kritika

— Teksta labirints

Ilze Jansone

22/08/2023

Līdzsvars starp garlaicīgo un interesanto tiek saglabāts, un tas tikai lieku reizi apliecina, ka Perveņecka, kuras rūpīgo darbu redz pie katra viņas teksta, arī šoreiz lasītāju nav pievīlusi.

 

Par Margaritas Perveņeckas romānu Aspirantūra (Dienas grāmata, 2023)

 

Visos laikos un vietās cilvēki katrs savā veidā ir meklējuši atbildes uz jautājumiem, kas saistās ar esamību, – kāpēc vispār kaut kas ir un kā ir iespējams, ka tas ir. Lāgiem domāts arī par jautājumu, kā būtu, ja nekā nebūtu vai ja esošais būtu citāds. Tradicionāli šos jautājumus, protams, piespēlē filozofiem, retāk – teologiem, jo šīs nodarbes saistība ar ontoloģiju, gadiem ritot, visdrīzāk palikusi morāles ēnā. Margaritas Perveņeckas Aspirantūra atgādina, ka lāgiem tomēr ar šiem – pamatjautājumiem? – vislabāk galā varētu tikt tieši rakstnieki.

Taču Margaritas Perveņeckas piegājiens ir vēl pavisam no citas, lai arī ne gluži novatoriskas puses – viņa uz spēles galda met bioloģijas, matemātikas, fizikas un, protams, valodas kārtis. Bet lasītāja, starp citu, nekavējoties tiek brīdināta. Pirmkārt, jau abi satura rādītāji brīdina, ka grāmatas struktūra ir būvēta pēc transcendento vienādojumu sistēmas parauga. Līdz ar to romāns uzreiz sevi piesaka kā ar vienkāršām matemātiskām darbībām neatrisināmu tekstu (un te arī uzreiz analoģija ar teksta sākumā minētajiem jautājumiem – tikt galā ar tiem nelīdzēs ne saskaitīšana, ne atņemšana un reizināšana nelīdzēs). Otrkārt, grāmatas galvenie cilvēkvaroņi ir zinātnieki, un arī ar to jārēķinās lasītājam, pirms ķerties pie apjomīgā romāna lasīšanas.   

Par laimi, recenzentes uzdevums nav skaidrot potenciālajam vai aktuālajam lasītājam, kāds ir aprakstāmā darba sižets, un es to pavisam noteikti neuzņemtos darīt nekādos apstākļos. Vienīgais, ko diezgan skaidri varu teikt par Aspirantūru,– šis romāns ir par urģi (ar to saprotot “pirmatnējo dzinējspēku, dziņu, augstas intensitātes enerģiju” (409)). Un vēl, tīri intuitīvi spriežot, grāmata ir ne tikai atbildes meklējumi uz jau pieminētajiem jautājumiem, bet arī centieni aprakstīt vienlaikus veselo un sadalīto. Tas atstāj iespaidu uz šī romāna formu, taču pirmās daļas izbiedētajam lasītājam varu solīt, ka tālāk pat parādīsies varoņi, kuriem līdzijust un kuru gaitām sekot.

Tiesa gan, arī viņu dzīve Aspirantūrā parādās kā pilnestība, kā holisks vienums – cik nu par cilvēka dzīvi to iespējams pateikt, protams, taču ikviens no kaut kurienes ir cēlies un uz kaut kurieni (romānā šai “kaut kurienei” izlasīju vairākas versijas) dodas. Tomēr bez minētā urģa nu nekādi – bez tā cilvēks ir vien bioķīmiskiem procesiem pakļauts ādas maiss, kuru nenodarbina ne ontoloģiski, ne filozofiski jautājumi, kurš ēd, dzer, vairojas un neapstrīd savu eksistenci, pat nedomā par to. Taču – cik nu man izdevās saprast – Perveņeckas galvenā varone Imáldis prot dzīvot vienīgi tad, ja viņu vada urģis, un daļa no romāna teksta ir lasītāja iespēja ielūkoties Imáldis prātā. Visdrīzāk tieši Margaritas Perveņeckas titāniskais darbs, strādājot ar grāmatas beigās pievienotajiem Avotiem jeb pareizajām atbildēm, kombinācijā ar viņas spēju brīvi, raiti un elastīgi rīkoties ar valodu šo romānu paceļ līmeni virs literatūras, kuru nosacīti varētu dēvēt par “pierasto”. Nodaļas, kurās lasītāja domājas nonākusi Imáldis prātā un viņas pasaules ainā, viņas valodā, neizbēgami piespiež arī mūs domāt citādi, piepeši palūkoties uz literatūru ar pavisam svaigu aci un no līdz šim nepierastas perspektīvas.

Taču ļoti iespējams, ka es kļūdos un nekādā Imáldis prātā lasītāja nenonāk, un tur viņai nemaz nav vietas. Viss ir iespējams, jo, kā galu galā norāda pati autore: “Viss, ko uzlūkotājs var ģenerēt, ir vienīgi no tā, ko zina, zina, par ko nezina, un ko no zināmā un nezināmā atceras (rekolekcijas) un spēj iztēloties (projekcijas). Dotais (vai izgūtais) lielums.” (211) Un manā gadījumā lasītāja zina, ka nezina transcendentos vienādojumus, diezgan ātri apjēdz, ka nezina ne pusi no svešvārdiem, ar kuriem ir bagātīgi izrotāts teksts, turklāt ir spiesta sev atzīt, ka pret integrālo garīgumu jūt vieglu riebumu, tāpēc labprātāk recenzijā izskatīs divus pavisam citus jautājumus.

Viens no tiem ir ļoti vienkāršs – vai literatūrai ir jābūt interesantai? Nepārprotiet – nevis vienkāršai, viegli uztveramai, izklaidējošai, bet tieši interesantai. Cik lielai jābūt lasītājas piepūlei, iepazīstot romānu? Kāds darbs un cik liela pacietības deva no viņas tiek sagaidīta? Lasot Aspirantūru, vairākreiz pieķēru sevi pie šī jautājuma. Tomēr autore ir bijusi žēlsirdīga pret nabaga muļķi lasītāju un pēc lappusēm, kuras tā nogarlaikojies mētājas starp romānu un svešvārdu vārdnīcu (atzīšos, ka formulas es nemeklēju), palaikam nomet arī kādu atslēgfrāzi vai teikumu/ainu, par kuru domāt ir interesanti. Nu, piemēram, Ramona laboratorijas pētnieciskā darba apraksts pats par sevi ir satriecošs atsevišķs stāsts (232), kas grāmatas faktūrā iegulst vien pēc pēdējo lappušu aizšķiršanas. Vai, teiksim, šādi atsevišķi teikumi: “Te nevienam nav māju, tikai mūžīgi pagaidām piespriesti laicīgi mitekļi” (137), “uz ne-būtības sliekšņa norēķinoties ar pašu vislielāko dārgumu – sevisnieka pastāvēšanu – visiem līdzšinējiem visaugstākajiem sasniegumiem visos pastāvēšanas priekšmetos – ar savu materiālo, fizisko, emocionālo un mentālo depozītu” (371). Tātad līdzsvars starp garlaicīgo (lai gan dabaszinātnēs izglītots cilvēks par Imáldis piezīmju burtnīcām, iespējams, teiktu pavisam pretējo) un interesanto tiek saglabāts, un tas tikai lieku reizi apliecina, ka Perveņecka, kuras rūpīgo darbu redz pie katra viņas teksta, arī šoreiz lasītāju nav pievīlusi. Protams, no lasītājas tiek prasīta milzīga pacietība un akla uzticēšanās, ka autore no pašas radītā teksta labirinta viņu galu galā izvedīs nogurušu, bet citādu, nekā pirms grāmatas lasīšanas (varbūt tieši lasītājas transformācija ir labas literatūras pazīme? Retorisks jautājums).

Nav recenzenta daļa piekrist vai nepiekrist tekstā ielasāmajam(-iem) vēstījumam (-iem), taču otrs jautājums, kam noslēgumā gribu pieskarties, ir Aspirantūrā izmantotā valoda. Margarita Perveņecka allaž ir bijusi valodas burve un valdzinājusi lasītāju ar savu tekstu vārdiem, teikumu konstrukcijām un locījumiem. Lai arī daudzviet romānā valodas spēles, neobligāti priedēkļi vai piedēkļi maina skatījumu uz kādu it kā pierastu vārdu (sk., piemēram, iepriekšējo citātu), tomēr visaugstāko punktu, manuprāt, tā sasniedz sadaļā, kur lasāmo tekstu gribētos klasificēt kā dzeju vai dzejprozu. Tas ir nešpetns valodas sprādziens, kas sevī apkopo ne tikai to, kas ir, bet arī to, kā īstenībā varbūt nemaz nav (ja mēs, protams, varam runāt par īstenību). Manuprāt, Perveņecka varētu būt uzrakstījusi tikai 374.–375. lpp. lasāmo Pārra(dī)šanās Bindu, lai es jau piedotu visas mocības iepriekšējās lappusēs un klusā cerībā sāktu gaidīt viņas nākamo darbu.