problemātika vienmēr prasīs kritisku skatījumu, un es ceru, ka Slimās sievietes teorija savā veidā varētu palīdzēt atšķetināt daļu no šīs problemātikas. Bet vairāk par visu esmu iedvesmota izmantot vārdu “sieviete”, jo šajā gadā es ieraudzīju, kā tas aizvien var būt radikāli būt par sievieti 21. gadsimtā. Es to izmantoju, lai godinātu sev dārgu draudzeni, kura iznāca no skapja kā nenoteiktas dzimtes (genderfluid) persona savos trīsdesmit+ gados. Tas, kas viņai bija visbūtiskāk, bija varēt sevi saukt par “sievieti”, lietot vietniekvārdu “viņa”. Viņa negribēja operāciju vai hormonus; viņa mīlēja savu ķermeni un savu lielo locekli un negribēja mainīt neko no tā – viņa tikai gribēja vārdu. Pārliecība, ka vārds pats par sevi var būt spēcinošs, ir tikusi iedzīvināta Slimās sievietes teorijas nosaukumā.

Slimā sieviete ir identitāte un ķermenis, kas var piederēt ikvienam, kam liegta privileģēta eksistence, vai nežēlīgi optimistiskais šādas – balta, heteroseksuāla, veselīga, neirotipiska, augstākās un vidusšķiras sisvīrieša ar veselu ķermeni, kura mājas ir pārtikušā valstī, kurš nekad nav bijis bez veselības apdrošināšanas un kura nozīmīgums sabiedrībai it visur tiek atpazīts un ir ticis sabiedrības jo īpaši izcelts, kura svarīgums un rūpes par kuru sabiedrībā dominē uz visu pārējo rēķina, – eksistences apsolījums.

Slimā sieviete ir ikviens, kam nav šādas rūpju garantijas.

Slimā sieviete ir persona, kura saņem aprūpi, kas patiesībā ir eigēnikas instruments – aprūpi, kas maskē tajā apslēpto kontroli, uzraudzību un tieksmi dominēt.

Slimajai sievietei tiek sacīts, ka viņas izdzīvošana šai sabiedrībai nav būtiska.

Slimā sieviete ir visi “disfunkcionālie”, “bīstamie” un “apdraudētie”, “slikti uzvedīgie”, “trakie”, “nedziedināmie”, “traumatizētie”, “slimīgie”, “slimie”, “hroniskie”, “neapdrošināmie”, “salauztie”, “neiekārojamie” un visā visumā “disfunkcionālie” ķermeņi, kas pieder sievietēm, melnādainajiem un pirmiedzīvotājiem, krāsainajiem, nabadzīgajiem, slimajiem, ne-neirotipiskajiem, tiem, kam ir invaliditāte, kvīriem, transcilvēkiem, nenoteiktas dzimtes cilvēkiem, kuri vēsturiski tikuši patoloģizēti, hospitalizēti, brutalizēti, padarīti “neizturami”, un tādējādi kultūras ietvarā kļuvuši neleģitīmi un politiski neredzami.

Slimā sieviete ir vecāka gada gājuma vai jau slima persona, ko sabiedrība Covid-19 apstākļos pameta novārtā.

Slimā sieviete ir melnādaina transsieviete, kas, apmeklējot publiskās labierīcības, bailēs no vardarbības, kas viņu sagaida, piedzīvo panikas lēkmes.

Slimā sieviete ir bērns vecākiem, kuru pirmiedzīvotāju vēstures ir tikušas izdzēstas, kas savā ķermenī nēsā paaudzēs piedzīvotās kolonizācijas un varmācības traumas.

Slimā sieviete ir persona, kam nav pajumtes, jo īpaši tāda, kam ir kāda veida saslimšana, bet nav piekļuves ārstniecības pakalpojumiem un kā vienīgā piekļuve garīgās veselības aprūpei ir 72 stundu uzturēšanās apgabala slimnīcā.

Slimā sieviete ir melnādaina sieviete ar psihisku saslimšanu, kuras ģimene vērsās pēc palīdzības policijā, jo viņa piedzīvoja slimības epizodi, un kura ieslodzījumā tika noslepkavota, un kuras stāstu noliedz visi, kas operē no balto pārākuma pozīcijām. Viņas vārds ir Taneša Andersone.

Slimā sieviete ir piecdesmit gadus vecs gejs, kuru izvaroja tīņa vecumā, un kopš tā laika viņš dzīvo kaunā un klusumā, ticot, ka vīriešus nevar izvarot.

Slimā sieviete ir persona ar invaliditāti, kura nevarēja apmeklēt lekciju par cilvēku ar invaliditāti tiesībām, jo tā notika ēkā, kas bija nepieejama.

Slimā sieviete ir baltā sieviete ar hronisku saslimšanu, kuru nomoka seksuāla rakstura trauma un kurai nepieciešami pretsāpju medikamenti, lai viņa spētu izkāpt no gultas.

Slimā sieviete ir heteroseksuāls vīrietis ar depresiju, kurš ticis medikalizēts (ar viņu ir tikts galā) kopš agrīnas pusaudzības, un tagad viņam ir grūti strādāt sešdesmit stundas nedēļā, ko pieprasa viņa darbs.

Slimā sieviete ir kāds, kuram ir diagnosticēta hroniska saslimšana un kura draugi un ģimene nepārtraukti saka, ka viņam vajadzētu vairāk vingrot.

Slimā sieviete ir kvīru sieviete ar atšķirīgu ādas krāsu, kuras aktīvismu, intelektu, dusmas un depresiju balto sabiedrība redz kā nepatīkamus viņas personības aspektus.

Slimā sieviete gadiem ilgi ir gājusi uz terapiju pie terapeita, kas ir šķetinājis visas viņas dziļākās bērnības traumas, bet ne reizi nav aktualizējis kapitālismu kā viņas ciešanu iemeslu.

Slimā sieviete ir melnādainais vīrietis, kas ticis nogalināts policijas apcietinājumā, bet oficiāli tika sacīts, ka viņš pats salauzis sev muguru. Viņa vārds ir Fredijs Grejs.

Slimā sieviete ir veterāns, kurš cieš no PTSD, gaidot mēnesi garā VA rindā.

Slimā sieviete ir vientuļā māte, kura bez dokumentiem ieradusies “brīvo cilvēku zemē”, kura žonglē trīs darbus, lai spētu pabarot savu ģimeni, un kurai ar katru mirkli ir arvien grūtāk elpot.

Slimā sieviete ir bēgle.

Slimā sieviete ir no vardarbības cietis bērns.

Slimā sieviete ir ne-neirotipiska persona, kuru pasaule cenšas “izdziedināt”.

Slimā sieviete ir izsalkusī.

Slimā sieviete ir mirstošais.

Un, ļoti būtiski, Slimā sieviete ir tā, kuru vajag kapitālismam, lai tas spētu izdzīvot.

Kāpēc?

Tāpēc, ka, lai uzturētu sevi pie dzīvības, kapitālisms nevar būt atbildīgs par mūsu aprūpi – tā ekspluatācijas loģika pieprasa, lai daļa no mums mirtu.

“Slimība” tādā izpratnē, kādā mēs par to runājam šodien, ir kapitālistu konstrukcija, tāpat kā tai ieviestā binārā opozīcija – “veselība”. Kapitālismā vesela persona nozīmē pietiekami vesela, lai dotos uz darbu. “Slima” persona ir persona, kas nav gana vesela, lai strādātu.

Tas, kas ir tik destruktīvs šajā veselības kā noklusējuma, kā esamības pamatstāvokļa koncepcijā, ir tās ieviestā slimības īslaicība. Ja slimība ir nepatīkama novirze no normas, tad aprūpes saņemšanu mēs sākam uztvert tieši tāpat.

Rūpes un atbalsts šādas izpratnes ietvarā ir nepieciešami tikai dažreiz. Ja slimība ir pārejoša, rūpes un atbalsts nav kaut kas normāls.

Te jums uzdevums: dodieties pie spoguļa, paskatieties savā sejā un pasakiet sev skaļi “Rūpēties par tevi nav normāli. Es varu to darīt vien īslaicīgi.”

Pateikt to sev būs tikai vāra atbalss tam, ko pasaule jums saka nepārtraukti.

Kas notiktu, ja mēs nolemtu sacīt pretējo?

6.

Agrāk es mēdzu domāt, ka visantikapitālistiskākās rīcības, kādas mums vēl atlikušas, ir saistītas ar mīlestību, precīzāk, ar mīlestības dzeju: uzrakstīt mīlestības dzejoli un uzdāvināt to kādam, ko iekāro, man šķita radikāla pretošanās. Bet tagad es redzu, ka esmu kļūdījusies.

Visantikapitālistiskākā protesta forma ir rūpēties par otru un rūpēties par sevi. Uzņemties vēsturiski feminizēto un tādēļ neredzamo aprūpēšanas, pabarošanas un audzināšanas praksi. Uztvert nopietni citai citas ievainojamību un trauslumu, un neaizsargātību un to atbalstīt, izturēties cieņpilni un spēcināt. Aizsargāt citai citu, veidot un praktizēt atbalsta lokus. Radikālu radniecību, savstarpēju atbalstošu socialitāti, rūpju politiku.

Jo tad, kad mēs visas būsim slimas un piesaistītas gultai, dalīdamās ar saviem stāstiem par terapijām un mierinājumiem, veidodamas atbalsta grupas, uzklausīdamas cita citas traumatiskās pieredzes, prioritarizēdamas rūpes un mīlestību pret saviem slimajiem, sāpošajiem, dārgi izmaksājošajiem, jutīgajiem, fantastiskajiem ķermeņiem, un vairs nebūs atlicis neviena, kam doties uz darbu, varbūt tad beidzot kapitālisms izgārgs savu tik bezgalīgi ilgi gaidīto, pārlieku aizkavējušos un velnišķīgi skaisto pēdējo pirmssabrukuma nopūtu.

Šis teksts ticis adaptēts no lekcijas “Mans ķermenis ir sāpju cietums, tāpēc es vēlos to atstāt kā mistiķe, bet vienlaikus es to mīlu un vēlos, lai tam būtu politiska nozīme”, kas tika nolasīta Losandželosā 2015. gada 7. oktobrī bezpeļņas organizācijā “Cilvēkresursi” un ko atbalstīja “Centrs radošam darbam sievietēm”.

Raksts pārpublicēts no Topical Cream.

No angļu valodas tulkojusi Katrīna Rudzīte