— Tuvoties kokiem

 

Par Māras Ulmes un Kristiana Rozīša grāmatu vērot kā koki aug (autorizdevums, 2023)

 

Dzejnieces Māras Ulmes un fotogrāfa Kristiana Rozīša grāmata par koku vērošanu niecīgās tirāžas dēļ ir pieejama vien izredzētajiem, taču tas nemazina tās valdzinājumu. Poētiskā ziņā apkopotie dzejoļi – varbūt tā ir poēma? – neliecina par augstu sarežģītības pakāpi, tomēr šoreiz šis apstāklis netraucē pat modernisma samaitātam prātam, jo grāmatā galvenais, šķiet, ir pati vērošanas darbība, kurā autore un lasītājs ne tikai apzinās cilvēka attiecības ar dabu, bet arī tuvojas koku materiālajai būtībai. Varētu teikt – tuvojas un tuvojas, bet tālāk par mizu netiek, un tā sanācis nevis tāpēc, ka vērotājam nebūtu vajadzīgo dotību, bet gan tāpēc, ka fonā vīd filozofiska problēma.

Vieni šī gadsimta domātāji, saukti par jaunajiem materiālistiem, mums māca, ka tā pasaule, kas nav cilvēku pasaule, nebūt nav uzskatāma par atpalikušu un pasīvu, drīzāk tā ir vitāla, dinamiska, apveltīta ar rīcībspēju un nesaraujami saistīta ar cilvēka pasauli. Jaunie materiālisti dažkārt atļaujas matērijai piedēvēt emocijas, atmiņas, nodomus un naratīvu, ciktāl šāda antropomorfizēšana palīdz labāk izprast cilvēka un dabas saikni. Tikmēr citi teorētiķi, aizstāvēdami objektorientētās ontoloģijas paradigmu, uzsver, ka lietas eksistē neatkarīgi no cilvēku uztveres un zināšanām un to realitāte nav reducējama uz savstarpēju mijiedarbību, par ko pastiprināti prāto jaunie materiālisti.

Es, protams, nezinu, vai Māra Ulme ir pazīstama ar šo polemiku, bet ir skaidrs, ka šīs problēmas ir tvertas vismaz intuitīvi, piemēram, kad viņa raksta – “cilvēki var tikai iztēloties ka koki ir koki”, it kā apstiprinot koku fundamentālo atšķirību no cilvēkiem.¹ Vienlaikus autore saglabā atvērtību pret citādo, kam viņa tuvojas gan ar cilvēkam raksturīgu jautājumu “ko iztēlotos koki?”, gan padarot koka materialitāti par daļu no sava ķermeņa noslēpumainajās rindās “ar sausiem zariem / mēģinu / satvert to sapni”. Šāda cilvēka un ne-cilvēka simbioze piedāvā ļoti plašu eksperimentu lauku, kas šajā grāmatā ir vien ieskicēts, bet, cerams, vēl tiks pamatīgāk pētīts latviešu nākotnes dzejā.

Vienuviet krājumā parādās nojausma par cilvēka negatīvo ietekmi uz meža ekoloģiju (“kokus sugās iedala pēc to līdzības / skuju un lapu kušķīšiem / kokus nocērt pēc nepieciešamības”), tomēr kopumā šī grāmata neaizraujas ar kritiskām tēzēm, vairāk uzmanības veltot mežam kā rekreācijas zonai, kurā valda pasakains miers un klusums. Dažās fotogrāfijās redzama pati Ulme iestudētas kontemplācijas brīdī, kas varētu šķist visnotaļ klišejisks, ja vien atsevišķos attēlos viņas rokās neparādītos arī globuss. Tas, kā viņa tur šo pasaules modeli, varētu liecināt par vārdos grūti izsakāmām rūpēm, varbūt par pasaules atdošanu atpakaļ dabai, lai tā to paglābj no cilvēka neapdomības.

Ulmi var uzslavēt par komunikācijas plaisu izgaismošanu (“neviens no iesaistītajiem / nav iztulkojis vēlmi / vai atradis īsto veidu kādā / atritināt sarunu līdz tuvībai”), taču tāpat nevar noliegt, ka viņas cikls vai poēma nav vienmērīgi nostrādāts dzejojums. Dažbrīd var vērot novirzīšanos no pamattēmas neceļos, kur pēkšņi ieskanas gluži vienkāršoti motīvi (“gribu nedaudz noslēpt pasauli no sevis”), kas iederētos jebkuras jaunas dzejnieces grāmatā, bet nemaz nekalpo oriģinālam skatījumam uz cilvēku dabā. Drīzāk iepriekš minēto filozofisko jautājumu drosmīgāka un mērķtiecīga poetizēšana ļautu šo grāmatu skatīt augstāk par dzejnieces un fotogrāfa pirmajiem soļiem mākslā.

Taču atsevišķas neizdevušās rindas nemazina grāmatas nozīmi jaunās paaudzes dzejā. Spēlējoties ar tendenču nosaukumiem, varam sacīt, ka tagad mums ir ne tikai jaunā sarežģītība un jaunais sirsnīgums, bet, iespējams, ir aizsākts arī jaunais ekojūtīgums (būtu interesanti, ja tas savienotos ne tikai ar jauno sirsnīgumu, kas šķiet visai dabiska kombinācija, bet arī ar jaunās sarežģītības prasmi būvēt neparastus tēlus un teikumus un variēt formas). Un varbūt šodien pats svarīgākais – lai mēs bez dabas apjūsmošanas jeb ekspluatācijas estētiskiem mērķiem uzdrošinātos arī skaidrāk redzēt un izvērtēt cilvēka postījumus. Kā pierāda globālas norises, tad šis jautājums vēl ilgi būs mākslas dienaskārtības augšgalā.

1. Grāmatas lappuses nav numurētas.  (atpakaļ uz rakstu)