— Centrālās stacijas A līmenis

“Vienreiz taču mums tas ir jāizpēta,” Anna Kā teica Kareņinai un Kafkam. Viņi sēdēja ļoti tīrā un neizteiksmīgā kafejnīcā. Klusināti skanēja mūzika – tāda, ko ikviens aizmirst jau klausoties. Kafejnīcā bija vēl daži klienti, visi ģērbušies vai nu bēšās, vai pelēkās, vai smilškrāsas drēbēs. Aiz loga bija apmācies, bet pieklusināti, maigi pelēkā tonī. Viegliņām smidzināja lietus. Nekādu zibeņu, nekādu pārāk melnu mākoņu – nekā dramatiska.

“Vai tu esi pārliecināta?” maigi iejautājās Kafka. Anna Kā pamāja, atvēra savu smilškrāsas portfeli un izņēma iedzeltenu papīra mapi. “Lūk, te ir kopējais Plāns, te detalizēti var aplūkot A, B un C līmeņus,” viņa paskaidroja, uz galda virsmas izklājot Centrālās stacijas Plānus.

“Vai ir atzīmētas arī novērošanas kameras?” jautāja Kareņina. “Jā,” atbildēja Anna Kā. “Te,” viņa norādīja uz atbilstošajiem simboliem. Kādu brīdi visi trīs iedziļinoties klusēja.

“Es sliecos izvēlēties A līmeni,” pēc brīža domīgi sacīja Kafka. “Tas ir vissamudžinātākais.” Pārējie piekrītoši pamāja.

“Un pēc astoņiem vakarā tajā ir diezgan dzīva satiksme un diezgan liela cilvēku plūsma,” viņu papildināja Kareņina. “Tas mums ļoti labi der.”

Anna Kā samirkšķināja acis un viegli sašūpojās. “Jau atkal?” līdzjūtīgi ievaicājās Kareņina. “Mhm,” nomurmināja Anna Kā. Tas bija galvenais iemesls, kāpēc viņi jau trīs gadus atlika Plānu padziļinātu izpēti. Iepriekšējā – un pagaidām vienīgajā – reizē, kad viņa kopā ar Kareņinu un Kafku nopietni pievērsās Plāniem, Annai Kā sāka reibt galva, perifērajā redzē iezīmējās neskaidri radījumu tēli, kas pamazām kļuva aizvien noteiktāki – kopā ar pārliecību, ka viņas mijiedarbība ar Plāniem kādā vēl neizpētītā veidā ietekmē matēriju. Kāju un roku pirkstus pārņēma aukstums. Ķermenis sāka trīcēt, rīkle izkalta. Pulss paātrinājās, elpa kļuva straujāka un seklāka. Galva reiba, bija sajūta, it kā viņa būtu iekļuvusi virpulī. Tas bija biedējoši.

Pirms pāris dienām Annai Kā radās nojauta, ka tieši šajā sarežģījumā slēpjas iespēja. Viņi visi bija noguruši no ikdienas rāmuma. Viņus visus vienlaikus biedēja un valdzināja savādi sapņi, kas ļoti kontrastēja ar nomodu. Tajos bija bailes, nemiers, dramatisms, taču arī izaicinājums, pārsteigums un piedzīvojums. Ļoti līdzīgi Anna Kā jutās, kad pētīja Plānus – vienlaikus nobijusies un savaldzināta. Un tad vēl tas sapnis, kas viņu aizveda pie Plāna. Tas nevarēja būt nejauši. Tā noteikti ir zīme. Viņa vēl nezināja, kāda. Iespējams, to skaidrāk ieraudzīs Kafka vai Kareņina. Tomēr viņa saprata, ka atlikt vairs nedrīkst, ir laiks.

***

Viņi iepazinās pirms četriem gadiem kādā santehnikas, būvmateriālu un puķu lielveikalā. Anna Kā meklēja begonijas savam urbānajam balkona mazdārziņam, Kafka bija iegriezies pēc jaunas izlietnes, savukārt Kareņina neuzkrītoši vēroja pircējus – viņa tolaik rakstīja savu otro romānu.

Tuvojās Ziemassvētki, tāpēc veikala stūrī bija lērums dažādas gaumīguma pakāpes eglīšu rotājumi, rūķu un Ziemassvētku vecīšu ģipša figūras, karnevāla kostīmi un dāvanu kārbas. Pie tām viņi arī satikās. Anna Kā nevarēja noturēties pretī kārdinājumam ielīst kādā īpaši lielā dāvanu kārbā, Kareņina apstājās, lai to pavērotu, jo “šāds raksturs labi derētu kādam otrā plāna varonim manā romānā”, savukārt Kafka vienkārši bija apmaldījies, meklējot kases. Tobrīd veikala skaļruņos sāka skanēt ļoti skaista, smeldzīga, taču arī intensīva melodija.

“Es jau apmēram gadu to dzirdu savos sapņos,” neviļus noteica Anna Kā. Kareņina sajuta simpātijas pret kastē sēdošo sievieti, jo bija nodomājusi to pašu. “Es to sakomponēju,” sev pašam par pārsteigumu ierunājās Kafka. “Nē, ja precīzāk, vienkārši pierakstīju. Un reizēm vienatnē mēdzu to spēlēt. Esmu mūziķis.”

Pēc šīs sarunas viņi sāka tikties apmēram reizi nedēļā, jo izrādījās, ka visus vieno ne tikai līdzīga muzikālā izjūta, bet arī pārliecība, ka “šajā pasaulē kaut kas nav kārtībā”. Visiem trim sapņos bija savādas līdzības – Kafka bieži sapņoja par gariem gaiteņiem, tuneļiem un ejām, no kuriem ārā varēja tikt vienīgi ar vilcienu, ko viņš vienmēr nokavēja; Kareņina sapņos klejoja pa dzelzceļa stacijām, nekādi neatrodot izeju, un arī vilciens nekad neatnāca; Anna Kā sapņos redzēja sevi kā vilcienu, kas traucās cauri stacijai pēc stacijas, nespējot apstāties. Šajos sapņos debesis lielākoties bija ļoti tumšas, nereti zibeņoja, gaisā bija sajūtamas pārmaiņas un skanēja tā pati melodija, ko viņi visi bija izdzirdējuši veikalā. Ja ne šī melodija, Kafka nekādā gadījumā nebūtu sācis runāt ar svešajām sievietēm. Ja ne šī melodija, nevienam no viņiem nebūtu bijis ne vēlmes, ne drosmes iepazīties.

Viņi nepazina nevienu citu, kam būtu tādi sapņi. Visi, ko viņi bija piesardzīgi iztaujājuši, vai nu nesapņoja vispār, vai arī sapņos redzēja jaukas, mierīgas norises. Klusa bija arī pilsēta, kurā viņi trīs dzīvoja. Tajā nenotika skaļas ballītes. Pat balsi kāds pacēla ārkārtīgi reti – parasti domstarpības tika atrisinātas, fokusējoties uz risinājumu un izturoties ar cieņu pret sarunas biedru. Vietējā skolā mācīja, ka galvenā vērtība ir sabiedrības kopējais labums un katra individuālās intereses ir, protams, cienāmas, taču vienmēr jāpatur prātā, ko konkrētā izvēle nesīs sabiedrībai. Vai desmit draugu prieks, kas rodas skaļā ballītē, patiešām ir tā vērts, lai traucētu piecdesmit kaimiņu mieru? Skaļas ballītes nebija aizliegtas, vienkārši kādā brīdī cilvēki pārstāja tās organizēt. Protams, arī noziedzība bija tuvu nullei – lielākoties kaut ko nelāgu izdarīja svešinieki, kas bija ieradušies pilsētā. Tā vismaz rakstīja avīzēs. Arī laikapstākļi jau gadiem bija rāmi, patīkami. Ja lija, tad lielākoties naktīs, taču arī mierīgi, bez zibeņiem un pērkona. Pilsētas vecākie ļaudis atcerējās, ka viņu bērnībā bija ļoti zibeņojis, bet kādā brīdī tas vienkārši pārstāja notikt. Radio un TV atskaņoja mierīgas, patīkamas melodijas. Teātrī varēja noskatīties rāmas, prātīgas izrādes. Drāmas nebija aizliegtas, protams ne. Vienkārši kādā brīdī teātris pārtrauca tās izrādīt, jo nebija skatītāju. Drāmas viņiem likās pārāk mulsinošas, tajās vienmēr kāds tika sāpināts, bija nepatīkami to vērot.

Taču šajā melodijā bija viss – tur bija sāpes, tur bija sapņi, tur bija vilšanās. Tur bija drāma. Tā radīja nemieru, taču arī valdzināja. Melodija mudināja būt impulsīvam, doties ceļā. Bet kurp? Un kāpēc?

Tas arī bija iemesls, kāpēc Kafka sapnī noklausīto melodiju ne tikai pierakstīja, bet arī aranžēja un aizsūtīja vietējā radio producentam. Viņš bija ļoti pārsteigts, kad izdzirdēja to veikalā. Tā gan arī bija vienīgā reize, kad dziesma noskanēja radio. Pēc tam izrādījās, ka melodija tika atskaņota kļūmes pēc, dīdžejs vienkārši bija sajaucis failus.

Par Plāniem viņi sāka runāt nejauši. Kādā no tikšanās reizēm viņi dzēra iesala dzērienu, ēda zemenes un spēlēja asociāciju spēli. “Si bemols,” teica Anna Kā. “Vētra,” atsaucās Kareņina. “Vilciens,” sacīja Kafka. “Plāns,” teica Anna Kā. “Paskaidro!” vienlaikus pieprasīja Kareņina un Kafka.

“Es vienkārši vienreiz sapnī lidoju. Redzēju pilsētu no augšas. Es zināju, ka tā ir mūsu pilsēta, lai arī nekad nebiju redzējusi to no augšas. Mani pārsteidza, cik liela tā izrādījās. Es lidoju un lidoju, bet neredzēju galu. Vienubrīd, kā jau sapņos reizēm gadās, māju un ielu, un koku vietā sāku redzēt shēmas. Tad es sapratu, ka tas ir Plāns, pilsētas Plāns. Atšķirībā no pašas pilsētas, kas nekad nebeidzās, Plānam bija robežas. Tas mani ļoti iepriecināja. Pēc tam es pēkšņi biju vilciens, kas ātri traucās uz priekšu. Un tad es pamodos. Tāpēc vilciens man saistās ar Plānu,” paskaidroja Anna Kā.

Viņi nolēma, ka tas ir jāizpēta. Bibliotēkā viņi pilsētas kopējo Plānu neuzgāja, taču atrada teātra Plānu. Tad viņi pirmoreiz uzzināja, cik asa ir Annas Kā reakcija uz Plāniem.

***

Tagad kafejnīcā viņi ātri salika Plānus mapē un ieslidināja Annas Kā portfelī. “Vai jūties labāk?” Kafka jautāja. “Mazliet pasēžam, es atgūšos,” Anna Kā atbildēja. Kādu brīdi viņi klusējot sēdēja un skatījās pa logu. Pamalē tumsa melni mākoņi un zibeņoja. “Tieši kā sapnī,” Anna Kā nočukstēja. Kafejnīcā ienāca sarkani tērpta sieviete un kāds vīrietis koši ziliem matiem. “Mums ir jāiet,” teica Kafka.

Viņi piecēlās visi reizē. Anna Kā paņēma savu portfeli. Aiz loga lija smagām, lielām lāsēm. Tas viņus satrauca. Sarkani tērptā sieviete, zilmatainais vīrietis, negaiss. Taču satraukums nemudināja izvairīties vai bēgt, drīzāk otrādi. Bija sajūta, ka tieši šobrīd izšķiras viņu nākotne, ka nedrīkst izvairīties, ka ir jāiet pretī nezināmajam. Durvis vērās lēnām – vēja dēļ. Vai durvis mēģināja viņus atturēt?

Ārā peļķes pletās aizvien lielākas, pamazām aprijot gan ietvi, gan ielas braucamo daļu. Nu jau bija jābrien, ūdens skalojās ap potītēm. Viņi sadevās rokās, tā bija vieglāk cīnīties ar vēju. Tas kļuva aizvien spēcīgāks un skaļāks. “Dzirdat?” Kafka iejautājās, bet viņi to drīzāk sajuta, ne dzirdēja. Vējš skanēja si bemolā, pamazām iezīmējot Kafkas melodijas sākuma notis. Viņi zināja, ka jāmeklē patvērums, jo Annas Kā sapņos tas nozīmēja, ka zibens ir pavisam tuvu.

“Te!” iesaucās Kareņina, pamanījusi marķētas pagraba durvis. Viņi paguva pēdējā brīdī. Nu jau aiz durvīm un sienām skanēja ne tikai melodija, bet arī zibens blīkšķi. Anna Kā smagi elpoja, ausīs dunēja. Kafka bija vismierīgākais, viņam izdevās gan aizbarikādēt pagraba durvis, gan atrast kabatas lukturīti – tā gaisma ritmiski raustījās, pie tam katrā uzmirdzēšanas reizē citā krāsā.

Kafka pazina šo pagrabu, jo sapnī to jau bija izmantojis. Toreiz viņš bija ilgi klīdis pa ziedošu pļavu. Gaisā smaržoja pēc medus un nezin kāpēc arī liepziediem, lai gan liepu nekur nebija. Tikko Kafka tā nodomāja – sapnī, protams –, viņa priekšā pēkšņi izauga liepa. Kad stumbrs bija apmēram trīs metrus plats, tajā iezīmējās durvis. Kafka tās atvēra, bija redzami pakāpieni, kas veda lejup, pagrabā, kas izskatījās tieši tāds pats kā šis. Tātad arī šeit kaut kur vajadzēja būt durvīm uz tālākeju. Toreiz, sapnī, atverot pagraba durvis, Kafka bija devies ceļojumā, kas “bija ļoti nozīmīgs”, “nākotni izmainošs”, taču tas arī bija vienīgais, ko viņš atcerējās. Lai vai kā viņš centās sasprindzināt atmiņu, nekas vairāk par domu, ka “te noteikti ir jādodas”, viņa apziņā neuzausa. Un te patiešām bija durvis. Aiz tām pavērās garš tunelis, tā galā vīdēja blāva gaisma. Jo ilgāk viņi gāja, jo klusāks kļuva – viņi devās iekšup. Bālā gaisma izrādījās fluorescējošs, detalizēti izstrādāts Evakuācijas Plāns. Viņi tikai ātri uzmeta tam aci – negribēja riskēt. Neviens no viņiem nezināja, kas notiks, kad miglainie perifērie tēli pietuvosies, un viņi bija tikai ceļa sākumā. Annai Kā jau reiba galva, sāka salt kāju un roku pirksti – likās, ka tie strauji apsarmotu, – un redzes perifērijā sāka veidoties blāvi miglāji. “Iespējams, ilgāka mijiedarbība nesīs nevis “jaunu iespēju”, bet gan katastrofu,” viņa nodomāja. Bet labāk bija to noskaidrot Centrālās stacijas A līmenī, ne tagad.

“Varam iet lēnāk?” Kareņina nedroši palūdza. Viņas garā, tumši pelēkā kleita bija sasūkusies lietu, kļuvusi ļoti smaga. “Protams,” maigi teica Kafka, pasniedzot atbalstam roku.

Viņi gāja apmēram stundu. Pēc gaiteņa sekoja metāla kāpnes uz augšu. Uzkāpjot pa kāpnēm, skatienam pavērās neliela, tukša sporta zāle – tajā joprojām atradās ne tikai basketbola grozs, bet arī četras bumbas. Viņi tās neaiztika. Zāles stūrī nez kāpēc bija sakrauta siena kaudze. Siens smaržoja pēc kaltētām meža zemeņu lapām.

Izgājuši cauri sporta zālei, viņi nonāca pamestā slimnīcā. Kaut kur pilēja ūdens, lāse pēc lāses. “Atkal si bemols,” pie sevis nočukstēja Kafka. Skaņas Kafkam nozīmēja daudz vairāk nekā krāsas vai priekšmeti, tām bija liela loma arī viņa sapņos – viņš tajos bija dzirdējis ne tikai melodiju, kas viņus visus trīs bija satuvinājusi, bet arī tādas skaņas, kas nomodā sniedzās ārpus viņa uztveres spējām. Šajos sapņos viņš klīda pa tuneļiem un ejām kā kukainis. Parasti viņš to aptvēra, kad sajuta skaņu neparastumu un to, ka pārvietojas, rāpojot pa griestiem.

Izejot pa slimnīcas durvīm, viņi nonāca pie eskalatora. Tas veda lejup.  Jo dziļāk viņi devās, jo gaišāks kļuva. Šķita, ka ikviens priekšmets izstaro savu gaismu – tā nebija spilgta, taču ļoti noteikta. Annai Kā nepatika tik pasīvs pārvietošanās veids, viņa deva priekšroku iešanai, skriešanai vai straujam braucienam ar auto. Ne velti sapņos viņa pati bija vilciens. Tas bija reibinoši – ātrums, vējš, visu šķēršļu pārvarēšana. Dažreiz viņa izjuta nožēlu, ka jāmostas.

Brauciens lejup bija salīdzinoši neilgs un noslēdzās pamestā metro stacijā. Tā bija klusa un ļoti grezna. Griestus rotāja kristāla lustras, sienas bija apšūtas ar ozolkoka paneļiem, grīdu klāja marmora flīzes. Kristāla lustras spoži mirdzēja, taču to gaisma drīzāk bija viegli iezilgana, ne zeltaina. Ja ieklausījās, varēja sadzirdēt, kā lustras klusiņām dūc. “Interesanti, šis ir la – vai tas nozīmē, ka esam novirzījušies no ceļa?” nodomāja Kafka. Gaisā bija jūtama sāls smarža.

Pēc apmēram piecpadsmit minūtēm viņi nonāca miglā. Sāls smarža kļuva spēcīgāka, temperatūra telpā – vēsāka. “Varbūt mums nemaz nav jāatrod Centrālās stacijas A līmenis?” nodomāja Kareņina, “Te jau ir citādi. Gan smarža, gan krāsas, viss kļūst aizvien intensīvāk. Tiesa, tas ir diezgan nogurdinoši. Es joprojām neredzu gala šim ceļam, cerams, Kafka un Anna Kā saprot, kur mēs esam.” Viņa dziļi ieelpoja svaigo smaržu. Gribējās ienirt miglā kā jūrā, peldēt, pēc tam apgulties uz muguras un ļaut, lai straume nes – neko nedomāt, nekur netiekties, neko nemeklēt, tikai plūst kopā ar miglu, būt daļai no tās. Ik pa laikam Kareņinai šķita, ka miglā kaut kas sakustas. “Diez, tie ir tie paši miglainie tēli, ko ar perifēro redzi pamana Anna Kā, kad ilgstoši iedziļinās Plānos?” nodomāja Kareņina. “Bet kā lai es zinu, ka šis nav sapnis? Hmmm, ja šis ir sapnis, tas labi iederēsies manā romānā. Tajā nodaļā, kurā varoņi klīst un klīst, un nesaprot, kur dodas.” Kādu brīdi viņa nedomāja neko, tikai gāja un vēroja. Daudz jau neko nevarēja redzēt, telpu joprojām ietina migla, un šķita, ka ar katru soli tā sabiezē aizvien vairāk. Kareņina juta savu elpu, savas nogurušās kājas. “Es esmu tik nogurusi,” viņa nodomāja.

Un tad migla izklīda. Skatienam pavērās gaitenis. Tā galā bija zaļas durvis. Viņi neviļus apstājās. Soļu skaņu netraucēta, no tāluma iznira klusa, tikko dzirdama skaņa. “Si bemols,” klusu ierunājās Kafka, “Tām jābūt īstajām durvīm. Tagad es atceros – ceļa noslēgumā bija tieši tādas pašas zaļas durvis. Un skanēja si bemols.”

“Kas ir aiz tām durvīm? Vai Centrālās stacijas A līmenis?” vaicāja Kareņina. Kafka paraustīja plecus, to viņš neatcerējās. “Ejam,” apņēmīgi noteica Anna Kā. Gaiteņa grīdu klāja akmens flīzes, un viņu soļi skaļi atbalsojās tukšajā telpā. Ar katru soli, ko viņi paspēra uz zaļo durvju pusi, si bemols kļuva skaļāks.

“Kāpēc es to daru? Laikam vienkārši esmu nogurusi,” prātoja Kareņina, “Es vienkārši gribu tikt projām no šejienes. Mums nav ne jausmas, vai aiz šīm durvīm ir Centrālās stacijas A līmenis, mums arī nav nopietna plāna, ko tur iesākt. Tikai pieņēmumi, tikai minējumi, tikai versijas.”

“Klau,” ierunājās Anna Kā, “Pat ja tās zaļās durvis ved uz Centrālās stacijas A līmeni, nav teikts, ka mums izdosies. Tas ir tikai pieļāvums, ka tam, ka mēs visi sapņos redzam vai nu vilcienus, vai stacijas, ir kaut kāda nozīme. Tāpat tikai pieļāvums ir tas, ka kaut kādā, mums šobrīd vēl nezināmā veidā varētu noderēt tas, kā es reaģēju uz ilgstošu Plānu izpēti.”

“Jā, tev taisnība,” piekrita Kafka, “Tas ir tikai pieļāvums, tikai minējums, jā. Taču, no otras puses: vai kādam no mums varēja pat prātā ienākt, ka Anna Kā, pētot plānus, redz – vai pati rada, tas mums šobrīd vēl nav skaidrs – tēlus savā redzes perifērijā? Vai tad nav tā, ka mums visiem gribas noskaidrot, kas notiks, kad viņi kļūs blīvāki, noteiktāki? Vai nav brīnums, ka mēs vispār satikāmies, ka tieši sapņos dzirdētā mūzika saveda mūs kopā? Un tas, ko mēs visi redzam sapņos – vilcieni, ejas, vēlme izlauzties, mūsu bezvārdu saprašanās – vai tas arī nav brīnums? Un mūsu šodienas ceļojums? Mums noteikti jādodas tālāk! Esmu pārliecināts, ka mēs varam nokļūt citā Procesā, draugi.”

Viņi bija pienākuši pie zaļajām durvīm. Pie tām bija piestiprināta neliela plāksnīte: “Centrālās stacijas A līmenis.” Viņi klusējot apskāvās un kādu brīdi tā stāvēja, sajuzdami viens otra elpu. Viendabīgais si bemols bija pārtapis melodijā – tajā pašā, ko viņi dzirdēja sapņos. “Uz tikšanos citā Procesā,” viņi teica viens otram.

Anna Kā atvēra durvis uz Centrālās stacijas A līmeni – un viņi palika stāvot uz sliekšņa. Skatam pavērās tā pati kafejnīca, ko viņi bija atstājuši pirms vairākām stundām.