— Divas straumes

Par Svena Kuzmina romānu Skaistums un nemiers (Dienas Grāmata, 2023)

Reiz dzirdēju tēzi, ka par labu grāmatu ir grūti uzrakstīt labu recenziju. Tāpēc iedomāsimies, ka Svena Kuzmina romāns Skaistums un nemiers ir slikts. Piemēram, slikti varētu būt tas, ka romāns ir par Kārli Skalbi un to neraksta Pauls Bankovskis, kā bija paredzēts sērijā Es esmu… Tas, ka Pauls Bankovskis nekad neko vairs neuzrakstīs, ir neapspriežami slikti. Bet kas slikts Kārlī Skalbē? Viņš tautas apziņā iestidzis kā iemīļots literāro pasaku autors, īstens Kaķīša dzirnavu morāles un sirdssāpju iemiesojums, regulārs Latvijas izdevēju “zelta autors” (bez maksas par autortiesībām, bez mantinieku pretenzijām, tulko kaut latgaliski un pārdod kaut komiksos), kura darbus ik pa laikam pieprasa skolas jaunatne un noplukušo grāmatplauktu entuziasti. Taču Kuzminam nācās sakustināt šī rakstnieka stabilo un miermīlīgo postamentu, aizēnojot slavenās rakstnieces Ingunas Baueres populāro un pat divos apgādos izdoto romānu Lizete, dzejniekam lemtā (Lauku Avīze, 2009).

Sliktas pārdomas raisa arī tas, ka Kārļa Skalbes dzīves kriksi iemūžināt romānā, iespējams, derētu kādam, kas daudz tuvāks pasaku un romantiskas dzejas rakstīšanas procesam, nevis ainām, kurās aprakstīts sekss ar bomzi.¹ Un vispār – ir pieņemts, ka “Skalbes leģendu varonis ir Tikums; ar to Skalbe atšķiras no angļu lielā aistēta Vailda, kura pasaku varonis ir Skaistums”, kā esot teicis Arveds Švābe.² Svens Kuzmins izlasīja šo tēzi un izdarīja ko? Ielika Skaistumu pašā romāna galvā, it kā aizņemoties devīzi no Skalbes dibinātā žurnāla Kāvi, un ne tikai ņēmās kustināt Kārļa Skalbes tikumības postamentu, bet pat nedaudz sagāza to ar savu neapturamo vēlmi bēgt no garlaicības.

Ar to sliktais Kuzmina grāmatā varētu arī beigties, lai šī recenzija neieilgtu paredzamā paskvilā, jo visa labā vietā dažreiz rēgojas tikai nepietiekami labs un dažas izcilas vietas, kas vienkārši neatkārtojas.

Romāna galvenais labums ir tas, ka Svena Kuzmina rakstnieka talants ir ieguvis zināmus tematiskus grožus, kurus gan viņš tāpat pamanās pārkāpt, paziņojot, ka grāmatai nav jābūt tikai par Kārli Skalbi un viņa draugiem vien, tas ir arī par laiku no 1895. līdz 1905. gada nogalei un pat drusku pāri. Savukārt telpiski stāsts šķērso Latvijas teritorijas robežas un nonāk Pēterburgā un Maskavā, pakavējoties, piemēram, pie terorista Ivana Kaļajeva, ģenerālgubernatora Sergeja Aleksandroviča, kulta mācītāja Georgija Gapona un vienbrīd pat pie lielkņaza Nikolaja II un Hodinkas traģēdijas upuriem (spēcīgākā asinsaina romānā – ar plīstošiem galvaskausiem, sievieti kokaīna reibumā un nosmakšanu pūlī).

Tā veidojas divas spēcīgas straumes – vienā ir grāmatu tirgotājs un vēlāk dzejnieks Kārlis Skalbe, kuram pirmajā vietā nav gluži romantiska mīlestība (atšķirībā no, piemēram, Jāņa Ziemeļnieka, kā lasām Andra Zeibota romānā Krauklis). Kārlis Skalbe šī Svena Kuzmina romāna straumē ir tiešā nozīmē klejotājs, kas sācis iet savu ceļu, neatminoties ne datuma, ne nedēļas dienas un nakšņojot aliņā zem koka saknēm (5. lpp.), līdz nonāk pie sava žurnāla dibināšanas un simpātijām pret 1905. gada revolūcijas norisēm. Ar laiku Kuzmina Skalbe atmiņās iemācās fiksēt gan vietu, gan datumu, gan tautas un personu kustības šajā procesā, no dzejnieka-klejotāja kļūdams par vēsturisko procesu līdzdalībnieku.

“Kāds rakstnieks man pastāstīja šādu stāstu” ir Svena Kuzmina ģeniālais risinājums tam, kā romānu sākt un kā apzīmēt vēstītāju. Proti, caur mūsdienu autoru runā pats Kārlis Skalbe, kurā gan Kuzmins, šķiet, nav iemiesojies pilnībā. Šī risinājuma galvenais mīnuss ir tāds, ka nevar saprast, kurš stāsta to otru sižetisko “straumi” – to, kur Krievijā briest 1905. gada revolūcija, notiek sanāksmes, pusdienas, slepenas tikšanās un spridzekļu, atentātu gatavošana. Ievilcis savai grāmatai šo divu pārsvarā paralēlo “straumju” iemauktus (tās sakrustojas, kad Skalbe ar biedriem apspriež preses un ziņotāju aprakstītos notikumus), Kuzmins rāmi ļaujas stāstam par Kārļa Skalbes, Antona Austriņa, Rūdolfa Blaumaņa un citu rakstnieku ironisko ikdienu “impērijas provincē”. Ar laiku viņi visi gan arvien vairāk nokļūst “Lielkrievijas” notikumu pietuvinājumā, jo tur tiek netieši lemts arī Latvijas liktenis.

Kur šajā revolūcijas gūzmā paliek Kārlis Skalbe? Viņš acīmredzot iemieso nabadzīgu skaistumu bagātīgi savērptā nemierā. Viens no viņa svarīgākajiem pienesumiem šajā laikā ir skaļi izteikta doma par Latvijas valstisko autonomiju. Viņa draugu vidū ir Rainis, Blaumanis, kāds enerģisks, neapturams sociāldemokrāts, kā arī viens konservatīvs luterāņu mācītājs, kuru drīz nošaus. Viņa mīļotā, platoniski iegūtā Lizete Kuzmina Skaistumā un nemierā galīgi nav Ingunas Baueres aprakstītā neirotiskā un šerpā jaunkundze, kurai nav ērti bez precēšanās. Kuzminam Lizete ir inteliģenta, atturīga, viegli asprātīga un pat viltīga sieviete, kura gan – atšķirībā no dažiem citiem Kārļa Skalbes biedriem – rakstura ziņā atklāta salīdzinoši skopi (nu varbūt sieviešu raksturi nav Svena Kuzmina romānu specīgākā puse, taču akcenti salikti interesanti – Zemgaliešu Biruta, piemēram, ir karikatūriski izlaidīga). Skalbes bohēmas līmenis stipri atgādina to, kas varētu notikt ar rakstniekiem arī mūsdienās – pēc sajūtām kaut kas starp radošo meistardarbnīcu Ventspils rakstnieku mājā, Sergeja Dovlatova padomjlaika kompānijas absurdu un 21. gs. bēgšanu no civilizācijas Andra Eglīša “savvaļā”. Arī romāna valoda nepiedzīvo galēju stilizāciju, kas padara stāstu tuvāku mūsdienu lasītājam. Romāna noslēgumā lasāmā aina pēkšņi pat liek domāt, ka Svens Kuzmins sāk rakstīt par sevi, bet tad viss paliek “vienkārši” – tas ir bijis tikai Kārlis Skalbe, kas visu šo laiku bija iemiesojies Svenā.

Ar šo iemiesošanos visdrīzāk izskaidrojamas arī vēl kādas interesantas romāna vietas un sajūtas. Pirmkārt, Kuzmina jeb Kārļa Skalbes stāstījumā humors mēdz ielauzties tekstā ar sadzīvisku anekdotismu, kur īpaši svarīga ir skaļi izteiktā frāze kā priekškars ainai: “Man labāk patīk, kad skūpsta pēdas, [Andrievs Niedra] sacīja.” (83. lpp.) Smieklīgajās vietās visdrīzāk būs iesaistīts miesiskums, bet tas nenojauc nopietno noskaņu, jo romāna teksts kopumā nerit smagi: “Uztrauc mani, brāl, tā Mandžūrija… [saka Arvīds Blaumanis] – Galvenais, nekasi, atbildēja Rūdolfs [Blaumanis].” (188. lpp.) Iespējams, asprātības daļēji ir vainojamas pie tā, ka Kuzmina romāns nepaliek tā pa īstam nesaudzīgs – lai gan stāsts nonāk pie 1905. gada un romānā notiek slepkavības, revolucionāru un muižnieku spīdzināšanas, autors to nežēlīgi un asiņaini attēlo tikai dažreiz, pārsvarā tverot šo laiku viegli un ātri.

Otrkārt, Rūdolfs Blaumanis… Tieši viņš ir šī romāna otrs svarīgākais varonis, kas brīžiem ir attēlots stipri interesantāk par pašu Skalbi (sak, ko no maigā dzejnieka var izspiest – bet Blaumaņa autoritāte, nozīme un pikantums!). Blaumanis un varavīksne, Blaumanis un šokolāde, Blaumanis un viņa ūsas, kas saceļas. Īpaši izvirtušiem lasītājiem tas būs kārtējais garais joks, kas, pateicoties romāna apjomam, netiek izjusts kā nekorekts, lai gan faktoloģiski var tikt uzskatīts par apšaubāmu.³ Iespējams, caur Blaumaņa tēlu Kuzmins mēra arī lasītāja humora gaumes līmeni, kam viņa gadījumā jābūt jau nedaudz divdomībās ietrenētam.

Treškārt, ūsu tēlojums. Tēlu veidošanā tam ir minimāla vai vismaz jūgendstilistiska nozīme, taču vismaz autoram nepaliek garlaicīgi un lasītājs savāc “kolekciju” no aptuveni 20 dažādiem spilgtiem epitetu komplektiem: “No krēslainā priekšnama iznāca cilvēks garā putekļu mētelī, katliņcepurē un ar cietām, melnām ūsiņām, kas atgādināja žāvētas bruņurupuča priekškājas.” (170. lpp.) Cerams, ka, pasmejoties par 20. gadsimta sākuma maskulinitāti, autors pasmaida arī par sevi.

Un, visbeidzot, krietni attālinoties no Kārļa Skalbes likteņa un pietuvojoties Dienas Grāmatas vēsturisko romānu sērijai Mēs. XX gadsimts, nevar nenovērtēt Svena Kuzmina spējas veidot vēsturiski politisku romānu, kurā akcentētas interesantas līdzības ar mūsdienām. Tā, autors lasītājam piedāvā ne tikai vienu no pārredzamākajiem tekstiem par 1905. gada norisēm, bet pievilcīgajā, Jēzum līdzīgajā kulta mācītājā Georgijā Gaponā ļauj saskatīt arī Krievijas opozicionāru Alekseju Navaļniju, kurš šobrīd faktiski atrodas mocekļa statusā. Skābā ironija ir tajā, ka “opozicionārais” Gapons bija vienlaikus gan varas aģents, kas veidojis pakļāvīgas organizācijas ar varu neapmierinātājiem, gan musinātājs ar ieročiem. Jā, Svens Kuzmins ir slavofils, tāpēc par saviem krievu varoņiem runā daudz un izbauda to, bet viņš nav neitrāls pret vēstures nejēdzībām un neatlaidīgo sarkano teroru attēlo kā traģikomisku, bet sadedzināto muižu un nogalēto muižnieku pasauli – skumji dramatisku. Tā Skaistums un nemiers divu sižetisko straumju idejiskā kopsintēzē iemieso skalbisku humānismu, bet romānu sērijā Es esmu… pamanās ierindoties skumjas neveicinošāko tekstu virsotnē.

1. Cik atceros, tā bija Svena Kuzmina iepriekšējā romānā Dižažio (Dienas Grāmata, 2021). Būdama profesionāla grāmatu lasītāja, es slikti atceros grāmatu sižetus, tikai sajūtas. Bet vismaz ir sajūtas.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Rudzītis J. Jaunlaiku pasaka latviešu literatūrā. Jaunais Vārds: Latviešu literatūras un mākslas mēnešraksts. Nr. 2, 01.06.1946.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Piemēram, literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis monogrāfijā par Jāni Poruku Pie augstā loga netieši raksta, ka R. Blaumaņa seksualitāte bija visai tipiska.  (atpakaļ uz rakstu)