— pa vidu diena kā telts

 

***

putnu ozons izklaidējas
uz čirkstošām taciņām
zem pieturu magnētiem
kāds aizlūdz par pilsētu
mēs nebūsim tādi kā visi
vai atceras putni šo apņemšanos

 

***

iet sieviete kā atspere pagalmā
no somas izplaukst bulciņas
no durvīm atlobās istaba
slieksnis nekursē vairs
rīta mākonis vakara mākonis
pa vidu diena kā telts

 

***

uz flīzēm laksta gaisma
sačūkst izlietās tējas peļķe
iešņācas spraugās un aizplūst kā tolaik
ar salauztu sarkanu lietussargu upe
zem zolēm mūs mēmi uzlūko aizmirsta skaņa
bet mēs staigājam kā aizdomīgi krūmi
ar pielādētām ogu piekabēm

 

***

izbalinātas šosejas nolasīti liepziedi
metālisks iknakts troksnis
dienas negatīvs uz manas pēdas
kad tu atnāksi es aizvēršu aizkaru
kad tu atnāksi es piešķilšu uguni
kad tu atnāksi es nopūtīšu mušas no galda
šīs aizdomājušās pēkšņi stingās mušas aizkaru stepē

 

***

guļ bērni starp viņiem sieviete sarkanā kleitā
modru aci šūpojas daktilā elpa
savilktas dūrītes notrīs piena panti
skropstās ieveras vakara gādīgā gaisma
lego cilvēks pagriezis sānu iesnaužas smaidā
sieviete sarkanā kleitā sargā bērnus
no caurvēja putekļiem spļaudekļiem kukaiņiem
un nostājas starp klusām līnijām viņu acīm

 

***

tu drīksti pasēdēt uz rakstainas segas
kamēr tavs dēls diendusu saritinājies lielajā gultā
tā nedrīkst kāds tevī iekurnēsies
tu drīksti
tu drīksti būt jauna ēst šokolādi
kamēr neviens neredz tu drīksti
kamēr baseinā līst tīrs ūdens un aizdomas
daudz ātrākas par rokām
tu drīksti sapūkoties zarā aiz loga
tu drīksti būt pārplīsusi upene pa pusei
tu drīksti salocīt kājas kā caurules pie baseina
pilnas ar siltu ūdeni
tu drīksti nopūsties to ēnā
tu drīksti nesatikt cilvēkus pāris dienas
tu drīksti nesatikt cilvēkus pāris nedēļas
irties nezālēs drēbēs karotēs somās pultīs
kamēr neizsīkst gaisma

 

***

galds iesnaudās uz dažām minūtēm
klausīdamies telefonsarunu putenī
padziļinājās glāzes
iesapņojās
pazaudētās adatas trāpīja ēnās
galds krāca kājas šņakstēja
bet attālums starp tām
bija neizsmeļams