kritika

— Noklusējums kā izteiksme

Ilva Skulte

12/09/2023

Ogriņš jaunajā grāmatā piedāvā lasītājam nostrādātus un balansētus dzejoļus, kuros pulsē intensitāte un iespēja, kas balstās ikdienišķās bezizejas apziņā.

 

Par Andra Ogriņa dzejoļu krājumu par bites tiesu (Jāņa Rozes apgāds, 2023)

 

Dzejoļu krājuma nosaukumu var saprast divējādi. Vai nu tas ir par tiesu kādai noziegumā apvainotai bitei, vai arī tik neliels kā bite (tomēr lielāks par matu) ir tas atstatums, kas šķir no kādas (kā vēlāk izrādās) kļūdas. Vai arī bite pati savā ziņā ir kļūda, vismaz matos un, tā kā no bitēm neko nevar zināt, tad par to neko arī nevar pateikt. Bez tam, lai biti dzirdētu, ir jāapklust. Kā māca latviešu gramatika, izteiksme parāda attieksmi pret īstenību. Vai var attiekties pret īstenību, noklusējot, nesakot, radikāli klusējot, negatīvi lietot valodu, koncentrējot tieši noklusēšanā, vai precīzāk, ne-izteikšanā, poētiskās izteiksmes līdzekļus? Ja tā, tas notiek par bites tiesu – pamanīsi, kad būs jau noticis, kad sāpēs. Tāda varbūt arī ir bites tiesa – tu kliedz, labais nemanāmi pielido, iekož un mirst.

Simbolisks, alegorisks vai ironisks skaidrojums bitei uz grāmatas vāka ir neizbēgams. Jo diez vai Andra Ogriņa dzejā svarīgākie ir dabas motīvi. Dabā nereti var smelties salīdzinājumu vai metaforu, tomēr arī tas šajā krājumā nav galvenais. Drīzāk jau tas, ko dzejnieks paņem no dabas, ko mācās tādā nebeidzamā procesā, ko sauc par dzīvi, ir līdzsvars un saskaņotība. Te pakustēšanās par mata tiesu spēj radīt tektoniskas pārmaiņas. Tāpat kā mākslā un attiecībās – viena lieka kustība, intonācija, objekts, skaņa vai vārds, lielais burts, komats vai lauzta rinda nevietā, un viss, līdzsvars zūd, izjūta nobrūk un balansējošais krīt nezināmā bezdibenī vai arī, tieši otrādi, piezemējas plakani, nenovēršami un sekli. Lai noturētu šo līdzsvaru, nākas ļoti filigrāni izsvērt, aprēķināt pārējās norises un pieklust tādā kā amplitūdas samazinājumā. Tas, manuprāt, ir noticis šajā Ogriņa krājumā. Viņam “visas pasaules acu krustpunktā” joprojām identificēts “es” – mūsdienu cilvēks, nedaudz romantiķis, nedaudz filozofs, kuram ikdienas dzīve liekas žņaudzoša, bet tas pārsteidzošā kārtā nenozīmē bojāeju. Līdzsvars ir svarīgs, jo “spārni ir mana vājība” (6. lpp.). Tad pacietībā, mācoties līdzsvaru, atklājas, ka dzīvei ir arī zelta maliņa: “es piepilu sudraba zvaniņiem / atsvabinādams aspaziju no zelta spīguļiem un izmirkušas / apkakles / meklēju vietu jūras piešņāktajā telpā / no kuras ieraudzīt visu pasaules acu krustpunktu.” (34. lpp.)

Varbūt šīs atklāsmes svarīgākais raksturlielums ir daudzslāņainība, juteklisko pieredžu daudzums, ko var iegūt vienā mirklī, vienā punktā laikā, tikai jājūt, jāatrod šis punkts, lai saslēdzas un uzdzirksteļo noslēptā enerģija. Katrā ziņā mūsdienu modernizētās, urbānās ikdienas nožēlojamības un nepanesības pētniekam Ogriņam tāds jauns aicinājums ir. Viņš noīsina tēlojumu līdz šaurai, minimālistiskai videi, sava veida stikla kubam, kurā var savilkt dažādus nogriežņus un līnijas, un tad pakļauj izpētei – līdzsvara un ilgtspējas eksperimentiem. Iesaistāms ir viss, kas ļautu piekļūt laiktelpas daudzdimensionalitātei. Lūk, kā viņš, piemēram, personificējis nākotni: “man pa priekšu iet kaut kas grūti paredzams / soļo kā jau visi / reizēm piestāj ieskatoties veikala skatlogā / [..] // uz mani neatskatoties / lielākoties pievērsdama uzmanību sev / piekārto drēbes piekrāso lūpas bet tik un tā no priekšpuses izskatās neglīta // no aizmugures gan formas ir pievilcīgas / tvirta spēcīga miesa (cik to ļauj saskatīt gaisīgais apģērbs) / ap viņu izplatās neapturami okeāniska smarža / mati kā ūdenskritums / krīt pār nevainojamās muguras klinti / slaidās kājas un pēcpuse iekustina visu pasauli // viņa ir nākotne.” (30. lpp.)

Starp citu, šāda ironiski veidota ķermeniska piesaiste tādiem nemateriāliem konceptiem kā laiks vai nākotne Ogriņa metodei ir visai raksturīga, piemēram, kādā dzejolī liriskā varoņa dzīves atlikumu trīs soļos paredz kāds bezpajumtnieks un viņš reaģē: “pakustinu rokas pabolu acis pieskaros degunam ausīm / aptaustu kājstarpi / viss pa vecam.” (40. lpp.) Vai arī dzejolī, kur “vilcējs apstājas mākonī samitrina pirkstu / un pāršķīris visa iespējamā un neiespējamā atzīšanas koka / lapas noliek // mani īsu brīdi tukšuma vietā” (59. lpp.).

Tukšumam būt, kļūdīties, noslinkot, nespēt – Ogriņa dzejā nereti ienāk vainas apziņa, tā pārdzīvota un risināta izteikti kristīgā garā. Par izpirkšanu viņš saka: “tu piesities pie krusta / paliek brīva tikai viena roka // tā / kurā veseris.” (43. lpp.) Un līdzsvars ir zaudēts. Tomēr meklēts tiek pirmkārt garīgums. “dievs atver savu plaukstu / paēdini / starp nobriedušajām vārpām klīstošās ēnas”, dzejnieks lūdz dzejolī, kurā var saklausīt kara atbalsi (13. lpp). Dievs uzrunāts daudzos dzejoļos, kas liek minēt, ka krājuma kodā reliģiozitātei vispār un kristietībai konkrēti ir noteikta svarīga vieta. Galu galā arī bite pati kristīgajā tradīcijā ir gara un Dieva klātbūtnes, bet arī čakluma, sociālās dabas un pacietības simbols.

Pēc dabas Ogriņš ir sabiezināto krāsu meistars. Viņam patīk saukt lietas tā saucamajos īstajos vārdos, arī tādas “lietas” kā dzīve, nāve, nākotne, Dievs un mīlestība. Tādēļ pretstati ir izaicinoši atklāti – tumsā, starp citu, – maigi, un gaismā – skarbi un nežēlīgi. Tomēr krāsa ir ļoti izteiksmīga kā dzejolī par pavasari – nekāda latviskā pelēkbrūnā: “dzīve šļakst pāri malām / man sagribas izmest / to trauku pa atrauto logu / lai sarkana lipīga peļķe / izkrāso pavasari.” (63. lpp.) Šis nelielais dzejolis ir lielisks piemērs Ogriņa dzejas laboratorijai darbībā – dzīve ar izlieto asiņu tēlu pretstatīta nāvei (ko indicē izmešana), bioloģiskums, ķermeniskums (asinis) pretstatīts bezķermeniskumam, abstraktībai, atvērtībai, nezināmajam (logs), pavasaris, kas saistās ar (jaunu) dzīvību, bet arī kaut kā (skaista) sairšanu, destrukciju, nāvi (peļķe) – un visa savienošanās tādā pārsteidzošā iespējā kā ar peļķi iekrāsots pavasaris.

Tieši šādi ietilpīgi, savā ziņā robusti un tomēr filigrāni, šaurā tēlainības rocībā izbalansēti dzejoļi norāda izteiksmes robežu apzināšanos un noklusējuma apzināšanos tāpat. Tomēr interesanti, ka pati klusēšanas tēma, drīzāk parādās mīlas dzejā. Atkal – mīla, mīlestība – šie vārdi atkārtoti nebaidoties, tomēr “laikam jau nav pārlieku daudz prasīts / kad mute ciet un atslēga nolauzta” un “palieku otrais tomēr pirms trešā / kurš vispār ir mēms” (64. lpp.). Šeit atliek vienīgi piebilst, ka vēl viens “noklusējuma izteiksmes” piemērs ir mākslinieces Elīnas Brasliņas izvēlētā vizuālā stilistika, kas, izmantojot tēla vietā krustiņu, punktu, līniju, ģeometrisku figūru, ritmā lieliski sasaucas ar dzejoļiem. Vispār grāmata kopumā veido harmonisku veselumu ar skaidru kompozīcijas struktūru – šeit jāpiemin arī redaktors Kārlis Vērdiņš.

Jāatzīstas, ka līdz šim neesmu bijusi īpaša Andra Ogriņa literārās darbības cienītāja. Šķita, ka viņa dzejā un dzejprozā pamatā negatīvās izjūtas no dzīves pieredzes ieplūdušas pārāk tieši, pasaules nelabvēlība ir tik nepanesama un skats – tik pārlieku tumši drūms un bezcerīgs, ka pietiek ar pāris rindiņām, lai lasīšanas bauda izgaistu. Pie tam tā vairs nav gluži dzejnieka pasaules uztveres specifika, saturs vai stils, bet drīzāk stila nepilnība. Tomēr šajā krājumā viss šķiet citādāk. Paliekot uzticīgs savai tēlainībai un tēmām, turpinot filozofēt par dzīves (ne)jēgu no sava ietiepīgi ieņemtā “es” punkta (t. i., identitāti definējošo, līdzsvarā uzturamo attiecību, “visu pasaules acu” krustpunkta), Ogriņš jaunajā grāmatā piedāvā lasītājam nostrādātus un balansētus dzejoļus, kuros pulsē intensitāte un iespēja, kas balstās ikdienišķās bezizejas apziņā. Tieši tur, kur liekas, ka tā izlauzīsies pesimistiskā raudu dziesmā, dzejnieks savalda savu domu, noklusē, apmierinās ar saskaņotu, izsvērtu minimālismu vai ironiju, un izvēlas alternatīvu asociatīvo ceļu, pa kuru virzīties tālāk. Ņemot vērā, cik tas notiek negaidīti, negaidīts, manuprāt, ir arī visa šī dzejoļu krājuma pārliecinošais burvīgums.