Paolo de Matteis "Apollo and Daphne" (1702)

raksti

— #EsArī Nr. 13

Māra Ulme

18/09/2023

Man bija bail pretoties, jo baidījos tikt vardarbīgi izmantota, tāpēc atstāju neitrālu sejas izteiksmi cerībā, ka šis indivīds sapratīs, ka viņam ir jāpievērš uzmanība manām sajūtām. Diemžēl tā nenotika.

Tas sākās ar to, ka vēlējos atrast kādu, ko patiesi mīlu un kurš patiesi mīl mani. Diemžēl mana “automātiskā” izturēšanās pret cilvēkiem, kuri man patīk, vienmēr bija ačgārna un sabiedrībā neizprotama. Es biju ietrenēta (zemapziņā) atstāt un atgrūst tos, kurus vēlos sev tuvumā, bet tas ir pārāk garš stāsts… Un patiesībā tam nav nozīmes šajā pieredzē, kas ar mani notika. Tas viss norisinājās, pirms vēl es pat varēju iztēloties, ka kāds cilvēks man patīk vai nepatīk. Ar sarunu vai pat skatienu vien vienmēr pietika.

Pirmie trīs skūpsti man tika uzspiesti pret manu gribu. Katrā no tiem es atkāpos un centos izvairīties, līdz tiku satverta vai pārsteigta ar pēkšņu mēli mutē. Man šķita, ka pļāpājam, bet tas izrādījās kas vairāk, man šķita, ka dejoju, bet tas izrādījās kas vairāk, man šķita, es pietupjos un smēķēju, bet tas izrādījās aicinājums uzspiest viņa lūpas manām. Pat mana labākā draudzene tam neticēja, līdz bija lieciniece vienam no šiem gadījumiem, kuros es neizrādīju nekādu intīmu vēlmi tuvoties, bet vienkārši eksistēju un tiku pēkšņi sagrābta. Ja tas ir kompliments, tad es šādus komplimentus nevēlos. Tāpat kā nedēļu pēc šiem gadījumiem nevēlējos būt ar sliktu dūšu, kuru nevarēju nomazgāt.

Man divu cilvēku tuvība vienmēr bija kas īpašs, bet, kad atkal un atkal izjutu vilšanos, es izvēlējos iepazīt zēnu, kuram patiku es, lai gan spēcīgas jūtas viņš manī neraisīja. Es cerēju viņu iemīlēt, bet izrādījās, ka mums nav nekā kopīga. Vienīgā grāmata, kuru viņš bija lasījis, bija Krēsla, un pat to – ne līdz galam. Diemžēl arī robežas un izpratne par tām mums nebija līdzīga. Kad atkārtoti aicināju viņu uzvilkt prezervatīvu, viņš to beidzot izdarīja, taču, kad viss bija beidzies un es jau laidos miegā, pamanīju, ka viņs pēkšņi sāka atrasties manī, kā izrādījās, bez aizsarglīdzekļa. Kad to sapratu, biju šausmās. Nākamajā reizē, kad tikāmies, es tīrīju māju un viņš mani sagrāba un sāka vilkt nost bikses, jo viņam ļoti gribējās. Man bija bail pretoties, jo baidījos tikt vardarbīgi izmantota, tāpēc atstāju neitrālu sejas izteiksmi cerībā, ka šis indivīds sapratīs, ka viņam ir jāpievērš uzmanība manām sajūtām. Diemžēl tā nenotika. Pēc tam, kad bija beidzis, viņš atvainojās un taisnojās, ka reti kura meitene ir tik “laba”. Lai ko tas nozīmētu. Man bija slikta dūša vismaz divas nedēļas. Es centos to pieņemt, iespējams, es vienkārši nezināju, kā lietas strādā, bet atkal un atkal, atceroties viņa atvainošanos un to, ka viņam “tik ļoti vajadzēja”, es kļuvu arvien noslēgtāka pret šādām pieredzēm.

Pagāja seši gadi, līdz es atkal biju spējīga aiziet uz randiņu. Arī tajā puisis mani saķēra un noskūpstīja, lai gan es neko nejutu, lai gan nebiju izrādījusi ne ieinteresētus skatienus, ne dziļāku seksuālu interesi, lai gan biju daudzkārt teikusi, ka viņa zināšanas par “seksa kvartāliem” mani neinteresē un liek justies neērti. Es, protams, neiebilstu, ja kāds, kurā esmu ilgu laiku saķērusies, mani satvertu un skūpstītu – mēs līdz tam būtu ilgi komunicējuši, un tas nemaz nebūtu nepatīkami. Taču visam ir savs laiks, sava vēsture, savas zīmes, sava sajūta. Es neiebilstu pret to, ka vīrietis dominē attiecībās, bet ne pēc tam, kad vien stundiņu ar mani bijis pazīstams vai sarunājies. Lielākoties es esmu bijusi viena. Un joprojām domāju, ka tas ir labāk, ņemot vērā, cik daudz meiteņu esmu uzklausījusi un cik daudz šausmu esmu piedzīvojusi.