— Visgarākais ceļojums

Oksana Zabužko (Окса́на Забу́жко, 1960) ir rakstniece, dzejniece un esejiste – viena no nozīmīgākajām ukraiņu autorēm mūsdienās. Zabužko pirmais romāns Lauka pētījumi ukraiņu seksā (Польові дослідження з українського сексу), kas tika izdots 1996. gadā, kļuva par pirmo bestselleru neatkarīgajā Ukrainā un ir atzīts par grāmatu, kas neatkarības gados atstājusi vislielāko iespaidu uz Ukrainas sabiedrību.

2004. gadā laikrakstā Wall Street Journal tika publicēts Zabužko raksts Ukrainas Solidaritāte (Ukraine’s Solidarity), kurā viņa paredzēja, ka Kijivā notiks vērienīgi protesti. Pēc šīs publikācijas Zabužko sāka dēvēt par Oranžo Kasandru. Viņa pati sevi dēvē par “iztēles eksperti”, un uzskata to par savu rakstnieces pienākumu – dot savu pienesumu sabiedrībai vēstures pagriezienu mirkļos, kad vecā, labi izstrādātā kārtība vairs nedarbojas.

2022. gada 23. februārī Zabužko ieradās Polijā, lai prezentētu savu jaunāko grāmatu, bet 24. februāra rītā uzzināja, ka krievi sākuši apšaudīt viņas dzimto Kijivu un pati piespiedu kārtā kļuvusi par trimdinieci, kas nevar atgriezties savā valstī. Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Zabužko bez apstājas turpinājusi publiski skaidrot kara kontekstu, Ukrainas un Krievijas attiecību vēsturi un Krievijas imperiālās ambīcijas, un ir sniegusi desmitiem lasījumu un simtiem interviju dažādās valstīs. Neilgi pēc kara sākuma Zabužko uzstājās Eiropas Parlamentā, un viņas eseju Krievijas problēma ir Krievija (The Problem with Russia is Russia) šā gada 20. februārī publicēja laikraksts The New York Times.

2022. gada pavasarī un vasarā, atsaucoties itāļu izdevniecības Einaudi lūgumam, ukraiņu rakstniece Oksana Zabužko, uzturoties Polijā, uzrakstīja savu jaunāko grāmatu – gareseju Visgarākais ceļojums (Найдовша подорож). Visgarākais ceļojums rakstīts hibrīd-memuāru formā, kur trāpīgas personiskas atmiņas savijas ar kritisku analīzi un vēsturisko fonu.

Jautājumi, ar kuriem autore saskārās, atspoguļoja apkārtējo šoku par šo notikumu pavērsienu. Vai šo karu varēja novērst, viņi vēlējās zināt. Vai Putins ir vienīgais šī neprāta cēlonis? Ko katra puse liek uz spēles? Ko kara iznākums varētu nozīmēt pārējai pasaulei? To, ka Krievijas uzbrukums Ukrainai sākās jau 2014. gadā ar iebrukumu Donbasā un ar Krimas aneksiju, lielākā daļa rietumnieku nebija pamanījuši. Kā rietumu politiķi un intelektuāļi varēja nepamanīt, ka viņu vidū parādījies jauns Hitlers? Kāpēc viņi atkārtoja tās pašas kļūdas, ko viņu priekšgājēji bija pieļāvuši 20. gadsimta 30. gados? Šie ir daži no jautājumiem, uz kuriem Zabužko cenšas atbildēt savā jaunajā grāmatā, iepazīstinot lasītājus ar ukraiņu-krievu problēmu un kara kontekstu Ukrainā – vēsturi no ukraiņu perspektīvas.

Lai izprastu Ukrainas triumfa noslēpumu pār Krievijas militāro pārsvaru, autore aicina iedziļināties Eiropas vēstures notikumos pēdējo trīssimt gadu laikā. Zabužko tekstā pārskata un apgāž bieži dzirdētus mītus un stereotipus, kurus propagandē neskaitāmi sovjetologi un populāri Krievijas vēstures pētnieki. Zabužko pierāda, kā Ukrainas neredzamība pasaulei tikusi apzināti veidota, dodot iespēju tādām zvērībām, kādas pagājušajā gadā redzējām video un attēlos, kuri uzņemti Bučā.

Grāmatas nosaukums ir vārdu spēle: Zabužko atzīst, ka vairāk nekā gadu ilgusī atrašanās prom no mājām pēc pilna mēroga kara sākuma, lai Ukrainas cīņu līdzās armijai izcīnītu sabiedriskās domas frontē, ir bijusi arī viņas pašas garākais ceļojums.

Oksanas Zabužko gareseja Visgarākais ceļojums (Найдовша подорож) latviešu valodā Kristapa Vecgrāvja tulkojumā iznāks jau šā gada septembrī Latvijas Laikmetīgā mākslas centra tulkojumu sērijā.

Agra Lieģe-Doležko

 

Tas bija mans pirmais brauciens uz grāmatas prezentāciju ārvalstīs kopš 2020. gada.

Pirmais pēc divu gadu ierobežojumiem, kovidiem (man izdevās dabūt gan Deltu, gan Omikronu!), atceltiem grāmatu gadatirgiem, neskaitāmām nogurdinošām sarunām ar ekrāna pikseļiem reālu cilvēku vietā un jaunatklātām bailēm no jebkādas cilvēku pulcēšanās – ārkārtīgi neparasti valstī, kas 30 gadu laikā piedzīvojusi trīs Maidanus! Šķita neticami, ka viss beidzies un grāmatu tirgus atgriežas savā vecajā dzīvē. Es biju gatava pieņemt, ka tas ir uz visiem laikiem.

Man vajadzēja būt laimīgai. Taču kaut kāda iemesla dēļ es nespēju priecāties. 23. februāra rītā, pakojot čemodānu (nelielu, uz trim dienām, tuvam braucienam, jo no Kijivas uz Varšavu jālido stundu, tas ir tāpat, kā pārskriet pāri ielai: divas publiskas uzstāšanās – tātad divas kleitas, divi apakšveļas pāri un neliela somiņa ar kosmētiku) un pārlejot gēlus un tonikus mazās ceļojuma pudelītēs, un no lielajiem iepakojumiem atlaužot pāris vitamīnus un kontaktlēcas, lai satilptu somiņā, es novērtēju savu pašsajūtu kā ārsts slimu orgānu, un man nācās atzīt, ka nemaz nejūtu priecīgu satraukumu. Vēl vairāk – lai cik dīvaini tas nebūtu, es būtu izjutusi atvieglojumu, ja šo braucienu pēdējā brīdī būtu nācies atcelt. (Tikai izdevējam tas būtu bijis neērti – viņi tik ilgi un cītīgi bija gatavojuši šo grāmatu, un viņiem tā bija pirmā ārzemju autora viesošanās pēc divu gadu pārtraukuma, turklāt grāmata ir sarežģīta, eseju krājums pats sevi nereklamē… Labi, pietiek neauglīgi vilcināties, labāk padomā, kādus apavus ņemt līdzi!)

*** 

Tāpēc es mēģināju tikt galā ar savu dīvaini nomākto stāvokli – racionalizēt, uzkliegt tam. Vispār manā repertuārā ir bagātīgs stresa stāvokļu krājums: traumatiskie, posttraumatiskie un pirmstraumatiskie (tas ir tad, kad trīci kā suns pirms zemestrīces un tikai pēc tam saproti iemeslu!), šoks, trauksme, panika – vienalga, vesela personīgi izdzīvota psiholoģijas mācību grāmata, no kuras es radu miesu un asinis saviem varoņiem, taču šis stāvoklis atšķīrās no visiem tiem, kurus es pazinu no iepriekšējās pieredzes. Šodien es to raksturotu kā kareivja fatālisma stāvokli, sava veida apzinātu instrumentalitāti – kad jūti, ka spēlē lomu lugā, kuru pati neesi uzrakstījusi, un tev tā vienkārši jāspēlē, cik labi vien vari, nejautājot par jēgu un mērķi.

(Tāpēc es šodien esmu tik gudra, ka jau trešo mēnesi dzīvoju šajā stāvoklī. 23. februārī tas man vēl bija jauns un nepazīstams, es vēl joprojām mēģināju to ietilpināt veselā saprāta rāmjos, tāpat kā visas manas trīs dienu vajadzības rokas bagāžas čemodānā.)

Bija vēl daži citi mirkļi, kurus kaut kādu iemeslu dēļ atceros. Kā pēkšņais vilcināšanās uzplaiksnījums, kad, gatavojoties doties prom, paskatījos uz klēpjdatoru uz galda: varbūt vajadzētu to paņemt līdzi? (Ak, nē, ieskanējās veselais saprāts, ko tu domā, četrpadsmit intervijas un divas uzstāšanās trīs dienās, neskaitot visus Varšavas draugus, ar kuriem jāpaspēj pārmīt kādu vārdu, – kad tev būs laiks atvērt datoru – viesnīcā pirms gulētiešanas? Fotogrāfiju ievietošanai Facebook pietiks ar viedtālruni, neņem pārāk daudz mantu, līdz sestdienai iztiksi.)

Un vēl auksta atsvešināta pārsteiguma dūriens, kad, kāpjot lejup pa kāpnēm, paslēpu rokassomiņā dzīvokļa atslēgas – tātad es tomēr braucu, brauciens nav atcelts.

Un pēdējā telefonsaruna ar Rostiku pirms iekāpšanas Borispiļas lidostā, skats pa logu uz lidlauku un viņa balss, it kā no malas: “Nu, nekas, es taču būšu sestdien…”

Tonakt (jau krietni pēc pusnakts, pēc norimušā trokšņa no pirmajām intervijām–tikšanās–sarunām, kas nomainīja viena otru, līdzko piezemējos Varšavas Šopēna lidostā) jau biju atgūlusies viesnīcas gultā un uzstādījusi modinātāju uz astoņiem (mans interviju maratons sākās pulksten 9:30, varēju mazliet pagulēt!), pirms noliku viedtālruni malā, kaut arī galva jau klanījās, tomēr ierakstīju Facebook, lai neaizmirstu:

“Nekad neesmu redzējusi tik daudz krievvalodīgu cilvēku ar dažādiem “neukraiņu” akcentiem – baltkrievu, armēņu un citiem, man neidentificējamiem – sapulcējušos vienuviet, kā šodien Borispiļā.

Un tik pārbijušos.

Šie cilvēki ir manāmi nervozi. Viņi burzās, stumjas, meklē, kā ielīst bez rindas (it kā neticētu, ka lidmašīna viņus gaidīs!). Atskanot ukraiņu valodai, viņi sastingst – skaidrs, ka viņi nesaprot un baidās.

– Mammu, kad karš beigsies, vai mēs brauksim atpakaļ? – jautā puisēns rindā aiz manis.

– Kāds karš, par ko tu runā! – šausmās ieskanas sievietes balss, kurā dzirdama dusmīga nots (“tūliņ tu man dabūsi!”).

Šķiet, ka caur Kijivu bēg Putina “miera uzturēšanas karaspēks” – pa visiem iespējamiem apvedceļiem, ar ģimenēm un visām parpalām – potenciālā lielgabalu gaļa no tām Krievijas Federācijas satelītvalstīm, kurām Ukraina atteicās piederēt.

Citu izskaidrojumu šim pēkšņajam “krievu pasaules” iebrukumam neesmu atradusi.

Es veicu ierakstu šo 24. februārī plkst. 1.53 un pēc godīgi nostrādātas smagas dienas aizmigu ciešā proletārieša miegā.

Bet pulksten sešos (sešos!!!) telefons zvanīja kā traks. Tas bija Rostiks.

“Idiots!” – es pie sevis novaidējos, cenšoties atvērt plakstiņus. – “Kāpēc viņš mani modina tik agri, vai tad nezina, cik grūta diena man priekšā? Grūts ceļojums.”

Bet es paņēmu telefonu – ko nu vairs, viņš mani jau pamodinājis.

Un “labrīta” vietā dzirdēju:

– Tas ir sācies, mazā. Viņi mūs bombardē.

 

Es neatceros, kāda bija mana pirmā doma. Tas bija tāpat kā pirms astoņiem gadiem, kad agri no rīta zvanīja no slimnīcas, lai paziņotu par manas mātes nāvi, un Rostiks pacēla telefonu, apsēdās uz gultas, iesaucās, kaut ko jautāja un tad izelpoja kaut kur man garām: “Nav, mazā, mammas. Aizgājusi mamma.” Atceros, ka tūlīt pēc tam jau pēc pāris sekundēm iestājās aptumsums, it kā būtu izsisti elektrības drošinātāji, un tad es jau biju vannasistabā un skatījos spogulī, it kā no jauna mācīdamās sevi pazīt.

Viss atkārtojās līdz sīkākajai detaļai – notika kas gluži negaidīts, par ko tomēr ar visu savu būtību, līdz pat apziņas dziļumiem, bērnības maģiju ieskaitot, es klusībā, garā, biju lūgusi, lai tas nenotiktu – un nākamajā apzinātajā mirklī es skatījos uz sevi viesnīcas vannasistabas spogulī un domāju: gatavais negals, kā lai tagad tieku mājup?

Tāda iracionāla, nepielūdzama, instinktīvi dzīvnieciska vajadzība briesmu stundā – doties mājās! Uz savu midzeni, uz alu, uz patvērumu, pie savējiem – lai iespiestos starp tiem, saplūstu ar sava bara siltumu, ieraktos dziļāk, ar ķepām aizsedzot galvu.

Pat tad, ja midzeni bombardē.

Šeit atrodami patības pirmsākumi – indivīdam tā vienmēr ir drošības josta, pat tad, ja esošajos apstākļos tā nekādu drošību nesola. Pat tad, ja tai pieteikts karš.

Pat tad, ja tas ir iznīcības karš.

 

Daudz vēlāk sapratu, ka no Kijivas biju izlidojusi ar vienu no pēdējiem reisiem. Un ka visi pārbiedēto “Krievijas zonas ārzemnieku” pūļi, kas mani tik ļoti mulsināja Borispiļā, iespējams, bija krievi, Krievijas Federācijas pilsoņi. Ka viņi patiešām bēga – un tas man nebija ienācis prātā –, jo jau zināja to, ko vēl nezinājām mēs Ukrainā.

Plkst. 14.30 pēc Kijivas laika, kad pacēlās mana lidmašīna LO752, pirmās Krievijas armijas vienības jau bija šķērsojušas Ukrainas robežu.

 

No ukraiņu valodas tulkojis Kristaps Vecgrāvis