— četros naktī jobanā poēma

 

laura man teica, mēs ieliksim punctum tādu, kā bija
un es teicu, tā nevar, man jāraksta viss no jauna
es nedrīkstu vēlreiz tāpat

 

*

bet pirms tam viņa atraksta pusnaktī
un saka, iedod to jobano poēmu
es saku, lol, kādu poēmu
es tak viņu uz dedlainu rakstu
bet vajag tagad, jau vakar vai aizvakar, izdrukām
un tāpēc, lai iedotu zīmju tulkam
fak, laura, tur būs zīmju tulks? <3
tas nabaga cilvēks tak nošausies
bet nu zina taču, mierīgi atbild laura
ka tā ir laikmetīgā dzeja

 

*

bet šī ir ievas melgalves jobanā poēma
un ieva melgalve nav nekāds ātrvilciens
ieva ir vagons uz sliedēm četros no rīta
nekustīgs, kaucošs, mēģina saslēgties

 

*

bet vispār pirms tam gaile jautāja
ko tu lasīsi piecpadsmit minūtes
emij, es teicu, ko, piemēram, tu lasīsi
tu lasīsi tad, kad viss vēl būs normāli
bet man būs jāsaprot, kur viņi dzer
un viņa teica man ir datorā dzejoļi
es teicu man arī ir datorā dzejoļi bet
es gribu lasīt to kā vēl nav
un ko pēc tam gribēšu aizmirst

 

*

bet visp tu man kādreiz stāstīji bet laikam ne kārtīgi
vai ir kādas noteiktas jobanās poēmas daļas kas mainās
un citas kas paliek tās pašas
nē visas var mainīties, dažas es parasti paturu
bet nekas vēl nav teikts
bet kas tieši padara to par to pašu poēmu
tas, ka es tā saku

 

*

es teicu, es esmu ieva melgalve
un lasīšu jums ievu melgalvi
jo ir teikts, ka rakstnieku vārdi nav rakstnieki
tāpat kā tu skaties rotko vai lasi haijāmu
tu neskaties cilvēku rotko vai cilvēku haijāmu
ir cilvēks kuram nav vārda un viņš nav ne glezna ne dzejolis
un to pazaudē tad kad to pirmoreiz pasaki

 

*

bet tad viņi vienkārši paprasa
un tev ir jātaisa jauna versija
jā, tas šķiet diezgan jobani
bet zini, tas ir kā naktsvidus vilcieni

 

*

jo lūk mums ir satori jobanā poēma
un mums ir obligātās literatūras jobanā poēma
un mums ir strāvas jobanā poēma
un mums ir žokļa jobanā poēma
un mums ir tu jau zini kur jobanā poēma
mums ir virtuvēs bāros dzērumā lasītā jobanā poēma
par kuru man tiešām izdodas aizmirst
un provodņika poēma tolaik kad nedzēru
un bija solīts, ka tie, kas lasīs, tie dzers
un nu mums ir zīmju valodā jobanā poēma
un tajā stundā rakstītā poēma
kad, baidos, pat skudrām nav labi

 

*

bet redzi ir rakstīts
ka viss ko es rakstu ir tas ko es gribētu aizmirst
viss ko es rakstu kļūst par ievu melgalvi
un viņa ir seja uz grāmatas vāciņa
viņa ir seja uz kopētas lapiņas
viņa ir tas ko viņa tev nestāsta
un tu tagad dzer kaut kur citur
bet es pateikšu, lai pēc tam aizmirstu
lūk saku
redzi

 

* 

viņš izvelk no skapja vecas avīzes
un saka tu biji vakara ziņās pirmajā lapā
kāpēc kāds tevi lika pirmajā lapā
kāpēc tavs dēls ir pirmajā lapā
varbūt tāpēc viņš tagad ir tāds

 

*

bet pāršķir to lapu un paskaties
un aizmirsti visu, kas rakstīts

 

*

es vispār daudz runāju, bet tad es apklusu
vārdi nāca man pretī un tā nebija ieva melgalve
tikai vēlāk es atklāju, ka tev neder šis ķermenis
tikai vēlāk es atklāju
iedomājies, tev patīk ieva melgalve, bet tu viņai baidies tuvoties
iedomājies, man patīk cilvēks, ar kuru man nevajadzētu pat flirtēt
iedomājies, mēs izlienam no čaulām, un pēkšņi tie gliemeži
iedomājies, ja tas viss ir tikai preambula
un satversmi neviens nelasa

 

*

es kļuvu pieaugusi tad, kad lāpstiņas
bija citā formā, it kā tu grābtu smiltis kā konfektes
un es pārāk ilgi turēju tevi apskautu
pārāk ilgi turēju mugurā iedurtu spārniņu

 

*

bet es ataugu atpakaļ tad, kad bumbiņas
sašķīda mutē pret zobiem pret grīdu
es ataugu atpakaļ tad, kad it viss
kļuva tik īss un tik straujš kā svings

 

*

un tagad tu izslāpis izsalcis noguris
tagad tu dzer kaut kur citur

 

*

bet dzejolis ir maza zaru būdiņa
dzejolis ir mitra laipa pār dīķi
dzejolis ir namiņš kokā
dzejolis uzcelts tikai tev vienai
un tev tur nav jāpaliek ilgi

 

*

bet būsim godīgi, ieva melgalve pārnes nozīmes
maximas veikalos saber končas no vienas kastītes citā
un tad tu pērc, teiksim, kis-kis, bet tur ir
kaut kāda krievu želeja vai putna piens
un ej ka tu pie kases iestāsti
ka pie visa vainīga ieva melgalve

 

*

kāpēc laimīgus stāstus neraksta arī par cilvēkiem
kas nevēlas tos, kas nevēlas viņus

 

*

saņurci visas vecās avīzes
savel bērnības kaunu tumšzaļā kunkulī sabāz apenes zeķītes krekliņus dvieļus
pidžamu kuru tu uzvilki slapja un domāji izžūs
un nospertu krekliņu kuram jau zudusi smarža
no rīta pamosties maisā, kas izgriezts uz otru pusi
apēd kreveli tulznai no pēdējās reizes kad biji uz teātri
spēlēji spēli ar brālēniem kurā tu sagāji kunkulī ielīdi maisā ar galvu pa priekšu un tad viņi 
aizsēja galu tik labi ka tu līdz vakaram netiki ārā

 

*

ko labu dara stāvais žibulītis?

 

*

reiz uz balodes mašīnas režģa nolaidās nātru raibenis
reiz uz nejauši nobrāztas plaukstas apsēdās svings
un es gribēju teikt tev uz mašīnas režģa ir nātru raibenis
bet varbūt ja viņa to zinātu
viņa paliktu šeit lai neuztrauktu nātru raibeni

 

*

bet ieva melgalve nav nekāds taurenis
ieva melgalve ir bilde avīzes pirmajā lapā
ieva melgalve planē pa pagalmu satiekas sasmejas
apskaujas sabučo nopozē bildei
un tu notrauc ievas melgalves plāno slānīti
un neieraugi tur mani

 

*

bet iedomājies no mūsu kauliem varētu taisīt robainas ķemmītes ar kurām skrāpēt gaļu no ādas
mazas svilpītes varbūt pat veselas rūķīšu ērģeles
viegli lūstošas adatas ar kurām sadiegt to ādu vai salāpīt tīklus
un kā jau minēju iepriekš rīkus ar kuriem rakt smiltis vai iesmelt konfektes
baltus sprostus kuros salikt tramīgas sirsniņas
garas atslēgas ar kurām aizslēgt vecas baznīcas

 

*

bet jūras krastā mīt sārtziedu žibulītis vismaz tā es gribētu ticēt
šķiet sārtziedu žibulītis vislabprātāk dzīvo lībiešu krastā

 

*

bet rundāles dārzā aug izcilā pīpene

 

*

emij, es teicu, emij, tas taču ir tik daudz vārdu
un tas kauns man liks lasīt ātrāk un ātrāk
un zīmju tulkam kļūs arvien grūtāk un grūtāk
tas kauns ka neatceros kā sauc vendiju
un domājot par vendiju aizmirstu kā sauc evelīnu
un ir tikai viens vārds ko es atceros
santa
bet tad es atceros ka tā nevar būt santa ka tas ir cits vārds vēl vairāk ne santa
linda
un linda atteic zini es tevi saucu par ievu
bet es tevi nesauktu par ievu

 

*

bet tevi es nesaucu nevienā no vārdiem
tevi es saucu par sauslūpu svingu
tevi es saucu par plaukstiņu svingu
tevi es saucu par mijkrēšļa svingu
un nesasaucu

 

*

un nākamreiz kad mēs atnākam rundāles dārzā
paskrienam garām rozēm un strūklakai
maldāmies boksiņos meklējot izcilo pīpeni
bet tā ir izrakta
varbūt pat neziedējusi

 

*

katram vārdam ir tikai viens vārds
bet tad viņš apjūk un satraucas, sāk nez ko ķert un grābt un
viss izkrīt ārā no rokām
viena no nozīmēm pasprūk zem virtuves plauktiņa
un tu vari vien minēt, kura tā bija, gliemežu makarons
mirusi kamene putekļu čemurs vai tējkarote

 

*

žibulīšu dzimtas augi ir vienīgās puķes kuras nav izdomājis marts pujāts

 

*

bet tevi es sasauktu caurspīdīgu
tev es iedotu namiņu dzejolī
tev es iedotu dārzu un dīķīti
tev es iedotu tiltu pār kuru drīkst iet tikai izlases pēdiņas
tev es iedotu veselu jaunu pasauli
kurā dzīvo vienīgi labi cilvēki

 

*

bet pāršķir to lapiņu nomet to ādiņu
strāvas nometnes žokļa un aizmirstās virtuves
pāršķir ar cimdotiem pirkstiem jo visur tie putekļi
nolobi saulē sūrstošo sālī mērcēto
nomizo visas ievas melgalves kārtiņas
un neredzi mani

 

*

kad vārdiem ir divi darbi viņi tiek galā labāk
kad vārdiem ir triji darbi tad kā kuro reizi bet visi tiem piedod
tas tādēļ ka vārdi ir daudzbērnu vecāki
kuru bērni nav klāt un pēkšņi šis apjukums, gaisā pakārtā sajūta
kas padara viņus par dzejoli

 

*

bet varbūt visi vārdi ir tausteklīši
varbūt tā izstieptā sajūta varbūt piesūceknis
varbūt tie lielie vārdi ir tikai es atradu kādu
kam raksturīgas aktivitātes mijkrēslī tumsā
varbūt tos pateikt ir iededzināt sveci
nopilināt vasku uz ādas
varbūt ir kāds kas modīsies gaismā un spožumā varbūt ar kaula ķemmīti novilktu ādu
varbūt ar kaula adatām sadiegtu ādu ar drudzi pārvilktām lūpām
varbūt kāds izretis tomēr saussiržu svings
aizdedzies puscaurspīdīgs
varbūt paliks pie taustekļu pēdiņas pielipis
neizsakāmus gadus

 

*

redzi es noteikti simtiem reižu esmu redzējusi žibulīšus
bet nekad neesmu zinājusi ka viņi ir žibulīši
un tāpēc viņu it kā nav bijis
varbūt tāpēc mums apkārt ir tik milzumdaudz jokainu lietu
ka mēs zinām to vārdus un tad ja nezinām
gribam tos iedot

 

*

varbūt ir pieci un varbūt tas pāries

 

*

bet tas viss tikai tādēļ ka bērnībā taisījām bļitkas
nospērām virtuvē lielo karoti ko ceru sauc pavārnīca
iespiedām melnajās smilšakmens smiltīs apaļas bedrītes
turpat melnajās smiltīs sakūrām uguni
turpat melnajās smiltīs kausējām alvu
pēc tam bļitkas nav nekas īpašs
bet vienu brīdi to virsma ir spogulis
kurā var redzēt pavisam citu
spoži pelēku pasauli

 

*

varbūt tomēr no maniem kauliem to atslēgu
varbūt manus gurnus piekārt par slēdzeni
aizslēgt to vietu kur ir visi tie cilvēki
visi tie cilvēki kuri nezina tevi

 

*

un es varētu piezvanīt teikt čau marija
kāda marija tu esi
man te nav zonas
bet es mēģināju zvanīt tai marijai kas nav marija
un viņa nepacēla
bet viņa taču nezina ka tu esi andrejs kas ir andrejs
bet nav tas andrejs

 

*

un es tagad rakstu naktī kaucošos vagonus
kurus tu nedzirdi dienā

 

*

bet bļitka esot tas pats kas vizulis
bet vai nu tezaurs man melo vai meloja bērnības puikas
jo bļitka nav nekāds vizulis
zināms arī kā žibulis
kuru izmanto žibulēšanā
bet žibulītis
arī eifrāzija vai acu gaisma
nez kāpēc ir maza puķīte
par kuru tu neko nezini jo to nav izdomājis marts pujāts

 

*

un ir tādi vārdi kas sevī nes dārgumu lādīti
bet ir tādi vārdi kas pienes tiem ūdeni
iedod cigareti un tad vairs nav vajadzīgi
un tādiem vārdiem visgrūtāk pateikt es gribētu
kādu brīdi sēdēt tev kājgalī
sūds ar poēmu vienkārši tā
tas nekas ka tu neesi nekāds žibulītis
tas nekas ka kamēr es kājgalī
tu dzer kaut kur citur

 

*

nu paskat visa ieva melgalve pierunāta
vispār netiekot klāt
visu šo versiju rakstījusi
netiekot pasargāt

 

*

jo tad kad es rakstu visi cilvēki
mīlēti atstāti aizmirsti apskauti
iemin takas pa visu jobano poēmu
bet vagons kaukdams meklē vienīgo sliedīti
kas pievestu klāt

 

*

un redzi visa ieva melgalve izrunāta
visi vārdi zīmēti gaisā un nomesti zemē
tie izgaist ja neviens uz tiem neskatās
un es pat nelūdzu zanes kontaktus
lai vienkārši pateiktu piedod, paldies

 

*
vai es varētu beidzot apklust un dzīvot ar diviem vārdiem
piedod
paldies