— Muļķīgie stāsti

Mēs apputam

 

Jūs noteikti viņus pazīstat, tos cilvēkus, kuri vienmēr saka “mēs” –

      par sevi un bērniem,

      par sevi un lolojumdzīvniekiem

      par sevi un kādu, kas atkarīgs no viņu laipnības

Mēs šorīt gardi paēdām! Pēc tam mēs sagaidījām atraudziņu, vēlāk mums bija kaka. Mums garšo plānās pankūkas, bet puķkāpostus mēs atvēmām. Tāpat kā to rūgto tabletīti, to mēs tikai ar ķīseli vai svaigu cāļa fileju varam sev iemānīt. Šodien mēs neparko negribējām vilkt silto vestīti, spītējāmies, bet ārā tomēr ziema, sals mums kārtīgi kniebj degungalā, pēdiņās, kājiņās un ķepiņās. Negribējām iet ārā, atkal spītējāmies. Bet izgājuši negribējām iet pie pavadas un peļķēs nekāpt negribējām. Pēc pastaigas mēs atteicāmies nākt mājās, spītējāmies, niķojāmies, visādi pretojāmies. Ar nagiem iecirtāmies uz taciņas sablietētajā sniegā, vilkšus bija mūs jāvelk! Bet naktī mēs pēkšņi pamodāmies un raudājām, ilgi un izmisīgi, gandrīz palikām bez elpas!

Šis nav tas gadījums.

Viņa ir stalta gaišmate, brūni iesauļotu ādu, vēl jauna, vēl skaista, vēl nav pat sirmuma matos, tik vien kā smalki austs zirnekļu tīkls smaidot sastīgo lūpu kaktiņos un zem acīm. Un smaida viņa patiešām daudz! Mēs satiekamies mazliet pabazarēt par iespējamām darba lietām muzejā – bijušās baznīcas sānu jomā –, un viņa man saka:

– 13. gadsimts ir dažus metrus dziļāk, pagrabstāvā, mēs varam tur nokāpt.

Mēs nokāpjam un kopā ar bīskapu Albertu un pārsimts krusta kareivjiem pa Daugavu ielīgojam vācu apmetnē un čolējam riņķī, a kur dibināt pilsētu?! Davai, lai būtu te, pie Rīdziņas upes! Mēs kaut kā sadīlojam ar vietējo bauru frontmeniem un sākam maukt augšā to Rīgu, tās senāko daļu – tagadējās Skārņu un Kalēju ielas, Jāņa sētu un baznīcu, bīskapa Alberta pirmo pili. Tā būs garena divstāvu ēka, palaco tipa. Mēs nolaizām sienas akmeņu grubuļainās, pārkaļķojušās muguras, jopcik, tās joprojām ir ādas sāļumā – tie, protams, nav sviedri no tiem, kas cēla tās stiprumu, vienkārši laukakmens tika pulēts ar ādu. Vai smilti. Baznīcu mēs uzbliežam no sarkaniem māla ķieģeļiem, biezām sienām, šauriem pusaploces logiem, ar augstu gotisko pakāpjveida zelmini, divslīpju jumtu un nelielu tornīti. Velvju balstam uzbūvējam četrus kontrforsus, baznīcas iekštelpās tie veido četras nišas, kuras mēs varam uztjūnēt par sānu altāriem iečillošanai.

Svētbilžu grautiņu naktī mēs bēgam pa vīteņveida kāpnēm pēc glābiņa dievnama jumtgalā, slēpjamies aiz bagātīgi profilētajiem pīlāriem, bet vajātāji mūs saķer un nosit kopā ar baznīcas zēnu kori – tā vienkārši, brutāli nobeidz ar koka vālēm kā vaļus, mūsu pirmsnāves kliedzieni savijas ar puiku raudām un ilgi atbalsojas dievnama augstajās velvēs, kamēr gotiskos kupolos caurvējš šūpina kroņlukturus ar nodzisušām svecēm un smilkst vaļā atstāto durtiņu eņģēs. Kas notiek tālāk, mēs vairāk neredzam, ir tikai necaurskatāma tumsa, kura mūs palēnām izdzēš, mēs esam beigušies, mēs iztekam Rīdziņā, viss cauri, viss.

Pēc tam te ir zirgu stallis, govju kūts, labības noliktava, lielgabalu lietuves, ieroču un munīcijas arsenāls, viss, ko var un nevar iedomāties. Bet bezdievju kārtība nevar būt mūžīga, un mēs nākam atkal un atjaunojam te dievnamu, uzceļam baznīcā toskāniešu kolonnas uz augstām pamatnēm, ārējās sienu virsmas nodalām ar pilastriem un pusloces arkām, tām priekšā uzcērtam divas smilšakmens skulptūras – Jāni Kristītāju un Salomi. Dievnama centrālās jomas akmeņu sienā rozetes formā izkaltā aila ielaiž baznīcā ļoti daudz gaismas.

Ilgus gadus no mūriem pilējis salpetris, viņa smiedamās stāsta, tas pakšķēdams kritis uz akmens klona, daži muzeja darbinieki pat atteikušies baznīcas kāpt pagrabos.

– Un te, – viņa saka, – kur tie krustiņi sienā, te mēs iemūrējām divus dominikāņu mūkus!

– Ak, nē, kādas šausmas! – es ievaidos.

– Bet viņi paši to gribēja, cerēja, ka pāvests pēc nāves iecels tos svēto kārtā, – viņa cenšas mani mierināt. – Pa tiem krustiņiem viņus baroja, nesa pārtiku, ūdeni…

– Ou, džīzas… un cik ilgi tad varēja šitā izvilkt?

– Nu… līdz vienu dienu atbilde uz klauvējienu bija klusums.

Es skatos, kā viņa stāv baznīcas centrālajā jomā, kas tagad muzejs, spēcīga, stabila, iesauļotu ādu, vēl jauna, vēl skaista, no slaidajām arkām telpā krīt gaismas kūļi un kā garas, saulainas šēras iestiepjas aukstajās māla flīzēs. Pa tām viņa nedzirdami pārvietojas mīkstās bēškrāsas siksniņkurpēs un izrāda man dažādus gadsimtus, un komentē tos.

– Tā mēs te pamazām apputam, – viņa saka.

 

Večiņas manā dzīvē

 

Sapnī mans labākais draugs (kuru dzīvē diemžēl nepazinu) atsūtīja vēstuli no Šveices, aploksnītē ar baložpelēku maliņu. Tā viegli čaukstēja un smaržoja pēc līmes un zīmoglakas. Vēstulē viņš atzinās, ka tur, Šveicē, esot apprecējies ar večiņu. “Tā jums tur, Latvijā, pieņemts,” viņš man rakstīja, “ar jaunām čiksām precēties, bet šeit – ar večiņām. Te valda cits sabiedrības briedums.”

Es viņam nosūtīju vairākas apsveikuma telegrammas un pastkartes, piesakoties apciemot jauno pāri, man gribējās būt klātesošai viņa un večiņas dzīvēs, un, godīgi sakot, arī apskatīt Šveici, tomēr ar laiku, atbildes nesaņemot, no šī sapņa atvadījos.

 

Trīs tomāti

 

Vienvakar dzirdu, kā Liepas, Egles un Ievas ierastā pirmsgulētiešanas sačukstēšanās un ķiķināšana pēkšņi pāraug paskaļā, viegli satrauktā vārdapmaiņā starp manām trejmeitiņām.

(Liepai vārdu mēs ar vīru reiz devām par godu vissievišķīgākajam kokam latviešu mitoloģijā – lai aug meita kā liepa! Visi apkārt prasīja, vai puika būtu Ozols? Liepa un Ozols. Teikšu godīgi – nezinu. Kad gaidījām otro, gribēju ar vīru par to parunāt, bet viņa nekad nebija mājās, kad man bija runājamais noskaņojums. Nu, un tad piedzima otra meita, un ko tur vairs. Bija ziema, egļu ķepas paijāja manus matus un sīkas, smalkas skujiņas dzēla vaigu galos kā žiglas bitītes. Vai varbūt tas bija sals? Neatceros. Tas tomēr bija pirms desmit gargadiem. Nu, un tad Ieva. Viņa pasaulē nāca ievu ziedēšanas laikā, un tur, protams, nebija variantu. Ievziedu reibinošā smarža un mana nelabā dūša, aukstās naktis mūsu aukstajā laulības gultā.)

Bet tajā vakarā tātad sanāca nevilšus noklausīties, kā Liepa, Egle un Ieviņa dalīja trīs tomātus. Nē, ne līdzīgās daļās, bet katrai vienu. Un nevis ēšanai, bet – iedomājieties tikai – e k s p e r i m e n t a m! Zinātnieces manas!

– Mēs ņemam trīs vienādus tomātus…

– Dabā trīs vienādu tomātu nava!

– Puslīdz vienādus tomātus! Turam katru savā vietā. Tā, lai viņi neredz viens otru.

– Viņi tāpat neredz viens otru.

– To mēs nezinām. Un, ja arī neredz, jebkura saskare vienalga veicinās etilēna izdalīšanās un hlorofila noārdīšanās procesus! Tāpēc vajag vienu aiz gultas, otru ledusskapī, trešo zem vannas, piemēram. Pirmajam teiksim tikai labus vārdus, visādi slavēsim…

– Drīkst arī paijāt un bučot?

– Tikai neiekožoties!

– Otro drīkst tikai rāt, bārt un lamāt!

– Arī teikt visādas rupeklības?

– Es nemāku rupjības!

– Ha, ha, ha, mēs noticējām!

– Angliski arī skaitās?

– Tikai bez racial slurs, you bitch!

– Nu tad otro vajag dod Eglei!

– Naīīījs, un ko ar trešo?

– Par trešo vispār neliekamies ne zinis. Nerunāt, nepieskarties, nebarot.

– Nebučot, nepaijāt.

– Nelamāt arī?

– Ne sist, ne lamāt. Turēt pirkstu uz pogas Ignore. It kā tāda trešā tomāta pasaulē nebūtu.

Nu un tad sekoja īss kautiņš (verbāls, saprotams), kura kuru tomīti apsaimniekos, līdz visas vienojās, ka slavēšana, lamāšana un ignorēšana notiks pēc slīdošā grafika, pa nedēļai katrai pie viena tomāta, un tad pēc trim nedēļām būšot eksperimenta rezultāts. Viens britu zinātnieku pētījums parādījis, ka visātrāk sačākst tas tomāts, par kuru neliekas ne zinis, tā apgalvo Liepiņa.

Es tikai palūdzu, lai meitenes man nesaka, kuram tomātam kāds liktenis, negribu tapt emocionāli iesaistīta tomātu dzīvēs. Bet tomēr noprotu, ka tas, kas frotē dvielīša ligzdiņā laiskojas uz meiteņu rakstāmgalda, ir labo vārdu luteklītis. Dzirdu, kā tiek pavērtas drēbju skapja durvis un tur viens nelaimes putns tiek rāts un lamāts. Un jaušu, ka tas, kurš nobēdzināts prom no acīm, pieliekamajā kambarī aiz tukšajām burkām, būs tas ignorētais. Saku sev: stāvi rāma, mammīt, ko tu tur vari? Katram tomātam savs liktenis. Un tomēr, vakar pavēru pieliekamā durvis, izķeksēju to nosalušo tomātēnu no tumšās spraugas, sasildīju plaukstās, apmīļoju. Piespiedu viņa vēso epidermu pie savējās, klusiņām bubināju, cik viņš lielisks, sārts un smaržīgs. Pēc tam zeķēs uz pirkstgaliem aiztipināju līdz drēbju skapim, pacēlu kurpju kastes vāku, izvilku otru tomiju un čukstus skaidroju, ka nav viņš ne losis, ne lūzeris, ne muļķis un tizlenis – meitenes vienkārši spēlē tādu spēli, kā jau bērni, un pašas īsti nesaprot, ko muld. Tā nu pa dienu, kamēr meitas skolā, es eju apciemot mūsu tomātus, parunāties, izskaidrot viņu dzīves apstākļus – aprunājos arī ar izredzēto, kas stāv uz Liepiņas rakstāmgalda, mierinu, ka tā nav viņa atbildība, ka viņa ciltsbrāļi tiek lamāti un ignorēti, kamēr šis lolots un čubināts, nav taču viņa vaina, ka ievilkts zinātniskā eksperimentā. Negribu taču, lai viņu survivor’s guilt nomoka. Sagadīšanās, apstākļu sakritība, nejaušība – tā, lūk, tas notiek arī tomātu pasaulē.

Bet šorīt bijušais vīrs pēkšņi piezvanīja, viņam dēls piedzimis. – Vai Ozols? – es pajokoju. Šis nesaprata: – Kāds vēl Ozols? – Marks vai Ralfs būšot. Kad prasīja par meitenēm, nez kāpēc atbildes vietā izstāstīju viņam par trīs tomātu eksperimentu. Un kā es tajā esmu iesaistījusies. Pa kluso, pret savu gribu.

– Oi, jopcik, nesačakarē meitenēm eksperimentu! – viņš tāds nosvilpās, – vēl zaudēs ticību zinātnei! Klau, bet kādus lamuvārdus tad viņas zina? Un no kurienes?

Es ātri noliku klausuli. Tas ir, pateicu, ka man pusdienu sautējums uz plīts sācis svilt, un atvadījos. Tad aizgāju pie trim tomātiem un izstāstīju viņiem visu, pilnīgi visu.

Trīs reizes, katram pa vienai.

 

Kāds izskatās iemīlējies vīrietis pēc 40

 

Es viņu pamanīju caur trolejbusa logu, nākamajā dienā pēc tās ballītes, kurā viņš visiem pavēstīja, ka esot iemīlējies.

Viņš priecīgs tecēja pa Marijas ielu, it kā tiktu vests neredzamā saitītē, kuras galā piestiprināts hēlija balons rāva viņu uz priekšu un brīžam uz augšu.