— Vīriešu patversme

Jau no bērna kājas Ženija Apogs bija mīkstu sirdi. Viņas laimīgajā bērnībā tēva mežsarga lauku mājā katrs dzīvnieciņš, kukainītis vai tārpiņš tika mājās nests, sabučots, samīļots un mīkstenām, pienbaltām rociņām ieaijāžūžots un nolikts atdusēties īpaši ieriktētā vietiņā vai pielāgotā midziņā. To darot, meitenei šķita, ka viņa ir kā pašas labā māmiņa, kura ar lielu mīlestību un bez kurnēšanas vienmēr atrada papiņu, lai kad un kur viņš būtu noklīdis vai kā citādi sareibis, un nolika to atpūsties baltajā laulības gultiņā. Taisnības labad jāsaka, ka Ženijas vecāki ne vienmēr bija sajūsmā par meitas atradumiem – kā toreiz, kad no ogu groza snaikājās odžu murskulis kā Medūzas Gorgonas galva. Vai torīt, kad, atrodot lapsu mazuli pie kūts saldajā uzkožam bumbierus, zvērēna nevainīgās acis nepārprotami liecināja, ka viņš nav vainīgs pie trim beigtajām vistām!

– Kā nav, meitiņ, vainīgs, – raudāja māmiņa, žēli glaudot beigtās dējējas Cipu, Raibulīti un Rasmu, – lai gan viņa acis pavisam godīgas, bet viss purns asinīs!

Tomēr Ženija vairāk uzticējās žēluma pilnajam dzīvnieka skatienam un savā bērna naivumā ticēja, ka dzīvē visi ir pelnījuši vēl vienu iespēju. Tāpēc, vakaram krēslojot, izlavījās no mājas, izvilka “uz nošaušanu rīt no rīta” sodīto lapsēnu no būra, un, piespiedusi pie savas mīkstās sirds, aiznesa un noslēpa to kaimiņmājas vistu kūtī. Priecīga par labo darbu, meitene atgriezās mājās, paklausīgi noskaitīja lūgšanu par māmiņu, tētiņu un lapsēnu un aizmiga. Saldenais miegs krietni turēja ciet acu vākus, tāpēc par trauksmaino rītu kaimiņmājā Ženija tā arī neko neuzzināja. Tikai Ziemassvētku svinībās pagastmājā viņai uz brīdi šķita, ka no kaimiņmājas draudzenes Zentas mētelīša krāgas skatās pretim divas godīgas acis.

***

Kad Ženija paaugās, devās uz lielpilsētu un sāka meklēt dzīves lielo misiju – par ko kļūt –, gadu pamēģināja veterinārārstos, gadu sociālajos darbiniekos un gadu medmāsās. Viņas turpmāko likteni nejauši mainīja rudenīgi lietaina diena, kad, atgriežoties mājās no lekcijām, viņa pie kāpņutelpas durvīm ieraudzīja uz ģitāras pārvalka atslīgušu glītu jaunekli – viegli netīru, vidēji salijušu un smagi iereibušu. Ženijas sirds žēlumā sažņaudzās – dzīvnieku tādā stāvoklī nepamestu, kur nu vēl tādu tik simpātisku vīrieti, un ja vēl noliktu siltumā un apkoptu! Viņai nebija divreiz jādomā, tāpēc ar visiem saviem pārsievišķajiem spēkiem Ženija ievilka nosalušo jaunekli dzīvoklī, kurā īrēja istabiņu no babas Maņas. Vispirms viņa to iedabūja vannasistabā. Sākot izģērbt, Ženijai prātā bija tikai sirsnīgas rūpes, bet, kad jauneklis bija atbrīvots no jakas, biksēm un krekliem, viņas jaunavīgā sirds notrīsēja. Viņai šķita, ka līdzās uz grīdas bija Narciss, Antinouss vai pats Fēbs Apollons studenta drānās! Tiešām – viņš bija ārkārtīgi skaists. Slaikais, taisnais deguns, lūpas, zods, piere, cik no tās varēja redzēt, viss bij’ klasiski daiļš un pilnīgs. Vaigi pēc vasaras tumši iedeguši, un zem vieglās blondu rugāju bārzdas jaušams veselīgs sārtums, kas sejai piešķīra samtam līdzīgu, sevišķi tīkamu krāsu. Ap ausīm vijās gaišas matu sprodziņas, uz pakausi izplūzdamas lielās, kuplās sprogās. Lai viegli apbružātais Apollons atgūtu iepriekšējo spozmi, Ženija ar būkšķi ievēla ļengano ķermeni vannā un sāka apmazgāt. Siltā ūdens šautras jaunekli pamodināja, un viņš neapmierināti sāka vannā ņurdēt, vaidēt un grozīties.

– What the fuck! – iebrēcās Apollons, grūžot Ženiju prom no sevis. Tikām nesaprotamie blīkšķi, kliedzieni un vaimanas no vannasistabas bija izvilinājušas babu Maņu no personīgajiem apartamentiem.

– Ženočka! – viņa sāka dauzīties pie durvīm. – Kas tev tur notikt, ko? Ženočka?

– Nekas! – sabijusies attrauca Ženija.

– Kā ņičevo? A кто там у тебя пищит, м?¹

– Neviens, te tikai es! – satraukti iesāka taisnoties Ženija, līdz viņas runu pēkšņi pāršķēla jaunekļa kliedziens: – Kur es esmu? Shit? Palīgā!

Babai Maņai sāka trīcēt rokas. Kaut kas nedzirdēts! Vīrietis viņas dzīvoklī! Viss viņas istabu izīrēšanas bizness pēkšņi bija nonācis zem Dāmokla zobena, jo pie babas Maņas vienmēr dzīvojušas tikai godīgas ģēvuškas no solīdām famīlijām!

– Ženočka, atvērt! – baba Maņa vairs nelūdza, viņas balsī jau šķindēja metāls. Pēc pāris minūtēm un šķietami neliela cīkstiņa vannasistabā, durvis atvērās. Babas Maņas acīm pavērās īsts nešķīstības perēklis – vannā guļošs puskails, slapjš jauneklis, kam godu piesedza vien katūna apakšbikšu tiesa, un slapja, izplūdušu acu tušu un izspūrusi Ženija, turot dušas uzgali rokā. O tempora, o mores!² Pēc babas Maņas čīkstošā monologa par mūsdienu meiteņu tikumiem, совсем стыд потеряли, мужчин домой приводят – то только в трусах, то с бородой,³ bet Ženočka – visu vienā! Tika sniegti vērtīgi padomi, kur tādām meitenēm jāiet un pie kādiem lukturiem uz kādiem paneļiem jāstāv, bet visādā ziņā pie babas Maņas tādām ģēvuškām dzīvošanas vairs nebūs. Lai vācot mantas un ejot līdzi saviem pasaules brūtgāniem.

– Oh my God,⁴ beidz kaukt, ok, tā jau ķobi plēš, – viegli atmezdams savas blondās lokas, nīgri izdvesa jauneklis, kad abi, izlikti aiz kāpņu telpas durvīm kopā ar Ženijas čemodānu un ģitāras apvalku, brīdi neziņā mīņājās.

– Ir ko uzpīpēt?

Ženija noraidoši papurināja ar galvu.

– Davai, Zaķīt, še piečuks, aizteci fiksi līdz Narvikam, paņem Marlboro. Un minerālīti, labi! Davai, davai, go, go, go!⁵ – Puisis prata ekonomēt savu laiku, un pēc lielās rīkotājpiepūles saduga uz soliņa. Ženija nebija radusi runāt pretim, turklāt katram pienāk grūta diena, un viņai jau nav nemaz grūti, ja tik mīļi palūdz. Kad viņa atgriezās no veikala, jauneklis dziļdomīgi aizkūpināja cigareti un ik pa brīdim, lieliem malkiem baudpilni nodzērās gāzēto nektāru.

– Saulvedis, – viņš lepni ierunājās un izpūta dūmu mutuli. Ženija apjukusi paskatījās uz viņu ar neizpratnes pilnu skatienu. – Mani sauc Saulvedis, – paskaidroja jauneklis, – ok, don’t worry,⁶ uz ielas es tevi neatstāšu, vari šonakt palikt pie manis, un tad redzēs, – viņš izlēmīgi pieslējās un sāka kātot uz tramvaja pusi. Ženija noslacīja acis un, vilkdama koferi nopakaļus, teciņus vien padevīgi sekoja Saulvedim.

***

Kā dzīvē reizumis notiek, nekas nav stabilāks par pagaidu variantiem. Ženija brīnījās, kā tie trīs gadi jau paskrējuši! Viss pamazām, pilnīgi nejauši bija uzņēmis savu liktens gaitu – iesākumā Ženija Saulveža dzīvoklī pāris naktis mēģināja sagulēt uz daudz miesu izgulētā dīvāna, kamēr atradīs sev jaunu vietu, kur apmesties, pēc tam gluži nejauši bija atnākusi mīlestība, kā teica Saulvedis, ik vakaru skaujot meiteni jau savos pēļos.  Ženija beidzot jutās laimīga un mīlēta – bija par ko rūpēties, kam tīrīt, gatavot gardas ēdmaņas, apmazgāt, aplāpīt, un Saulvedis, vismaz sākumā, to novērtēja. Beidzot viņš bija saticis dāmu, kas viņu nezāģēja par to, ka draugi bieži nāca ciemos, ka viņi bauda dzērienus un smēķē, ka no rīta jānovāc visas orģiju paliekas, ka dažreiz vienkārši gadījās neatnākt mājās, protams, par to nedodot ne ziņas. Kad reiz, būdams īsti lāgā omā, Saulvedis Rīgas apstādījumos bija saplūcis Ženijai krietnu pušķi, viņa no laimes apraudājās, bet viņš pats jutās kā pasniedzis vismaz briljanta gredzenu. Viņu kopējās laimes trešajā gadā Saulvedim sāka rasties sajūta, ka dzīve putukrējumā sāk smelties mutē, vienvārdsakot, šķebina. Viņš sāka nākt mājās aizvien retāk un retāk un beigās vairs pat neslēpa savas jaunās pasijas, bet vēl parādīja telefonā viņu bildes, norādot uz visādiem pilnīgiem dāmu jaukumiem un Ženijas nepilnībām. Pirmajā brīdī viņa iekšēji sarāvās, bet tad nosprieda, ka Saulvedim taisnība – viņa ir palaidusies, un sāka aktīvi lūkoties pēc sporta kluba un labākā matu pieaudzēšanas salona. Liktenis izmainījās dienā, kad, viņai pārnākot no darba, Saulvedis jau bija sakravājis visu savu bagātību sporta somā, nolicis ģitāru blakus paziņoja, ka saimnieks palūdzis izvākties un ka viņš dodas uz Londonu spēlēt uz ielas un kļūt slavens. Saulveža mākslinieka dvēsle prasīja lidojuma, grimt ģimenes staignājā viņam kā māksliniekam esot nomirt. Kopējie iekrājumi arī esot viņam droši līdzi.

– Tā ka, Zaķīt, time to say goodbye!⁷ Dzīvē visi ir pelnījuši vēl vienu iespēju! – viņš nobeidza un aizgāja, aizcirzdams durvis.

Ženija ar vismaz vienu salauztu sirds kambari un pagājušā nedēļā uzsistu aci (bija nokritusi no trepēm) kādu laiku mitinājās lētā hostelī, līdz atrada savu personīgo dzīvesvietas oāzi, arvienu līdz kaulam ticot, ka sievietes liktenis ir mīlēt un ciest. “Pati vainīga,” domāja viņa, “nemācēju ar vīrieti pietiekami apieties un noturēt, nebiju gana laba, rūpīga, iejūtīga. Un Saulvedim bija taisnība – katrs ir pelnījis otru iespēju.” Tāpēc, kad nomira Amerikas onkulis vecpuisis Fredis un atstāja savai vienīgajai brāļa meitai visus savu ietaupījumus, Ženija par savu dzīves aicinājumu vairs nešaubījās. Viņa sev deva otru iespēju kļūt par daudz labāku un gādīgāku sievieti, un, lai labotu savas karmiskās kļūdas un dziedinātu pagātnes grēkus bez gongu skaņām, Ženija atvēra no kill⁸ otras iespējas patversmi vīriešiem Mežluikas ar moto – “Tev pakaļ nāks meitene baltās zeķēs!”.

***

Diezgan ātri Ženijas patversmei līdz mielēm nācās izjust rūgto patiesību – lai gan vīriešu ir maz un visām nepietiek, mūsdienu sieviešu pasaule tomēr ir nežēlīga! Sociālo tīklu bilžu ņirbā dāmu kaķīšiem un sunīšiem ne tikai mīkstas gultiņas, kostīmiņi, manikīrs un psihologs, bet bieži vien pašam mīlulim ir konts, kurā straumēm tiek pludinātas ucī-pucī bildes ar dažādām, visbiežāk miega pozām. Un kur nu vēl tie konti, kuros dzīvnieki paši raksta par saviem saimniekiem, visbiežāk nepateicīgi par gādīgām rokām un sirdīm saimnieci dēvējot par “Viņa”! Cik šādu bilžu kontu ir saviem vīriešiem? Cik gan reižu vasaru nogalēs Ženijai zvanīja kārtībnieki no kādiem mazdārziņiem, ka atkal šur vai tur vīrietis pamests viens klīstam! Raka, stādīja, laistīja visu vasaru tomātus, bet ziemā uz dzīvokli līdzi ņemt negribas, nepiestāvēs interjeram? Ženija daudz nedomāja – brauca pakaļ un, piespiestus pie sirds, veda novārgušos ķermeņus uz savām Mežluikām. Vai atkal – vīrieti kastē atved un izmet pie patversmes vārtiem, nemaz nerunājot par to gadījumu, kad reiz sēņotāji atrada vienu piešņorētu pie koka, sasietām rokām un kājām! Tā pamazām Ženijas patversme pildījās pilna, viņa mīlēja savus zēnus, tos labi atkopa, izvietoja pa istabiņām un katram uztaisīja foto un video ar aprakstu visās patversmes sociālo tīklu ņirbās – “Labi vīrieši – tikai solīdām klientēm!”:

Aivaru (51) atrada klīstam pa Bolderājas ielām. Tā kā viņam nebija žetona (protams, nevakcinēts), tad labi cilvēki savāca un atveda uz Mežluikām. Sākumā Aivars pret citiem bija pabailīgs, mēdza viens sēdēt stūrī un skumjām acīm pavadīt katru apmeklētāju soli.

*

Ja vīrietis klaiņo, vienmēr esam pateicīgi īsteniem draugiem, kuri viņu nogādā drošībā pie mums uz Mežluikām! Tā pie mums nonāca arī mazais Jānis, kuru nocēla no šosejas un sauca mūs palīgā. Pēc tam Jāni neviens nemeklēja. Arī pēc Jāņa izskata var spriest, ka viņš nevienam īpaši nav rūpējis. Tad nu tagad pa visiem kopā meklēsim Jānim atbildīgu ģimeni! Jānis ir 45 gadus jauns, maza auguma, draudzīgs vīrišķis. Viņš būs no tiem, kurš izvēlēsies vienu saimnieci, sekos viņai ik uz soļa un uzmanīs, lai kāds nenodara pāri. Mīļš un uzticīgs!

*

Nelielā auguma Ritvars (34) ir gatavs doties uz mājām! Mīl bērnus, būs labs draugs ikdienas gaitās! Priekšroka saimniecēm ar personīgo māju, jo Ritvaram vēl ir uzvedības problēmas, ko var labot Vīriešu dresūras skoliņā.

*

Pēc saimnieces aiziešanas aizsaulē 73 gadus vecais Pēteris nu ir nonācis mūsu aprūpē. Novērtēs mājas, kurās būs vienīgais iemītnieks ar regulārām siltām maltītēm, uzfrišinātu guļamvietiņu un apkoptu eksterjeru, ļoti novērtēs arī vairākās vietās paslēptas dzeršanas stacijas.

*

Intars (23) patversmē nonāca vēl jaunekļa vecumā kopā ar saviem brālīšiem. Visi adoptēti, tikai viņš palicis, jo bailīgākais… Intars ir ļoti saticīgs un draudzīgs puika, kurš nekad neuzsāks kautiņu ar saviem sugas brāļiem. Tikai priecāsies, ja mājās sagaidītu vēl kāds draudzīgs jauneklis, kurš palīdzētu Intaram iejusties. Intara uzticības iegūšanai būs vajadzīgs kāds laiks, bet tas prieks, ko viņš sagādās, kad skries pretī un būs gatavs nolaizīt līdz nāvei, visu atlīdzinās. Intars nekad iekštelpās nav dzīvojis, pie tā būs jāpieradina. Tāpēc piemērotāka būtu dzīve privātmājā ar žogu.

***

Tajā liktenīgajā vasaras rītā Mežluikās pa vārtiem savā asfalta krāsas Nissan Juke pavisam negaidīti iebrauca eleganti ģērbusies dāma – matiem gliemezītī, kaķacu brillēs, šaneltipa kostīmā un smailpurnu ādas laiviņās. “Smalka gan,” nodomāja Ženija, vērtējot pretendenti uz vīrieti, kamēr dāmas bija piesēdušas uz kafijas tasi, kuras baudīšanas laikā apspriest kandidāta izvēli, adoptēšanas līguma nosacījumus un iepazīties ar rekomendācijas vēstulēm. Galu galā – Ženijai bija solīda iestāde – savus mīluļus kurai katrai neatdos. Pēc rūpīgas izpētes Margaritas Kārkls dokumenti šķita nevainojami, tāpēc Ženija bez mazākajām aizdomām pārgāja pie kandidāta izvēles.

– Varbūt būsit jau kādu tīkamu eksemplāru noskatījusi internetā?

Margarita piekrītoši pamāja ar galvu un, atvērusi savā telefonā tīmekli, pastiepa uz Ženijas pusi, ar koši lakotu nagu uzklikšķinot uz Jāņa sludinājuma.

– Tas ir tas, ko meklēju – mīļš, uzticīgs un dievina savu saimnieci! Tīri sievišķīgi jūs taču mani saprotat? Cik gan sievietei pēc četrdesmit ir iespējas satikt kādu dvēselei? Ticiet man – visi šie šķirtie, gadu krīzes nomocītie un citādi dzīves nesaprastie man ir līdz brošai! – izteiksmīgi noskaldīja viņa, novelkot ar īkšķi zem savas politiskās partijas piespraudes, lai Ženija saprastu, ka Margarita ir spēks un vara, ar ko jārēķinās. – Beidzot saprotu, ka tik vien gribas, lai pēc grūtas darba dienas valsts labā kāds sagaida siltā, tīrā mājā, palīdz novilkt kurpes un pienes čības, lai ir sagatavota karsta putu vanna un labi pārdomātas vakariņas ar kādu Amarone Pianiss. D. Valpolicella un lāsīti Camus X.O. Borderies konjaka pēc tam pie kamīna! Tas taču nav daudz prasīts? – mēļoja Margarita. Pēkšņi kaut kur zemapziņā Ženijai mazliet sašūpojās trauksmes zvani, tomēr viņa nosprieda, ka, visticamāk, tas no gaidāmajām šķiršanās sāpēm. – Tad iesim un apskatīsim Jāni, redzēsim, vai jums veidojas kontakts, vai būs jums īstais, – vedināja Ženija, un dāmas devās dziļāk iekšā patversmē.

Nevar vārdiem aprakstīt to prieka brīdi, kad Jānis beidzot saprata, ka dosies uz mājām! Margarita aizkustinājumā smējās un slaucīja miklumu acīs, bet Jānis no satraukuma pat mazliet apslapinājās. Kad beidzot pēc visiem satraukumiem asfalta krāsas Nissan Juke izripoja pa patversmes vārtiem, Ženija sparīgi māja ardievas un beigās apraudājās. Atkal viens viņas lolojums devies dzīvē.

***

Dienām ritot darbu dunā, bija pienācis zeltainais rudens. Atvasaras saulīte vēl visus lutināja, tāpēc Ženija ar zēniem steidza savīkšīt lielo rudens talku. Protams, talkā tika aicinātas arī dāmas. Dienas beigās ne tikai patversme spozmē vizēja, bet arī trīs viņas vīrieši devās uz mājām, jo pie darba var labāk noskatīt katra tikumu. Ženija pēc piepildītās dienas laimīgi atgriezās mājās un, ieritinājusies dīvānā, ieslēdza televīziju. Tikko bija sācies ikvakara raidījums Ugunspunktā. Viņa jau grasījās pārslēgt kanālu, kad pēkšņi no šausmām sastinga:

“Dramatiski notikumi pagājušo svētdien norisinājās Ogres Zilajos kalnos – zem kādas egles 45 gadus vecais vīrietis Jānis tika aprakts bedrē dzīvs. Par laimi, to, ka vīrietis aprakts vaid, bija sadzirdējuši dabas taku mīļotāji, kuri izsauca Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu. Pa to laiku vīrietim jau bija izdevies izkārpīties no dziļās bedres tā, ka galva jau bija redzama. Kad glābēji ieradās, viņiem tas viss šķita aizdomīgi, tāpēc izsauca gan Valsts policijas, gan pašvaldības policijas ekipāžas. Vēlāk vīrietis tika nogādāts medicīnas klīnikā, kur secināts – saimnieces nolaidības dēļ vīrietim ir dažādas veselības problēmas, kuras pašlaik ārsti cenšas novērst. Šobrīd 45 gadus vecais vīrietis atrodas klīnikas stacionārā, un medicīnas darbinieki stāsta, ka, par spīti necilvēcīgajai un cietsirdīgajai saimnieces rīcībai, Jānis jau ir mazliet atlabis un pat atguvis dzīvesprieku. Par laimi, vīrietim bija reģistrēts mikročips, kas ļāva arī identificēt cietsirdīgo saimnieci – Dzīvnieku labturības un dažādiem mērķiem izmantojamo dzīvnieku aizsardzības komitejas priekšsēdētāju, kura tika operatīvi aizturēta savā darbavietā. Kad Ugunspunktā komanda mēģināja noskaidrot, kas licis aizdomās turamajai tā rīkoties, viņa konstruktīvi paskaidroja, ka, ņemot vērā, ka viņai tādā un tādā solīdā iestādījumā tikusi “iesmērēta” bojāta manta, viņas pilsoniskais pienākums un partejiskā nostāja neļāvusi citādi rīkoties, jo viņi esot par dabīgām ģimenēm, bet, piedodiet atvainojiet, ja, atbraucot mājās, nākas secināt, ka visādi citādi pat tīri pieņemamais adoptētais vīrietis ir saostījies ar kaimiņmājas Sergeju, tad taisnība vien ir dzejdarim, ka “beigtu Napoleonu aprok zemē, lai tas nesmirdētu, bet dzīvu kaķēnu baro ar siltu pienu”. Valsts policijas pārstāvji  informē, ka saistībā ar notikušo uzsākts kriminālprocess un notiek aktīva izmeklēšana.”

***

Nākamās savas dzīves nedēļas Ženija neviena nenovēlētu. Uz Mežluikām brauca mediji, visi gribēja intervijas, brauca komisijas, pārbaudes, veica vērtējumus un noteica atbilstību kvalitātes kritērijiem. Viņas vīrieši tika skatīti, vētīti, žēloti un pelti. Interneta viedokļu eksperti sadalījās divās frontēs – vieni aktīvi atbalstīja Ženiju un nicināja Margaritu, citi pauda uzskatu, ka Ženijai pašai jāatbild par savu biznesu, jo, piemēram, ar bojātu tosteri katrs saimnieks var darīt, ko vēlas, kaut aprakt. Ženija ik vakaru ieslēdzās dzīvoklī, izslēdza telefonu un ilgi, ilgi raudāja līdz saprata, ka ne vienmēr visi ir pelnījuši otru iespēju, tāpēc visu Mežluiku sociālo tīklu profilos viņa ierakstīja savu galīgo komentāru: “Mēs visi dzīvojam līdzās: ir daudz lielisku, empātisku sieviešu, tomēr tik daudz arī ļaunu. Šie vardarbīgie personāži izgāž savu ļaunumu pār tiem, kuri īsti nespēj sadot pretī un sevi aizsargāt. Ceru uz sabiedrības aktīvu iesaistīšanos – uz bezkompromisa attieksmi pret cietsirdības, vienaldzības, ļaunprātības gadījumiem ikreiz, kad ar to sastopamies, – vienalga, kaimiņu, radu vai svešinieku mājās un pagalmos. Tam nevar būt attaisnojuma, es domāju, ka tā nedrīkst turpināties.”

Nākamajā dienā Ženiju aizbrauca uz klīnikas stacionāru pēc Jāņa. Viņš apraudājās, ierāpās klēpī, Ženija piespieda viņu kā savu bērnu pie maigajām krūtīm un, mīlinoties, bučojot un kasot aiz auss, solīja vest mājās uz Mežluikām. Šajā brīdī, kad viņas mīkstā sirds aiz žēluma sāpēs lūza, viņa sev svēti nosolījās vairs nevienam neatdot nevienu savu lolojumu – ak, ļaunās, ļaunās sievietes, mammīte pati parūpēsies par visu un visiem.

***

Kad pēc dažiem gadiem skandāls bija norimies, un Margaritas Kārkls reputāciju partija bija atmazgājusi tik tīru, ka pašlaik viņa bija jaunās valdības labākā ministre, ziņas par Ženijas nesavtību gadiem vīriešu glābšanā un uzturēšanā bija izplatījušās visās malu malās. Iesākumā par to viņa saņēma Latvijas lepnuma balvu no eksprezidentes rokām ar afirmāciju “Tu esi stipra, tu esi varena”, pēc pāris gadiem arī Triju Zvaigžņu ordeni un Eiropas Pilsoņa balvu. Kultūras aprindās runā, ka, viņas stāsta iedvesmots, top vērienīgs, postdramatiski dekonstruktīvs mūzikls Že-že-ženija. HERITAGE, kam Lācis raksta mūziku, Vaivars – libretu, režisēs pats Žagars, bet kori Daniļeviča vadībā uz skatuves dejodami izdziedās delartiskās intermēdijas. Jāņa lomā, protams, būšot pats Breds Pits.

1. Kas tev tur smilkst, a? (Krievu val.)   (atpakaļ uz rakstu)
2. Ak, laiki, ak, tikumi. (Latīņu val.)   (atpakaļ uz rakstu)
3. Pavisam bez kauna, ved vīriešus mājās – tad tikai apakšbiksēs, tad tikai ar bārdu. (Krievu val.)   (atpakaļ uz rakstu)
4. Ak, mans dievs. (Angļu val.)   (atpakaļ uz rakstu)
5. Kusties, kusties. (Angļu val.)   (atpakaļ uz rakstu)
6. Lūdzu, neuztraucies. (Angļu val.)   (atpakaļ uz rakstu)
7. Laiks teikt ardievas. (Angļu val.)   (atpakaļ uz rakstu)
8. Bez nogalināšanas. (Angļu val.)   (atpakaļ uz rakstu)