— Cerība rodas rīcībā

Romana Romanišina un Andrijs Lesivs ir grāmatu mākslinieki un autori no Ļvivas. Latvijā lasītājiem pazīstami kā izdevniecībā Liels un mazs izdoto grāmatu Karš, kurš pārvērta Rondo, Skaļi, klusu, čukstus, Tā es redzu un Zvaigznes un magoņu sēkliņas autori. Kopā izveidojuši mākslas studiju Agrafka. Viņu grāmatas tulkotas vairāk nekā 30 valodās, ieguvušas plašu lasītāju un jomas profesionāļu atzinību Ukrainā un citviet, un izceļas ar laikmetīgu, rūpīgu ilustrāciju un dizaina saspēli.

Intervijā mākslinieki runā par savu darbu sakņotību tradīcijā, senākā par padomju mākslas un ilustrācijas tradīciju. Par politisko un sociālo atbildību un to, ka galvenais ir darīt.

Linda Gabarajeva

 

Jūs strādājat gan pieaugušo, gan bērnu literatūrā. Latvijā izdotas tieši bērnu grāmatas, un tā mūsu lasītāji jūs vislabāk pazīst. Tāpēc vēlējos jautāt, kā bērni atšķiras no pieaugušajiem?

Andrijs: Man šķiet, bērni ir ļoti līdzīgi pieaugušajiem. Bet ar citu pieredzi – cita, varbūt intelektuālā pieredze. Tāpēc tas ir tikai jautājums par dažādām perspektīvām. Bet mēs radām grāmatas bērniem ar vienlīdz lielu nopietnību un rūpību kā pieaugušajiem.

Romana: Man šķiet, svarīga ir valoda. Strādājot ar bērnu literatūru, ļoti svarīgi ir vizuālie naratīvi. Mēs cenšamies grāmatām veidot kvalitatīvu dizainu. Mēs uzskatām, ka, paņemot rokās bērnu grāmatu, ir jājūt laiks, kurā tā radīta. Tāpēc grāmatās iekļaujam laikmetīgus elementus, laikmetīgu dizainu, labi izstrādātus burtveidolus. Tā, lai bērnu grāmata būtu neliela daļa no šī laika estētiskās vides. Bērni izmanto mūsdienīgas ierīces un lietotnes ar laikmetīgu dizainu, tāpēc grāmatai arī jābūt daļai no šīm rūpīgi un kvalitatīvi veidotajām lietām.

Atvērums no grāmatas Tā es redzu

 

Jūsu grāmatas sauktas par avangardu, jūs ienācāt Ukrainas grāmatu mākslā ar ko jaunu. Kā jūsu darbu uzņēma, kad sākāt?

R.: Mēs sākām strādāt ar bērnu grāmatām pirms 10 gadiem. Mūsu pirmais mēģinājums bija ukraiņu tautas pasaka, tolaik mums bija nedaudz bail rakstīt pašiem savus tekstus. Mēs grāmatu izdevām paši, jo no izdevniecībām saņēmām tikai atteikumus. Izdevām aptuveni 100 eksemplārus un pārdevām tos visus divu nedēļu laikā. Par grāmatu arī saņēmām mūsu pirmo starptautisko balvu. Ukrainā grāmata bija ļoti populāra, pēc tās izdošanas mūs uzrunāja izdevniecība, un kopš tā laika grāmata tikusi izdota atkārtoti.

Bet tolaik mēs domājām – labi, varbūt mums izdevās, jo ņēmām tik pazīstamu un tradicionālu tekstu, ko Ukrainā visi zina kopš bērnības. Un tad radījām laikmetīgu dizainu. Bet nākamo grāmatu mēs izveidojām ar savu tekstu, un tā bija liela veiksme, jo Ukrainas grāmatu tirgum tas bija kas pavisam jauns. Mēs ieraudzījām savus lasītājus – cilvēkus, kuri gaidīja ukraiņu grāmatas laikmetīgā estētikā. Mūsu lasītāji joprojām gaida mūsu grāmatas, un ir jau vesela bērnu paaudze, kura lasa mūsu grāmatas un uzaug ar tām.

Mūsu grāmatas ir daudz izdotas arī ārzemēs, piemēram, tās ir ļoti populāras Āzijā – Dienvidkorejā un Japānā. Tas ir ļoti interesanti un negaidīti, arī Dānijā mūsu grāmatas ir populāras. Nekad nevar zināt, kā dažādu valstu vizuālajās tradīcijās grāmata iekļausies. Tas mums vienmēr ir pārsteigums.

A.: Jā, jo iepriekšējās desmitgadēs grāmatu ilustrācija un bērnu grāmatas Ukrainā bija citādas. Tradicionālākas – un mēs nedomājam, ka tās nav labas grāmatas, mums tās patīk, bet tradīcija un stils bija ļoti citādi. Kad mēs sākām, mēs nezinājām, kā mūsu grāmatas uzņems Ukraiņu lasītāji. Bet mēs piedzīvojām, ka grāmatas uzņēma ļoti labi. Un pēc mūsu pirmajām grāmatām arī izdevniecības Ukrainā redzēja, ka šis jaunais piegājiens tiek labi uzņemts, ka tas ir labs. Viņi sāka izdot jauno ilustratoru grāmatas ar laikmetīgā estētikā.

R.: Mūsu mērķis bija arī tikt prom no padomju ilustrācijas saknēm. Jā, mēs tās zinām un jūtamies reizēm ļoti sentimentāli pret šīm grāmatām. Bet man šķiet, tas neatspoguļo mūsu raksturu. Jo Ukrainā mums ir tik dziļas saknes avangarda mākslā – Kazimirs Maļevičs, Sonja Delonē.

A.: Un futūristi.

R.: Un futūristi, jā. Mums ir tik spēcīgas saknes mākslā, mēs to sapratām, tāpēc mēs vēlējāmies par pamatu ņemt šīs mākslas tradīcijas. Mēs eksperimentējām.

A.: Arī ukraiņu ikonu gleznojumi jau no 14. gadsimta – tā ir lieliska stilizācijas tradīcija, un tas, kā viņi ar simbolu palīdzību veidoja attēlu. Mūsu darbam ir dziļas saknes ukraiņu ikonu glezniecībā.

 

Atvērums no grāmatas Московіада

 

Vai jūsu panākumi varētu būt saistīti ar to, ka jaunais ir balstīts tradīcijā, kas ir vēl senāka nekā tas, kas ticis uzskatīts par tradicionālu ilustrācijā?

R.: Jā, noteikti, jo mēs saprotam, ka pamatam ir jābūt. Ir jāizpēta sava tradīcija, īstā tradīcija. Mēs vienmēr savus darbus balstām mākslas vēsturē, un ne tikai ukraiņu mākslā. Mēs to savienojam ar dizainu, ar produktu dizainu. Kad sākām pirms 10 gadiem, tas bija īstais laiks, kad visi Ukrainā bija ļoti izslāpuši pēc eksperimentiem dizainā. Mēs tikko bijām atgriezušies no studijām Polijā un sākām ceļot, mēs redzējām, cik dažādas ir bērnu grāmatas. Tas var būt kas pavisam cits, nekā mēs līdz šim bijām redzējuši. Pavisam citādi nekā ierastās Disneja estētikā radītās grāmatas, kas tik populāras bija Ukrainā deviņdesmitajos gados un vēlāk. Man šķiet, ja mēs šo virzienu nebūtu sākuši, to būtu izdarījis kāds cits. Jo tā bija ideja, kuru nevarēja atlikt. Tam bija jānotiek tad.

A.: Un man arī šķiet, ka ļoti svarīgs ir vēsturiskais konteksts. Jo 2004. gadā Ukrainā sākās svarīgas politiskās un sociālās pārmaiņas. Sākumā Oranžā revolūcija un 2013.–2014. gadā Maidans. Tas bija laiks…

R.: Pārvērtēt, kas mēs esam.

A.: Censties būt atvērtākiem citām kultūrām, mācīties no tām un parādīt savu tradīciju un mākslu citiem.

R.: Un arī parādīt, ka mēs esam daļa no šīs lielās kultūras kopienas, ka mēs neesam daļa no krievu tradīcijas, padomju tradīcijas. Man nepatīk tas vārds – Austrumeiropa. Mums tas bija ļoti svarīgs laiks, kad mēs pētījām un centāmies saprast, kas mēs esam, kur ir mūsu vieta lielākā mākslas ainā.

 

Šķiet, atmosfēra un politiski sociāla realitāte ir ļoti saistīta ar jūsu mākslu. Un tas ir kas citāds nekā romantiskā ideja par mākslinieku, kurš veras tikai sevī, apcer savas sajūtas un dziņas. Skatoties uz Latviju, šķiet, ka mēs sasparojamies un izjūtam politiskos procesus personiski, kad ir lielas pārmaiņas. Kā jūsu politiskā un sociālā apziņa ir veidojusies, vai tā ir piedzīvojusi pārmaiņas?

A.: Mēs abi uzaugām ģimenēs, kurās bija dziļa patriotisma sajūta. Mūsu vectēvi cīnījās ar to pašu ienaidnieku, ar ko mēs cīnāmies šodien. Ar krieviju, komunismu, VDK. Kā bērni mēs zinājām, ka esam ukraiņi. Un tā ir okupācija, ko veikusi padomju savienība. Mēs uzaugām kā Ukrainas patrioti, un nebija brīža, kad tas pēkšņi mainījās – o, mēs ieguvām neatkarību, tagad mēs esam ukraiņi. Mēs to jau zinājām. Daudzi cilvēki Ukrainā neuzauga ar to, daudzi ir krievvalodīgi. Tagad mēs mācāmies dzīvot visi kopā un veidot šo unikālo sapratni, ko nozīmē būt ukrainim. Ka tas nav balstīts tikai uz etnisko piederību, Ukraina ir politiska nācija.

R.: Mēs nekad savā mākslā nepētījām savas emocijas, kā to varbūt darītu introverti mākslinieki. Jo pirmā revolūcija notika, kad mums bija 20 gadu. Toreiz mēs sapratām, ka mēs nevaram būt izolēti no apkārt notiekošā. Mēs esam daļa no procesa. Un mēs arī sapratām, ka mēs spējam veidot pārmaiņas ar savu darbu. Pirmā revolūcija bija 2004. gadā, kad mums bija divdesmit. Nākamā bija, kad mums bija trīsdesmit. Un tagad lielākā daļa mūsu paaudzes piedalās cīņās. Tāpēc mēs uzaugām ar atbildības sajūtu. Mums jābūt klātesošiem procesā. Mēs strādājam kultūrā un saprotam, ka kultūras kodi ir ļoti svarīgi, mēs neko nedrīkstam palaist garām, mums jābūt ļoti klātesošiem. Mūsu vieta un laiks, kurā dzīvojam, mūs veido. Mēs nevaram noslēpties sevī un pētīt savas jūtas un kaut ko ļoti dziļi savās dvēselēs. Mums jābūt procesā, jābūt jūtīgiem pret apkārt notiekošo. Tā pat nav mūsu izvēle. Un mēs jūtam, ka tas ir pareizais ceļš. Varbūt, ja mēs dzīvotu citā laikā, citā valstī, kurā nebūtu tik daudz izaicinājumu, tas būtu citādi. Bet šī ir vieta un laiks, kurā dzīvojam, un tā mūs veido.

A.: Jā, un mēs jūtam atbildību. Ne tikai par sevi, savu iekšējo pasauli, bet arī par mūsu valsti. Mēs pārstāvam mūsu valsti. Un tā ir personiska atbildība.

Atvērums no Hrihorija Skovorodas grāmatas Байки

 

R.: Un vizuālie naratīvi ir ļoti svarīgi. Tie spēj programmēt daudzas lietas. Piemēram, bērnu grāmatās tu vari ierakstīt labu pilsoni – atbildīgu, atvērtu, ar cilvēka cieņu. Tas ir svarīgs darbs. Ar grāmatām un vizuālajiem kodiem.

 

Grāmatu radīšana ir ilgs process. Vai tad, kad sākās pilna mēroga iebrukums, jūs izjutāt šaubas par grāmatu nozīmību?

R.: Dažus mēnešus pēc kara sākuma mēs šaubījāmies, vai mūsu darbs ir nepieciešams, jo turpat bija cilvēki, kuriem nebija, ko ēst, ko dzert, nebija droša patvēruma. Tāpēc mēs daudz šaubījāmies, vai mēs esam pareizajā vietā un vai kādam mūsu darbs ir vajadzīgs. Bet pēc dažiem mēnešiem mēs sākām saņemt daudz komentāru no vecākiem, ka viņiem vajag grāmatas. Papīra grāmatas, nevis elektroniskās grāmatas. Jo šādā laikā, kad ir daudz stresa, ir vajadzīgs kaut kas īsts, kaut kas taustāms. Un papīra grāmata ir ļoti īsta. Tu to vienkārši lasi. Un, kā tu teici, grāmata ir ilgs process. Un kara laikā mums bija jādara kaut kas, kas dotu ātru rezultātu, tāpēc visu pagājušo gadu mēs strādājām ar medijiem, ar publikācijām un ilustrācijām žurnālos. Jo tu strādā un redzi rezultātu ļoti ātri. Tas bija pareizais ritms. Bet tagad mēs esam atpakaļ pie grāmatām, jo mēs saprotam, ka šis karš turpināsies. Mēs maināmies, un mainās tas, kā pieredzam laiku. Un mums ir jāturpina strādāt, jo laiks ir ļoti vērtīgs. Tagad mēs strādājam pie bērnu grāmatas.

A.: Man šķiet, tas ir saistīts arī ar tā saucamo plānošanas horizontu. Kad sākās pilna mēroga iebrukums, mūsu plānošanas horizonts bija dažas stundas. Pēc tam jau dažas dienas. Mēs nezinājām, kas notiks pēc dienas. Un, protams, tik īsā laika periodā ir bezjēdzīgi domāt par grāmatām. Bet pēc kāda laika mēs jau varējām plānot mēnešu garumā. Un tagad mēs varam plānot gadu vai pat ilgāk. Un mēs varam turpināt strādāt ar grāmatu, jo šajā laikā mēs varam izplānot visus soļus, kas vajadzīgi grāmatas procesam.

 

Bilžu grāmatā Karš, kurš pārvērta Rondo jūs atainojat karu kā lielu tumsas murskuli, kas tumsā ietver arī visu apkārtni. Tomēr uzvara ir iespējama – lai gan tas nenozīmē, ka pēc tam viss būs kā agrāk. Un es vēlējos jums jautāt par cerību, kas, šķiet, vienmēr sastopama bērnu literatūrā. Pat runājot par smagiem tematiem, bērnu literatūrā tomēr klātesoša ir cerība. Vai tas bija apzināts lēmums, kā veidot naratīvu?

A.: Cerība ir ļoti svarīga. Ja tu zaudē cerību, tad visa cīņa un centieni kļūst bezjēdzīgi, jo nav cerības, kāpēc to darīt. Mums bija svarīgi dot cerību. Vienlaikus mēs nevēlamies melot bērniem, ka karš beigsies un viss būs kā senāk. Nē, tas mūs izmaina, un tāpēc arī tāds nosaukums – Karš, kurš pārvērta Rondo. Mēs būsim citādi, un arī grāmatas varoņi ir izmainījušies, viņiem ir ievainojumi. Bet viņi smaida, un viņi spēs būt laimīgi. Viņiem būs laimīga dzīve. Ne tāda, kā iepriekš, bet ar svarīgām jaunām pieredzēm un atmiņām par tiem, kuri cīnījās un kuri krita. Bet cerība ir klātesoša. Zaudējot cerību, mēs zaudējam savu dzīvi. Mēs zaudējam karā.

R.: Kad strādājām ar šo grāmatu, tas bija ļoti emocionāls laiks. Mēs grāmatu pabeidzām divu mēnešu laikā, mēs negulējām, mēs neēdām, mēs bijām grāmatas procesā kā plūsmā. Mēs meklējām arī citu mākslinieku pieredzes, veidojot grāmatas par karu bērniem. Bet mēs ieraudzījām, ka neviena no grāmatām neatbalso mūsu pieredzi, un neviena no grāmatām nav par rīcību. Ka tev ir jārīkojas. Tev ir kaut kas jādara ar savu dzīvi. Lielākoties bērnu grāmatas par karu ir par to, ka karš ir slikts, ka tavs ienaidnieks ir tāds pats kā tu, un vainīgs ir karš. Grāmatās nebija par tavu rīcību, par tavu iesaisti, bet, piemēram, par vienu supervaroni vai vienu cilvēku, kura dēļ sācies karš. Bet mūsu mērķis bija parādīt savu pieredzi, jo mēs ticam, ka varam runāt tikai par savu pieredzi. Un tad grāmata darbosies. Un mūsu dzīvē rīcība, cīņa pret šķēršļiem ir vitāli svarīga – ja mēs cīnīsimies pret savu ienaidnieku, pret to, kas mums nepatīk, pret teroru, mēs nākamajā dienā būsim dzīvi. Cerība un rīcība – tās mēs vēlējāmies parādīt grāmatā. Mūsu pieredze saka, ka cerība rodas no rīcības – tikai tad, kad tu iesaisties un dari, tu iegūsti cerību.

A.: Un cerība – Rondo pilsoņi izmēģināja dažādas stratēģijas, kā apturēt karu. Viņi meta tam ar akmeņiem, mēģināja sarunāties, bet nekas no tā nedarbojās. Un tikai tad, kad Danko atrod cerības stariņu, arī pārējie ierauga, ka ir cerība uzvarēt. Un visi kopā sāka strādāt kā viens. Katrs atrada savu vietu. Jo katram ir vieta, un katrs ir nozīmīgs. Ikviena rīcība – militāra, kultūras, vienkārši tas, ka tu dari savu darbu, – ir svarīgi kopīgajā cīņā uz uzvaru. Un tikai cerība var apvienot visus šos cilvēkus.

Atvērums no grāmatas Karš, kurš pārvērta Rondo

 

R.: Un es arī domāju, ka lielais cerības ienaidnieks ir pārāk liela domāšana. Jo, kad tu sāc pārāk daudz domāt par to, kas notiks nākotnē, tas nedod cerību, jo tu attopies pie tā, ka nav iespējams izdzīvot visas baisās lietas, kas tevi gaida. Tāpēc cerība rodas arī no tā, ka mēs nedomājam par daudz.

A.: Jā, un mēs redzam, kā mūsu reālais ienaidnieks izmanto šo sapratni, – jo galvenā ideja krievijai ir atņemt mums cerību, ka mēs varam uzvarēt. Ka mēs varam dzīvot brīvībā. Bez krievijas, bez krievijas kultūras un saitēm. Viņu galvenā ideja bija mums atņemt cerību. Viņi saka, ka mums nesanāks cīnīties, ka Ukrainu ieņems trīs dienu laikā. Bet tas nestrādāja.

 

Ieraugot, cik daudz atkarīgs no naratīviem, kļūst skaidrs, ka darbs ar valodu un attēlu ir tik nozīmīgs. Jo arī krievijas propagandu taču rada cilvēki, kas strādā ar valodu un attēliem. Un ja jūs nedarāt savu darbu, kas tad paliek?

A.: Jā! Mēs to apzināmies, un tāpēc ticam, ka mūsu darbs ir svarīgs. Mēs jūtam atbildību teikt patiesību, nevis postpatiesību. Ko dara krievijas TV un propaganda.

R.: Un mēs daudz domājam par literatūras nozīmi, par bērnu literatūras nozīmi. Jo visus šos gadus krievijā ir publicētas viņu pašu grāmatas, viņu autori. Bet tas nestrādāja. Jo paaudzes, kuras uzauga ar šīm grāmatām, tagad pastrādā noziegumus mūsu teritorijā. Viņi nesaprot, ko viņi dara. Viņu naratīvs literatūrā nestrādāja pareizi. Mūsu valstī mūsu jaunie cilvēki saprot, kāpēc viņi cīnās, kas ir labs un kas ir slikts. Ukraiņu naratīvs mūsu literatūrā pēdējos 30–40 gados un arī senāk, ar Lesju Ukrainku, Tarasu Ševčenko, šiem lielajiem vārdiem, šis naratīvs ir strādājis pareizi. Tie ir naratīvu slāņi, gadu gadiem krājušies literatūrā, un tas strādāja citādi Ukrainā un krievijā. Jo katru reizi, kad mēs redzam šos noziegumus, šos monstrus – un man pat nešķiet, ka monstrs ir īstais vārds, tie ir psihopāti –, mēs nesaprotam, kā tas ir iespējams.

A.: Kā cilvēks tā var rīkoties.

R.: Un mēs saprotam, ka naratīviem literatūrā ir liela nozīme. Tāpēc mums visiem ir jāstrādā un jārada savās grāmatās nākotnes vīzija. Tas ir liels darbs.

 

No ārpuses izskatās, ka ukraiņi ir ļoti vienoti. Vai jums profesionālajā dzīvē ir spēcīga kopienas sajūta?

A.: Jā, noteikti.

R.: Noteikti. Mūsu industrija to visu saprot. Mēs cenšamies saprast, kā pilnveidot mūsu darbu.

A.: Kā mēs varam cits citam palīdzēt. Kā atrast mūsu stiprās puses un vājās puses padarīt stiprākas.

R.: Jā, mūsu kopiena ir ļoti stipra. Mūsu sapratne par to, ka mūsu darbs ir ļoti svarīgs. Mēs ļoti priecājamies dzirdēt, ka tiek izdotas jaunas grāmatas. Un tās visas tiek drukātas Ukrainā. Izdevniecības, kas izdzīvoja Covid-19 un pirmo kara gadu, tās joprojām strādā, un tipogrāfijas, kuras atrodas Harkivā, kuru katru dienu bombardē, turpina darbu. Tas dod cerību.

A.: Reizēm mēs pat nesaprotam, kā tas vispār var būt. Kā šie cilvēki var turpināt darbu. Bet tas notiek. Un man liekas, tas ir tāpēc, ka ikvienam ir cerība. Cerība, ka mēs uzvarēsim. Un mums jādara, tas, ko mēs varam darīt.