— uldis

 

uldis

 

1

priekšteči pēcteči vienkopus draudzīgā krāčainā straumē
lauž jaunas gultnes asfaltā un klintī
tie valdē un uldī bez duļķēm muļķiem rauj jumtus
un izmazgā veļu draņķiem

draudzīgā krāčainā straume pēc veiktā
tiek dziļākos ūdeņos krustviļņos kolkā
celt kājās dzelmi
uz šaurās robežlaipiņas starp uguni un nakti
kur purva pūce spalgi klaigā ausī:
labvakar mani bērni

 

2

stings kramā sasalis mūsu pašu uldis
apgūlies tīreļa malā bez krusta zīmes
prātu valodu zaudējis ciet acīm
savā pēdējā meistara klasē ar vienu kāju kapā
steidz skolot jaunuļus mācekļus mani tai skaitā
kā rakstīt

vēnā vīni jaucas biomasā ar faizervakcīnu un amoksicilīnu
kraukšķ tabletes un falafeļu kumosiņi zobos
nāsīs pumpētā dienišķā skābekļa deva satek ar hašiša pīpes dūmu

tikām jaunuļi mācekļi es tajā skaitā
cītīgi uzdoto pildām kā skolas bērni:
ulža sirdspukstus vāros savējiem vienojam klātī
paši manīgākie tālredzīgākie es tajā skaitā
liek ulža pirkstu nospiedumus
uz savu jaunāko dzejoļu papīra lapām
kā policijā kur atrod vainīgos un lieciniekus

un šekureku pēkšņi mūsu vidū kur gadījies kur ne
uzrodas dzejkrājums uldis

 

3

kur ulža ildzei mieru rast
kad uldis devies zemzemē miroņu valodu studēt?

ulža ildze uz muguras jaunavīgās
tetovē flīģeļa klaviatūru
septiņas oktāvas mērogā viens pret vienu
un vakaros vilina tīnīti pianistu
tieši no dārziņa skolas sola (nesauksim vārdā)
uz ulža ildzes muguras jaunavīgās
atskaņot dvoržāka ilgas

(tik skumjš bija šis puisēns kā no mājām šķirts
ka es viņu ņēmu pie sirds)

viņa neatkārtojamais pianisimo
glāstot puteksnē ulža ildzi kā bite
un viņiem saldajā kaislībā
reiz sensenos laikos vai aizparīt
piedzima do mažors

 

4

rēnā saulstaru klājienā mijkrēslī piesaulē pavēnī šūpuļa tīklā
uldam murgainā snaudā vaļā atkrīt
pirmāk naidā pret barbariem sacirstais žoklis

miega magoņu smārda mākonis mutē
atraugās uzputots
līdzļaudīm trīsina gurnus

sīka pelēka lauku pelīte iesprūk spraugā starp lūpām trīt mēli
un nodiktēt tekstus
karstas dzirksteles tecila uzšķiļ

no pērkona grāvieniem tālumā mozdamies uldis
ož asins smaku jūt asins garšu
viņš vemstoties izspļauj

sīka pelēka lauku pelīte
uzdancā ulža slienās

 

5

fonētika

pazemīgs karaļdēls uldis ar ubaga segu plecos ar ubaga tarbu kaklā
izslāpis izkaltis valodu badā laužas cauri biežņai
tikai nieka ģermāņi turki slāvi un semīti
irāņi skandināvi tam galvā no simtiem
cik nožēlojami maz bada maize
nav iespējams saprasties pašam ar sevi pat

svešiniece pirmvaloda pirms mūsu ēras pēc mūsu ēras
kā milzu ziemeļmeita baltā zīda blūzē ar dimanta brošu ar ziņnešiem baložiem plaukstās
ledājos klājusi gultu
vilina šurpam pa dzirdes nerva šķiedrām lielo pusložu deniņu daivās
uz decibelu numur 141

uldis biežņas divtūkstoš takās
sprēgotos lūpeņus skūpstīdams
rūsainos slēdzeņus mūķēdams
spraudzeņu plaisiņās iespraucas
izbaudīt mēleņu garšaugus

no cilpās un lamatās kārpjoties
uldam pretī rokas stiepj reliktie vārdi:
ūdris kurš rolands pašlaik pārvērties traumētā muzikantā
varde kurš rvīns pašlaik grāmatas raksta par kapsētās satiktiem putniem

pazemīgs karaļdēls uldis ar ubaga segu plecos ar ubaga tarbu kaklā
uz sliekšņa pie ledājos uzklātās gultas
izlūdzas žēlastību visu savu mūžu ciema kukulī sniedzot kā rudzu maizes klaipu paunā
kā  randu pļavas nenoplūkto savvaļas puķu pušķi

 

6

dzejnieks Uldis Bērziņš  ir strādājis par naktssargu

kad melnajā nestundā tumšums pārklājis plauktus
nakts sargātājs uldis valsts bibliotēkā stājas pie vadības pults
tur kamerās ielādēts tumsoņu pūļa gājiens ārā no izlietnēm kaktiem un kvēpainām cukām
tur meteorologi jo dzedri jo cieši vēsta par galējām orkānu stihijām

kā jau tas pierasts ik nakti

uldis pie vadības pults cirtīs neģēļiem galvas
ekrāna gaismā draudīgi spīgo seno valodu špagas

viņš mūžam nerimsies Daugava nemainīs gultni

vienu galvu cērtot vietā ataug trejas
pats jods tēvs un joda māte no akačiem
krievu trijjūgā ceļas svētnīcā iekšā ar blīkšķi
dzirkstis no pakaviem izkveldē redzi

tik smagi dižais ceļš uldam atritinās zem kājām kā josta

rītausmas altāra telpā viņš sidrabiņa upi brida zelta kurpes kājiņā
dāvādams trofejas mājiniekiem –
siltas asinsdesas sievai brokastā
Latvijai – neatkarību
meitai jaunvārdus ķīniešu valodā

 

7

valdnieks zem segvārda uldis
zemes garozas pārrāvumā versmainās kauju ugunīs kaujas laukā
izlasa lodes no miesām kā ogas – meža zemenītes piesaulē
(grozs vizuļo zeltainos atstaros tīts)

ar senu mīļu tautasdziesmu lūpās
uzslej kājās pārogļotos stāvus
virstoņos saklausāms Kants

sagrauto pilsētu spēkstacijas pāršķir jaunu baltu lapu
pretinieks pārinieks sakauts ar galiem
raustās kloniskos krampjos ar baltām acīm bez zīlītēm

slēptos pielaides noplūdes salaidumos
pats būdams vadošais noslēpums
ar vērienīgāko žestu
viņš izsēj plašumos kviešus un vientulību –
maize būs

tik silti zem segvārda uldis kā mammas klēpī
kā tēta kukaragās
kā Baha mūzikā

valdnieks zem segvārda uldis
netiek šodienas datumā iekšā