— Sērošanas rādiuss

 

Tieši to, ko visvairāk un visneatliekamāk vajadzētu publiski pārrunāt, ir visgrūtāk pārrunāt mums šobrīd pieejamo priekšstatu ietvaros. Lai gan gribētos uzreiz ķerties pie lietas, nākas atdurties pret šo ierobežojošo ietvaru un kļūst gandrīz neiespējami izteikt savu sakāmo. Es gribu runāt par vardarbību: par pašreizējo vardarbību un par vardarbības vēsturi un dažādajiem veidoliem. Bet tas, kurš vēlas vardarbību dokumentēt un tādējādi uztvert Hamās veikto bombardēšanu un slepkavības Izraēlā kā daļu no šīs vēstures, var tikt apsūdzēts par “relativizāciju” vai “kontekstualizēšanu”. Mēs varam kaut ko nosodīt vai atbalstīt, un tas ir loģiski, bet vai tas ir viss, kas ētiskā ziņā no mums tiek prasīts? Protams, es bez ierunām nosodu Hamās īstenoto vardarbību. Šīs slepkavības bija šausmīgas un atbaidošas. Tāda bija mana pirmā reakcija, un tā nav mainījusies. Bet tā nav vienīgā reakcija.

Cilvēki uzreiz grib zināt, kurā “pusē” kurš ir, un neapšaubāmi vienīgā iespējamā atbilde uz šādām slepkavībām var būt vienbalsīgs nosodījums. Bet kāpēc mums reizēm šķiet, ka jautājumi par to, vai mēs izsakāmies īstajos vārdos un vai labi saprotam vēsturisko kontekstu, varētu traucēt patiesam morālam nosodījumam? Vai tiešām tas būtu relatīvisms, ja pajautātu, ko tieši mēs nosodām, ko šis nosodījums ietver, un kā labāk raksturot to politisko veidojumu vai veidojumus, pret kuriem mēs vēršamies? Būtu dīvaini nosodīt kaut ko tādu, ko mēs neizprotam vai nespējam pienācīgi aprakstīt. Vēl dīvaināk būtu uzskatīt, ka nosodījumam jāietver arī atteikšanos saprast – aiz bailēm, ka zināšanas var pildīt relativizācijas funkciju un kavēt mūsu spriestspēju. Ja nu tas ir morāls imperatīvs – iekļaut mūsu nosodījumā arī citus noziegumus, kas ir tikpat atbaidoši kā tie, ko plašsaziņas līdzekļi atkārtoti tiražē? Kur mūsu nosodījums sākas un beidzas? Vai papildus morālam un politiskam nosodījumam mums nevajadzētu arī kritiski un zinoši izvērtēt situāciju, nebaidoties, ka šīs zināšanas mūs citu acīs padarīs par morāliem nejēgām un riebīgu noziegumu līdzdalībniekiem?

Netrūkst tādu, kas izmanto vēsturiskos faktus par Izraēlas vardarbību attiecīgajā reģionā kā attaisnojumu Hamās rīcībai, taču šim mērķim viņi izmanto izkropļotu morālās spriešanas paveidu. Nav šaubu, ka Izraēlas rīcība pret palestīniešiem ir bijusi visai vardarbīga: intensīva bombardēšana, dažāda vecuma cilvēku bojāeja savās mājās un ārpus tām, spīdzināšana cietumos, Gazas iedzīvotāju turēšana badā un māju atņemšana. Šī daudzveidīgā vardarbība tiek vērsta pret cilvēkiem, kas pakļauti aparteīdam, koloniālai varai un bezvalstiskumam. Taču, kad Hārvardas Palestīnas Solidaritātes komiteja oficiāli paziņo, ka pie Hamās iznīcošajiem triecieniem pa Izraēlu ir “vainojams ir vienīgi aparteīda režīms”, tā maldās. Šādā veidā uzvelt vainu ir nepareizi, un nekas nedrīkst atbrīvot Hamās no atbildības par izdarītajām drausmīgajām slepkavībām. Tai pašā laikā šī grupa un tās locekļi nav pelnījuši tikt demonizēti vai apdraudēti. Viņi drīkst runāt par vardarbības vēsturi šajā reģionā: “No sistemātiskas teritoriju atņemšanas līdz ikdienišķiem raķešu triecieniem, no nejaušiem arestiem līdz militāriem kontrolpunktiem, no lieguma apvienoties ģimenēm līdz mērķtiecīgai cilvēku nogalināšanai, palestīniešiem ir nācies dzīvot pastāvīgā nāves – gan lēnas, gan pēkšņas – klātbūtnē”.

Tas ir precīzs apraksts un to nevar noklusēt, taču tas nenozīmē, ka Hamās veiktā vardarbība ir tā pati Izraēlas vardarbība citā veidolā. Tas tiesa, ka mums jāmēģina saprast, kā tādi grupējumi kā “Hamās” nostiprinājās, ņemot vērā Oslo vienošanās lauzto solījumu un “pastāvīgās nāves – gan lēnas, gan pēkšņas – klātbūtni”, kas raksturo daudzu palestīniešu dzīves apstākļus okupācijā – ieskaitot gan nemitīgo uzraudzību un risku tikt administratīvi apcietinātiem bez pienācīga juridiska pamata, gan arvien pastiprināto aplenkumu, kas Gazas iemītniekus draud atstāt bez zālēm, pārtikas un ūdens. Tomēr mēs nevaram ar vēstures palīdzību morāli vai politiski attaisnot Hamās rīcību. Ja no mums tiek prasīts, lai mēs uztvertu palestīniešu veikto vardarbību kā izraēliešu vardarbības turpinājumu, kā to sagaida Hārvardas Palestīnas Solidaritātes komiteja, tad morālā vaina būtu tikai vienā pusē un palestīnieši nebūtu atbildīgi par savu vardarbīgo rīcību. Ne tādā veidā var atzīt palestīniešu autonomiju. Ir svarīgi nejaukt apzināšanos par Izraēlas valsts vardarbīgo rīcību ar vardarbības attaisnošanu, ja gribam apsvērt, kādā veidā būtu iespējams nomest koloniālo varu, pārtraukt arestus un spīdzināšanu cietumos un izbeigt Gazas aplenkumu, kur ūdens un pārtikas piegādi kontrolē tā pati nācijvalsts, kas kontrolē Gazas robežas. Citiem vārdiem sakot – tas, kādā pasaulē varēs dzīvot visi šī reģiona iemītnieki, ir atkarīgs no tā, kādā veidā tiks izbeigts koloniālais režīms. Hamās piedāvā tikai vienu biedējošu un šausminošu atbildi uz šo jautājumu, taču ir iespējamas arī citas atbildes. Taču, ja mums aizliegts nosaukt vārdā “okupāciju” (kas ir daļa no mūsdienu vācu valodas vārda Denkverbot); ja mēs nevaram pat uzsākt diskusiju par to, vai Izraēlas militārā vara attiecīgajā reģionā saucama par rasu aparteīdu vai koloniālismu, tad mums nav cerību saprast nedz pagātni, nedz tagadni, nedz nākotni. Daudzi cilvēki, plašsaziņas līdzekļos vērojot slaktiņu, jūtas bezspēcīgi. Bet viens no šīs sajūtas iemesliem ir tieši tas, ka viņi to vēro ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību un atrodas bezcerīgu taisnīgo dusmu emocionālajā un mainīgajā pasaulē. Citāda politiskā morāle prasa laiku, pacietīgu un drosmīgu mācīšanās un definēšanas ceļu, lai morālo nosodījumu varētu papildināt ar morālu redzējumu.

Es nosodu Hamās veiktos vardarbības aktus un nevarētu viņiem dot nekādu alibi. To sakot, es skaidri paužu savu morālo un politisko pārliecību. Es nešaubos par to, ko šis nosodījums ietver. Katrs, kurš tam pievienojas, varētu uzdot jautājumu, vai morāla nosodījuma pamatā jābūt izpratnei par to, pret ko tas vēršas. Varētu atbildēt: nē, man nav nekas jāzina par Palestīnu un Hamās, lai saprastu, ka viņu rīcība bija slikta un nosodāma. Bet, ja pie tā arī paliek un paļaujas vien uz plašsaziņas līdzekļu reportāžām, neizjautājot, vai tās patiešām ir pareizas un noderīgas, vai tās ļauj izstāstīt vēsturi, tad pieņemam zināmu neziņu un paļaujamies uz piedāvāto ietvaru. Galu galā, mēs visi esam aizņemti un visi nevaram būt vēsturnieki vai sociologi. Ir iespējams dzīvot arī ar šādu nostāju, un daudzi ar vislabākajiem nodomiem tā dzīvo. Bet par kādu cenu?

Kā būtu, ja mūsu morāle un politika tomēr nebeigtos ar nosodījuma izteikšanas aktu? Ja nu mēs meklētu atbildi uz jautājumu, kā būtu jādzīvo, lai vardarbība šajā reģionā beigtos? Ja nu mēs ne tikai nosodītu mežonīgos noziegumus, bet arī censtos radīt tādu nākotni, kur šādiem noziegumiem vairs nav vietas? Tā būtu normatīva iecere, kas ir dziļāka par mirkļa nosodījumu. Lai to panāktu, mums jāzina situācijas vēsture: kā Hamās kā militārs grupējums izauga no Oslo vienošanās drupām, kad Gazas iemītniekiem dotie solījumi par pašpārvaldi netika pildīti; kā veidojās citi palestīniešu grupējumi ar citādu taktiku un mērķiem; kāda bija palestīniešu tautas un tās brīvības centienu vēsture, kā viņi tiecās pēc politiskas pašnoteikšanās tiesībām un centās atbrīvoties no koloniālās varas un nemitīgās militārās un cietumu vardarbības klātbūtnes. Tad mēs varētu atbalstīt cīņu par brīvu Palestīnu, kur Hamās grupējums tiktu likvidēts vai arī aizstāts ar citām organizācijām, kuru mērķis būtu nevardarbīga līdzāspastāvēšana.

Taču tiem, kuru morālā pozīcija aprobežojas tikai ar nosodījumu, situācijas izpratne nav mērķis. Šāda veida morālais sašutums visdrīzāk ir gan antiintelektuāls, gan prezentismā balstīts. Taču sašutums varētu cilvēku arī pamudināt ķerties pie vēstures grāmatām, lai noskaidrotu, kā šādi notikumi vispār varēja notikt un vai pastāv iespēja apstākļus mainīt, lai nākotnē vardarbībai nebūtu vietas. Nevajadzētu būt tā, ka “kontekstualizācija” tiek uzskatīta par morāli problemātisku darbību, pat ja mēdz būt arī tādi kontekstualizācijas paveidi, ar kuru palīdzību var novelt vainu uz citu vai arī attaisnoties. Vai mēs protam atšķirt šos kontekstualizācijas veidus? Tāpēc vien, ka, pēc dažu domām, vardarbības kontekstualizācija var novērst uzmanību no tās vai arī to racionalizēt, tas nenozīmē, ka mums jāpakļaujas viedoklim, ka visi kontekstualizācijas veidi ir morāls relatīvisms. Kad Hārvardas Palestīnas Solidaritātes komiteja apgalvo, ka pie Hamās izdarītajiem uzbrukumiem “vainojams ir vienīgi aparteīda režīms”, tā parakstās uz nepieņemamu morālās atbildības versiju. Taču, lai saprastu kāda notikuma iemeslus un nozīmi, mums laikam tomēr ir jāpamācās vēsture. Tas nozīmē, ka mums ir jāpaplašina skatījums ārpus šausmīgā pašreizējā brīža – nenoliedzot šīs šausmas, bet arī atsakoties uztvert tās kā vienīgās – lai gūtu zināšanās un varētu nostāties pret. Lielākā daļa no mūsdienu plašsaziņas līdzekļiem neiedziļinās tajās šausmās, ko palestīnieši ir piedzīvojuši gadu desmitiem – bombardēšanā, negaidītos uzbrukumos, arestos un nogalināšanā. Ja pēdējo dienu šausmām plašsaziņas līdzekļi piešķir lielāku morālo nozīmi nekā pēdējo 70 gadu šausmām, tad šī brīža morālā reakcija draud aizēnot izpratni par radikālo netaisnību, ko piedzīvo okupētā Palestīna un piespiedu kārtā pārvietotie palestīnieši, kā arī par humanitāro katastrofu un dzīvību zaudēšanu, kas šobrīd notiek Gazā.

Daži pamatoti raizējas, ka Hamās veikto vardarbības aktu kontekstualizācija tiks izmantota tam, lai “Hamās” rīcību attaisnotu, vai arī novērsīs uzmanību no tā, cik šausmīga bija šī rīcība.
Bet ja nu tieši pašas šausmas vedina kontekstualizēt? Kur tās sākas un kur beidzas? Kad prese runā par “karu” starp Hamās un Izraēlu, tā piedāvā situācijas izpratnes ietvaru. Taču būtībā tā ir priekšlaicīga izpratne. Ja Gazu uztver kā okupētu teritoriju vai “brīvdabas cietumu”, tad tiek sniegta cita interpretācija. Tas šķiet kā apraksts, bet valoda sašaurina vai atvieglo to, ko mēs varam pateikt, kā varam aprakstīt un ko varam uzzināt. Jā, valoda spēj aprakstīt, bet tā iegūst šo spēju tikai tad, ja pakļaujas izsakāmā uzliktajām robežām. Ja nolemjam, ka mums nav jāzina, cik daudzi palestīniešu bērni un jaunieši tikuši nogalināti gan Rietumkrastā, gan Gazā šogad vai arī visu okupācijas gadu garumā, un ka šī informācija mums nav būtiska, lai izprastu un izvērtētu pret Izraēlu veiktos uzbrukumus un izraēliešu nogalināšanu, tad līdz ar to esam nolēmuši, ka negribam zināt par palestīniešu piedzīvoto vardarbību, sērošanu un dusmām. Mēs gribam zināt tikai par izraēliešu piedzīvoto vardarbību, sērošanu un dusmām. Kāda mana draudzene izraēliete, kas sevi sauc par “anticionisti”, raksta, ka viņa baidās par saviem tuviniekiem un draugiem un jau ir zaudējusi vairākus cilvēkus. Mums būtu no sirds jājūt viņai līdzi, un es noteikti jūtu. Notikušais neapšaubāmi ir briesmīgs. Un tomēr – vai viņas piedzīvotās šausmas un bēdas par zaudētajiem tuviniekiem un draugiem nevarētu kaut uz brīdi ļaut iedomāties, ko otrā pusē palestīnieši varbūt izjūt vai arī ir izjutuši gadiem ilgās bombardēšanas, ieslodzījuma un militārās vardarbības rezultātā? Es pati esmu ebrejiete, kas dzīvo ar paaudzēs pārmantotu traumu pēc tām zvērībām, kas savulaik tika paveiktas pret tādiem pašiem cilvēkiem kā es. Taču tādas ir veiktas arī pret cilvēkiem, kas nav tādi kā es. Lai nosauktu vārdā vardarbības aktu, man nav jāidentificējas ar [upura] seju vai vārdu. Vismaz es cenšos, lai tas tā nebūtu.

Galu galā, problēmu šeit rada ne jau tikai empātijas trūkums. Empātija parasti veidojas tādā ietvarā, kas ļauj identificēties vai arī pārtulkot otra cilvēka pieredzi savējā. Un, ja dominējošais ietvars ir tāds, kas vienas dzīvības uzskata par vairāk apraudāšanas vērtām nekā citas, tad nākas secināt, ka vienas zaudēt ir mazāk briesmīgi nekā citas. Jautājums par to, kuras dzīvības ir vairāk vērts apraudāt, nav atdalāms no jautājuma, kuras dzīvības ir augstāk vērtējamas. Un te neapšaubāmi parādās rasisms. Ja palestīnieši ir “dzīvnieki/zvēri”, kā apgalvo Izraēlas aizsardzības ministrs, un ja izraēlieši tagad pārstāv “ebreju tautu”, kā apgalvo Baidens (visu ebreju diasporu pielīdzinot Izraēlai, kā to pieprasa reakcionāri), tad šajā ainā vienīgie, par kuriem vērts sērot un kuri ir apraudāšanas cienīgi, izrādās izraēlieši, jo “karš” te tiek izspēlēts starp ebreju tautu un zvēriem, kas grib to saplosīt. Tā nebūt nav pirmā reize, kad cilvēku kopienu, kas cenšas atbrīvoties no koloniālā jūga, kolonizatori pielīdzina dzīvniekiem. Taču vai arī izraēlieši kļūst par “dzīvniekiem”, kad viņi paši kādu nogalina? Pašreizējās vardarbības rasistiskais formulējums atgādina koloniālismam raksturīgo pretstatu starp “civilizētajiem cilvēkiem” un “dzīvniekiem”, kuri jāiegrožo vai arī jāapkauj, sargājot “civilizāciju”. Ja mēs pieņemam šo ietvaru, paužot savu morālo opozīciju, mēs kļūstam iesaistīti rasisma izpausmē, kas izpaužas ne vien vārdos, bet arī palestīniešu ikdienas dzīves struktūrā. Un to noteikti tā nevajadzētu atstāt.

Ja mums šķiet, ka morālam nosodījumam jābūt skaidram, precīzam aktam bez kāda konteksta vai papildinformācijas iesaistīšanas, tad mēs neizbēgami pieņemam tos nosacījumus, kas pavada šo nosodījumu; pieņemam to skatuvi, uz kuras tiek izspēlētas alternatīvas. Pašreizējā kontekstā – pieņemt šos nosacījumus nozīmē atkārtot koloniālā rasisma izpausmes, kas ir daļa no strukturālās problēmas, kas jārisina, un no ieilgušās netaisnības, kas būtu jāpārtrauc. Tāpēc mēs nevaram atļauties morālas pārliecības vārdā novērsties no netaisnības vēstures, jo tādējādi riskējam turpināt šo netaisnību, un kādā brīdī mūsu pārliecība uz šī ne visai stabilā pamata tomēr sašūposies. Kāpēc mēs nevarētu nosodīt amorālu rīcību, nezaudēdami spēju domāt, saprast un spriest? Protams, ka varētu, un mums tas arī jādara.

Vardarbība, ko mēs vērojam plašsaziņas līdzekļos, ir briesmīga. Un šajā pastiprinātās uzmanības brīdī tā vardarbība, ko mēs tajos redzam, ir vienīgā, par ko mēs zinām. Atkārtošos: mums ir tiesības nosodīt šo vardarbību un paust sašutumu. Man vairākas dienas bija burtiski nelabi. Visi, ko es pazīstu, dzīvo bailēs no tā, ko Izraēlas militārā sistēma darīs tālāk: vai Netanjahu genocīdiskie izteikumi īstenosies kā palestīniešu masveida iznīcināšana. Es uzdodu sev jautājumu, vai mēs varam, nešķirojot sērot par zaudētajām dzīvībām gan Izraēlā, gan Gazā, neieslīgstot strīdos par relatīvismu un atbilstību. Iespējams, plašāks sērošanas rādiuss kalpotu patiesākam vienlīdzības ideālam; tādam, kas atzīst visas dzīvības par apraudāšanas vērtām un kas pauž sašutumu par šo dzīvību zaudēšanu, jo šie mirušie bija pelnījuši dzīvot un tik atzīti par līdzvērtīgiem. Kā lai mēs iztēlojamies nākotnes vienlīdzību, ja ignorējam to, ka Izraēlas armija un izraēliešu apmetņu iedzīvotāji Rietumkrastā un Gazā jau kopš 2008. gada, kā to dokumentējis ANO Humānās palīdzības koordinācijas birojs, nogalinājuši gandrīz 3800 palestīniešu civiliedzīvotājus, vēl pirms bija sākušies tagadējie notikumi? Kādēļ pasaule nesēro par viņiem? Simtiem palestīniešu bērnu ir gājuši bojā, kopš Izraēla sāka “atriebības” akciju pret Hamās, un turpmākajās dienās un nedēļās ies bojā vēl vairāk.

Mūsu morālā pozīcija netiks apdraudēta, ja mēs veltīsim mazliet laika tam, lai uzzinātu ko vairāk par koloniālās vardarbības vēsturi un lai papētītu tos valodas līdzekļus, naratīvus un ietvarus, ar kuru palīdzību šobrīd tiek ziņots un skaidrots – un arī pārsteidzīgi interpretēts – šajā reģionā pašlaik notiekošais. Šādas zināšanas ir nepieciešamas, bet ne jau tādēļ, lai racionalizētu tagadējo vardarbību vai dotu atļauju nākotnes vardarbībai. Tās mērķis ir radīt patiesāku situācijas izpratni nekā to, ko var piedāvāt pašreizējais vienīgais un neapstrīdētais formulējums. Būtībā ir iespējami vēl citi morālās opozīcijas veidi bez tiem, ko mēs jau esam pieņēmuši – piemēram, opozīcija pret to, ka palestīniešu dzīve ir caurausta ar militāru un policejisku vardarbību, kas tiem atņem tiesības tikt apraudātiem, paust savu sašutumu un solidaritāti un meklēt savu ceļu uz brīvu nākotni.

Es personīgi aizstāvu nevardarbības politiku, vienlaikus apzinoties, ka tā nevar darboties kā absolūts un visiem gadījumiem piemērojams princips. Es uzskatu, ka tās atbrīvošanās kustības, kas rīkojas nevardarbīgi, palīdz radīt nevardarbīgu pasauli, kādā mēs visi gribētu dzīvot. Es nevilcinoties nosodu vardarbību, un tai pašā laikā es, tāpat kā daudzi citi, gribu iztēloties un izcīnīt šim reģionam patiesu vienlīdzību un taisnīgumu – tādu, kas liktu pazust tādiem grupējumiem kā Hamās, izbeigties okupācijai un uzplaukt jaunai politiskajai brīvībai un taisnīgumam. Kamēr nav vienlīdzības un taisnības un kamēr nav pārtraukta vardarbība, ko veic Izraēlas valsts, kas pati dibināta uz vardarbīgiem pamatiem, mēs nevaram iztēloties nākotni, kur valda patiess miers – nevis tāds “miers”, ar ko eifēmistiski apzīmēta situācijas normalizācija un esošās nevienlīdzības, beztiesības un rasisma saglabāšana. Un šāda nākotne nevar pienākt, ja mēs nevaram brīvi nosaukt vārdā, aprakstīt un apstrīdēt jebkādu vardarbību, ieskaitot Izraēlas valsts vardarbību visās tās formās, un ja nevaram to darīt, nebaidoties, ka tiksim cenzēti, krimināli apsūdzēti vai arī ļaunprātīgi apvainoti antisemītismā. Pasaule, kādu es vēlētos redzēt, protestētu pret koloniālas varas normalizāciju un atbalstītu palestīniešu pašnoteikšanos un brīvību; šāda pasaule īstenotu šī reģiona iedzīvotāju dziļākās ilgas pēc līdzāspastāvēšanas brīvībā, nevardarbībā, vienlīdzībā un taisnīgumā. Daudziem, protams, šī cerība liktos naiva vai pat neiespējama. Tomēr dažiem vajadzētu pie tās izmisīgi turēties un atteikties pieņemt domu, ka pašreizējā struktūra ir mūžīga. Tāpēc mums ir vajadzīgi mūsu dzejnieki un sapņotāji, nepieradinātie vientieši – tie, kas prot organizēties.

 

No angļu valodas tulkojusi Dace Strelēvica-Ošiņa

 

Raksta pirmpublicējams London Review of Books 2023. gada 13. oktobrī

 

Rakstā paustās idejas neatspoguļo tulkotājas viedokli.