— Perspektīva

Par Arvja Kolmaņa stāstu krājumu Taksista stāsti (Dienas Grāmata, 2023)

 

Tumsa, krāsaina navigācijas karte un bulta, kas apzīmē kustības virzienu. Mūsdienās taksists lielākoties zina, kā izbēgt no visbezcerīgākās situācijas, visbīstamākās un drūmākās vides un varbūt arī pašam no sevis. Nejaušas iepazīšanās ar visdažādāko sabiedrības grupu pārstāvjiem viņam dod arī īpašas iespējas orientēties sabiedrībā, saprast to no iekšpuses visā tās sarežģītībā un mijiedarbībā, šķietami nebeidzamajā savdabībā un dīvainībā. Savukārt taksista noslēgtība kustībā esošā telpā ar klientu (vai vairākiem) dod iespējas iepazīt cilvēku psiholoģiju, emocijas, diskursus un komunikācijas un runas stilus. Domāju, tādēļ dažādu radošo profesiju pārstāvjiem taksista pozīcija ir visai kārdinošs komandtiltiņš viņu orķestrētajai un/vai analizējamajai pasaulei, un ir daudz visai iespaidīgu darbu ar šo skatpunktu. Tie arī ir visai dažādi, ja salīdzinām, piemēram, Džima Džārmuša filmu Nakts virs zemes un Katrīnas Neiburgas Taksistu, kas jau kļuvis par laikmetīgās mākslas klasiku.

Šajā kolekcijā Arvis Kolmanis startē ar savā ziņā starpmediālu stāstu krājumu, jo grāmatā apkopotas sākotnēji radio skanējumam rakstītās pasāžas no galvenā varoņa taksista dzīves, kas kopā veido arī samērā saistītu veselumu – garstāstu vai nelielu romānu. Jebkurā gadījumā šī īpatnība, kas balstās taksista lauztajā perspektīvā – ik pasažieris ir jauns mērķis, maršruts, jauns tonis, jauna vide un jauna psiholoģiska vai sociāla problēma –, grāmatai un patiesībā jebkuram citam mākslas darbam, kas saistīts ar šo profesiju, piedod īpašu, seriālam līdzīgu ritmu. Iespējams, tas ir domāšanas modelis, kas vislabāk atklāj mūsdienu pasauli un darbošanās veidu – ātru, dinamisku, nereti pretrunīgu, brīžam paviršu, brīžam morāli mobilizētu, bet, galvenais, nespējīgu nodibināt kaut cik sakarīgas attiecības un kaut cik saistītu skatu uz dzīvi. To tad arī būtu jākompensē stāstam. Stāstam, kas, neskatoties uz savu īpatno formu, ko izveidojusi divu platformu mijiedarbība, ir rakstnieka brīvo izvēļu rezultāts laika (sākumpunkts pirms un pēc minētajiem notikumiem, ātrums, kādā tiek pārstāstītas darbības, pārlēcieni, kārtība utt.), telpas, varoņu un to attiecību, kā arī stāstītāja pozīcijas ziņā.

Kolmaņa grāmatā taksists runā pirmajā personā, tātad stāstījums ir organizēts viņa perspektīvā, un tas ir viņš, kura raksturs, attieksme un aprakstītās dzīves norises satur kopā visu darbu – tā, lai ne tikai veidotos sasaiste starp notikumiem, bet arī atklātos autora slēptais plāns: saturs, ko viņš vēlējies pasaulei pavēstīt.

Te uzreiz jāsaka, ka rakstnieka mērķis nav bijis veidot sociāli kritisku darbu. Varbūt to var nedaudz samanīt raksturtēlu līnijās vai mazliet dzirdamajā (paš)ironijā, tomēr potenciālu, ko šajā ziņā dod taksista darba specifika, nav meklēts izmantot. Tēli gan lielā mērā ir tipizēti (attiecībā uz galvenajiem varoņiem, precīzāk, varonēm, varētu pat nedaudz kritiski teikt – stereotipizēti), tomēr tas nešķiet darba centrālais uzdevums. Drīzāk lasot to tieši otrādi – kā fenomenu, nejaušību, spilgtu žestu vai grimašu mozaīku – auditorijai varētu atklāties autora mērķis: psiholoģiska studija. Pie tam, virzoties šajā izpētes virzienā, autora radītajā vidē ir ne tikai atmiņā paliekošas izteiksmīgas ainas un spilgti raksturi, bet arī tāda īpatnēja (arī (paš)ironiska) papilddimensija – galvenā varoņa vienīgais īstais draugs fotogrāfs galvenokārt tiek aprakstīts caur viņa īpašo spēju (to šeit neatklāsim, lai nemazinātu intrigu) un visām konsekvencēm, ko spēja vai īpašs talants var radīt paša talanta īpašnieka dzīvē un arī sociālajā audumā jeb vidē ap viņu. Līdzās tiem, kas “īpašajam” tic, ir arī cilvēki, kas tam principiāli netic (kā taksists pats), un tomēr… arī vēstītāju aizrauj ideja vien par to, ka aiz kartes shematiskuma vai dzīves plakanības var būt kas vairāk: labi strukturēts sapnis vai arī dzīve vai dzīvošana kā tāda – totāls haoss bez stāstam raksturīgās struktūras un mērķa. Tas, no kā visi baidās, bet no kā arī gūst baudu.

Neskatoties uz pietuvinātību lasītājam, ko pastiprina pirmās personas stāstījums, galvenais varonis nav morāli nevainojams. Viņš spēj būt ne vien romantisks un līdzjūtīgs (kā stāstā ar veco sievieti, kas dodas uz jūru), bet arī ērcīgs (kā stāstā ar suni) un ne pārāk smalkjūtīgs. Tomēr viņš cenšas būt godīgs, un cilvēki to novērtē un viņam uzticas (kā mazā nerunīgā meitene). Dažus stāstus caurvij skaļa un drudžaina darbība, citos drīzāk manāma tāda kā nostalģija un ilgas. Ne vienmēr skaidrs ir šo ilgu objekts, tomēr tieši tādēļ grāmata, iespējams, būs tuvāka lasītājam.

Perspektīvu palīdz veidot negaidīti, jutekliski izteiksmīgi stimuli, kas iedarbina arī lasītāja iztēli. Piemēram, sievietes smaržas grāmatas sākumā taksistam atgādina bijušo sievu, un tad izrādās, ka tas būs rekursīvs tēls, kas nereti vētraini izmainīs darbības gaitu. Bet tikpat liela nozīme ir arī konceptiem un (pateiktajiem) vārdiem, racionāli izdarītām izvēlēm un lēmumiem, jūtām un emocijām. Tieši tādēļ nav skaidrs, kāpēc rakstnieks savu perspektīvu nedaudz nepaturpina sociālas analīzes vai kritikas virzienā. Iedīgļi tādam skatījumam darbā noteikti ir, izvēlētā forma to spētu atklāt un orientācija uz psiholoģiskajiem portretiem neļautu vēstījumam palikt virspusējā līmeni, moralizējošā vai ideoloģizētā vulgarizācijā. Tomēr rakstnieks taksistam liek doties romantisku attiecību, nevis sabiedrības attēlojuma virzienā, un tā ir viņa izvēle, kas jāciena, lai gan prātā nāk daudzās naksnīgās sarunas ar takša vadītāju, no kurām kritisks vērotājs varētu pārņemt a) daudz verbāli krāšņas kritikas valdībai un visiem, kas pie varas, b) fantastiski kolorītos “dīvaino” pasažieru stāstus un c) novērojumus par tendencēm, kuras rakstniekam būtu iespējams atklāt smalki un iespaidīgi – tā, lai sabiedrība pievērstu uzmanību, domātu par tām un kritiski izvērtētu.

Modernās tehnoloģijas ļauj mums orientēties ārpasaulē, aizvietojot to ar karti, kura mainās atbilstoši mūsu kustībai. Varbūt mūsu laikabiedri, tāpat kā dažs labs Kolmaņa varonis, nākotni neredz un negrib skatīt, labprātāk aizvietojot to ar stāstiem.