— Pakrūte pilna sažņaugtiem troksnīšiem

 

***

domāt ir salkanāk nekā rakstīt
bet es
nespēju nedomāt par —
varbūt tāpēc
ka nav nekā cita
interesantāka par ko domāt
kad ir ļoti garlaicīgi
tikai tajos brīžos
es nespēju nedomāt par —

ja es mācētu noziesties ar kokosriekstu eļļu
es to darītu
ja es mācētu dejot riesta dejas
es to noteikti darītu
bet es esmu ēna aiz dīvāna
putekļi virs lampas abažūra
skatiens tālumā
nāve bez alternatīvas
durvis
ar rokturi vārdā “smeldze”

 

***

nav nekā maigāka par pustumsas pieskārienu
tāpēc pagriežu muguru
un gaidu kad nakts
mani panāks
un apskaus

it kā es sniegtos pēc augļa
un kāds mani saķertu
no muguras paceltu
pietiekami augstu
lai varu to noplūkt

tad es to varētu
tad es uzdrošinātos to noplūkt

 

***

ir tik daudz rīku ko es nemāku izmantot
lai gan sapņos
es glābju pasauli un cilvēkus
es dzēšu ugunskurus
es cīnos lidoju un slīkstu

šeit es meklēju tikai uzklausīšanu
it kā uzklausīšana mainītu pasauli
es cenšos redzēt skaidri
vērot kas notiek tieši tagad
saule uz baltiem caurspīdīgiem aizkariem
dejo valsi
manas acis viņu novēro bet nepieskaras
man kaut kā ļoti trūkst
es nevaru to apzīmogot ar vārdiem
kā ikvienam
man ir grūti pateikt kā jūtos
brīžos kad man šķiet
jūtu tikai es

 

***

šodien gribu lai dzejolis tev iesit pļauku
un tu nosarksti un gribi rīkoties
un es gribu lai šis dzejolis atbrīvo tavu
rītdienu no visām tavām vakardienām
šeit es gribu skaistu savādu metaforu
par vilni kas pārvēršas putnā nē
ceļojošu gvardi ar Steinu priekšgalā
ziloņa pēdas nospiedumu no kura
izkāpj rūķīši arheologi turot rokās
bildi ar Rīgas pilsētas plānu
kas pēkšņi ir spogulis un spogulī
ir tavas acis un tavās acīs
mežs

 

***

gar šaušalīgu šausmu baismajām rievām
zem izšūtas kautrības neveiklajām velvēm

kaili 
ir mūsu iztirzātie secinājumi kā
aklas kaijas nenoteiktajās spārnu vēdās noslēpta 
vēstule
par atklāšanos aiz aizkariem
par piekāpšanos nost no pakāpieniem
par vārdiem kas aizvieto žestu

par pirmsapjukuma slieksni

parādi taču ar roku
ko tālāk
un uz kuru pusi
lai sajustu
sajustu tieši
kāda brīvība
ir spēt pieskarties

 

***

novīta nakts tikmēr
dienas vietā svīstu caurspīdīgu gaismu
un dzirdu skaņu kas izskatās pēc
kā lai to pasaka

viņš teicās tādus redzējis pirms gadiem simts
dzirdējis
kā vēja zvanus pie kādas mājas durvīm
es neticēju ka esam spējīgi sarunāties
nedzirdēju ko viņš teica
skatījos debesu virzienā
meklēju vārdus ar kuriem novērst acis

kad man tas izdevās
es atkal varēju būt viena
kad atkal kļuvu viena
es to nožēloju

kā gan citādi