kritika

— Subjektīvi par psiholoģisko un vizionāro

Ilze Jansone

06/09/2023

Problemātika, kas šajās lappusēs tiek iztirzāta, ir aizraujoša ne tikai cilvēkam, kurš īpaši ieinteresēts mākslas un psiholoģijas attiecībās.

 

Par Karla Gustava Junga grāmatu Psiholoģiskā tipoloģija un māksla (no vācu valodas tulkojis Igors Šuvajevs; Zvaigzne ABC, 2023)

 

Šveiciešu psihologa un psihiatra Karla Gustava Junga Psiholoģiskā tipoloģija un māksla, kurā ietverti četri raksti (priekšlasījumi) Igora Šuvajeva tulkojumā un sakārtojumā, latviešu valodā iznāk atkārtoti. Norāde uz šo šķietami nenozīmīgo faktu recenzijas – vai drīzāk refleksijas, jo kādu gan recenziju būtu iespējams uzrakstīt par Jungu? – sākumā nebūt nav nejauša vai tehniska, jo ir taču ticams, ka papildtirāžas grāmatām iznāk tieši tad, kad tās ir visvairāk nepieciešamas (plašākā nozīmē). Tikpat labi varētu parotaļāties ar pašu Junga teikto: “Te ir mākslas sociālā nozīmība: tā nemitīgi strādā pie laika gara audzināšanas, jo atklāj tos veidojumus, kuru laika garam visvairāk trūkst.” (72. lpp.) Acīmredzami mūsdienās arī šāds atgādinājums nemaz nav par skādi. Lai neuzlūkotu mākslu kā mirkļa procesu vien.

Manuprāt, lasītājam draudzīgs un ļoti pārdomāts ir gan grāmatas sakārtojums (virzoties no psiholoģiskās tipoloģijas uz psiholoģiju un poētisko jaunradi), gan arī tulkojums – tas ir lieliski piemērots teksta saturam (valodas izmantojumā) un bez nevienas liekas zemsvītras piezīmes, tādējādi lasītājam lāgiem pat piemirstas, ka viņa priekšā ir tulkojums. It kā Jungs būtu rakstījis latviski, turklāt rakstījis no sava laika, t. i., 20. gadsimta pirmās puses.

Lai vai kā, problemātika, kas šajās lappusēs tiek iztirzāta, ir aizraujoša ne tikai cilvēkam, kurš īpaši ieinteresēts mākslas un psiholoģijas attiecībās. Raitās valodas un viegli uztveramā satura dēļ Psiholoģiskā tipoloģija un māksla būtu ieteicama lasāmviela tiem, kas par Jungu ir tikai pa ausu galam dzirdējuši vai dzird pirmo reizi. Te skaidroti daudzi pamatjēdzieni – introversija un ekstraversija, sajūtas, intuīcija, arhetipi u. tml. –, turklāt gaitu uzņemot no cilvēka psiholoģijas, t. i., tā, ar ko lasītājam vieglāk identificēties (tas gan nenozīmē “no vienkāršākā”, pat ja tekstā sastopami teju aforismi), uz autonomo saturu un tā attiecībām ar reliģiju un kultūru, uz pasauluzskatu un, visbeidzot, mākslas un psiholoģijas attiecībām, kas iztirzātas vairākos līmeņos, centrā tomēr paturot Freida kritiku un asu noliegumu pret mākslas darbu psiholoģizēšanu.

Papildinot ar tīri personiskām pārdomām, man šķiet, ka tieši šobrīd šī grāmata mums, latviski runājošajai sabiedrībai, ir nepieciešama vairāku iemeslu dēļ bez jau minētajiem. Un sākšu ar subjektīvo – manuprāt, bēdīgi slavenais atgadījums ar dzimumlocekļiem Rotko centra izstādē un vēl daži citi skaļi noskanējuši protesti (piemēram, pret Kristiana Brektes mākslu kā izrādes Ričards. Nekā personīga papildinājumu – un arī pašu izrādi, utt.) kalpoja kā lielisks apliecinājums ne vien sabiedrības izteiktajai dubultmorālei, bet arī tam, cik vienkārši un elementāri esam psiholoģizējuši mākslu – tieši kā no Freida analīzes, pret kuru šajās esejās tik asi vēršas Jungs. Vispār jautājums par to, kas ir māksla un kas nav, kā tā būtu interpretējama, lasāma, skatāma vai saprotama u. tml., ir, manuprāt, pārlaicīgi interesants, un ārkārtīgi simpātiska man šķiet Junga atziņa, ka “radošu veikumu var izprast tikai iz paša darba” (32. lpp.). Protams, ar noteikumu, ka uz šo darbu lūkojamies ar ieinteresētu un vērīgu skatienu.

Otra subjektīvā piezīme, kas Jungu padara fascinējošu un gana aktuālu, ir norādījums uz atšķirību starp psiholoģisko un vizionāro jaunrades tipu (80. lpp., ff) un abu šo jaunrades izpausmju nozīmīgumu un svarīgumu sabiedrībā. Ar psiholoģisko tipu Jungs saprot to mākslas jaunrades saturu, kas rodas cilvēciskās pieredzes jomā, bet paliek psiholoģiski saprotamā un aptveramā robežās, savukārt par vizionāro apzīmē, vienkāršoti sakot, to jaunrades veidu, kurš nāk no dzīlēm un pārsniedz psiholoģijas robežas, bet vienlaikus ir saistīts ar visu esošo gan vēsturiski, gan tagadnē. Šādu iedalījumu mēs, protams, varētu neņemt pierē – kāda suņa pēc 21. gadsimtā sekot tik senatnam iedalījumam, kur vizionāro pārstāv Dante un Nīče, bet psiholoģisko – Raiders Hegards un Konans Doils? Tomēr man tas šķiet būtiski, ja mēģinām domāt par mākslas darba, šajā gadījumā literāra mākslas darba, nozīmi un, atļaušos šo vaļību, jēgu mūsdienu Latvijas literatūrā un kontekstā. Šķiet interesanti – sekojot Junga padomam un atturoties no vērtībspriedumiem – mēģināt caurskatīt literāro ainu, prātā paturot jautājumu: kurš no šiem abiem poētikas veidiem dominē, tādējādi, pilnīgi iespējams, atspoguļojot mūsu laika trūkumus un nepieciešamības? Vai dominē subjektīvā, uz indivīda pārdzīvojumu vērstā literatūra vai, tieši otrādi, objektīvā, bezpersoniskā, bet tā, kas lasītāju skar visdziļāk?

Protams, var padomāt, ka ar šiem jautājumiem es infantili čīkstu par to, ka latviešiem mūsdienās nav ne Nīčes, ne Gētes, pat Grasa ne, taču tā nebūt nav. Šie jautājumi man – tīri subjektīvi – šķiet ļoti interesanti tieši tāpēc, ka šāda Junga piedāvātā prizma un nosacīts mākslas darbu definējums var pavērt ne vien jaunu iespēju, kā palūkoties uz mūsdienu literatūru (vai teātri, vai mūziku, vai mākslu), bet arī lieti noderēt, atklājot literatūrā (vai teātrī, vai mūzikā, vai mākslā) “mistisko saistību”, kas savukārt varētu parādīt līdz šim neredzamo, neatklājušos, dziļumos noslēpto. Bet, protams, ne visiem tas būs saistoši, un ne visi šādu skatienu atzīs par noderīgu, jo “[l]ai ko uzlūkotu un lai kā arī aplūkotu, redz tikai paša acīm” (13. lpp.).