Foto: Alex Ruzhechka

festivāls

— Baltkrievu Naktī

Viktars Marcinovičs

28/08/2023

Vardarbība izraisa tikai vēl lielāku vardarbību. Turpretī vārds ir empātijas un mīlestības atslēga.

Šī ir sarunāšanās ar Viktaru Marcinoviču vēstulēs. Dzīvā sarunā es noteikti pārjautātu, iejauktos, doma šķetinātos līču loču… Mēs droši vien tik daudz nerunātu par grāmatām – lai gan varbūt tomēr. Šā vai tā mūsu sarunai, šķiet, noderīgs būs bibliofilisks komentārs.

1.  Pieminētā grāmata par Šagālu ir Viktara Marcinoviča non-fiction darbs Dzimtene. Marks Šagāls Vitebskā (Родина. Марк Шагал в Витебске, НЛО, 2017). Tajā autors pēta laikposmu, kad Krievijas PSR valdība bija Marku Šagālu norīkojusi uz Vicebsku (jeb Vitebsku1) par “pilnvaroto mākslas lietās”, un cenšas saprast, kā mākslinieka eksperimentus uztvēra viņa dzimtās pilsētas iedzīvotāji.

2. Vasiļs Bikavs (1924–2003) ir baltkrievu Tautas rakstnieks, laikam gan visvairāk lasītais un arī, pateicoties Talridam Rullim, šķiet, latviski visvairāk tulkotais. Lielākajā daļā viņa stāstu darbība norisinās Otrā pasaules kara laikā, un tajos parādīta cilvēka morālā izvēle visgrūtākajos dzīves brīžos.

3. Romāna Сцюдзёны вырай nosaukumu netulkoju tādēļ, ka neprotu pārtulkot. Сцюдзёны, protams, nozīmē “salts, ledaini auksts”, tomēr вырай nav gluži paradīze – jeb, precīzāk, tā ir putnu paradīze, “siltās zemes”, uz kurām, glābdamies no aukstuma, aizlido putni, teiksmainā valsts, kas nepazīst ziemu. Tā ir Viktara Marcinoviča pirmā baltkrieviski sarakstītā grāmata, tā ir veltījums baltkrievu literatūrai, un tās pirmajā [elektroniskajā] lappusē ir norādīts, ka tā tiek izdota “tikai elektroniski. Nevienu citu izdevuma formu nepieļauj pastāvošā kultūras un politiskā situācija”, savukārt nedaudz tālāk norādīts: “Ar romānā aprakstīto Baltkrieviju saprotama iedomāta valsts, kas kaut kādā mērā atgādina un kaut kādā – ne to Baltkrieviju, kurā mēs ik rītu pamostamies.”

4. Paranoja (Параноя) ir Marcinoviča pirmā grāmata, kas 2009. gadā iznāca krieviski Maskavā, un recenziju par to ar nosaukumu In Darkest Belarus 2010. gadā uzrakstīja Timotijs Snaiders; Revolūcija (Рэвалюцыя, 2020) ir viņa jaunākā. Nakts (Ноч) iznāca 2018. gadā un uzdodas par tulkojumu angliski: oriģinālu Sacišs Sivačarijars nopircis Kalkatas Koležstrītas krāmu bodītē “par litru tīra ūdens, dzijas šķeteri un pāri gandrīz nenēsātu iešļūceņu”, un tas bijis viņam tobrīd nezināmā valodā.

5. Karaļa Staha baismā karadraudze latviski iznākusi Talrida Ruļļa tulkojumā (1985). Pārējās pieminētās Uladzimira Karatkeviča grāmatas – Каласы пад сярпом тваім (1965) par baltkrievu nācijas veidošanos un 1863. gada sacelšanos pret impēriju un Леаніды не вернуцца да Зямлі, romāns, kura dēļ Karatkevičs tika apsūdzēts “abstraktā humānismā” un kura aplauzums tika iznīcināts, lai iznāktu tikai 1982. gadā, – tulkotas nav. Nesaudzīgi cenzētā stāsta Ладдзя Роспачы (1968) nosaukumu intervijā netulkoju tādēļ, ka nejaudāju: ладдзя, protams, ir laiva, tātad būtu Izmisuma laiva – stāstā tā ir Baltkrievija, kas augšāmceļas un atdzimst, uzvarot aizmirstības, neatmaņas un šausmu tumsu; taču ладдзя ir arī laidnis, un arī laidnim stāstā ir sava loma.

Un noslēgumā – no Nakts: “Internets ābolī bija pazudis, taču pati ierīce darbojās vēl septiņas stundas. Āboļiem vienmēr ir bijušas labas baterijas. Diemžēl blekauta pirmajos mirkļos nevienam neienāca prātā, cik vērtīga uz atvadām ir katra šīs gadžetu darbības sekunde.
Ko es izdarītu, ja varētu kaut uz minūti ieslēgt savu kādreizējo elektronisko biedru? Uzliktu vienas senas grupas dziesmu. Melodija vēl aizvien skan man ausīs. Tur sākumā tā lēni, pat nedaudz pavirši trinkšķ ģitāra. Pēc tam pievienojas balss. Šķiet, nevis dzied, bet runā. Runā, vēršoties pie kāda ļoti tuva cilvēka. Aicina pamosties. Noslaucīt asaras. Un bēgt. Precīzus vārdus un treka nosaukumu esmu aizmirsis, un pārbaudīt jau sen vairs nav kur. Jā gan, es noklausītos šo melodiju – ticiet man, neko noderīgāku, jēdzīgāku, bagātinošāku un brīnumaināku cilvēks ar elektronisku ierīci nekad nav varējis izdarīt. Nekad.”

Māra Poļakova

 

Grāmatā par Šagālu jūs pieminat pazemes baiļu upes – “upes, kas caurstrāvo zemi katrā republikā, kas jebkad bijusi PSRS sastāvā.” Vai jūsu dzīvē ir bijis laiks, kad jūs šīs bailes nejutāt? Pat nezinājāt, ka tādas ir?

Es domāju par to, kas cilvēkā izjūt bailes… Sirds? Vai prāts? Sirdī es nebaidījos, kad mācījos vidusskolā, – lai gan tieši tas bija visbaigākais laiks: vēlīnā PSRS, kas pārvērtusies postmodernistiskā anekdotē par sevi. Tas bija uz mūžiem. Līdz beidzās. Mana sirds izbaudīja bērnību. Mans prāts vēl nespēja aptvert, ka visi tie vēstures noklusējumi, visi tie baltie plankumi, par kuriem mums mājieniem ļāva noprast perestroikas posma skolotāji, slēpj sevī pazemes līmeni. Un tur, pustumsā, grozās monstri. Kad mācījos sestajā klasē, skolasbiedrs man pastāstīja, ka mežā redzējis atraktus kapus. Un tajos esot bijušas miroņgalvas ar caurumiem pakausī. Izklausās pēc šausmu filmas, ja? Tikai ne skolniekam. Viss izrādījās taisnība – Kuropatu grava, masu nošaušanu vieta, izrādās, bija gandrīz pie manas mājas, ielas pretējā pusē. Un pat tur, tajā klusējošajā mežā, man nebija bail. Prāts nebija iemācījies galvaskausā šurpu turpu ripojošu svina zirni sasaistīt ar tādiem jēdzieniem kā vēsture, personiskā brīvība un nāve. Un pat tagad – es teiktu, ka mana sirds nav baiļu pilna. Bailes nāk no prāta, kad atveru ziņas.

 

Ko jūs lasījāt bērnībā un jaunībā? Vai jūs skāra 80. gadu beigu – 90. gadu sākuma baltkrievu Atdzimšana?

Nē, es uzaugu padomju inženiera un mediķes ģimenē, tētis, lai neaizmirstu, lasīja Bikavu, kā kontrabandu atnesis grāmatu no laukiem uz pilsētas paneļnamu. Cilvēki, kas bija man apkārt, pasargāja mani no jebkādiem mājieniem ar nākotni, kurā es ieaugu. Pirmā sastapšanās ar īsto Baltkrieviju notika universitātes pirmajā kursā, kad no pusbandītiskas skolas sliktā rajonā biju pārvietojies pie rafinētiem garmatainiem jaunekļiem un basā runājošām jaunavām ar bohēmiskiem paradumiem. Tur es – pieradis sevi uzskatīt par viserudītāko – uzreiz sastapos ar tādu līmeņu erudīciju un pasaules kultūras un mūzikas pazīšanu… ka nesavaldzināties ar šo radikālo intelektuāļu spriedumiem par baltkrievu Atdzimšanas nozīmību nebija iespējams. Coju manā pleierā nomainīja King Crimson, Valentīnu Pikuli – Lotreamons.

 

Priekšvārds romānam Сцюдзёны вырай ir viens no aizkustinošākajiem autora priekšvārdiem, kādu man mūžā gadījies lasīt. (Jūsu neaizmirstamie vārdi par baltkrievu valodu – “manu līdzzinātāju, manu līdzautori, manu palīdzi un manu lāstu”!) Vai kopš tā laika jūsu attieksme pret baltkrievu valodu ir mainījusies? Vai jūs, cilvēks, kurš “tik daudz rakstījis krieviski”, esat kļuvis “belarusfons” – vai tā arī palikāt sašķelts? Vai jūsu attieksmi pret krievu valodu ir ietekmējis karš?

Ir jāsaprot, ka priekšvārdu romānam Сцюдзёны вырай uzrakstījusi ļoti neparasta būtne. Šī būtne, nespēdama baltkrievu valodā normāli atbildēt uz intervētāja jautājumiem, kļūdīdamās elektroniskās vēstulēs un vienkāršos locījumos (redaktore paklusām smējās, jau nojauzdama, ka būs skandāls)… nu, lūk, šis nejēga, neprātis, nemākulis nolēma apgūt valodu, rakstot tajā romānu. Tā bija šizoīda ideja, taču es izdomāju sižetu, kas man ļāva apseglot manu neizveicību valodā, sižetu, kurā stāstītājs vispirms izliekas par amerikāni, etnisku baltkrievu, kurš centīgi runā kļūdainā baltkrievu valodā, lai iepatiktos vienai belarusofonai meitenei, bet tad – hops! – pārvēršas par KGB virsnieku, kurš visu šo laiku ir tēlojis pielūdzēju, lai atvilinātu viņu uz dzimteni. Starp citu, Вырай ir rēgu teksts. Dvēsele bez miesas. Tas nekad nav iznācis uz papīra. Un, ja reiz nav papīra, tad “speciālistiem” nav arī iemesla interesēties. Tā varētu likties.
Runājot par manām attiecībām ar valodu – mans paziņu loks ir sašķelts divos “es”. Esmu es to cilvēku personā, ar kuriem sarunājos tikai baltkrieviski. Viņiem no rokas izkritīs alus glāze, ja viņi uzzinās, ka ir arī citi cilvēki – frizieri, vīna bāru pastāvīgie klienti, muzeju darbinieki, jūs, Māra –, ar kuriem es komunicēju krieviski. Un otrādi. Tie ir dažādi cilvēki – es, kas runāju baltkrieviski, un es, kas runāju krieviski. Tādēļ katru nākamo romānu, sākot tieši ar Вырай (kas bija otrais), es rakstīju jaunā valodā: Ru-By-Ru-By utt. Mēs dzīvojam pasaulē, kuru no jauna vajag salīmēt kopā. Cilvēks, kurš spēj saprasties ar abām tās daļām, uzklausīt un nodot citiem “viņu patiesību”, man liekas, tagad ir sevišķi vajadzīgs. Žēl, ka iespējas runāt Baltkrievijā man nav, es esmu neredzams. Tāpat kā romāns Сцюдзены вырай.

 

Žadans teica, ka viņš kara sākumā nav aizbraucis prom no Ukrainas tādēļ, ka “būt rakstnieks emigrācijā” viņš netaisās. Vai jums viņa rīcība iekšēji šķiet saprotama? Vai varat viņa vārdus pielaikot sev?

Jā, un runa nav tikai par “rakstnieka emigrācijā” statusu. Rakstnieks ir būtne, kas dzīvo valodā. Man ir ļoti svarīgi saprast visas nokrāsas un nianses mikrosituācijās, kurās nokļūstu. Braucu pa Viļņu 100. autobusā, pretī divas meitenes vīpsnādamas runā par kaut ko manī un dara to tā, lai es dzirdētu. Tā ir tāda skaista situācija, iespējams sižets. Taču es no tā izkrītu: ar manu lietuviešu valodu ir par maz, lai saprastu, kur es esmu. Un, ja pajautāšu: Do you speak English? – maģija izgaisīs. Apmēram 2020. gada novembrī mans aģents sāka neatlaidīgi mudināt mani pārcelties uz dzīvi Vācijā. Taču es tik daudz laika esmu nodzīvojis ārzemēs – droši vien trešdaļu savas pieaugušā dzīves, saskaitot kopā… nodzīvojis pietiekami ilgi, lai saprastu: rakstniekam emigrācijas nav. Ja tu neesi Nabokovs, kuram pirmā valoda bija angļu un tikai pēc tam viņš sāka runāt krieviski. Citādi – Gazdanova liktenis: viņš lieliski runāja franciski, taču Parīzē galu galā strādāja par taksometra šoferi (un uzrakstīja brīnišķīgu romānu par to, kas ir rakstnieka “emigrācija”, saucas Nakts ceļi). Jā, tu vari aizbraukt uz drošību. Tu vari paglābties no cietuma. Un tādējādi dot sev tiesības brīvi atbildēt uz intervētāja jautājumiem. Taču kā ar rakstnieku ar tevi ir cauri. Dzīve ārzemēs rezidencēs ir tas pats, kas, teiksim, no karadarbības zonas paņemt koku: izrakt to, nopurināt saknes – un nolikt kaut kur Berlīnē uz ietves, uz betona plāksnēm. Nu, koks, audz! Tu esi drošībā!

 

Man ir sajūta, ka jūsu grāmatās sastopamas trīs lielas tēmas: visu caurstrāvojošu baiļu tēma, tēma par dzīvi pēc tam, kad ir zudusi civilizācija, un baltkrievu valodas tēma. Vai tā ir? Revolūciju vēl neesmu izlasījusi; vai arī tur tās sastopamas? Un vēl, par civilizāciju: vai jūs ar savām grāmatām – parādot, kāda būs dzīve bez tās, – cenšaties to izglābt?

Jā, ir vēl liela varas tēma, kas šādā vai tādā formā sastopama pat Paranojā, diktatora Nikolaja tēlā – viņš, tāpat kā Nērons, sapulcina pilnu filharmoniju cilvēku, lai tos spīdzinātu ar to, kā viņš spēlē Mocarta klavierkoncertu. Visa Revolūcija ir par varu. Taču nevis par politisko, bet par visdziļāko varu, to, kas eksistē pirms vēlēšanām, pirms demokrātijas un totalitārismu. Tā vara, kas cilvēkam liek neapzināti meklēt monstru, kas viņam dos pavēles. Jo, kad tu pildi pavēles, var atteikties no tās mokošās padarīšanas, ko sauc par brīvību. No malas, protams, ir labāk redzams, bet man šķiet, ka arī mīlestības tēma manos tekstos ir ļoti un ļoti svarīga – nesen vācu radio recenzijā par Nakti izteicās, ka tieši mīlestība manus sižetus piepilda ar skābekli, tieši pateicoties jūtām varoņi elpo un dzīvo.

 

Jūs sakāt, ka rakstāt savējiem – minskiešiem, baltkrieviem. Man ir sajūta – tā gan, saprotams, var būt aplama –, ka jūs cenšaties viņus atmodināt, kā Šagāls savulaik pūlējās likt sakustēties Vicebskas iedzīvotājiem. Viņam, kā zināms, neizdevās. Bet jums? Vai jūs jūtat, kā jūsu grāmatas palīdz jūsu nācijai mosties? Vai… varbūt labāk nevajag, jau tāpat bijis pārāk daudz upuru?

Pēdējos trīs gadus es dzīvoju nevis 2021., 2022. un 2023. gados – es dzīvoju kaut kur nepienākušā nākotnē. Un, ja runājam par to, vai man ir ticība kaut kam, tad, jā, ir: ticība vārda milzu spēkam. Esam redzējuši, kā vārds rada tautas un liek cilvēkiem raudāt, nožēlojot pastrādāto. Nevis tanki, ja? Vārds. Vardarbība izraisa tikai vēl lielāku vardarbību. Turpretī vārds ir empātijas un mīlestības atslēga. Mūsu priekšstati par labo un ļauno ir iekodēti vārdos. Tādēļ var notikt tā, ka manas grāmatas reiz celsies no kapiem un sāks runāt. Un to balss liks cilvēkiem raudāt, nožēlojot pastrādāto. Vai arī smieties un priecāties par to, ka visu tomēr neesam padirsuši. Lai vai kā, Šagāls taču uzvarēja, atceraties? Šagāls vispār ir stāsts par to, ka māksliniekam, mūziķim, rakstniekam, kurš dzīvo tik sarežģītā laikā, svarīgākais ir laba veselība. Spēja fiziski izturēt apkārtējo Nakti. Rītausma būs noteikti – tas ir astronomijas likums. Tātad jautājums ir, vai tu spēsi – kā tas bija ar Šagālu – nodzīvot līdz savam triumfam. Vai arī – kā tas bija ar Van Gogu – nomirsi, nevienam nezināms. Taču atkārtošu vēlreiz: pat šajā tizlajā kontekstā, attiecībās ar Vicebsku, kas tik centīgi pūlējās Šagālu aizmirst, – Šagāls uzvarēja. Vicebskā tagad Šagālu pielūdz tikpat centīgi kā pirmāk aizmirsa, visvisādi pierādījuši, ka “tā ir ķellēšana, nevis glezniecība”.

 

Kā jums šķiet, vai ir kāda dziesma, kuru spētu nodziedāt visi baltkrievi?

Ir, šī dziesma figurē romānā Mova, taču atļaujiet man šeit to nenosaukt.

 

Viens no ļoti nedaudzajiem izcilajiem baltkrievu tekstiem, kas tulkoti latviski, ir Uladzimira Karatkeviča Karaļa Staha baismā karadraudze. Šī grāmata uz mani atstāja spēcīgu iespaidu, un es to īsti nespēju izskaidrot. Kāpēc Karaļa Staha karadraudzi vajag lasīt un par to sajūsmināties? Ko vēl no baltkrievu literatūras der zināt?

Karalis Stahs, tāpat kā Vārpu zem tava sirpja nepabeigtais otrais sējums (Vārpas ir romāns par Kaļinauska sacelšanos, un Karatkevičs pats sev aizliedza to pabeigt saprotamu iemeslu dēļ – sk. pirmo jautājumu), ir kompromisa rezultāts. Kompromisa, uz ko izgāja liels rakstnieks un dižs stilists, kurš lielā mērā izgudroja jauno baltkrievu valodu – to valodu, kurā visi tagad raksta tvītus un instagrama postus. Karatkevičam ir vēl nesalīdzināmi spēcīgāks teksts – Leonīdas neatgriezīsies uz Zemi. Spēcīgs tieši tādēļ, ka tajā nav kompromisu. Nosaukums ir atsauce uz meteorītu straumi, kas atgriežas izteikti periodiski – reizi 33 gados. Karatkevičs ar leonīdām sasaista Kaļinauska sacelšanās dalībnieku un viņa mazmazdēlu. Romānu viņam lika pārdēvēt, jo padomju cenzūra nolēma, ka tas ir mājiens uz Leonīdu Brežņevu. BPSR tas nāca klajā ar stulbu nosaukumu Nedrīkst aizmirst. Bet teksts ir brīnišķīgs. Tāpat kā mana mīļākā Karatkeviča novele Ладдзя Роспачы. Kas vēl jāzina… Tā ir tēma akadēmisku lekciju ciklam apmēram pusgada ilgumā: 20 uzvārdi katrā desmitgadē. No tiem, kurus “nedrīkst aizmirst”, laikam gan pieminēšu Uladzimiru Dubauku. Bet viņa grāmatas jau ir piecēlušās no kapiem – atšķirībā no tā laika, kad tapa Mova un mans vistiešākais mērķis bija atgādināt par šo ģēniju un viņa attiecībām ar Šekspīru.

 

Vai jūs dzen izmisumā tas, ka faktiski neviens neko nezina par Baltkrievijas pagātni, par tās literatūru, kultūru?

Jā. Bet arī es pats tāds biju. Un pamodos. Tātad pamodīsies arī citi.

 

Kādu mūziku jūs ieslēgtu, zinot, ka jūsu pēdējai elektroniskai ierīcei tūlīt beigsies baterija?
King Crimson, Prelude: Songs of Gulls.

  1. 1918. gada 25. martā, pasludinot Baltkrievijas neatkarību, Vitebskas guberņa (kurā, protams, ietilpa arī Dvinskas, Lucinas un Režicas apriņķi) kļuva par daļu no Baltkrievijas Tautas republikas. 1919. gada 1. janvārī tā ar Baltkrievijas K(b)P kongresa lēmumu tika iekļauta Baltkrievijas PSR sastāvā, taču jau 16. janvārī tika pievienota Krievijas PFSR.  (atpakaļ uz rakstu)