— Ceļā uz normālu D

Agnese Logina (Progresīvie) kultūras ministres amatā mantojusi nozari ar vairs ne kritisku, bet tomēr joprojām neadekvātu un lielākoties īstermiņa projektos balstītu finansējumu, šauri traktētu jēdzienu “kultūras izglītība”, kurš sevī neietver spēju reflektēt par kultūru, un daudzus gadus neatrisināto Laikmetīgās mākslas muzeja jautājumu. Mūsu saruna notiek ministres pirmajā darba nedēļā, un ministre laiku pa laikam uz lapiņas pieraksta sarunas gaitā radušās domas (“piefiksēju idejas, kuras jāapdomā, un jāķeras klāt”) un atvainojas, ka uz dažiem jautājumiem acumirklī nevar sniegt detalizētu atbildi. Taču vienu no “top 3” jautājumiem – kultūras finansējums – Agnese Logina, šķiet, jau pamatīgi apdomājusi un viņai ir idejas.

Rita Ruduša

 

Tu esi mantojusi kultūrpolitikas pamatnostādnes, kurām dots nosaukums “kultūrvalsts” – ko tev šis jēdziens nozīmē?

Jā, politikā bieži parādās vārdi un tādi jēdzieni, kurus ir grūti izskaidrot un paskaidrot citiem. “Kultūrvalsts” ir viens no tiem. Es pieļauju, ka domāta ir valsts ar savu nacionālo kultūras identitāti, kas veido valsts kodolu un tās eksistences saturisko rāmi, bet tas ir mans traktējums, es neesmu pilnībā droša, ka es to saprotu tā, kā mani priekšgājēji bija ieplānojuši. No otras puses, protams, ir ļoti labi, ka mums ir vārds “kultūrvalsts”. Būtu īpaši labi, ja uzsvaram uz kultūru nāktu līdzi arī finansējums un izpratne par to, ka kultūra ir jāfinansē, tā nenotiek pati no sevis. Tas ir darbs. Gribētos vairāk redzēt koleģiālu sapratni par to, ka kultūras uzturēšana ir nepārejošs process, kas prasa naudu.

 

Es iesāku ar šo jēdzienu, jo, ja tik nozīmīga dokumenta nosaukumā ir iekļauts tik ietilpīgs termins, tad ir jābūt skaidrībai par to, ko mēs ar to saprotam. Un man šķiet, ka “valsts” paģērē arī to, ka tie esam mēs, nevis valsts kā abstrakts, no mums attālināts organisms, bet valsts kā indivīdi, kas piedalās kultūras procesā. Ar šo es nonāku pie jautājuma par kultūras izglītību. Tajās pašās pamatnostādnēs, kuras būs spēkā līdz 2027. gadam, nav jēdziena “kultūras izglītība”, ir “kultūrizglītība”. Un šajā terminā ir ielikta tikai “talantu ataudze” un algoto kultūras darbinieku apmācības, profesionālā izaugsme. Eiropas kontekstā jēdzienam “kultūras izglītība” tomēr tiek piešķirts lielāks svars un plašums – tā ir arī spēja piedalīties kultūras procesos un reflektēt par kultūru, zināšanas par kultūras mantojumu, zināšanas par kultūras kanonu. Vai tev nešķiet, ka mums būtu vajadzīga diskusija ne tikai par to, ko mēs saprotam ar kultūrvalsti, bet arī par to, ko mēs saprotam ar kultūras izglītību, kas mums palīdzētu šo kultūrvalsti veidot?

Es pilnīgi piekrītu, un kultūrizglītība ir nepieciešama daudzām sabiedrības grupām, ne tikai šaurai grupai profesionālas ievirzes skolu, piemēram, topošie orķestru mūziķi, dizaineri, citi mākslinieki. Starp citu, es vakar redzēju ļoti interesantu tabulu par to, ka profesionālās ievirzes vidusskolām ir augstāki centralizēto eksāmenu rezultāti nekā citiem. Un šeit es nonāku pie sava otrā punkta par to, ko tu jau mazliet ieskicēji, – ka mums ir jādomā plašāk. Tabula man signalizēja, ka radošums ir vērtība un radoša domāšana ir kaut kas tāds, kas ir vajadzīgs visās nozarēs. Ja tu spēj domāt radoši, tev ir stipri plašāks skatījums uz procesiem un tu tiešām varēsi atrast cita veida risinājumus un lauzt iestāvējušos stagnācijas ledu, teiksim tā. Tāpēc man tiešām gribētos arī savā ministres laikā stiprināt radošās, kritiskās domāšanas pieeju dzīvei. Man nesen prasīja intervijā, vai es lobēšot kino nozari, un es teicu – ja es kaut ko lobētu, daudz lielāka iespējamība būtu, ka es lobētu kritiku, nevis ražošanu. Man vienmēr ir licies, ka sabiedrība, kura nespēj reflektēt par to, ko tā redz, tad par ko mēs te vispār runājam? Tad mēs vienkārši esam zombiju sabiedrība.

 

Bet kādi ir riski, ja mēs paliekam šaurajā kultūras izglītības traktējumā? Kas mums draud, ja nepārskatīsim savu pieeju?

Mums draud sabiedrība, kura nemāk domāt. Un negrib domāt. Riski nemanifestējas acumirklī, bet tie ir riski, kas manifestējas vēlēšanu izvēlēs, kas manifestējas dažādos kritiski svarīgos brīžos. Pirmā fronte vienmēr ir mūsu galvas. Tagad mēs domājam, protams, kara kontekstā, Krievijas karš Ukrainā liek daudziem pārvērtēt dažādus līdzšinējos pieņēmumus un iezīmē aizvien stiprāk riskus, un mūsu galvas ir pirmā fronte. Tā ir cīņa, kuru mēs nedrīkstam zaudēt.

 

Kas, tavuprāt, būtu kultūras politikas veidotāju dabiskie partneri šajā procesā – kultūras izglītības attīstībā?

Tās noteikti ir dažādas nevalstiskās organizācijas un pilsoniskā sabiedrība kopumā. Un, protams, arī universitātes un skolas ir dabisks partneris. Mums ir jānodefinē, ka domājošs cilvēks, kurš spēj reflektēt un kritiski izvērtēt to, ko viņš redz, ir vērtība. Tas ir tas Latvijas nākotnes cilvēks, kuru mēs gribam arvien vairāk redzēt. Ja tas nenotiek, mūsu demokrātija ir sprukās.

 

Kas ir tie “mēs”, kas to definēs? Tas, ko saki, labi izklausās, bet, ja mēs gribētu no vīzijas nonākt pie praktiskām darbībām, sākt procesu virzīt… “Virzīt” gan ir darbības vārds, kas ļoti bieži parādās politikas dokumentos, bet gribētos saprast, kā tas praktiski izskatītos.

Man nav vēl atbildes uz pilnīgi visiem jautājumiem. Varu teikt, ka kultūrizglītība jau ir viena no prioritātēm, kas dabiski iezīmējusies. Un tas ir jautājums, par kuru mēs detalizēti runāsim gan ar Izglītības un zinātnes ministriju, skarot tieši augstāko izglītību, gan ar pašvaldībām un NVO. Mums ir jārūpējas par to, lai mums ir arī nākotnes profesionāļi, vajadzīga sabalansēšana no profesionālās kultūrizglītības aspekta līdz tam, ka cilvēki iet uz pasākumiem un pēc tam viņi spēj par to izteikties un reflektēt. Es pati esmu novērojusi, ka bieži, strādājot ar kino jautājumiem, es redzu, ka cilvēkiem ir viedoklis, bet viņiem trūkst vārdu, lai to izteiktu.

 

Kaut kas līdzīgs acīmredzot notiek arī ar laikmetīgo mākslu. Mūsu reakcija ir, teiksim, kliegt uz Kristiana Brektes murāli, jo mums acīmredzot pietrūkst kritiskās “oderes”, lai mēs varētu kliegt kopā ar mākslu, nevis kliegt uz to.

Tieši tā – tā bija viena no interesantākajām pieredzēm, esot Rīgas domē. Brektes murāļa notikumi norisinājās nepilnu gadu pēc tam, kad mēs tikām ievēlēti Rīgas domē. Mums bija kultūras komisijas sēde, es sēdēju un klausījos argumentus, un domāju – Dievs žēlīgais, ja viens murālis spēj izsaukt šādu reakciju, kas ir tik ļoti emocionāla, kas notiks tad, kad mums būs laikmetīgās mākslas muzejs, – vai to nenodedzinās pirmajā vakarā? Tas vienkārši atkal un atkal stiprina manu pārliecību, ka par kultūru ir skaļi jārunā. Ja tu kritizē, kas ir ļoti normāla, dabiska reakcija, tad jākritizē pēc būtības, nevis ar cenzūras instrumentiem. Un mēs tos cenzūras taustekļus Latvijā redzam visu laiku.

 

Piemēram, arī gadījums ar igauņu mākslinieka Sandera Raudsepa izstādi Rotko centrā Daugavpilī.

Cenzūru stāsti… Šeit man gribas pieminēt Ogres Vēstures un mākslas muzeju – viņi ir bijuši tāds labs piemērs tam, kā kultūrvietas stiprina demokrātiju. Jā, viņi varēja vienkārši padoties pašvaldības spiedienam, vienkārši to pieņemt, bet viņi izvēlējās stāties pretī, un tam, protams, bija cena. Domāju, ka stingras reakcijas trūkums uz Rotko centra gadījumu, uz Ogres gadījumu bruģē ceļu nākamajiem šādiem gadījumiem. Un šeit ir pilsoniskās sabiedrības stāsts, jo šos cilvēkus, kas grib cenzēt, ievēlam mēs paši.

 

Potenciāli Laikmetīgās mākslas muzejam varētu būt liela loma tieši kultūrizglītības lauciņā, ko tu pati minēji kā prioritāti, bet muzeja joprojām nav. Atgādināšu tavu citātu no priekšvēlēšanu diskusiju sērijas Balso par kultūru: “Mums ir jāsaprot, ka muzejs nav kaprīze, bet kritiska nepieciešamība.” No tā, kā tas process līdz šim ir virzījies, nerodas iespaids, ka mēs saprotam, ka tā ir kritiska nepieciešamība. Tavs priekšgājējs teica, ka procesu “esam iekustinājuši”. Vai tu vari, lūdzu, iezīmēt, kur tad mēs esam tajā procesā? Vai mēs varam pragmatiskā gultnē tagad beidzot par to runāt?

Es ļoti ceru, ka mēs drīz varēsim runāt pavisam pragmatiskā un pamatotā gultnē ar visiem datumiem. Bet šobrīd process ir iestrēdzis, un tam nav tikai politiski iemesli. Tikmēr es esmu apņēmības pilna ķerties klāt satura jautājumiem, mēs pārliekam fokusu no ēkas uz saturu. Proti, mums ir jāsakārto tas, ka valsts strādā ar laikmetīgās mākslas kolekciju, to attīsta, to izrāda un tamlīdzīgi. Laikmetīgo mākslu mums vajag šodien kā elpot, reakcijas uz laikmetīgās mākslas izpausmēm to apstiprina. Patiesībā viena no labākajām iniciatīvām bija kovida laikā – mākslas darbu iepirkums, kas bija tieši ar laikmetīgo fokusu, un tā bija pirmā reize trīsdesmit gadu laikā, kad notika vērienīgs šodienas mākslas darbu iepirkums.

 

Cik bieži optimāli šādiem iepirkumiem būtu jābūt, lai mēs patiešām iegūtu kolekciju, kas ir visaptveroša?

Es atturēšos šajā brīdī sniegt ciparu, jo tas būs no zila gaisa. Bet uzreiz varu teikt – laikmetīgās mākslas muzejs ir viena no tēmām, kurā gribu lauzt ledu un vismaz sakārtot satura jautājumu, satura pieejamības jautājumu. Mana biroja vadītāja Līna Birzaka-Priekule, kas nāk no Nacionālā mākslas muzeja, ir strādājusi tieši ar laikmetīgo mākslu. Mēs ar Līnu šo problēmu ļoti apzināmies, zinām arī to lielo apjomu. No Līnas un citiem nozares darbiniekiem ir nākuši arī konstruktīvi risinājumi. Tā ir viena no interesantākajām lietām par kultūras nozari – nozare ne tikai kritizē, bet arī nāk klajā ar ļoti konstruktīviem risinājumiem.

 

Tu varētu mazliet tomēr ieskicēt, kas ir tie konstruktīvie risinājumi? Ir skaidrs, ka ir vajadzīgs saturs, un labi, ka par to tiek domāts, bet muzeja kā fiziskas telpas mums joprojām nav. Kur, piemēram, mēs glabāsim iepirkto saturu?

Man ir ideja, kā atrisināt glabāšanu. Arī izrādīšanai drīz būs varianti. Es tiešām redzu, ka var būt ļoti konstruktīva sadarbība ar Rīgas domi. Piemēram, izmantojot Rīgas mākslas telpu, kuru mēs jau konceptuāli iezīmējām kā laikmetīgās mākslas telpu. Rīgas domē bija arī lielas cerības un vīzijas, kas saistītas ar Vidzemes tirgu, tirgus daļa arī varētu tikt atvēlēta laikmetīgās kultūras norisēm. Šobrīd to jau brīnišķīgi apdzīvo Survival Kit. Būs jāstrādā ar pašvaldībām, lai laikmetīgā māksla nonāk ne tikai Rīgā, bet arī citās pašvaldībās.

 

Laikmetīgās kultūras pieejamība lauku reģionos ir gandrīz neaparts lauciņš, kas ir lielākoties attīstījies, pateicoties dažām entuziastu grupām, veidojies ap laikmetīgās kultūras notikumiem un festivāliem, piemēram, Sansusī. Mazliet grūdienu deva sacensība par Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu 2027. gadā, kad vairākas pilsētas sāka stratēģiski domāt par laikmetīgo kultūru. Bet kā mums tagad panākt, lai tas uzrāvieniņš – es lietoju deminutīvu apzināti – Eiropas kultūras galvaspilsētas kontekstā netiktu pazaudēts un lai pieejamību izplestu tālāk, un ne tikai pilsētās, bet arī lauku reģionos?

Ļoti būtisks darbs ir jāveic kopā ar nevalstiskajām organizācijām. Man šķiet, Daugavpils gatavošanās Eiropas kultūras galvaspilsētas statusam bija tāds brīnišķīgs, iedvesmojošs piemērs, jo, veidojot pieteikumu, varējām novērot lielu pilsoniskās sabiedrības aktivizēšanos. Daugavpilī ir biedrība Cita Daugavpils, kas strādā ar savu apkaimju aizstāvēšanu, ar cita, šodienas, Daugavpils tēla veidošanu un attīstīšanu, kas, manuprāt, ir būtiski arī pašiem sev. Laikmetīgo kultūru var, protams, ienest “no augšas”, bet efektīvāka ir grassroots pieeja, kas nāk no pašiem cilvēkiem. Un šeit mums ar laikmetīgās kultūras ievešanu reģionos, kuros nav aktīvas pilsoniskās sabiedrības, būs grūti. Laikmetīgā kultūra nevar eksistēt ārpus stipras pilsoniskās sabiedrības, kas apzinās savu lomu un savus uzdevumus. Tātad kopsavilkumā – ieguldījums laikmetīgās kultūras attīstīšanā ir ieguldījums arī pilsoniskās sabiedrības attīstīšanā. Mēs atgriežamies pie sarunas sākuma – domājošs, kritiski domājošs, reflektējošs cilvēks ir demokrātijas stiprums. Kā to īstenot? Sadarbojoties ar cilvēkiem, kuri jau strādā uz vietas, kurus interesē vairāk laikmetīgi notikumi un kurus interesē tur iesaistīties un piedalīties. Parādās tiešām brīnišķīgas, interesantas kultūras iniciatīvas, bet tām nepieciešama arī kontinuitāte, un šeit mēs saskaramies ar problēmu par projektveidīgo kultūras finansējumu, kas vienkārši buksē.

 

Lūk, nonācām pie lielā jautājuma par finansējumu. Es gribētu sākt ar Valsts kultūrkapitāla fondu, kas, protams, nav vienīgais finansējuma avots, bet tomēr nozīmīgākais. Tātad – ātrais vēsturiskais atskats lasītājiem. Vispirms VKKF finansējums bija piesaistīts izložu, azartspēļu nodevām un nodokļiem. Tad to finansēja no kopējā katla “budžeta iespēju robežās”. Pēc tam atkal atgriezāmies pie procenta no nodokļiem, bet, kamēr finansējums bija “budžeta iespēju robežās”, bija iestājusies pamatīga stagnācija kultūras budžetā. Citējot bijušo Kultūras ministrijas valsts sekretāru Sandri Voldiņu – šobrīd finansējums “vairs nav kritiski zems”. Bet par izejas punktu mēs ņemam pilnīgi neadekvāto stagnācijas perioda līmeni. Ko vēl mēs varam darīt, lai kopējo bāzi palielinātu?

Grēks izmantot personīgos salīdzinājumus, bet pirmo reizi, kad es uztaisīju D vitamīna analīzes, man tas bija kritiski zems, gandrīz nulle, un tad es pēc ilgāka procesa dabūju līmenī, kas ir zems, bet vairs nav kritisks, un es fiziski jutos jau cerīgāk. No “kritiski zems” uz “neadekvāts” – tas ir jūtams. Jā, es arī esmu sasirgusi ar šo, ka politiķi regulāri iepin vienkārši negaidītus piemērus no savas dzīves.

 

Es domāju, ka D vitamīna salīdzinājums ir labs, jo, ja ir kritiski zems, tad cilvēks sāk slimot.

Es ļoti gaidu, kā būs tad, kad es vitamīna līmeni dabūšu līdz “normāls”. Par Kultūrkapitāla fondu runājot, es zinu, ka vienmēr ir iespējams uzlabot procesu. Jārisina tas, ka profesionālajai mākslai un valsts institūcijām nepietiek līdzekļu jaunrades un savu procesu nodrošināšanai un tāpēc tie konkurē ar Kultūrkapitāla fonda finansējumu. Tā ir viena no lietām, kas ir jārisina un kas palīdzētu sakārtot sistēmu kopumā. Bet tas, protams, nozīmē to, ka ir jāpalielina dotācija tieši jaunradei. Gan no procesa uzlabošanas, gan plānošanas viedokļa – nav nopietni, ka mums ir jāmeklē finansējums valsts iestādēm Kultūrkapitāla fondā. Tas mums palīdzētu pāriet no neadekvāta uz normālu.

 

Labi, pieņemsim, šāds modelis tiek piedāvāts, valsts iestādēm palielina dotāciju. Bet tu, protams, ļoti labi zini, kādu darba smagumu iznes nevalstiskais sektors kultūras jomā. Tātad ir nosacīti lielāks pīrāgs nevalstiskajam sektoram, ar to vairs nekonkurē valsts iestādes, bet uzreiz ir nākamais jautājums – kā šo pieejamo finansējumu sadala. Mēs zinām, kāda ir statistika, – dažos gadījumos piešķir tikai nelielu daļu no prasītā. Konkurence patiesībā ir par to, kurš spēs par mazākām, reizēm pat cilvēka cieņu aizskarošām summām vispār kaut ko izdarīt. Kādā veidā tad var veicināt jaunrades attīstību, kas ar likumu nostiprināts kā VKKF mērķis?

Tas ir Kultūrkapitāla fonda padomes jautājums. Kā kontrolē un kā sadala, un kas ir prioritātes. Kultūrkapitāla fonds parasti izvairās no situācijām, kur piešķir mazāk nekā 50 procentus no prasītā, ar ļoti konkrētiem izņēmumiem, kad piešķir mazāk. Tūlīt pirmo reizi arī sēdīšos pie Kultūrkapitāla fonda padomes galda, iepazīšos no šīs puses. Nešaubos, ka būs iespējams kaut ko arī uzlabot. Par šo līdzsvarotu, godprātīgu sadalījumu mums tieši bija runa ar nozares pārstāvjiem, kuri ieskicēja, ka tā ir aktualitāte.

 

Es pieņemu, ka tu zini, bet ir vērts atgādināt, cik tieši kritiska ir situācija nevalstiskajā sektorā, piemēram, laikmetīgās mākslas NVO, kur neliela komanda apkrauta ar neskaitāmiem projektiem. Tu būtībā tērē resursus tam, lai rakstītu jaunus projektus un atskaitītos par vecajiem, tāpēc ka ar katru projektu var dabūt tikai mazu naudiņu, un rezultātā – kāda jaunrade, tev vienkārši ir noguruši darbinieki, kuri raksta papīrus. Pavisam vienkāršā valodā runājot.

Es domāju, ka viena no lielajām problēmām ir arī tieši tajā, ka finansējums ir neparedzams, tāds projektveidīgs.

 

Tā nav ilgtspēja.

Šeit es saredzu, cik būtiska ir festivālu mērķprogramma. Tieši ar to, ka tu uz trīs gadiem zini, ka tev ir, ar ko strādāt, zini, ka tev būs pamats. Piefiksēšu, ka tā ir vajadzība, par ko padomāt. Man ir tāda lapiņa, kur es piefiksēju idejas, kuras ir jāapdomā, un jāķeras klāt.

 

Par finansējumu domājot, tātad viens ir kopējais apjoms, tad konkurences likvidēšana starp valsts un nevalstisko sektoru, var skatīties arī, kā jēdzīgāk pārdalīt esošo finansējumu. Bet kā mums ir ar mecenātismu? Vai tas strādā?

Es par to domāju tā – ja valsts nevēlas palielināt kultūras budžetu, pašvaldībām arī ir ļoti ierobežoti līdzekļi, tad kā mēs finansējam kultūru, kas par to maksā? Viens ir, protams, potenciālie apmeklētāji, bet tad mēs nonākam situācijā, ka mums būs tikai popkultūra, jo avangards, laikmetīgā kultūra nebūs tas, kas piepildīs zāles katru vakaru. Tad kas ir tie mehānismi? Mecenātisms, privātpersonu atbalsts. Šis jautājums ir aktuāls ne tikai kultūrai. Zinu, ka arī sporta nozare nesen par to runāja, ka viņiem ir šobrīd grūti nodrošināt savu darbību, jo privātpersonām, dažādiem mecenātiem un sponsoriem paliek arvien grūtāk viņus atbalstīt, arvien mazāka motivācija to darīt. Mans pienākums ir atvērt šo diskusiju un teikt – klau, Latvijai kopumā ir nepieciešams atrast veidu, kā vairāk iesaistīt mecenātus tajā, kā mēs atbalstām kultūras iniciatīvas.

 

Kas ir tavas prioritātes Latvijas kultūras eksportā? Jo šķiet, ka tur līdz šim dominējusi fragmentēta un atsevišķu entuziastu bīdīta pieeja. Un mums ir, ko eksportēt, bet par to arī ir jādomā.

Jā, un tā ir viena no manām prioritātēm. Tas ir manā desmit lietu sarakstā – virzieni, kuros gribu strādāt, jo es redzu, ka tiešām ir iespēja pasaulē vairāk lepoties ar mūsu radošām industrijām. Mēs varam daudz vairāk strādāt ar radošo industriju eksportspēju. Esmu šo jautājumu jau iezīmējusi sarunās ar Viktoru Valaini, jauno ekonomikas ministru, mēs pie Ministru kabineta galda sēžam blakus – es viņam ik pa brīdim plānoju iepilināt kādu ideju par šo, un ceru, ka būs produktīva, laba sadarbība.

 

Atliek novēlēt veiksmīgu pilināšanu. Paldies par sarunu!