— Gaidot Karlu

Par Gusta Ābeles romānu Pasaulē mīļākais klusums (Jāņa Rozes apgāds, 2023)

Rakstīt recenziju par debijas romānu var būt ļoti aizraujoši un, iespējams, tikpat draiski un atbildīgi, kā radīt pašu debijas romānu. Lai nesanāk pārāk draiski, esmu izvēlējusies vairākas žanriskas kategorijas, kuras ļautu skatīt Gusta Ābeles debijas romānu no dažādām šķautnēm: kā romānu par draudzību, romānu par mīlestību, romānu par LGBT. Kaut kur fonā vēl varētu pavīdēt kategorija “romāns par attiecībām”, kas ietvertu visas pārējās. Diemžēl neviena no šīm kategorijām neļauj Pasaulē mīļāko klusumu aprakstīt pilnvērtīgi, turklāt izdevējs visu sabojā ar savu klasisko un komerciālo kategoriju “jauniešu romāns”, ko Latvijas literatūrzinātnē vispār nemaz tik ļoti nelieto. Kādam jauniešu romāns būs Noziegums un sods, citam – Vējš vītolos, bet trešie šausmināsies, ka viņu atvases iemīļojušas Mauku Senča dziesmu tekstus. Un tomēr kaut kas tajā kategorizēšanas vēlmē ir – varbūt tāpēc, ka tas ir jaunās paaudzes romāns un mēs vēl daudz ko nesaprotam?

Romāna galvenā varoņa Svena paaudze dzīvo Latvijas skolas dzīvi – ir pabeigta 9. klase kādā Rīgas ģimnāzijā. Viņam ir mamma, tētis, vecmamma, tuva māsīca un daži draugi, kuru skaits ar katru nākamo nodaļu tikai aug un variējas. Viņi pabeidz pamatskolu un it kā zaudē “elitāro jauniešu titulu” (26. lpp.): dzer, pīpē, izklaidējas un paliek traki tieši tāpat kā visas iepriekšējās paaudzes. Varbūt elitārus viņus spēj padarīt vēl arī tas, ka šajā romānā kategoriski trūkst rupjības, cūcības, netīrības un bezatbildības, nav pat vieta nodevībai, neuzticībai, riebeklībai. Čomisms te valda pat tad, ja tuvākajam tiek nočieptas cigaretes. Kaut kur fonā uznāk Covid-19 laiks, bet romānā knapi pieminētā skolas laika karantīna tikai pastiprina ballēšanos un attiecību ciešumu starp 16+ indivīdiem.

Daudzi no Svena paaudzes jau saucami par personībām, jo “jauniešu romāns” ir spiests uzsvērt katra varoņa atšķirību, lai tie vēlāk nesaplūst neizšķiramā masā, kā tas varētu būt dzīvē, bet nebūtu baudāmi literatūrā. Šo personu un personību psiholoģija ir ticama – jaunākie tiecas pieslieties vecākajiem neatkarīgi no dzimuma, saglabājot agrā vecuma dumpiniecisko patstāvību. Iespējams, viena no “jauniešu romāna” svarīgākajām pazīmēm: kompānijas centrā Svens iekļūst savas jūtu pasaules dēļ, tā izpelnoties uzmanību un empātiju, kas ir viens no teksta siltās noskaņas pamatiem.

Ne visi draugi Svenam ir vienādi tīkami – arī šo attiecību intensitāte krītas un aug, bet tas notiek it kā saistībā ar apstākļiem, kuros viņš un viņa biseksualitāte sevi ievieto: Svens aizraujas ar skolasbiedru Karlu, kurš drīz vien pārceļas uz Briseli. Šī aizraušanās ir kā konstrukcija Svena prātā, kuru viņš apņēmies uzbūvēt un uzturēt, jo, lai gan mīlestība ir akla, tomēr Karls nav nedz vecāks, nedz interesantāks par pašu Svenu. Viņš vienkārši ir un tad nav. Un pamazām sāk rasties aizdomas, ka Svena maz izskaidrojamās intereses objekts Karls ir ne tikai emocionāli ierobežots sausiņš un iedomu draugs, bet arī tīri izdomāts personāžs, psiholoģisks triks, Bulgakova Meistara un Margaritas (romānā tiek minēts šis teksts) cienīgs Korovjevs, kas iznāk no miglas un nav sasniedzams – gluži kā pārdabisks spēks. Šķiet, autors gribējis, lai šis romāns ir par klusumu, kas nāk no Svena iemīļotā drauga, kamēr starp viņiem valda sarakstīšanās, nesatikšanās un vēlāk arī satikšanās distance. Un Svens mīl tieši šo klusumu.

Lai tas būtu ne tikai jūtu un gaidu romāns, Gusts Ābele labu tiesu teksta velta savas paaudzes piedzīvojumiem, kas pārlasot ieskanas stiprāk, jo lasītājs tad jau zina galveno pārdzīvojuma stīgu. Autors nepieķeras detaļām, varbūt tikai kādām īpaši mīļām, vairāk uzmanības veltot tam, kas svarīgs konkrētai ainai, nevis visiem apkārtesošajiem (tā sižetā izpaliek sociālie tīkli, ir tikai ziņu aplikācija). Tomēr brīžiem rodas sajūta, ka ainiņas ir pašvērtīgas – varbūt tāpēc, ka ņemtas teju no dzīves un nedaudz sakāpinātas, nevis darinātas tikai un vienīgi literatūras auduma izturībai. Par laimi, vieglo, bet ne vieglprātīgo Pasaulē mīļākā klusuma tekstu veido kaut kas no bohēmiskās Olivjē Burdo Gaidot Bodžanglu noskaņas¹ savienojumā ar pastrupu, bet smalki veidotu valodu, piedomājot pat par retoriskajām atkārtojuma figūrām un ironiju dažu varoņu raksturojumā.

Un tomēr – kāpēc Svenam bija vajadzīgs Karls? Norādes uz “Viktorijas laikmeta romantisko draudzību” (113. lpp.) un bromance tiek dotas jau pašā tekstā, daļēji atņemot lasītājam interpretācijas un neizpratnes saldo prieku un liekot jautāt: vai vajadzēja tik dīvaini spēlēties ar LGBT tēmu tolerancei nenobriedušas sabiedrības literatūrā? Vai romantiskās draudzības² koncepts nav lāča pakalpojums tiem, kam savs Karls ir īsts?

No otras puses – ko gan citu nenobriedušai sabiedrībai piedāvāt, ja ne romantiski platoniskas ilgas, kuru apcerēšanai autors izvēlējies aforismos izteiktu psiholoģiju: “draudzība ir novērtējums” (14. lpp.), “jūtas ir domātas, lai tās neatklātu nevienam” (48. lpp.) un “izdomāt savu ideālo draugu, pret kuru man būs ideālas jūtas” (121. lpp.). Ir labi lasīt, ka Svena “eksistences burbulī” nepavīd ne ēna no homofobijas vai līdzīgām substancēm, pat ja runa ir par dramatisku iznākšanu no skapja vecāku priekšā. Tādā ziņā Gusta Ābeles romāns saucams par “ievadu citādībā” tiem, kas vēl joprojām tic vienai vienīgai maskulinitātes šķautnei. Varam salīdzināt – cik brīvu pieaugoša vīrieša sapņu pasauli uzbūris Gusts Ābele un cik daudz neatrisinātu problēmu attēlo Edvarda van de Vendela līdzīgas ievirzes romāns Zilās zāles vasara (2020), kur astoņpadsmitgadīgu geju attiecības piepildās, bet līdz ar tām – arī asa šķietami tolerantās sabiedrības reakcija. Šo holandiešu “jauniešu romānu” var pat nosaukt par pilnīgi pretēju versiju tam, kas notiek Gusta Ābeles viltīgajā bromance tekstā.³

Acīmredzot Ābelem platoniskais un fiziskās vajadzības neakcentējošais aspekts (romānā jaunieši švaki nodarbojas ar seksu) ir būtisks ne tikai tāpēc, lai Pasaulē mīļāko klusumu varētu droši dāvināt nepilngadīgajiem izlaidumos, bet arī tāpēc, lai draudzības burbulim nekas netraucētu un teksts neieslīgtu grūtsirdībā un neapgrūtinātu lasītāju (es, protams, ceru, ka tas nebija izdevējs, kas pretojās homoerotiskām ainām). Kaut kas no citas dimensijas, ar ko vērts salīdzināt – Viļa Kasima bromance garstāstā Atvaros (2023), kur seno un pieaugušo draugu pēkšņa tuvināšanās ir balstīta pagātnē piedzīvotās jūtās un sajūtās, kuru lādiņš nav notverams tagadnē. Kasima rūpīgi darinātā un skaidrotā varoņu iekšējā pasaule, lai gan piederīga 20+ paaudzei, pierāda to pašu, ko Gusta Ābeles romāns – atsevišķiem mūsdienu rakstniekiem klusums/tukšums/ilgas jeb pārdzīvojums, nevis piedzīvojums ir ne tikai psihoterapija, bet arī literatūras veidošanas līdzeklis.⁴

Diemžēl ilustrācijas prozā ir ļoti delikāts jautājums. Pat Lata Romāns ar laiku no tām atteicās, jo tas nekādā veidā neveicināja paša teksta kvalitāti. Un arī Pasaulē mīļākajā klusumā ilustrācijas ir jaukas, bet tās teju vai atkārto teksta noskaņu bez pievienotas vērtības (ja vien vērtība nav tas, ka viens no zīmētājiem tēliem līdzīgs autora siluetam), kas drīzāk ir izdevēja, nevis mākslinieces atbildība. Turklāt būtībā tieši ilustrācijas visstiprāk signalizē par piederību noteiktam žanram – “jauniešu literatūrai” –, atšķeļot tos, kam par šo kategoriju ir noteikts viedoklis. Parasti taču prozu neizgrezno, tas vairāk bērnu literatūrai utt. Varbūt nākamreiz Ābelem būs biezāks romāns, kurā teksts būs galvenais, bet kategorijas – vēl neiespējamākas.

1. Nav lieki atgādināt, ka Gusts Ābele ir dramatizējis Burdo romānu teātra studijā Kāpnes. “Mamma smēķēja cigaretes un dzēra šampanieti, māja sveicienus garāmbraucošajiem šoferiem.” (Burdo O. Gaidot Bodžanglu. Rīga: Jānis Roze. 91. lpp.)   (atpakaļ uz rakstu)
2. Ja vien “romantiskā draudzība” nav eifēmisms homoseksualitātei.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Viltīgs teksts tāpēc, ka Svens, kuram ir tuvas attiecības ar māsīcu, iespējams, gribētu sev arī brāli, kuru ieraudzījis Karlā. Un tas kompensētu arī daļēju atsvešinātību no mātes un tēva. Bet tā ir tikai teorija, kur parādās vieta arī incesta notīm.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Tas, protams, pierāda arī to, ka vīriešiem nav jāslēpj savas emocionālās vajadzības.  (atpakaļ uz rakstu)