kritika

— Apļu savdabīgā pārtapšana

Katrīna Rudzīte

16/08/2023

Teksti pārsteidz un samulsina, jo ikdienišķais – vietas, lietas, parādības un cilvēki – tiek atainots no kāda iekšējā rakursa, kurā notikusi saplūsme starp dažādiem laikmetiem, personības šķautnēm, identitātēm, vielisko un ēterisko.

 

Par Lindas Gabarajevas dzejoļu krājumu Apļi (Neputns, 2023)

 

Lasot Lindas Gabarajevas debijas krājumu Apļi, sāku prātot par apļa nozīmēm, kuras pirmās nāk prātā, un secināju, ka aplis ir samērā daudzšķautņains (nē, lai gan ģeometrijā man veicās, maigi izsakoties, bēdīgi, es tomēr zinu, ka aplim nav šķautņu) – tātad pretrunīgs vai ambivalents tēls. Kustība pa apli var turpināties bezgalīgi, tai nav ne sākuma, ne beigu punkta, tikai centrs, ap kuru tā koncentrējas. Tu sāc iet apļos, ja tev piesities vadātājs, vai atrodies apburtajā lokā, ja tevi ietekmē vairākas savstarpēji saistītas un cita no citas izrietošas problēmas, kuras var atrisināt, tikai atrodot risinājumu tām visām uzreiz, bet lielākoties šāds risinājums tomēr paliek nesasniedzams. Britu un ķeltu mitoloģijā pēc maģiskām dejām mežā parādās feju apļi, mīti vēsta, ka fejas cilvēkiem šajos apļos liekot dejot līdz nāvei. Savukārt Nīla Geimena grāmatā Okeāns ielas galā (The Ocean at the End of the Lane) feju aplim gluži pretēji piemita spēja pasargāt varoni no harpiju uzbrukuma. Aplim tātad piemīt ārkārtējs spēks, tas var būt destruktīvs, bet var arī pasargāt. Aplis liek domāt par gredzenveida kompozīciju literārā darbā vai dzīvē – beigas nozīmē atgriešanos sākumā. Tāda ir arī Gabarajevas grāmatas noskaņa – tumša, lāgiem viegli biedējoša, varbūt arī nedaudz klaustrofobiska, sevī noslēgta, bet tā ietver arī maģijas un skaistuma dimensiju: “aplis ir noslēgtākā no formām, tam neviena nevajag, locījuma vietā tas nepārlūst, un neviens meistarīgs pieskāriens / nespēj to darīt pilnīgāku.” (57. lpp.)

Gabarajevas tekstos iekļauto tēlu nozīmes ir alegoriski simboliskas; virspusē esošo notikumu izklāsts vēsta par vēl ko citu – turklāt dažbrīd nozīmes nav stingri reglamentētas, tās var būt arī mainīgas un plūstošas. Kā lapotne, kuras mesto ēnu veidotie raksti mainās, mainoties gaismai.

Noskaņas ziņā Apļi atsauca atmiņā radio Naba raidījumā Bronhīts reiz dzirdēto autores zibstāstu Kā radās bruģis. Šis teksts savukārt asociatīvi man atgādināja par Ričarda Brotigana, ja nemaldos, latviešu valodā netulkoto darbu Arbūza cukurā (In Whatermelon Shugar). Gabarajevas stāstā vēstīts par cūku bendi, kas ieskatās acīs kaujamajai cūkai un nespēj to nokaut, kā rezultātā desu žāvētājs netiek pie žāvējamā, desu ratu vadītājs nevar aizvest desu uz desu veikalu, desu veikala vitrīnas paliek tukšas, bet pircēji, nespēdami samierināties vai varbūt pat tikai noticēt tam, ka desu vairs nekad nebūs, stāv garās rindās dienām, nedēļām, gadsimtiem ilgi, līdz iegrimst zemē. Viena no iespējām, kā šo stāstu izlasīt, noteikti ir, uztverot to kā vēstījumu par vegānisma triumfu un jocīgās stūrgalvības, kādu cilvēki mēdz paust saistībā ar atteikšanos no dzīvnieku izcelsmes produktu lietošanas uzturā, izgaismošanu. Es ļoti labprāt izvēlos tieši šādu interpretāciju – vēstījumu par pasauli, kurā cūka (empātija) ir uzvarējusi ietiepīgos gaļas ēdājus, kuri pamazām pārvēršas bruģī, ko pēc gariem gadsimtiem pārstaigā cūkas nagainā pēda. Bet šim tekstam noteikti var meklēt arī vēl citas nozīmes un interpretācijas. Brotigana darbu konkrētais stāsts atsauca atmiņā, jo tā dīvainajā pasaulē, pat ja to ne līdz galam sapratu, savā veidā piedzīvoju ļoti mājīgas un omulīgas sajūtas; tā bija vieta, kurā ik dienu uzlec citas krāsas saule un teju it viss ir veidots no arbūza cukura vai priedes.

Līdzīgi ir ar Gabarajevas rakstīto. Teksti pārsteidz un samulsina, jo ikdienišķais – vietas, lietas, parādības un cilvēki – tiek atainots no kāda iekšējā rakursa, kurā notikusi saplūsme starp dažādiem laikmetiem, personības šķautnēm, identitātēm, vielisko un ēterisko, it kā mēģinot realizēt neiespējamo uzdevumu parādīt pasaules un cilvēciskā spektra pilnīgu ainu, bet, tā kā šis uzdevums ir nepaveicams, dzejoļu lasīšanas pieredze atgādina raudzīšanos savādās kolāžās vai brīžiem greizajos spoguļos.

Uz nepieciešamību meklēt, formēt un varbūt dažkārt arī cīnīties par valodā un atsevišķos vārdos ietvertajām nozīmēm norāda arī tas, ka paši vārdi krājumā kļuvuši par tēlu: “tu pieej pie vārdiem / un pieklauvē / kāds pa spraugu pasniedz tev / avīzē ietītu siļķi / ar saltu vēlību kā dievs / pie kura bālām pēdām / lēni pūst gala.” (18. lpp.) Arī poļu-ebreju juristam Rafaelam Lemkinam, kurš divdesmitā gadsimta četrdesmitajos gados pirmais lietojis jēdzienu “genocīds”, veltītais dzejolis Šausmīgākais no vārdiem (23. lpp.) aktualizē vārda nozīmes un noteiktu parādību nosaukšanas vārdā būtiskumu, atgādinot, ka šobrīd pašsaprotamais tāds nav bijis vienmēr, kāds tam valodā ir izcirtis ceļu, un tas ir kaut ko maksājis. Šajā dzejolī ir arī atsauce uz aizliegto vārdu Dž. K. Roulingas grāmatās par Hariju Poteru:

“vārds bez sejas
skatās pa lodziņu siltā istabiņā
(pimoreiz to izrunāja Rafaels Lemkins
kā Harijs sakot: Voldemorts
Lemkins bija traks
viņš uzmācās cilvēkiem
atgādinot par šausmīgāko no vārdiem
viņš gāja gulēt palicis to zem auss
līdz nomira nabadzībā un vientulībā)”
(23. lpp.)

Potera un Voldemorta pieminēšana dzejoļa vēstījumu ļauj izvērst uz plašākām filozofiskām pārdomām par saukšanas vārdā nozīmi. Vispirms, protams, domāju par Latvijas politiskajai situācijai tipisko fenomenu izvairīties nosaukt vārdā konkrētas diskriminācijas formas, atrunājoties ar anonīmo nevienlīdzības jēdzienu, kas var nozīmēt vienlaikus jebko un neko, un gana bieži ir tukši vārdi bez jebkāda seguma.

Riskējot izklausīties nedaudz ezoteriski, tomēr pastāstīšu, ka man šis dzejolis atgādināja arī kādu nesen lasītu bloga ierakstu par vārdam piemītošo negatīvo spēku; tajā bija pausta doma, ka Krieviju šobrīd vadošajam diktatoram spēku lielā mērā dod tas, ka viņa vārds nemitīgi – miljoniem reižu katru dienu – tiek piesaukts; un, pamatojot šādu pārliecību ar principu “kam dod uzmanību, tā spēki vairojas”, izskanēja aicinājums no konkrētās personas vārda tiešas pieminēšanas, cik iespējams, izvairīties. Lasot ierakstu, uzreiz atcerējos par Hariju un Voldemortu, jo Voldemorta gadījumā īstenojas tieši pretējs princips: vārdā viņu spēj nosaukt vien daži cilvēki, un vairākuma bailes apliecina vārdā neminamā tumšo spēku. Savukārt nosaukšana vārdā šo spēku atņem un mazina.  Lasītā raisītās pārdomas kārtējo reizi aktualizē pašas valodas un tajā pastāvošo principu sarežģītību un neviennozīmīgumu. Es kopumā piekrītu uzskatam, ka pavisam noteikti ir tādi vārdi, uz kuru lietojumu vajadzētu likt lielāku uzsvaru un par tiem aktīvāk iestāties, vārdi, kuri atbrīvo un dod spēku; bet ir arī tādi vārdi, kam vismaz zināmos apstākļos var piemist kas postošs un dzīvības spēku atņemošs.

Apļos ir divas vietas, kurās parādās man atpazīstamas atsauces uz Hariju Poteru. Otra ir dzejprozas darbā Pieaugšana: “Tovakar, kad Harijs stāvēja pie ezera un redzēja, kā atprātotājs otrā ezera krastā noliecas virs Siriusa, lai viņu noskūpstītu – iesūktu sevī viņa dvēseli –, Harijs kļuva par pieaugušo. Viņš saprata, ka papildspēki nenāks, un raidīja Patronus sava tēva veidolā. Kas līdzīgs notika, kad es iemācījos uzvārīt zupu.” (31. lpp.)

Kaut gan pati neesmu no tiem, kam Harijs Poters bijis formatīvi nozīmīgs naratīvs, grāmatu sēriju esmu ar lielu aizrautību izlasījusi vairākas reizes, un mani ļoti iepriecina, ka mūsdienu dzejas krājumā ir sastopamas atsauces uz šo darbu. Tas ir viens no elementiem, kas Apļu gaisotni padara mājīgu, it kā krājuma lapaspusēs būtu ievietots mīksts, ērts dīvāns vai pufs. Atsauce, protams, ne visos gadījumos, ir atslēga uz teksta vēstījumu vai kādu šī vēstījuma niansi; ja Poters nav lasīts vai nav redzētas vismaz grāmatu ekranizācijas, šie dzejoļi kaut daļēji varētu palikt lasītājam slēgti. “Populārās literatūras”, lai cik problemātisks un kopumā man nesimpātisks šis jēdziens arī šķistu, iekļaušana dzejā, manuprāt, palīdz pārvarēt atsvešinājumu un zināmu aroganci, kas mēdz pastāvēt starp dažādiem literatūras apgabaliem.

Savdabīgu personisku saikni ar Apļu pasauli sajutu dzejolī par Kandavu; bērnībā vasarās uz šo mazpilsētu regulāri braucām pie mātes studiju laika draudzenes, tāpēc, lai gan neesmu tur ilgtermiņā dzīvojusi, tā ir man nozīmīga bērnības vieta, kas manās atmiņās apaugusi ar dažādu sajūtu, nostalģisku ilgu un iztēles fragmentu ķērpjiem, piešķirot Kandavai tādu kā daļēji mītisku atmosfēru, kas raksturīga laikiem un vietām, kurās atgriezties nav iespējams, bet no kurām nav iespējams arī pavisam atbrīvoties. Konkrētais dzejolis šādu atmosfēru precīzi atspoguļo: “pie pašas ūdens malas aug ērkšķiem klāti krūmi / no sekliem sēra ezeriem dveš dzeltenīgi dūmi / viņi mani tur gaida / viņi atceras mani kā bērnu / es neatceros / ne sevi ne viņus.” (42. lpp.)

Lasot Apļus, ir pavisam viegli aizmirst, ka tas ir autores debijas krājums, jo teksti ir ne vien pārsteidzoši, bet arī nepiespiesti pārliecinoši. Prieks zināt, ka Gabarajevai drīzumā iznāks arī dzejoļu krājums bērniem; par spīti tam, ka latviešu bērnu literatūra mani reti ieinteresē, ļoti iespējams, ka gribēšu tajā ieskatīties, jo autores pasaules skatījums un spēja to ietvert kompaktā un trāpīgi daudznozīmīgā poētikā varētu sniegt ko vērtīgu un spirdzinošu ikvienam lasītājam arī darbos, kuru primārā auditorija nav pieaugušie.