— Apokalipse nenāk kā satrakota vētra

Par Anšlava Eglīša romānu Ilze (Zvaigzne ABC, 2023; sākotnēji izdots apgādā Grāmatu Draugs, 1959)

Nav brīnums, ka Anšlava Eglīša romāns Ilze tiek pārizdots tieši šobrīd – lai arī romāna pirmizdevums iznāca 1959. gadā, lai arī tas vēsta par Otrā pasaules kara notikumiem, tas tomēr ir viens no mūsdienīgākajiem, psiholoģiski nostrādātākajiem romāniem, kādus beidzamā laikā sanācis lasīt.

Svarīgi, bet varbūt arī ne, ka romāna galvenajai varonei Ilzei ir prototips reālajā dzīvē – gleznotājas un rakstnieces, Eglīša sievas Veronikas Janelsiņas māte Elīza Janelsiņa, kura Otrā pasaules kara laikā saplosītās Polijas teritorijā palika padomju pusē un atgriezās okupētajā Rīgā, bet pēc vairākiem gadiem viņai izdevās no PSRS izbraukt, lai apmestos uz dzīvi pie bērniem Rietumos (sākumā ASV pie Anšlava un Veronikas, bet pēc tam – pie dēla Pētera Stokholmā).¹

Anšlavs Eglītis vienmēr bijis lielisks raksturu meistars, un uz to norāda arī, piemēram, Pēteris Ērmanis rakstā Deviņas aizbraukšanas. Piezīmes par Anšlava Eglīša romāniem: “Brīnišķi reljefi tēlota Mālberga kundze, kas prot iedzīvoties mantā katros apstākļos. Raksturīgi divi invalīdi – divi virsnieki: “uzvarētājs” krievs Kožuhins (savā ziņā simpātisks), sagrauzts, bēdīgs, tecina kandžu; “uzvarētais” latvietis Rūsiņš, pilns cerības, grib izdzīvot arī zem jūga, gaida labākus laikus.”² Protams, allaž var diskutēt, vai te runa ir par autora spalvas veiklību vai patiesu un dziļu skatījumu (ņemot vērā, ka Eglītis taču raksta par notikumiem “no malas”, balstoties citu cilvēku liecībās, nevis paša pārdzīvotajā), taču šajā romānā, manuprāt, tam nav nekādas nozīmes – varoņi ir niansēti un ticami, un līdz ar to dziļums veidojas arī vēstījumā. Lasītājam ar to pietiek, lai ļautos patiesai empātijai un izdzīvotu katru romānā aprakstīto mirkli. 

Rūpīgais, psiholoģiski precīzais varoņu raksturojums un viņu pavisam reālās un neizpušķotās savstarpējās attiecības uz Otrā pasaules kara seku radītā haosa fona šķiet romāna Ilze lielākais trumpis. Tieši personāžu raksturojums šo tekstu padara tik mūsdienīgu, neļaujot iestigt šimbrīžam jau gandrīz ierastajā melnbaltajā domāšanā, kas ļauj automātiski šķirot cilvēkus “pilnīgi labajos” un “pilnīgi sliktajos”. Eglītim tēli ir dinamiski, daudzšķautņaini, viņu morālā un amorālā rīcība un pat domas ir neuzkrītoši pamatoti varoņu biogrāfijās. Piemēram, latviešu komunists Belte, kas nu iemitinājies galvenās varones Ilzes Drujas vecajā, plašajā un ērtajā dzīvoklī. No vienas puses, viņš ir riebuma pilns pret paša pārstāvēto iekārtu, bet, no otras, nokaujas ar atmiņām par laiku, kas pavadīts čekas nagos. Ilzi, kura īsu brīdi ļaujas neprātam un mēģina iekārtoties savās vecajās mājās par uzkopēju, viņš notur par čekas spiedzi un bailēs no tā, ka tiks izspiegots un pieķerts kādā kļūmē, un atkal nonāks čekā, nošaujas. Par Beltes pārdzīvoto liecina gan viņa iekšējais monologs, gan šķietami neuzkrītošas detaļas – piemēram, viņš slēpj kreiso roku, kurai ir kroplīgi nagi.

Galvenā varone Ilze savukārt ir paskarba rakstura noslēgta sieviete, kura uzskata, ka ar visu jātiek galā pašai. Izdzīvojusi bēgļu gaitās, viņa okupētajā Rīgā spītīgi atsakās pieņemt bijušās vedeklas Helēnas palīdzību darba un dzīvokļa meklējumos, vēlas ar visu tikt galā pati un aizvien īgņojas uz dēlu Kurtu, kurš viņu nav pasaucis līdzi uz Rietumvāciju, kad tas vēl bija iespējams. Arī Kurts ir spilgts personāžs – neizlēmīgs, šaubīgs, uz paštaisnumu un pašlepnumu tendēts. Viņš laiku vada tik pazīstamās cilvēciskās refleksijās, kurās bieži baidāmies paši sev atzīties, atgādinādams lasītājam, ka cilvēks nu reiz ir tāda būtne, kas domā, īpaši par sevi, vienu, bet rīkojas daždien pilnīgi pretēji.

Taču viena no būtiskajām detaļām, kas īpaši svarīga mūsdienu lasītājam, manuprāt, ir šo tēlu daudzdimensionalitāte. Pat atvaļinātā okupantu virsnieka Kožuhina, ar kuru komunālajā dzīvoklī nesarunājas neviens, atskaitot Ilzi, sametas tā kā žēl – ne tik daudz viņa paša, cik likteņa dīvaino iegribu un sistēmas truluma dēļ. No vienas puses, padomju iekārtai uzticīgie pilsoņi armijas ietvaros tēloti kā plūsma, kā mežonīgs un nepārvarams bars Otrā pasaules kara laikā okupētajā Polijas teritorijā – viss jau pazīstamais scenārijs, kas sastāv no demolēšanas, izvarošanas, laupīšanas, ņirgāšanās un pamatīga šņabja patēriņa. No otras puses, jau Rīgā Ilze ierauga, ka aiz šiem trulajiem okupantiem slēpjas cilvēks – tas atklājas gan viņas sarunās ar Galvāni, kuras dēli ir pārliecināti komunisti, un to pašu Kožuhinu, gan arī viņas skatījumā uz Belti, kurā jaušams galvenokārt riebums, taču atšķaidīts ar žēlumu. Protams, Eglītis neiztiek arī bez nosacīta latviskā “varoņtipāža”, Krauliņa tēva, kurš Ilzei atzīst: “Varēju iet pie krieviem par tulku, bet man derdzās visa tā padarīšana. Tik ļoti derdzās, ka nemaz neteicu, ka protu krieviski, un neesmu arī to valodu ne mutē ņēmis.” (97. lpp.) Viņš ir izbijis skolotājs un romānā, šķiet, iemieso veco latviešu inteliģentu paaudzi – varbūt tāpēc gluži simboliski mirst atceļā uz Rīgu un paliek neapbedīts, vien apsegts ar Ilzes segu uz dzelzceļa uzbēruma. Par šā vīra nāvi Ilze tā arī nesaņemas izstāstīt viņa sievai, kura pati apgalvo, ka galvenais, ko cilvēkam nedrīkst atņemt, ir cerība. Tomēr mūsdienu lasītāja acīm tieši Krauliņa tēva nāve norāda uz kaut ko ļoti svarīgu, bet izpostītu, apgānītu un vairs neatgūstamu – tik neatgūstamu, ka mūsu, 20. un 21. gadsimta paaudzes, iespējams, vairs neapzinās tā trūkumu.

Te arī otra būtiskā detaļa – lasot Anšlava Eglīša Ilzi 21. gadsimtā, ir ļoti grūti atkauties no prātuļojumiem par to, kāda būtu mūsu, latviešu, sabiedrība, ja to nebūtu izšķaidījis un iznīcinājis Otrais pasaules karš un okupācijas. Šajā romānā nav pašžēlošanas un domu par “paverdzinātajiem”, nav lieka sentimentālisma. Ilzes Drujas acīm raugoties uz to, kā okupācija un jaunā valsts vara ir mainījusi viņas dzimto pilsētu, nav iespējams nedomāt par to, kā vēsturiski mainījusies arī mūsu sabiedrība. Rīgā, kas lepojusies ar lieliski iekārtotiem, plašiem dzīvokļiem, nu pēkšņi nav iespējams dabūt ne kaktiņa (un pirmajā naktī Ilze pārnakšņo bijušās vedeklas bēniņos – protams, arī sava lepnuma dēļ), ielas ir pārdēvētas savādos, pat padomju iekārtai ne vienmēr saprotamos vārdos, “tautai piederošo” arteļu un fabriku darba režīms ir daudz drastiskāks nekā “buržuju” laikos un, galu galā, arī latviešu valoda tiek nīdēta ārā visiem spēkiem.

Citiem vārdiem, Eglīša romānā spilgti atklājas ne vien pārkrievošanas politika, bet arī pārmaiņas, kuras neatgriezeniski izmainīja latviešu sabiedrību – padomju sabiedrības baušļi noteic, ka svarīgās lietas dzīvē ir sadabūjamas caur sakariem, ka runāt vajag to, kas nepieciešams, nevis to, kas prātā, ka izdzīvo tas, kurš piemērojas, un galu galā – ka pagātni ir viegli pārinterpretēt, pielāgojot laikmeta vajadzībai. Ilzē Eglītis nav atvēzējies uz plašu “lielo” vēsturisko notikumu atainojumu, atstādams šos jautājumus mācību grāmatām un vēstures izpētei. Šā romāna spēks, gluži otrādi, ir “mazā vēsture”, caur ikdienišķo pasauli attēlojot padomju latvieša dzimšanu no posta gara. Teksts kalpo kā lielisks atgādinājums, ka neba vienmēr apokalipse nāk kā satrakota vētra – daudz biežāk tā ir sīku blēdību un ķibeļu kopums, kas piezogas nemanāmi, apklājusies ar pelēcīgu ikdienas seģeni. Un galu galā, aizšķirot Ilzi, lasītājam kaut kur pakausī uz palikšanu ieperinās jautājums – vai es, vai mēs esam sapratuši un atzinuši šīs pārmaiņas? Un vai tieši šīs pārmaiņas, kas tik grodās detaļās atklātas romāna lappusēs, nav iemesls tam, kāpēc esam tur, kur nu pašlaik esam? 

1. Detalizētu analīzi un vēsturisko aprakstu, kā arī apskatu par romāna tēlu sastatījumu ar prototipiem sk.: Struka I. Par skaisto un aplamo dzīvi. Rīga: Dienas Grāmata, 2022. 155–162. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Ērmanis P. Deviņas aizbraukšanas. Piezīmes par Anšlava Eglīša romāniem. Laiks. Nr. 51 (25.06.1960.).  (atpakaļ uz rakstu)