literatūra

— Šausmas kaut kādas

Rolands Virks

27/07/2023

Sēžu šodien un domāju: kā es tāds mākslinieks padevies?

Maldi

Dzīve, ziniet, ir pārsteigumu pilna. Nekas nav tāds, kā izskatās pirmajā acumirklī. Lūk, piemēram, vakar sēžu pie galda, tēju pārdzēries, un ar acs kaktiņu redzu, ka telefonā kaut kas mirgo. Nodomāju – vei, ziņa pienākusi. Varbūt nodokļu pārmaksa ieskaitīta vai briļļu veikalā atlaides. Pametu galvu uz mirgošanas pusi, bet tur nevis ziņa pienākusi, bet vispār metāla tējkarote guļ. Vīlies aizgriežu galvu, bet jau pēc desmit minūtēm atkal mirgo. Mazums, ziņa pienākusi, nauda ieskaitīta, nodomāju. Pagriežu galvu un vēlreiz pārsteigums – nevis telefons, bet karote, rau. Tā arī vakar. Braucām tramvajā. Trešo reizi šogad. Riebjas braukt tramvajā, jo visu laiku kaut kas smird. Te onkulis apsēžas blakus un uzreiz sāk smirdēt pēc parfjūmiem, te tante kabatā tak jau šproti auklē, te bomzītis vājinieks gāžas virsū kā spirta brūzis, te cilvēks vispār ne ta pēc ziepēm, ne joda sāk ost. Briesmas gatavās. Sēžam, vienvārdsakot, ar draudzeni tramvaja kabīnē, braucam no Lidla un tikai pieri raucam, viebjamies, nosodoši galvu grozām, pusčukstus (bet lai dzird) situāciju apspriežam. Tak viss tramvajs pēc līķa smird. Ne elpu ievilkt, ne acis vaļā noturēt. Braukšana arī, ziniet, ilga – minūtes divdesmit. Ar kājām taču nevicosi. Nākas sēdēt un ciest. Apkārt cilvēki arī dīdās, degunu spiež ciet, nosodoši skatās. Smird drausmīgi. Nospriežam, ka pirms mums te sēdējis mironis, vai arī priekšā sēdošais pārītis, piedodiet, ir pietaisījis bikses. Galapunktā izkrītam no tramvaja, muti plātīdami kā krastā izsviestas zivis, un pavadām to ar nosodošu skatienu, rokas sānos iespieduši. Mājās, joprojām neapmierināts, atveru mīļotās iepirkumu somu un tūliņ man elpu aizrauj līķa smaka. Skat, nodomāju, būsim no tramvaja nelabo līdzi paņēmuši. Steidzu krāmēt ārā, kad pēkšņi pārsteigums, – starp sviesta paciņām un apelsīniem guļ ripulis franču siera. Smird tā, ka bail pat paliek. Un atkal karotīte mirgo. Pagriežu galvu, bet tur vispār telefons. Nodokļu pārmaksa, redziet, ieskaitīta. Dzīve ir pilna ar pārsteigumiem, es jums saku. Nekas nav tā, kā izskatās. Pat tramvajā vairs nevarēs pabraukt, neapzinoties dzīves nenoteiktību, uz katra stūra uzglūnošos maldus un vilšanās smago nastu. Šausmas kaut kādas, ne dzīve.

 

Gājēji

Negribu jau, protams, lielīties, bet sevi es uzskatu par augstākās raudzes gājēju. Iešana ir mans talants. Ik dienu lietpratīgi paskatos pa logu, rokas sānos salicis, un pie sevis spriežu, kā būs aujamas kājas. Ja sasniguši sniegi, tad vajadzīgs būs zābaks, ja sausāks – derēs apavs ar līdzenāku zoli. Izgājis ārā, rūpīgi izmēģinu ejamās virsmas segumu ar izvēlēto apavu, lai saprastu, kāda būs saķere turpmākās verstis. Kad tas izdarīts, dodos ceļā. Es eju ārkārtīgi ātri. Skatītājs no malas padomātu, ka izmisīgi steidzos uz kādu svarīgu tikšanos vai ministru kabinetu, bet es tik vien kā pastaigāties izgājis, izvēdinu galvu, tā teikt. Mana ātrā iešana ir sods līdzgājējiem, kas allaž mani kušina, cenšas nomierināt. Sak, pastaigāt iznācām, nevis Fadejeva rekordus pārspēt. Viens es visus veikli apdzenu. Pats brīnos par savu veiklību uz trotuāra. Istabā esmu kusls un neveikls, allaž kaut ko apgāžu, paslīdu uz kaķa izvemtās ķeskas un ar galvu durvīs ietriecos, ar pirkstu nejauši aci sev izbakstu vai ar celi krēsla stūri taranēju. Ārā viss ir citādi. Acis šaudās uz visām pusēm kā radars, uztverdamas potenciālos šķēršļus, kamēr kājas virza ķermeni tiem apkārt. Iešanas ātrums tiek zibenīgi samazināts vai palielināts – nav te nekāds funikulieris. Kad eju, man pašam šķiet, ka dejoju Sibēliusa skaņdarbu pavadībā. Apturēt mani var tikai luksofora sarkanā gaisma. Kamēr pārējie skrien pāri, pārkāpdami noteikumus, es stāvu, līdz atkal ir brīv iet. Viss liecina, ka esmu premium gājējs. Reizēm gan uz ietves pagadās pa konkurentam. Rau, šovakar gāju un te pēkšņi meitene. Iznāk no šķērsieliņas, tad taisni manā ātrumā un stilā sāk iet pa priekšu. Zināms, jāiespiež grīdā un jāapdzen kā pieklājas. Elkoņus arī žēlot nedrīkst. Skāde, ka pēcāk ātrumu samazināt vairs nav ļauts. Sak, ja reiz apdzini, ja reiz tas bija vajadzīgs, tad vico vien tālāk uz priekšu tādā pašā ātrumā, nemaisies pa kājām. Tīrā fizika. Esmu labs gājējs. Man telefonā, ja kas, ir sešas soļu skaitīšanas lietotnes. Visas apliecina, ka soļot es protu. Šorīt tikai kaut kā kārtis nesalikās, Fortūna neuzsmaidīja. Klimata pārmaiņas arī pie vainas. Nevar saprast, kad tur melnais, kad brūnais ledus. Nav jau tā, ka es baidījos, – gāju, ka žļakst vien. Nu bet, kā likos uz kreisā gurna, jēziņ, zils gar acīm paskrēja. Knapi kājās piecēlos. Tālāk gribēju soļot lēnām un uzmanīgi. Kur nu! Nav miera pat uz ietves. Skrien visi tā, it kā pēdējā stundiņa klāt! Visiem tik briesmīgi kaut kur jāsteidzas. Tādi, lūk, visi mums ministri, uzņēmēji. Te apdzen, te pa kājām maisās, te vispār ar elkoni grūž no trotuāra uz ielas. Briesmas gatavās. Nav kultūras gājējiem nekādas. Neaudzināti. Ne slimnieku cienī, ne senioru. Riebjas gājēji. Būtu labāk ar trolejbusu braucis nevis te gājis. Fu. Vājprāts kaut kāds, ne gājēji.

 

Vilcienā

Ar vilcienu es braucu bieži, reizes divas gadā, tāpēc varētu teikt, ka šajā aparātā esmu uzaudzis. Dievinu būt vilcienā, tur nekad nav garlaicīgi. Rau, nesen braucu. Sēžu vagonā, grozu galvu, priecājos, kad pēkšņi iekāpj trijotne. Kā no kino, goda vārds. Blonds vīrietis bez krekla, platās aizsargkrāsas biksēs, sandalēs un ar miroņgalvu lakatu ap roku. “Komandoss…” uzreiz nodomāju. Blakus viņam bezrūpīga kādus 11 gadus veca aziātiska izskata meitene ar milzīgu lāpstu rokās. Viņai līdzās savukārt lācim līdzīgs, bārdains un manāmi apjucis tēvocis. Trijotne rūpīgi apskata vagonu, tad, kā grūtu lēmumu pieņēmuši, izkāpj no vilciena un aiziet prom. Brīnumi gatavie. Tikmēr vilciens jau sācis kustēties un tiek izpakoti pirmie belaši, piesmaržinot vagonu ar plēvē sutušas gaļas un sīpolu smārdu. Sena kukažiņa stūrī sūkā bārbelīti un savā nodabā iztirzā jaunekli. “Vei, kādas tikai rotaļlietas tagad nav!” viņa saka un nosodoši groza galvu, kamēr puika sēž ar galvā uzvilktām milzu brillēm un atrodas paralēlā pasaulē. “Nudien, kādas tikai rotaļlietas nav,” nodomāju arī es. Vecenītei drīz citas rūpes. Vajag uz Gauju, bet te – Zilupe. Nākas kāpt ārā un vicot atpakaļ uz staciju, biļeti vēlreiz pirkt, lūkot pareizajā vilcienā iekāpt. Zināms, vienas otras valodas prasmes šeit nebūtu kaitējušas, bet ko jau tur. Paralēlā pasaule kaut kāda. Vagonā tikmēr jauna ķibele. Sieviete nevar atvērt logu. Negribīgi, bet padevīgi ceļos kājās palīdzēt. Rauju vaigus piepūtis. Uz augšu, leju un sāniem. Nekust ne no vietas. Velku atspēries vēl uz sevi, kad aiz muguras konduktores balss: “Ko jūs, lūdzu, tur darāt?” Te uzreiz sieviete, kurai tak jau bija karsti: “Logu, reku, nevaram atraut vaļā. Puisis galīgi sarkans jau. Varbūt pa visiem paprovēsim?” Konduktore saliek rokas sānos un sāk bārties: “Kāds logs, ja kondicionieris ieslēgts! Vai pirmo reizi modernos vilcienos braucat? Jēziņ, logu viņiem atvērt… Kondicionierus tikai laužat, bet jāmaksā mums. Rokturi arī būsiet izdīdījuši, mežoņi. Tā te viendien durvis salauza. Kā rāva ar švunku, tā saliecās. Poga taču ir. Viss automātiski. Aizveras un atveras pašas. Bet te – raus vaļā kā šķūņa vārtus. Goda vārds, skolā nav gājuši, lasīt neprot. Zinātne tā ir. Tehnoloģijas, cilvēki mīļie. Progress!” Izbārti un izkaunināti sēžam klusu un baudām kondicionieri, nākotni, tehnoloģijas un zinātni. Ogrē vilcienā sakāpj vismaz divdesmit riteņbraucēji ar visiem saviem transportlīdzekļiem. Pilns tamburs, salons, ne apgriezties. Nesaprotu. Riepa caura? Nu skaidrs, ka jāved vilcienā, autobusā. Bet tā – nav saprotams. Turklāt visi izkāpj nākamajā pieturā ārā. Būtu taču aizbraukuši, pavizinājušies, papļāpājuši par zinātni, tehnoloģijām, bet ne, še tev, brauksim ar vilcienu. Ko, drīz sacīkstēs arī varēs vilcienā iekāpt un gabaliņu pabraukties? Dīvaina tauta tie riteņbraucēji. Lai nu kā, drīz aizmiegu. Zināms, pēc kāda laika pamostos, bet jau citā stāvoklī. Salīcis tādā kā drēbju pakaramā ķeksī, kad rumpis ir vienā krēslā, bet galva ieliekusies otrā. Iztaisnojos un secinu, ka apziņas zuduma brīdī vilciens krietni patukšojies un tuvojas arī mana atbrīvošanas minūte. Lūk, dievinu braukt vilcienā. Nekad nav garlaicīgi. Kaut ņem un pakaries – vai dramatisku romānu raksti.

 

Putni

Pavasarim tuvojoties, nospriedu, ka jāvairo labais un jāpalīdz apkārtējiem, tāpēc balkona margām pielīmēju burkas vāciņu, kurā ar kaudzi iebēru īpašu sēklu maisījumu putniem. Cerēju drīz pie sava loga ieraudzīt retus dziedātājputnus, sarkankrūtīšus, zīlītes, purva ķauķus, cekuldūkurus un melnos grifus, kas ar pateicības asarām acīs vīteros pie mana loga, varbūt pat lidos iekšā istabā un tupēs uz pleca, uzskatot mani par dievu vai putnu pavēlnieku. Gara acīm redzēju, kā atlido arī kāda urālpūce vai apogs un lauzītā latviešu valodā saka paldies, ka veselas putnu paaudzes esmu izglābis no drošas bada nāves. Klusībā pat ķiķināju, iztēlodamies, kā muļķa vanags pie kājām nosviež beigtu peli pateicībā par garšīgajām un, nemelošu, padārgajām sēkliņām. Nākamajā rītā dzirdēju kādu skrapšķināmies aiz loga un sajūsmināts izlēcu no gultas. “Tas noteikti būs nabaga paceplītis, kuru mana sēklu oāze pēdējā mirklī no nāves izglābusi,” nodomāju un lēnām atvilku vaļā aizkarus. Nu, draugi mīļie… Tur uz balkona margas sēdēja nevis paceplītis, pupuķis vai svīre, bet gan vesela baložu banda. Ieraudzījuši mani, tie sāka savā starpā ūjināties un izdot nicīgiem smiekliem līdzīgas skaņas. Tad dūšīgākais no baložiem apsēdās pustukšajā sēklu trauciņā un ņēmās to piedirst cik vien spēka, kamēr divi citi diezgan agresīvi kašāja laukā manu sīpolaugu no balkona dobes. Tievākais no viņiem ar knābi nikni šķīla pa stiklu kaķa virzienā, kurš jau bija pārbijies līdz nāvei, notiekošo vēroja no pagultes. Balkona grīda bija piebārstīta ar sēkliņām un pelēkbaltiem izkārnījumu pleķiem. Stūrī pat mētājās tāds kā apdedzis zāles kumšķis, it kā kāds būtu centies pielaist balkonam uguni. Stāvēju pie loga sastindzis, ieplestu muti, līdz uz margas tieši man priekšā nolaidās balodis, kurš pirms tam bija sēdējis nostāk un mierīgi vērojis visu no malas. Putns ne bez grūtībām pacēla savu spārnu un kā atvāžamā naža asmeni izslēja vidējo spalvu. Kopš tā laika jeb pagājušās ceturtdienas es putnus vairs nebaroju. Neatmaksājas, tā teikt.

 

Mākslinieks

Sēžu šodien un domāju: kā es tāds mākslinieks padevies? Te dziesmas spēlēju, te peršas saceru, te bildes gleznoju, te vispār, ziniet, piedzeros kā pēdējā cūka un ar durvju aili izkaujos, rēķinus nokārtoju, tā teikt. Brīnumi gatavie. Mākslinieks, lūk. Sēžu pīpēdams un nevaru saprast, kā šūpulī šitāda skāde gadījusies. Automehāniķis būtu – viss saprotams. Iemācījies skolā, kur kloķvārpsta ar eļļu salejama, kur antifrīzs ieberams un gatavs. Bet še tev – mākslinieks. Ne es mopēdu protu salabot, ne sētu sametināt. Mākslinieks, redziet. Sēžu un brīnos. Gandrīz vai bereti galvā uzvelku no brīnumiem. Bet tad man ataust tāda kā skaidrība. Iemirdzas pēkšņas zināšanas, pēkšņa apjausma. Nu kā tad! Reiz piektajā klasē braucām uz to Zvārtes iezi vai Gūtmaņalu, varbūt uz Rīgas cirku vai Lido, es nezinu. Braucām, zināms, ar autobusu, vietas sešdesmit. Kā izkāpām no autobusa Gaujas Nacionālajā parkā vai Siguldā, nu, kur tie spieķīši, tā uzreiz skatos: vei, autobusam sāns noputējis kā Marsa zondes saules paneļi. Tāds gluds, smalku putekļu slāni klāts, taisni vai prasās kaut ko uzzīmēt. Pieeju klāt un uzreiz ar pirkstu uzvelku brangu daiktu. Taisni kā mūzas būtu klāt stāvējušas. Pats brīnos, novērtēju, cik labi sanācis. Pēkšņi aiz muguras kāds auro. Tur tā paša autobusa šoferītis, lāga onkulis. “Eu, māksliniek,” viņš man kliedz, “pa dirsu tūlīt dabūsi!” Rau, lūk, apjausmas sakne, lūk, mākslinieka talanta avots! Sēžu un domāju – tātad šoferītis pirmais atskārta manas dotības. Zināja, ka manī mākslinieks mīt. Tā nu es tagad arī dzīvoju, ziniet, mākslinieka bohēmā. Te peršas saceru, te dziesmas izgudroju, te mākslu uzzīmēju, te vispār sadzeros liķierus tā, ka nezinu, kur debess, kur zeme. Briesmas gatavās ne mākslinieks.