Foto: Valdis Jansons

festivāls

— Atbildēt robežai

ariels rozē

14/08/2023

Mums ir “jāatmācās” vēsture, lai redzētu tos naratīvus, kuri pagātnē bijuši noklusēti.

ariels rozē (ariel rosé) ir poļu izcelsmes dzejnieks un ilustrators, kurš izdevis divas dzejas grāmatas ar vārdu alicja rosé: Pusnakts. Līdzības (Północ. Przypowieści, 2019) un naktī jūra ir sirds muskulis (morze nocą jest mięśniem serca, 2022). Viņš arī ilustrējis Jaroslava Ivaškeviča Kaķu grāmatu (Kocia książka, 2015) un ticis par to nominēts 2015. gada Skaistākās grāmatas balvai. Par ilustrācijām Magdalēnas Tulli grāmatai Šis un citi meži (Ten i tamten las, 2017) ieguvis Varšavas Literatūras balvu, un grāmata nominēta starptautiskajai IBBY balvai. Ilustrējis arī Iļjas Kaminska grāmatu Dejojot Odesā, kuru Polijā izdos šogad. ariels atdzejo un tulko no norvēģu, franču, angļu, itāļu, spāņu valodas poļu valodā un no poļu valodas angļu valodā. ariels ir viens no projekta Both Sides of the Border Face East veidotājiem. ariels arī nesen pabeidzis darbu pie grāmatas, kurā intervēti vairāk nekā 50 ukraiņu dzejnieki, un pirmās grāmatas nodaļas jau izdotas Itālijā.

Mēs pirmoreiz tikāmies šī gada jūlijā Krakovā, kur Miloša festivālā ariels rīkoja savam skolotājam un draugam Ādamam Zagajevskim veltītu pasākumu ciklu. Klausoties ariela dzejas lasījumu, es zināju, ka man viņš jāuzrunā, tikai vajadzēja izdomāt kādu ieganstu. Piemēram, interviju.

Linda Gabarajeva

 

Tu šobrīd esi uz Polijas–Baltkrievijas robežas – kāpēc?

Mani satrauca Polijas un Lietuvas paziņojums medijos, ka tās varētu slēgt robežas ar Baltkrieviju, par iemeslu minot Vagner grupējuma klātbūtni pierobežā, to, ka viņi varētu šķērsot robežu. Tas man šķiet visai maz ticami. Esmu satraukts arī par to, kā Rietumi šobrīd uzticas Polijas valdībai kā lojālai Eiropas Savienības dalībvalstij un lielam Ukrainas palīgam. Bet tajā pašā laikā Polijas valdība iznīcina mūsu pašu valsti. Un situācija uz robežas ir tāda, ka Lukašenko organizē cilvēku sūtīšanu no Afganistānas, no Āfrikas valstīm, un Polijas valdība viņus atgrūž atpakaļ. Daži no viņiem mirst uz robežas, viņiem nav atļauts būt. Vai arī viņi paliek pagaidu nometnēs ļoti sliktos apstāklos un sliktā psiholoģiskā stāvoklī. Vakar es runāju ar cilvēku, kuram bija jābēg no Ukrainas, viņš ir no Nigērijas, Ukrainā studēja. Viņš nešķērsoja robežu ar Baltkrieviju, bet viņam tik un tā bija jāpaliek nometnē sešus mēnešus bez jebkādām nākotnes iespējām. Viņš sabruka. Visi, kuri tur paliek, sabrūk. Viņi neredz nekādu nākotni, viņiem nav ne jausmas, vai viņiem ļaus palikt, vai viņiem būs darbs, vai arī viņus sūtīs atpakaļ. Un viņš man teica – es labāk nomirtu nekā dotos atpakaļ uz Nigēriju. Tāpēc robežu aizvēršana nav risinājums. Tā palīdz Polijas valdības propagandai, nacionālisma naratīva stiprināšanai. Tas palīdz radīt bailes, kas ir tā pati vecā Hobsa ideja, ka kopienai sevi jāaizstāv pret Leviatānu vai ko tik vēl ne. Bet es tā nevēlos raudzīties uz kopienu. Protams, Vagner grupa ir drauds, bet mum ir rīki, lai aizsargātu sevi un lai izvērtētu cilvēkus uz robežas. Es nezinu, ko es varu darīt, varbūt es varu par to rakstīt.

 

Vai tu aizbrauci vienatnē?

Es te esmu kopā ar draugu, kuram arī tas ir svarīgi. Bet Polijā ir Grupa Granica. Tā ir oficiāla organizācija, kas izveidota, lai palīdzētu bēgļiem uz robežas. Un šī organizācija Polijas likumdošanas priekšā ir nelegāla – nav likumīgi palīdzēt bēgļiem uz robežas. Es ar viņiem esmu kontaktā, bet neesmu viens no viņiem. Es nedzīvoju Polijā. Es tikai vēlējos izmantot šo reto iespēju, man bija tikai dažas dienas laika un es gribēju redzēt savām acīm.

 

Es esmu satikusi aktīvistus no Polijas, kuri sākotnēji cīnījās par Belovežas mežu saglabāšanu, bet tad mežos sāka parādīties bēgļi, kas šķērsojuši Baltkrievijas robežu, un viņi sāka palīdzēt cilvēkiem uz robežas.

Skaisti, ka kopienai ir tāda degsme un tā ātri pielāgojas jaunai situācijai, atbild jaunam aicinājumam. Un te mēs nonākam pie idejas par kopienu. Mēs ar tevi nākam no postkomunisma valstīm, Latvija ir arī postpadomju valsts. Man ir sajūta, ka mūs vieno noteikta atmiņu platforma, kas rietumeiropiešiem ir nepieejama. Jo komunisms Rietumeiropā bija pilnīgi cita lieta, viņiem bija citi mērķi – liela, skaista ilūzija. Un visa tā diskusija, kas Francijā bija par kopienu astoņdesmitajos un deviņdesmitajos, kad Nansī, Blanšo, Bataijs mēģināja definēt kominismu, viņi vēlējās redzēt jaunu kopienu, Bataijam bija ideja par mīlētāju kopienu. Bet to var realizēt mazā kopienā. Ja tā ir lielāka, tā nevar būt balstīta uz mīlestību, tad tā droši vien būtu sekta. Un to mēs negribam. (Smejas.) Nu, vienmēr ir viens cilvēks, kurš vēlas, lai pastāvētu sekta, bet par tiem pārējiem es šaubos. (Smejas.) Un Blanšo bija ideja, ka vajadzīga deklarācija, atzīšanās, lai iekļūtu kopienā. Dalība ir balstīta piederībā, kopīgās vērtībās. Bet tas nav iespējams. Mums var būt kopīgs tikai tas, ka mums nav kopienas. Un mēs varam vienīgi tiekties uz kopienu un iekļaut tajā vēl kādu. Un tad vēl Heidegers ar savu nacionālismu… Es zināju, ka es nekad nepiederēšu tādai kopienai. Man bija svarīgi atrast citādus veidus, kā veidot kopienu. Un komunisms man nekad nav bijusi atbilde. Bet tad atnāca kapitālisms ar ideju par indivīdu, un es labāk redzētu, ka šie indivīdi – kā Džūdija Batlere teica – ir intersubjektīvi saistīti un atkarīgi cits no cita. Un tad vēl šī romantiskā, kristietībā balstītā ideja par Eiropu. Es vairs neredzu, ka tās strādā. Ja mēs sakām – mēs ikvienu aicinām pie sarunu galda, izņemot, piemēram, sīriešus, tad es nesaprotu šo kristiešu ideju par sarunu galdu. Kas tas ir par sarunu galdu? Man ilgu laiku bija šī romantiskā ideja par Eiropa, par kuru runāja, piemēram, Kundera. Par nostalģiju pēc Eiropas. Bet tagad es arvien vairāk redzu, kā Eiropa ir atkarīga no Āfrikas. Un tādas Eiropas, kāda tā ir šodien, nekad nebūtu bijis bez Āfrikas. Un tāpēc es esmu šeit. Un tāpēc es domāju par kopienu. Un dzejniekam tas ir sarežģīti, bet arī mēs cenšamies būt noderīgi. (Smejas.)

 

Tas man liek domāt par to, ko tu stāstīji Miloša festivālā, runājot par Ādamu Zagajevski. Tu teici, ka Zagajevskim bieži bijusi dilemma – klausīties BBC vai Brāmsu. Izvēle starp vienotību un vienatni. Jo vienatne, neiesaistīšanās, vienaldzība pret apkārt notiekošo ir arī privilēģija. Kā tu izjūti šo dilemmu un kā tu ar to tiec galā?

Tā bija spriedze, kuru viņš juta visu dzīvi. Un to par BBC vai Brāmsu teica Cvetans Todorovs, kurš pierakstīja šo Ādama cīniņu vienā no savām grāmatām. Un Ādams to daudzkārt atkārtoja. Un, protams, es pieredzu to pašu dilemmu. Un vienatne ir privilēģija. Tā ir brīvība, tu vari būt jogs un dzīvot Himalajos, un meditēt par pasaules labo. Bet ja nu Ķīnas valdība atnāk un pasaka – šis kalns pieder mums, mēs tā vietā uzcelsim tiltu ar Sibīriju. Un ko darīs jogs? Viņš zaudē savu kalnu. Mēs tiešām esam atkarīgi cits no cita. Tā ir tik dziļa atkarība, un mūsu saknes ir zemē, mēs runājam ar zemi, zeme atbild. Saistība ir neiedomājama un to neievērot ir aklums. Un dzejnieks vienmēr jūtas bezspēcīgs. Mums ir tikai vārdi, un ar tiem nepietiek. Bet mēs varam mācīties tos lietot. Un tas ir mans uzdevums – mācīties valodu. Es pēdējā laikā daudz lasu Toniju Morisoni. Es biju lasījis pārāk daudz grāmatu par karu, bet viņas gramatās ir ceļojums uz labo. Un viņa raksta, ka mēs varam mīlēt vienatni, bet mēs nevaram aizmirst, ka piederam kaut kam, kas neesam mēs paši, kaut kam ārpus. Bet tā ir nebeidzama spriedze, man nav atbildes. Bet dzejnieks spēj paplašināt kopienas epistemoloģiskās iztēles robežas. Un es cenšos to darīt, man droši vien daudzreiz nesanāk. Bet tā ir tāda kā atjaunošana, es negribētu teikt, ka tā ir kā kristiešu augšāmcelšanās, bet varbūt vudū izpratnē, ka mēs varam sevi atjaunot, atjaunot savu valodu. Veidot jaunas saiknes. Veidot kopienu.

 

Tu esi pabeidzis grāmatu, kurā publicētas intervijas ar ukraiņu dzejniekiem. Kāpēc tieši dzejnieki un kāpēc tu izvēlējies uzdot jautājumus tieši par valodu?

Mani tas interesēja, jo poētiskā valoda ir tāda brīnumaina. Tu to nemaz neizvēlies, valoda izvēlas tevi. Tā ir smalka un viegli ievainojama saziņa. Un arī sava veida deklarācija Blanšo izpratnē. Vienotība, kurā tu stājies ar pasauli. Un mani interesēja, kā ukraiņu dzejnieki šobrīd izvēlas ukraiņu valodu. Vai neizvēlas. Ir daži, kuri iemācījās ukraiņu valodu pieaugušā vecumā. Ir interesanti redzēt, kā valoda ir ceļojusi, tas ir arī kolonizēšanas ceļojums. Un ir dzejnieki, kuri ir piesaistīti krievu valodai. Kā Boriss Hersonskis, bet tad kādā brīdī arī viņš mainīja valodu uz ukraiņu. Bet Jevgeņija Beloruseca saka – šī ir mana mīļotā valoda, es šajā valodā sevi izpaužu, kā gan lai es no tās atsakos? Tas ir jautājums par to, vai valoda ir nacionāla. Un man nav atbildes, bet es viņus intervēju un dodu viņiem balsi, lai parādītu cilvēkiem, cik sarežģīti tas ir. Un tas parāda arī Ukrainas vēsturi.

 

Es vēlējos tev pajautāt par tavu interesi par vēsturi un par vēstures klātbūtni tavos dzejoļos. Atceros, tu stāstīji, ka kādu laiku dzīvoji mājā bijušā Varšavas geto teritorijā. Un katru dienu tu šķērsoji geto robežu. Draugi tev esot teikuši, ka tu pie tā pieradīsi, bet tu tā arī nepieradi.

Robeža ar geto joprojām ir redzama Varšavā uz ietves, tajā ir geto izveidošanas un likvidācijas datums, kas ir datums, kurā ebrejus aizveda uz nāves nometnēm. Tā pavisam fiziski ir robeža. Es tiešam nekad pie tā nepieradu. Un es ceru, ka nekad nepieradīšu. Nav tā, ka es visu laiku vēlētos par to domāt. Bet atkal, atgriežoties pie Kunderas, droši vien tāpēc, ka viņš nesen nomira un es par viņu domāju, viņš teica, ka mēs varam cīnīties pret varu, cīnoties pret aizmiršanu. Lai arī es esmu noguris no vēstures naratīva Polijā, no otras puses, tā mēs to saglabājam. Tas ir mūsu mantojums, tas ir sarežģīti, bet arī dzīvinoši, interesanti. Mēs varam to pieņemt, tam piederēt, to nodot tālāk, strādāt ar to. Mēs varam izlemt, vai tas ir mūsu. Kā Mandelštams, kurš izlēma – es esmu cēlies no grieķiem un romiešiem! Viņš piedzima Varšavā kā krievu ebrejs un pateica – es esmu no grieķiem un romiešiem, ko jūs man padarīsiet? Man patīk šī iespēja izvēlēties. Taču vienlaikus es esmu no šejienes, es uzaugu šajā rajonā, ko lai es daru ar šo robežu, kā lai es tai atbildu? Mans ķermenis tai atbild, tieši tik vienkārši. Un es zinu, ka arī Rīgā ir pieminekļi, jums ir muzejs, kas veltīts geto. Šie naratīvi ir klātesoši.

 

Es uzzināju par holokaustu savā dzimtajā pilsētā Kandavā, kad man bija 26 gadi. Neviens man par to nebija stāstījis ne skolā, ne mājās. Izrādījās, ka visu Kandavas centru uzcēluši ebreji, un vienā dienā viņi visi vienkārši pazuda – viņus visus nošāva. Un es to nezināju. Tā kā vēl ir daudz noklusētā.

Manā valstī tā bija kā ēna. Viss bija par vēsturi, nebija tagadnes. Kara eskalācija mani ieveda tagadnē tādā izpratnē, kā par to runāja Hanna Ārente, un tajā brīdī es sapratu, ko viņa ar to domāja. Mišels de Serto teica, ka tie, kas raksta par vēsturi, dzīvo vēsturē. Bet es nesen sapratu ko pavisam citu – man šķiet, mums ir “jāatmācās” vēsture, lai redzētu tos naratīvus, kuri pagātnē bijuši noklusēti. Un iekļautu tos. Ja Latvijā nav bijis naratīva par holokaustu, tad ir laiks to iekļaut. Priekšā ir daudz darba.