— Nesit šo kaķēnu, tas ir mākslas darbs

Par Kristīnes Ulbergas romānu Zem kupola (Dienas Grāmata, 2023)

Nesen Dienas Grāmatā iznākušajā eseju krājumā Rakstniecības laboratorija Kristīne Ulberga rakstnieka profesiju salīdzina ar maukas arodu – abi vajadzīgi, abi apmierina klientu,¹ un, ja tas nenotiek, tad ir tārpi zupā, kā sacīja dumpīgi cara laika matroži un atkārto arī viens no autores jaunā romāna Zem kupola personāžiem. Lai kā es justos par prostitūcijas racionalizēšanu, domu, protams, saprotu – tā ir tikpat izaicinoša un vienkārša kā Kristīnes Ulbergas grāmatas motīvi: cilvēkus interesē tikai nāve un mīlestība, viņi tuvojas otram vienlīdz platiem soļiem, savukārt rakstniecība palīdz pārvarēt šo attālumu gaismas ātrumā, sniedzot katarsi un/vai nobeidzot. Starp citu, romāna Zem kupola tekstā ir vismaz divi top jēdzieni, kurus varoņi lieto tieši tik bieži, lai tie nepaspētu automatizēties, un tieši tik reti, lai tie saglabātu savu sīvo aromātu, – maita un sūdi/mēsli. Pirmo es neskaitīju, tas piedalās tiešajā runā, kā tāds traģikomisks ģerbonis regulāri apzīmējot ģimenes locekļu savstarpējās attiecības, savukārt otrais dažādās saiknēs – ar bērnu, vecu cilvēku vai kaķiem – parādās vismaz 12 spilgtās epizodēs, sākumā liekot domāt ne par literāru diršanu vai diršanos soctīklos, bet gan par koprofiliju latviešu jaunākajā literatūrā.

Ko tas viss nozīmē? To, ka uz mēslu čupas jau atkal ir izaudzēta roze.

Zem kupola ir ģimenes stāsts par nemīlestību, kurā ir daudz dažādu nāves motīvu. Galvenajā lomā ir sievietes (un nedaudz vīriešu) trijās un pat četrās paaudzēs – ar savu raksturu, ko sabojā jeb samaitā kāds līdzcilvēks vai pati dzīve: “Bet kas lai zina, kāpēc visi cilvēki tā ņem un kļūst par maitām.” (28. lpp.) Piemēram, vecmammas – ceļojošā cirka virves dejotājas – attieksmi pret kaķiem esot uz mūžu sabojājis incidents ar neveiksmīgu kaķa iesaistīšanu trikā. Mammas, bufetes darbinieces, dzīvi sabojāja izvarotājs un māte. Meitas jeb vēstītājas stāvokli ir ietekmējis mīlestības trūkums ģimenē. Vai mazdēla dzīvi ietekmēs mammas pārmantotā nemīlestība pret kaķiem, viņas pagatavotā sakņu zupa (ja tā simbolizē senču problēmu pārmantošanu) vai apkopšana (ja tas netieši ļauj dzimtas vīriešiem tāpat simboliski pielāčot grīdas)? Var just, ka sabojātas dzīves iemesli ir kļuvuši arvien nopietnāki no paaudzes paaudzē – no leģendas par kaķi cirkā līdz pat psiholoģiskai traumai. Ja tā nav mutāciju piedzīvojusi mizoginija, tad kolektīvā atmiņa patiešām tā arī varētu darboties, un Kristīne Ulberga to ir tvērusi visai trāpīgi: jo tālāki senči, jo vairāk leģendu, savukārt laikā līdzpastāvošu tuvinieku sagādātas traumas drīzāk izskatās pēc kriminālziņām.

Vardarbība ģimenē romānā tiek haotiski atrādīta kā pēkšņas pļaukas sejā, kamēr vienīgais gaišais noved līdz incestam. Tomēr ir arī daudz neapstrīdama gaišuma. Piemēram, varbūt pavisam nedaudz mulsinošais romāna uzbūves triks – lasot pamazām kļūst skaidrs, ka centrā ir dubultpersonība un divu stāstu un personu vietā patiesībā ir viena. Te iedarbināti vairāki cirka arēnas nepieķemmētībai radniecīgi motīvi – nejauša satikšanās, muļķīgs iemesls, mistiska sakritība. Romāna vēstītāja, kura strādā par kurjeri, nolēmusi rakstīt biogrāfiju par parastu cilvēku. Kā rādās, par pirmo satikto sievieti, kurai nekas nav bijis jāpiegādā, tikai jāpārliecinās par personas datiem. Reiz pierunāta atklāties, viņa – vārdā Dollija – raupjā veidā pa gabalam vien, dienu pa dienai atklāj kurjerei savu bērnības un jaunības stāstu, un klausītājs saplūst ar klausāmo. Protams, Dollijai tāpat kā vēstītājai ir pietrūcis mīlestības jau kopš bērnības, un viņa to mēģina atrast gan alkoholā, gan pie vēl dzīvā tēva, gan kosmosā pie ķīniešu kosmonauta, ar šo visu apliecinot sava tēla jokaino klaunādi, kas vairs neizskatās pēc parasta cilvēka biogrāfijas, tomēr tāda ir.

Ļoti nopietns jautājums par kaķa tēlu. Ir grūti saprast, ko īsti autore gribējusi ar to izdarīt. Pakaitināt kādu? Netīšām romāna Zem kupola kaķa tēls sasaucas ar tikpat nesen iznākušo Jāņa Joņeva konceptuālo pazudušo mājdzīvnieku sludinājumu krājumu Pazudis, it kā skaidrojot, kā kaķis var kļūt par tīri metafizisku problēmu, no kuras saimnieks var vēlēties atbrīvoties vai kuru – tieši otrādi – kāds vēlētos risināt. Visu Ulbergas romāna nodaļu nosaukumos ir kaķis, pat ja tas konkrētajā nodaļā neparādās. Kaķa nav uz vāka (tātad nav nekāds lielais simbols), tomēr kaķis pavisam noteikti ir romāna problēma, kas mēdz izlīst, pieglausties un arī izpelnīties vārdus “maita” un “sātana izdzimums”, kā arī iesaistīties kakāšanas aprakstos un ar savu neatkarību līdzināties cilvēkam un “sākšanai no sākuma” (57. lpp.). Jau pirmajās lapaspusēs kādu kaķēnu skar vardarbīga nāve, bērnu baram vienkārši meklējot izklaides. Uz šī fona cilvēku slimības un nāve izskatās jau samērā mierīgi, bet konflikti ģimenē starp vardarbīgo māti un bērniem šokē it kā mazāk. Vai kaķis ir līdzeklis, ar ko autore cenšas ietekmēt lasītāja psihi un uztveri, izgaismojot relatīvi netradicionālā satura ļauno un vēl ļaunāko? Vai šajā grāmatā nav neviena viennozīmīgi simpātiska tēla, lai lasītājam nebūtu neviena žēl? Vai tomēr lasītājam vajadzētu pažēlot vēstītāju – kaut vai par godīgumu?

Cik godīgs ir grāmatas vāks? Uz tā nav vis virves dejotāja vecmamma, bet gan Pjero ar mandolīnu. 19. un 20. gadsimta mijā populārais tēls ņemts kā motīvs no poļu reālisma klasiķa Staņislava Groholska² 1897. gadā tapušas gleznas. Kādēļ bija jāmaina Pjero klasiskā, atpazīstamā krāsu gamma?³ Teatrālajā tradīcijā Pjero līdzīgi šīs grāmatas varoņiem ir atraidīts mīlnieks ar potenciālu no skumja tēla tapt par ļaundari Džokeru – duāls varonis. No Groholska gleznotā Pjero tērpa pazudusi arī Dāvida zvaigzne, sagrozot tēla simbolismu. Iespējams, Dāvida zvaigzne Pjero kontekstā Groholskim bija svarīga nianse, gleznas neparastā tēla lepnuma un pašpietiekamības atminējums, turklāt mākslinieks – polis – bijis arī zinātkārs ebreju kultūras attēlotājs.⁴ Bet saprotu, ka vākam bija jārada zināms mārketinga skanējums un reālisma gleznas patiesie toņi nederēja tā jau pasmagās romāna tēmas ierāmēšanai.

Kas ir kupols romānā? Visa pasaule kā ceļojošā cirka arēna, kur valda absurdas kaislības? Vai kupols un Pjero nemaldinās lasītāju, kas varētu sagaidīt romānu PAR cirku?

Padomju laika cirks patiesībā bija pilns ar nežēlību, lai gan visdrīzāk “zem kupola” tika gūtas pozitīvas emocijas. Arī Dollijas pasaule un retie skaistie brīži iekrāso tekstu gaišos toņos, par spīti tam, ka tos nemitīgi aptumšo pieaugušie. Cits romāna gaišums – valodas skaidrā faktūra, lakonisms, aforistiskā filozofija, kas nepārkāpj trauslo banalitātes robežu un ir ļoti literāra. Sajūtu kokteilis, valoda un vēstījuma triki ir galvenais iemesls, kādēļ šo smago grāmatu ir iespējams gan izlasīt, gan izbaudīt. Lai gan piezogas nemitīgas bailes par romāna autobiogrāfiskumu. Mēs taču vēl atceramies, kāda bērnība izskatījās Ulbergas apbalvotajā romānā Zaļā vārna – mazā bērna ģimenes dzīve vismaz sākumā tur norisa līdzīgos apstākļos (tēvs pēc darba piebradā istabas), lai gan – ne bez problēmām – bija gaišāka. Romāns Zem kupola apvērš šo iespaidu, un to pastiprina autores dzīvesstāsts esejā Rakstnieku laboratorijā. Un te uz reāliem mēsliem izaugusī roze parādās savā baisajā skaistumā.

1. Ulberga K. Par maukām citā dzīvē. Rakstniecības laboratorija. Rīga: Dienas Grāmata, 2023. 171.–172. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Stanisław Grocholski, 1860–1932  (atpakaļ uz rakstu)
3. Oriģināla krāsas visdrīzāk redzamas te: https://www.istockphoto.com/vector/pierrot-with-instrument-painting-1897-gm1335861666-417349654.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Interesanti, ka ebrejiskais turpina “vajāt” Ulbergas prozu. “[Romāna Tur] izdošanas procesā atmests sākotnējais romāna nosaukums Hanaka, lai neuzmanīgāks lasītājs to nesajauktu ar pazīstamu ebreju svētku nosaukumu.” https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/gramatas-_tur_-recenzija.-vini–tur-mes–te-14175543  (atpakaļ uz rakstu)