— It kā šāviņš būtu trāpījis valodā

 

Viss ir slikti. Man nav iespējams savādāk domāt par šo laiku.

Pasaule deg, applūst, cilvēkus nogalina apsēsti, traumēti džeki, kapitālisms ir garīgi kapitulējis, bet fiziski kļuvis par fašismu un tā vai citādi ikvienu no mums paverdzinājis, to sagraut nav iespējams,

Marksisma idejas mums joprojām šķiet problemātiskas un tādas, kas mūs visus novedīs Gulagā, mēs (t. i., es) nezinām, ko darīt.

Mēs varam veikt jogas vingrinājumus vai dzert trīs dienas pēc kārtas, kādā brīdī, šķiet, nav nekādas atšķirības. Ja vien mums nav bērnu. Viņiem ir atšķirība, vai mēs veicam jogas vingrinājumus vai dzeram trīs dienas pēc kārtas. Bērni dažkārt izglābj no alkoholisma posta, bet, protams, viņi nevar mūs izglābt no mūsu pašu radītās pasaules kārtības šausmām.

Varbūt vienīgais, kam ir kāda jēga, ir laipnība.

Primāri pašiem pret sevi, bet pēc kāda brīža tomēr arī pret otru, trešo un ceturto. Jo, iespējams, citas iespējas šai laipnībai vairs nebūs.

Laipnība pret sevi ir atvēlēt laiku tam, kas patiešām ir svarīgi. Dot savu telpu un laiku tam, kas šķiet nozīmīgs, un nedot laiku un telpu tiem cilvēkiem un tekstiem, kas tādi tev nešķiet.

Latvijas PEN sadarbībā ar Punctum uzsākam ciklu Latvijas PEN iesaka.

Latvijas PEN ir organizācija, kas iestājas par vārda un izteiksmes brīvību un popularizē literatūru, pievēršot īpašu uzmanību Latvijā vēl neizskanējušiem vai ignorētiem naratīviem, daļu no tiem publiskojot Latvijas PEN podkāstā Obligātā literatūra.

Ciklu Latvijas PEN iesaka mēs sākam ar Viktorijas Ameļinas dzejoļiem, kurus atdzejojusi Viktorija Prituļaka.

Viktorijas Ameļinas, ukraiņu rakstnieces, vārda un izteiksmes brīvība ir ierobežota viskardinālākajā veidā. Viņa ir nogalināta. Viņu nogalināja krievijas armija.

Kad Laura Brokāne man atsūtīja ziņu, ka Viktorija ir ievainota, es pārlūzu. Tas notika fiziski. Es stāvēju tajā alejā, kas savieno Merķeļa ielu un Brīvības pieminekli, un, izlasījusi īsziņu, saliecos viduklī. Man fiziski sāpēja. Apsēdos uz soliņa. Sāku raudāt, līdz ar to arī elpot. Jo es Viktoriju pazinu, mēs bijām viņu intervējuši, es biju tikusies ar viņu PEN kongresos, es biju rediģējusi viņas dzejoļu atdzejojumus, mēs bijām sarakstījušās par citiem viņas kolēģiem un palīdzības iespēju Ukrainai.

Tad Ukrainas PEN lūdza sociālajos tīklos nelikt ziņas par Viktoriju, nesaskaņojot ar viņiem. Acīmredzot viņiem vajadzēja laiku, lai varētu aizbraukt pie Viktorijas dēla uz Poliju un pateikt viņam klātienē: tā un tā, tava mamma ir ļoti smagi ievainota, un pēc neilga brīža – tava mamma ir mirusi. Lai viņam tas nebūtu jāuzzina no feisbuka vai tvitera.

Es Viktoriju pazinu, tāpēc, kad uzzināju, ka viņa ir nogalināta, uz brīdi zaudēju spēju elpot. Protams, ka pasaulē ik brīdi tiek nogalināti cilvēki, kurus es nepazīstu, un kādi citi vairs nespēj paelpot. Un tad kaut kā viņi atrod iespēju tomēr turpināt dzīvot. Es to iespēju turpināt dzīvot atrodu nepieciešamībā rūpēties par saviem bērniem, kā arī caur tekstiem, rakstot un lasot.

Arī tāpēc es jums gribu parādīt Viktorijas dzejoļus un sekojoši arī citu cilvēku tekstus, kas varbūt var palīdzēt mums dzīvot tālāk. Varbūt. Nezinu.

Slava Ukrainai. Varoņiem slava.

Latvijas PEN darbībai var sekot Facebook un Twitter, kā arī rakstot uz latviapen@gmail.com.

Inga Gaile

 

Trauksme

Trauksmes sirēna izskan visā valstī
Katru reizi tā, it kā vestu uz nošaušanu
Visus
Bet mērķē uz vienu
Pārsvarā uz to, kurš stāv malā
Šodien tas nebūsi tu, jau beidzās

2022. g. 5. aprīlī

 

Ukrainas armijas zaudējumi

Mūsu armijas zaudējumu skaitļi tiek turēti noslēpumā
Līdz kara beigām nekādu skaitļu nebūs

Būs kaimiņš, dīvains vīrs
  kurš stādīja sarkanus ziedus
Draugs, kurš nevienu nepabrīdināja
Pasniedzējs, kuru mēs tik ļoti mīlējām
Meitene, kura visus tik ļoti kaitināja
Gleznotājs, kurš visiem patika
  bet, šķiet, mīlēja tieši to meiteni

Valsts noslēpumā vārdā
Es zvēru, bojāgājušos neskaitīšu
Līdz ārprāta dusmām neskaitīšu
Un līdz kara beigām

(Patiesībā esmu sākusi, bet nojuka skaits)

 

Stāsts par atgriešanos

Kad Mira izgāja laukā, viņa paņēma līdzi pērlītes no lādes
Kad Tims devās prom no pilsētas, pacēla akmentiņu uz ielas
Kad Jarka pameta dārzu, paņēma aprikozes kauliņu
Kad Vira devās prom no mājas, viņa neko nepaņēma
es drīz atgriezīšos, sacīja
un pilnīgi neko nepaņēma

Mira no pērlītes izaudzēja lādi
un lādē audzē jaunu māju

Tims ielika akmeni par pamatu pilsētai
pilsētai, tik līdzīgai dzimtajai
tikai nav jūras
Jarka iestādīja aprikozes kauliņu
dārzs apkārt kauliņam kļuva
par Jarinas dārzu

Bet Vira
kura neko nepaņēma
stāsta šo stāstu

Kad tu bēdz no mājām
stāsta viņa
māja aiz muguras miglā ietinas
lai saglabātos

Māja pārvēršas par
  pelēko akmentiņu
  pērlīti
  pagājuša gada aprikozes kauliņu
  spogulīti, kas dūrās plaukstā visa ceļa garumā
  lego figūriņu
  gliemežvāku no Krimas
  saulespuķes sēkliņu
  podziņu no tēva mundiera

Tad mājas ietilpst kabatās
tur tās arī guļ

Mājas no kabatas ir jāņem laukā
tikai drošā vietā
kad gatavas

Mājiņa aug pamazām

Tā tu nekad, atceries, nekad
nepaliksi bez savas mājas

Bet ko tu paņēmi līdzi?

Tikai šo stāstu
par atgriešanos
Re, gaismā celts
tas jau sāk augt

2022. g. 8. maijā

 

***

priecīgu atceres un izlīguma dienu
skan trauksmes sirēna
dodieties uz patversmēm, ukraiņi
visi pārējie turpiniet atkārtot saukli
nepieļausim vairs nekad

2022. g. 8. maijā

 

Ne dzeja

Es nerakstu dzeju
Esmu prozaiķis
Vienkārši tā ir kara realitāte
kas izkož pieturzīmes
sižeta vienotību
savienojamību
saturu apēd
It kā šāviņš
būtu trāpījis valodā

Valodas drupas
līdzinās dzejai
bet tā nav dzeja

Un viņa arī tā nav
Viņa ir Harkivā
Kļuvusi par brīvprātīgo

2022. g. 9. maijā

 

No ukraiņu valodas atdzejojusi Viktorija Prituļaka