— Lasot balsis

Indreks Kofs (Indrek Koff) ir igauņu dzejnieks, rakstnieks, dramaturgs un tulkotājs, kurš tulko un atdzejo no franču un portugāļu valodas. Indreks raksta bērniem un pieaugušajiem, viņa grāmatas tulkotas somu, franču, horvātu, latviešu un citās valodās. Latviski lasāmas vairākas Indreka grāmatas bērniem un fragments no darba par igaunisko dzīvesdziņu, kas Maimas Grīnbergas atdzejojumā vēstī arī par latvisko dzīvesdziņu, apliecina smalku valodas dzirdi un mīlestību pret runāto valodu, tās daudzveidību. Gluži kā aizrautīgs ogotājs autors dodas pa valodas mežiem un lasa balsis.

Nesen Maimas Grīnbergas un Ineses Zanderes atdzejojumā izdota Indreka Kofa grāmata Kur palika bērni? (Liels un mazs, 2023), kas bijis iemesls paviesoties Rīgā Dzejas dienu laikā. Arī grāmatā Kur palika bērni? dzirdama daudzbalsība, teksts ir kā mikroeposs, kurā ir sižets un virzība, aiziešana un atgriešanās, ko iedzīvina valodas precizitāte un tēlainība.

Intervijā Inderks runā par savu dzejas praksi, ieklausīšanos runātajā valodā, tās skanējumā un vēstījumā un par to, kāpēc bērni viņam patīk labāk nekā pieaugušie.

Linda Gabarajeva

 

Es lasīju, ka tev bērni patīkot labāk nekā pieaugušie, un sapriecājos, jo man ir tāpat! Kā tu to paskaidrotu kādam, kuru tas izbrīna?

Es nezinu, vai varu to izskaidrot. Man ir četri bērni, es ar viņiem pavadu daudz laika un ļoti mīlu viņus. Varbūt tas viņu intelektuālais svaigums, atvērtība pasaulei. Bērni ir zinātkāri, un reizēm es jūtu, ka mana zinātkāre ir tāda pati kā viņiem. Es ceru, arī mana atvērtība pasaulei. Viņos nav divkosības. Viņi ir atklāti, un man tas ļoti patīk.

 

Tavā grāmatā Kur palika bērni? pieaugušie cenšas bērnus atvilināt atpakaļ ar visādām tehnikām un paņēmieniem, bet beigās viņu uzmanību un uzticību pavisam netīšām gūst tie pieaugušie, kuri paši ir kā bērni. Vai tu apzināti domā par to, kā iegūt saikni ar bērniem, kā viņus ieaicināt mūsu pasaulē? Vai tas notiek vienkārši tāpat vien?

Man šķiet, tam būtu jānotiek tāpat vien, dzīvojot savu parasto dzīvi, raugoties uz bērniem kā uz cilvēkiem. Es domāju, tas ir labākais veids, kā veidot saikni ar bērniem. Bet bieži vien pieaugušie uzskata, ka bērni ir ieradušies no kādas citas pasaules, ka viņi ir tādi kā dīvaini zvēri un mums ar viņiem jālieto atšķirīgi, ļoti specifiski komunikācijas veidi, mums viņi jāmāca. Jā, protams, beigu beigās mums viņiem ir jāiemāca diezgan daudz, bet tas var notikt dabiskā veidā. Senākās tradicionālās sabiedrībās bērni uzauga ar pieaugušajiem, redzēja, ko viņi dara, un darīja līdzi. Man šķiet, labākais veids, kā veidot saikni ar bērniem, ir būt kopā un uzskatīt viņus par līdzvērtīgiem.

 

Vai to var iemācīt pieaugušajiem, kuriem nav šīs prasmes vai uzskatu?

Es nezinu, vai to iespējams iemācīt, bet man šķiet, ka mēs pamazām virzāmies uz šo sapratni. Varbūt ar izglītības palīdzību, taču ir daudz citu ietekmju. Varbūt arī literatūra, bet es neesmu pārliecināts, jo man ir iespaids, ka cilvēki lasa arvien mazāk. Es ceru, ka tas ir nepareizs priekšstats. Literatūra ir viens no iespējamiem pārmaiņu veidotājiem.

 

Tavā grāmatā Kur palika bērni? darbība notiek pilsētā un ārpus tās. Pie mums nesen iznāca bērnu veidota grāmata par Rīgu, kurā viņi stāstījuši par to, kā redz savu pilsētu. Vai tev ir ideālā pilsēta, kas būtu draudzīga ikvienam?

Cilvēki ir dažādi, es pieņemu, ka ir cilvēki, kas vēlētos dzīvot Ņujorkā, kur ir viens liels parks, bet ir cilvēki, kuri nevēlas dzīvot pilsētās nemaz. Mana ideālā pilsēta būtu kā daudzu bērnu sapnis, kur pilsētas vidū ir jauka, maza lauku mājiņa, kur ir visādas aizraujošas vietas un nodarbes un arī jūra un mežs vienlaikus. Tajā būtu visas jaukās lietas un nebūtu visas nepatīkamās. Bet, jā, man šķiet, ka Igaunijā un arī Rīgā pilsētplānotāji rada arvien vairāk bērniem draudzīgas publiskās telpas, pilsēta kļūst apdzīvojama. Tallinā ilgu laiku gandrīz nebija pieejas jūrai. Ja gribējās pastaigāt gar jūru, bija jādodas tālu no pilsētas centra. Tagad mums ir pieeja jūrai. Jā, man šķiet, lietas mainās uz labu.

 

Tava gāmata man atgādina eposus, un man ļoti patīk garie nodaļu virsraksti, es tos lasīju un domāju – es to pazīstu, bet no kurienes? Un pirmais, ko iedomājos, bija Dons Kihots. Bet senākā literatūrā vispar šo paņēmienu izmantoja daudz. Es gribēju tev jautāt – kā tu nonāci pie virsrakstiem un grāmatas formas vispār?

Ir daudz elementu, no kurienes tas viss atnāca. Par virsrakstiem tev taisnība, tie nāca no tradicionālās prozas, visvairāk no Trīs musketieriem, grāmatas, kura man ļoti patika bērnībā. Un tieši pirms publicēšanas es izlēmu iekļaut virsrakstus. Bet dzejas forma pie manis atnāca, kad es sāku atdzejot no franču valodas. Es atdzejoju sonetus un tad sāku atdzejot ļoti sarežģītu tekstu, Žana Rasina Fedru. Es neesmu to pabeidzis, joprojām strādāju, un tas ir tiešām sarežģīts atdzejojums. Un es arī atklāju, ka labākās atskaņas, labākās rindas nāk, kad staigāju pa Tallinu. Un tad kādā brīdī es sapratu, ka rodas dažādi pantmēri un ka tā ir bērnu dzeja, bet sākumā es nezināju, vai sanāks stāsts, man bija tikai divi grāmatas tēli – vecais pāris, kas izglābj pilsētu. Sākotnēji es uzrakstīju tekstus par viņiem, un tad kādā brīdī sapratu, par ko būs viss stāsts. Man liekas, es iedomājos par to, kā būtu, ja vienā dienā visi bērni pamestu pilsētu, domājot par saviem bērniem. Viņi ir ļoti aktīvi, viņi grib sportot, muzicēt, viņi ir diezgan aizņemti. Un kādā brīdī es uz viņiem paraudzījos un nedaudz sāku uztraukties, es domāju, vai tā ir mana vaina, ka viņi ir tik aizņemti, ka viņiem ir tik daudz darāmā, vai viņiem tas viss tiešām patīk un kā viņi ar to tiek galā. Droši vien šie jautājumi bija viens no galvenajiem impulsiem stāstam.

 

Alīse teica, ka tu spēlē trompeti.

Es spēlēju trompeti, bet es neesmu profesionāls mūziķis, es spēlēju kopā ar saviem bērniem, man ir 15 gadu veci dvīņi, kuri spēlē trompeti labā līmenī, un man ļoti patīk spēlēt kopā ar viņiem. Un es šogad iestājos mūzikas skolā!

 

Vai muzikālā dzirde varētu būt saistīta ar dzejas dzirdi? Vai mūzika nāk talkā?

Es domāju, ka ir saistība starp mūziku un mūziku valodā. Kaut gan es pazīstu daudz mūziķu, kuriem nav viegli iemācīties valodas, bet droši vien svarīgs ir ritms. Esmu dzirdējis, un tā ir pati sarežģītākā lieta, ko apgūt. Bet es pats lielu uzmanību pievēršu tam, kā cilvēki runā, kā cilvēki runā igauņu valodā, kā skan, piemēram, valoda, kurā runā mani vecākie radinieki, kas nāk no Igaunijas laukiem. Tā ir nedaudz savāda valoda, kuru viņi lieto. Es nāku no Pērnavas, un manā ģimenē bijuši zvejnieki, un man ļoti patika, kā viņi runā. Bērnībā man ne visai patika tas, kā skan krievu valoda, tā bija obligāti jāmācās, un kā jau ar visu, kas jādara obligāti, tev kā bērnam tas nepatīk. Bet, kad izaugu un sāku klusīties ļoti izglītotus cilvēkus lasām dzeju krieviski, man sāka patikt tas, kā skan valoda. Es varu saprast krievu valodu, droši vien es nevarētu lasīt sarēžģītu dzeju, bet man ļoti patīk tas, kā cilvēki lasa dzeju krieviski. Un arī citas valodas man ir ļoti mīļas. Pirmais impulss laikam ir skaņa, tā ir valodas muzikalitāte, kas mani uzrunā. Arī latviešu valodā – man ir draugi, kuriem nepatīk, kā skan latviešu valoda, bet man ļoti patīk tās skanējums. Es nezinu, vai spēju atbildēt uz tavu jautājumu, bet es pats jūtu saikni starp mūziku un valodu, es to jūtu savā ķermenī.

 

Lasot tavu dzeju, it īpaši Maimas Grīnbergas atdzejoto fragmentu no teksta par igaunisko dzīvesdziņu, tik spēcīgi un spilgti var ieraudzīt balsis, kuras runā dzejolī, un to ir tik daudz. Tā ir kā liela siena ar portretiem, un tos visus var aplūkot tavā dzejolī. Protams, tas ir arī lieliskais atdzejojums, kas ļauj to piedzīvot, dzirdēt dažādos valodas slāņus.

Es nemaz neesmu pārsteigts par atdzejojumu, es pazīstu Maimu jau ilgi, un viņa zina igauņu valodu tik labi, ka viņas darbarīku klāsts ir ļoti daudzveidīgs, un droši vien atdzejojums tiešām ir ļoti labs. Teksts dzima ļoti dīvainā veidā, tas man pašam bija pārsteigums. Tas pauž manu mīlestību pret to, kā cilvēki runā, kā cilvēki lieto valodu. Es negāju pa ielu ar diktofonu, bet frāzes, tādas īsti igauniskas frāzes, vienkārši sāka nākt manā prātā un uz papīra caur manu roku. Bet es nebiju tiešām atbildīgs par lielāko daļu šo frāžu. Bet, protams, ir kādas frāzes, kuras es noklausījos kādā vietā un pierakstīju, bet daudzas no tām ir tiešām tipiskas frāzes, ko var dzirdēt Igaunijā. Un bija savādi, kad teksts tika atdzejots. Tas ticis atdzejots somu valodā un udmurtu valodā. Udmurti ir somugru tauta, kas dzīvo Krievijā. Lasījumos Somijā man bija sajūta, ka somu publika bija ļoti atvērta tam, pēcāk viņi teica – vāu, kā tu mūs, somus, tik labi pazīsti? Un tāpat arī Udmurtijā. Vairāk nekā pirms 10 gadiem mēs bijām Iževskā, bija iztulkota visa grāmata, un mēs to nolasījām. Un bija tāpat: pēc lasījumiem cilvēki nāca pie manis, un viens no viņiem pat jautāja – tu neesi mūsējais, bet kā tu mūs zini tik labi, ka vari izpaust lietas par mums, kuras mēs paši tik labi nenojaušam? Un kā tu vari pateikt lietas par mums, kuras mēs uzreiz atpazīstam? Bet tas ir tulkotājas darbs! Es atradu ļoti labu tulkotāju, kura šo darbu paveica manā vietā. Tekstā ir dažādi cilvēki, iespējams, daļa, kas nav atspoguļota, ir jaunieši, jo viņu valoda mainās tik ātri, un es izlēmu nelikt gandrīz neko no tā, kā runā ļoti jauni cilvēki, jo šodien jālieto diezgan daudz angļu valodas, un es nemaz nezinu, kā ļoti jauni cilvēki lieto angļu valodu, runājot igauniski. Bet man ir iespaids, ka arī Igaunijā daudzi tekstā atpazīst sevi vai kādu no savas ģimenes, draugiem, paziņām. Šajā tekstā ir kaut kas par mums visiem. Bet, kā es jau teicu, kad sāku šo ļoti garo atbildi, es nejūtos atbildīgs par šo tekstu, jo tas, ka atradu šo formu, notika mazliet nejauši.

 

Tava pieeja, klausoties un rakstot runāto valodu tik precīzi, atgādina man latviešu rakstnieces Andras Neiburgas prozu, kura man ir nozīmīga tieši valodas dzirdes dēļ, ir iespaids, ka viņa tiešām mīlēja runāto valodu. Viņai nav pat jāveido varoņu apraksts vizuāli, viņa vienkārši ļauj viņiem runāt. Un ar to pietiek, lai viņus pazītu. Un to pašu es jūtu tavā dzejolī, kur pietiek ar cilvēku balsīm, lai viņus pazītu. Es vēlējos tev jautāt par valodas tīrību, centieniem saglabāt kaut kādu īsto, ideālo valodu. Man šķiet, ka tas ir diezgan tālu no tavas pieejas, šķiet, ka tu vienkārši mīli un cieni to, kā cilvēki tiešām runā, nevis centies veidot noteikumus, kā cilvēkiem vajadzētu runāt. Bet vienlaikus, it īpaši šobrīd, kad mēs pārvērtējam imperiālisma mantojumu, mēs reflektējam arī par valodu. Un man nav atbildes, jo man ir spēcīga nostalģija par savu bērnības valodu, kurā bija daudz krievu valodas vārdu – mačalka, davaj, čaiņiks. Un šie vārdi ienāk arī manos dzejoļos, es negribu tos izsviest, jo tā piesaiste ir ļoti cieša. Bet tad atkal plašākais politiskais konteksts – vai tev ir kādas domas šajā jautājumā?

Man šķiet, valoda ir spēks, kura kustību mēs nevaram ierobežot. Taču, ja tu vēlies būt tiešām brīvs, lietojot valodu, ir labi zināt kādus noteikumus, tāpat kā spēlē. Ja tu apzinies noteikumus, tu vari būt brīvs, ejot tālāk, tos pārkāpjot. Es domāju, ja tu nezini neko par noteikumiem, tu nevari tiešām būt brīvs. Ir labi mācīties noteikumus, piemēram, skolā, kur bez tiem nevar – par laimi vai par nelaimi. Un, ja tev ir pamati, tu vari doties tālāk un sajust brīvību valodā. Igaunijā nesen bija tāds kā skandāls valodas politikā – ilgu laiku bija ļoti stingri noteikumi ortogrāfijā, gramatikā utt., bet tagad Igauņu valodas institūtā ir jauns direktors, kurš uzsācis reformas. Un daudzi, kuri ilgstoši strādājuši igauņu valodas sfērā, ir nobažījušies. Jo viņa ideja ir tāda, ka valoda ir brīva un tā attīstās tā, kā tā attīstās, mēs nedrīkstam tai likt šķēršļus. Es nezinu. Es nespēju ieņemt pozīciju šajā jautājumā, varbūt man tas ir pārāk sarežģīti, jo esmu tikai valodas lietotājs. Bet man šķiet, atbilde droši vien ir kaut kur pa vidu. Jā, valoda attīstās brīvi un lietotāji to rada, tomēr ir kaut kas jādara, jo, ja neko nedara, beigu beigās neviens nesapratīs, ko tu raksti. Bet, protams, lietojot valodu no dažādiem reģioniem, valodas slāņiem, tas dod bagātību. Ja ir vārdi, kurus iemācījies bērnībā un kurus tu mīli, tev ir tie jālieto.

 

Vai tava poētiskā balss bērnu dzejā un pieaugušo dzejā ir viena un tā pati? Vai tās ir divas atšķirīgas balsis?

Es domāju, vienojošais ir tas, ka es cenšos rakstīt vienkārši un skaidri, bet nepateikt visu, atstāt telpu noslēpumam, nezināmajam. Atšķirīgais ir tas, ka, rakstot bērniem, es lietoju atskaņas. Un dzeja ir ļoti ritmiska. Kad rakstu pieaugušajiem, bet es neesmu to darījis jau vairākus gadus, es lielākoties neizmantoju atskaņas. Ir ritms, bet tas sākotnēji nav manāms. Un tad arī tulkošana un atdzeja, kam es veltu ļoti daudz laika, un tas ir vēl pavisam citāds process, kurā man ir jāizmanto noteikumi, jāierobežo sevi. Viss ir atkarīgs no autora, no oriģināla. Es domāju, ka tulkotājiem sevi ir jāierobežo nedaudz vairāk nekā autoriem. Tāpēc ir jauki būt arī autoram, jo tas ļauj just pilnīgu brīvību. Un varbūt tas, kas ir kopīgs, rakstot bērniem un pieaugušajiem, – es cenšos nepaust skaidrus un kategoriskus viedokļus, bet parādīt atšķirīgas perspektīvas un ieraudzīt, vai beigās no tā kaut kas rodas. Grāmatā par igaunisko dzīvesdziņu ir simtiem cilvēku, kuri par to izsakās, bet lasītāja ziņā ir saprast, vai kaut kas no tā iznāk. Grāmatā Kur palika bērni? nostāja beigās ir samērā skaidra, varbūt tā ir bērnu litaratūras specifika, ir jābūt nedaudz skaidrākam, bet joprojām ir dažādi tēli ar saviem viedokļiem un reakcijām uz vienu un to pašu notikumu. Tā kā tas process laikam ir līdzīgs, rakstot bērniem un rakstot pieaugušajiem.

 

Man ir iespaids, ka tavs skatiens ir diezgan panorāmisks, precīzs, bet plašs. Tā ir balsu, portretu kolekcija, lielais formāts. Kā tu nonāci pie šī plašā un vienlaikus precīzā skatījuma?

Es nezinu, laikam man vienkārši bija jānodzīvo vairāk nekā 40 gadu, lai pie tā nonāktu. Arī dzīvē man patīk dzirdēt, ko cilvēki domā. Man patīk klausīties tajā, kā viņi pauž savus uzskatus. Šodien, es nezinu, kā tas ir Latvijā, bet Igaunijā viena no problēmām ir tā, ka mēs nevēlamies cits citā ieklausīties, mēs vēlamies tikai izteikt savu viedokli. Un tas rada tik daudz spriedzes sabiedrībā. Nedaudz mazākā mērā nekā Amerikā, kur ir liberāļi un konservatīvie, kuri cits citu ienīst, un naids pieņemas spēkā, jo tu nespēj vai nevēlies klausīties otrā. Es nekad neesmu tā juties. Es domāju, ka ikviens cilvēks, vienalga, cik ekstrēms savos uzskatos, arvien ir cilvēks. Un aiz viņa vai viņas spēcīgajām nostājām droši vien ir kaut kas maigāks, mierīgāks, ko var ieraudzīt, ja vien mēs vēlamies. Un vismaz censties to saprast. Tā kā droši vien tā ir arī mana attieksme pret dzīvi, pret sabiedrību, kas mani ir aizvedusi pie šī piegājiena dzejā. Protams, man ir viedokļi. Bet es nevēlos tos paust, neieklausoties citos. Pirms es pasaku savu sakāmo, man ir svarīgi sadzirdēt, ko domā otrs.

 

Vai poētiskā valoda šajā ziņā atšķiras no prozas vai esejas valodas?

Es nezinu. Es teiktu, ka nav tik lielas atšķirības. Jā, klasiskajā literatūrā ir lielas atšķirības. Bet mūsdienās vai manis paša darbā nav tik lielas atšķirības. Varbūt lielā atšķirība ir tā, ka dzejā mēs lietojam tēlaināku valodu, ne tik tiešu valodu kā prozā. Es nedaudz rakstu arī lugas. Iedomājos, ka te ir kāda saistība ar to, kā rakstu dzeju, jo mani teksti lielākoties ir labi lasāmi skaļi. Es bieži prātā dzirdu frāzes, kuras rakstu. Un bieži lasu skaļi. Es uzskatu, ka dzejoļiem jābūt lasāmiem ne tikai klusībā, bet arī skaļi.

 

Un bērniem bieži vien tie ir vecāki, kuri lasa priekšā.

Jā, gadiem ilgi esmu lasījis priekšā saviem bērniem katru vakaru, līdz beidzot kļuvu par īstu lasīšanas meistaru!