Foto: www.suhrkamp.de

kritika

— Danse

Ilva Skulte

01/08/2023

Viņa teksti ir kā deja – piesātināti, blīvi, labi strukturēti un savstarpēji koordinēti, un tajā pašā laikā viegli, nepiespiesti, lidojoši.

 

Par Serhija Žadana dzejas izlasi Harkivas Dinamo (no ukraiņu valodas atdzejojuši Ingmāra Balode, Jānis Elsbergs, Māra Poļakova un Māris Salējs; Orbīta, 2023)

 

Ja man jautātu, kurš ir mūsdienu svarīgākais dzejnieks, es atbildētu, ka Serhijs Žadans. Un ne tikai tādēļ, ka Ukrainā ir karš, un mēs, īstuma un patiesuma mednieki, ukraiņu kolēģus esam šī pusotra gada laikā meklējuši, iesaistījuši, aicinājuši, iztaujājuši, aplidojuši kā mušas uzplēstu augli karstā vasaras pēcpusdienā (tajā patiešām ir arī kaut kas neglīts), lai nomierinātu savu sāpi, nemieru un sirdsapziņu, bet, protams, arī lai dotu vārdu. Ne tikai tādēļ, ka Ukraina ir vieta, kur līdzās nāvei un humānai katastrofai ir vērtības, ko esam mācīti augstu vērtēt, bet, labi aizmirsuši, neapzināti kārojam atgūt – kā gods, cieņa, slava, lepnums, identitāte, rūpes, līdzcietība un vēsture. Ne tikai tādēļ, ka Serhijs Žadans ir viens no ukraiņu pasaulē atpazīstamākajiem un savā zemē mīlētākajiem literātiem – rokmūziķis, aktīvists, pats no Luhanskas apgabala, dzīvo Harkivā (viņa 2022. gada pavasara Harkivas dienasgrāmatas jau izpelnījušās literatūrzinātnieku uzmanību). Nē, domāju, svarīgs viņš ir galvenokārt tādēļ, ka ir fantastisks dzejnieks.

Viņa teksti ir kā deja – piesātināti, blīvi, labi strukturēti un savstarpēji koordinēti, un tajā pašā laikā viegli, nepiespiesti, lidojoši. Krājuma pēcvārdā Serhijs Žadans: ukraiņu literatūras jaunā pareizrakstība Ostaps Slivinskis salīdzina dzejnieka un sabiedriskā aktīvista enerģijas piestrāvoto vidi ar tetra spēli un lieto epitetu “plastiskums”.1 Abi šie vārdi ļoti precīzi raksturo arī Žadana dzeju, lai arī dzejā daudzi motīvi un tēlainība atgādina autora Latvijā labi pazīstamos prozas darbus (Džezs pār Donbasu, Mezopotāmija, Internāts) – tas kolorītās Donbasa ainavas dēļ, ko arī dzejas darbos nav iespējams neuztvert. Dzejā viņš raksta asi, bet maigi. Ievainojoši, bet neapgrūtinoši. Ritmu ieturoši un telpu piepildoši. Skaisti un baisi: “No kurienes lidojat, putni, melni un paguruši? / Mēs, kapelān, esam no pilsētas izdegušas. / Līdzi mums stiepjas pazemības un gurduma auts. / Savējiem saki, tur vairs nav neviena, ko šaut.” (55. lpp.) Iedzīvinoši un nāvējoši: “Ak šī nāve – teritorija, kur nepieņem mūsu kreģitkas. / Nāve ir naftas teritorija/ lai nomazgā viņa grēkus. / Mēs noliksim viņam pie kājām ieroci un zeltu, / kažokādas un smalki samaltus piparus.” (111. lpp.) Kondensēti un precīzi kā adata: “Tu triec adatu, triec, tetovētāj, mēs taču abi esam aicināti / piepildīt šo pasauli ar jēgu, piepildīto / to ar krāsām. Triec adatu, tetovētāj, šai / apšuvumā, zem kura ir kaites un dvēseles – / tas, kādēļ mēs dzīvojam, kāpēc mirstam.” (59.–60. lpp.) Līdzās dzīvajiem šajā dejā iesaistīti arī mirušie, un nāve neliekas tik briesmīga kā sirdsapziņa, lai gan ne no tās, ne no grēka izdarīšanas nav iespējams izbēgt, jo tādi ir noteikumi, uz kuru pamata rodas jēga. Ja, protams, eksistencei tāda ir vajadzīga…

Tieši tas uzrunā un aizrauj – jēga, kas jāmeklē sava veida enerģijā, kas rodas amplitūdā no ādas reakcijas pieskārienā līdz vēsturei, globālajai ekonomikai un ģeopolitikai. It kā vairāk būtu mazāk, un mazāk – vairāk. Tas nozīmē nepārtrauktas transformācijas, tomēr nepazaudējot galveno strukturējošo elementu, sava veida asi. Tā dejotāji šaurā telpā cenšas izgrozīt sarežģītu soļu kompleksu, vienlaikus mēģinot radīt skatītājam priekšstatu, ka vietas ir pārpārēm. Iespaids tiek panākts, meistarīgi operējot ar dažādiem tēlainības līmeņiem. Sevišķi pārliecinoši šī pieeja atklājas ikdienišķos, parastos, materiālos un ķermeniskos tēlos, kas dzejā it kā iegūst īpašu jēgu caur skatienu, kas tos vēro, piešķirot tiem objektivitāti, bet ar potenciālu simboliskumu. Ja šādus konkrētus tēlus ieliek noslēgtā koordinātu sistēmā, pievienojot iztēlē izsauktu svaru, garšu un krāsu, tad tie iespaidīgi darbojas, gan radot konkrētas asociācijas katra cilvēka personiskajā pieredzē, gan precīzi raksturojot vidi, ainavu, kultūru, Žadana gadījumā – Ukrainu, Harkivu, Donbasu. Te gan pilnam atkodētāja komplektam noder arī postpadomju kultūras zināšanas.

Tas iezīmē ne tikai nozīmīgo identitātes tēmu, bet arī vēstures tēmu kā tādu, kas meklēta vairākos dzejoļos. Kas ir vēsture un kāds mums ar to sakars? Vai tā veidojas, šodienas dzīvajiem, iepītiem emociju un attiecību tīklos, izdarot izvēles, no kurām daudzas ir morāli apšaubāmas un tieši tās pašas – svarīgas, varonīgas? Vai arī mums vēsturē nav nekādas lomas, viss jau ir izlemts vai nejauši notiek? Vai arī vēsture rodas mūsu prātos, atskatoties uz pagātni, kurā varoņi stāstos arvien vairāk ir attīrīti no miesiskā un cilvēciskā, pārstāvot tikai ideju un izpelnoties slavas oreolu? Vairāki dzejoļi meklē saistību starp jutekliski uztveramo plānu, kultūru kā simbolisko pieredzi, nacionālo identitāti, vēsturi un cilvēku – kas atšķirībā no indivīda (viens iepretim citiem) vai personas (kam var būt vaina vai grēks) ir dzīvais, elpojošais, tas, kam sāp, un tomēr tas, ko biopolitika redz kā vienkāršu dažādi kvantificējamu masu. Viss tas, ieskaitot veidojošos vēsturi un nacionālo varonismu, galu galā ir Serhija Žadana pieredzē šeit un tagad.2 Ja vēsture ir saistīta ar varonismu (indivīda varoniskuma potenciāls arī interesē dzejnieku), patosu, cildeno, tad tā tomēr ir sava veida anomālija: “Izrunā mani kā slimības nosaukumu, / ar kuru nu jādzīvo. Eiropas robeža, austrumu. / Vēja virziens – rietumu. Naktī nosnidzis soliņš gadās. / “Slava,”, kāds sveicienu padod. / Un tu atsaucies: “Slava.”” (31. lpp.) Tomēr meklētais galvenais izrādās ārpus šī jutekliskās pieredzes un atmiņas slāņa – kaut kas klātesošs un reizē pārdabisks, ķermenisks, dzīvs un reizē garīgas un morālas dimensijas satricinošs. Interesanti, kā šis slavas / varas motīvs mijas ar pazemības / atbrīvošanās – kristietības motīvu daudzos no dzejoļiem, kur (vienkāršs un personisks) darbojas Jēzus, piemēram: “Un arī Jēzum ap dūrēm saites tin/ un iestumj aplī gluži kā upes ūdenī, / un pretī tam nostājies jauns krāvējs, / un roku sveicienam nepasniedz viņš.” (83. lpp.)

Žadans nevairās no brutalitātes, lai arī pamatnoskaņa viņa dzejā ir drīzāk elēģiska vai mītiska. Tēlotajai videi cauri noteiktā ritmā iziet kā līgana, ķermeniska kustība vai žests – galvenā doma, dažkārt vienkārši izjūta, kas izteikta tik ļoti precīzi, ka nekļūdīgi savieno kopā tēlus un metaforas, un reizē netiek pabeigta, tā vispār pēc savas būtības nebeidzas, bet iesaista dažādas formas, veidolus, leņķus un skatpunktus un met ēnu uz pieredzi un dzīvi (autora un lasītāja), tās ir “acis, kas lūkojas no nāves skatpunkta” (25. lpp.). Šeit Serhija Žadana dzejā piepeši iedarbinās vēl viens slānis – mītiskie viņi, kas stāv mums aiz muguras un ir tikai nojaušami – kaut kas, kas atgādina Rainera Marijas Rilkes dzeju. Ne tikai tādēļ, ka abi pieredz karu un noteiktā – pietiekami atšķirīgā (Rilke nespējot rakstīt, Žadans, piesakot dzeju) – veidā uz to reaģē, bet tādēļ, ka abu poētikā ir kaut kas apbrīnojami līdzīgs, iespējams, pats svarīgākais. Varbūt tādēļ apliecinājums rakstīt dzeju, meklēt vārdus par spīti kara brutalitātei izklausās kā atvainošanās. Bet, kā Rilke rakstījis Duinas eleģijās: “Skaistums ir tikai šausmīgā sākums. [..] Ikviens eņģelis ir šausmas.”3

  1. Šo rindu autore pateicas sērijas Orbītas bibliotēka, kurā iznācis krājums, redaktoram Aleksandram Zapoļam par padziļinātu sarunu par dzejas plastiskumu apmēram 2015. gadā.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Serhijs Žadans ir latviešu medijos relatīvi daudz intervēts autors, piem., Māra Poļakova. Karš beigsies tad, kad beigsies krievija. https://satori.lv/article/kars-beigsies-tad-kad-beigsies-krievija-saruna-ar-serhiju-zadanu; Uldis Tīrons. Kedās starp dzīvajiem un mirušajiem. https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/sarunas/kedas-starp-dzivajiem-un-mirusajiem-18834  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Interesanti, ka Rilki Žadans ne tikai vairākkārt atdzejojis, bet arī veltījis viņam savu diplomdarbu, kā arī vienu no saviem dzejoļu krājumiem, kura dzejoļi ir arī šajā izlasē, nosaucis tāpat kā Rilkes 1912. gada krājumu – Marijas dzīve.  (atpakaļ uz rakstu)