— Jā, bet…

Par Ramonas Indriksones romānu Es vedīšu tevi mājās (Zvaigzne ABC, 2023)

 

Ramonas Indriksones romāns Es vedīšu tevi mājās, šķiet, domāts visplašākajai auditorijai – uz pārdomātas ģimenes sāgas fona varoņi tajā kā apmaldījušies meklē mīlestību, paralēli tiek risināta kāda vīrieša nāves mīkla, vienlaikus arī savijot varoņu likteņus raibu raibajās pagātnes, tagadnes un nākotnes cilpās un katram varonim piešķirot savu unikalitāti šajā daudzkrāsainajā audumā. To noteikti nevarētu dēvēt par pašu aizraujošāko vai bagātinošāko romānu, kādus pēdējā laikā sanācis lasīt, taču tehniski tas ir itin nevainojami nostrādāts (ja atskaita dažas kaitinošas vietas) un pareizs. Tomēr, iepazinis Zemgu, Adriānu, Annu, Sāru, Munisi un viņu kaislības, lasītājs galu galā paliek vīlies, jo no romāna teksta nav saņēmis itin nekā jauna – ne pārdomām, ne līdzpārdzīvojumam, pat ne izklaidei vai vismaz sinonīmu pierakstu burtnīciņai, kurā izrakstīt īpaši garšīgus vārdus. Protams, te var jautāt – vai tad literatūrai vajag kādu konkrētu mērķi? Vai literatūrai par mīlestību vajag mērķi? Jo vai tad mīlestībai galu galā, atvainojiet, ir mērķis?

Protams, ka literatūru par mīlestību gan mums vajag – kā nu ne, tā tomēr ir viena no cilvēka dzīves centrālām mistērijām. Nemaz nemēģināšu sākt spriedelēt, ka mīlestība ievijas dažādas raudzes romānos, jo tas taču pat aklam skaidrs. Paliksim pie romāniem, kas rakstīti reālistiskā manierē (kā šis). Varbūt nelaime tāda, ka laika gaitā lasītājs ir izlutināts ar mīlestības romāniem, kuri ir ar kaut kādu pievienoto vērtību, nevis vienkārši par dzīvi, kāda tā ir. Pēc Es vedīšu tevi mājās izlasīšanas prātu ilgi nodarbināja doma, kas īsti šo romānu atšķir no tāda – arī taču reālistiskā manierē rakstīta! – izcila klasikas meistardarba kā Regīnas Ezeras Aka vai, ja ko nesenāku, tad no tik empātiska un jutekliska mīlētāju portreta, kādu atrodam, piemēram, Daces Rukšānes romānos, visviens, vai tā būtu Krieva āda vai Džikī.

Galu galā es izdomāju pat veselas divas atbildes. Pirmkārt, katram romānam ir sava mērķauditorija, un varbūt Indriksones teksts man vienkārši netrāpa. Otrkārt, ir reālistiski romāni, kur cilvēki ir svarīgāki par sižetu, t. i., tādi, kur varoņi vismaz uz romāna rakstīšanas laiku ir autora tuvākie draugi un sīvākie ienaidnieki. Un tad ir tādi, kur cilvēki ir tikai mehāniski līdzekļi sižeta attīstībai. Baidos, ka Es tevi vedīšu mājās ir tieši otrais variants, un tas arī izskaidro šī teksta apbrīnojamo spēju neraisīt empātiju un atstāt lasītāja prātu gandrīz momentāni pēc pēdējās lappuses aizšķiršanas. Domāju, tā arī ir šī romāna lielākā nelaime.

Vēl, protams, ir tādas sīkas ķibeles kā recenzijas sākumā minētās kaitinošās vietas. Precīzi neatceros, kurš, bet viens no maniem pirmajiem padomdevējiem, kad spēru pirmos soļus prozas rakstīšanā, teica – tu jau vari citēt tos dziesmu tekstus, taču ar tiem nevajadzētu aizstāt varoņa emocijas. Tā var sabojāt grāmatu.

Jāpiekrīt – var gan. Lai arī lāgiem precīzi izvēlēts dziesmas teksts vai atsauce uz konkrētu mākslinieku var palīdzēt raksturot varoni, ļaujot lasītājam uzzināt kaut ko no viņa “aizrakstura”, proti, no tā, kas tekstā tieši pateikts vai paveikts netiek, tomēr pārlieku liela aizraušanās ar dziesmu tekstiem dažam stereotipiskam lasītājam (piemēram, man) var arī sāpīgi mazināt ticamību galveno varoņu īstumam. Pat ar atvērtu sirdi un prieku pieņemot, ka Zemgus ir melomāns, es tikai par, teiksim, piecpadsmit procentiem varu noticēt, ka četrdesmit un piecdesmit gadus veci vīrieši, spriežot par “veču lietām” (datoriem, radiotehniku un makšķerēšanu), pievēršas arī savai mīļākajai mūzikai, kas ir A-ha, Roxette un Dido. Ja sākumā Zemgus aizraušanās ar dziesmu citēšanu sevišķi netraucē, tad apmēram uz romāna vidu tas vienkārši sāk kaitināt, lai arī, protams, saprotu – ja reiz romāna nosaukums izniris no Dido dziesmas, tad droši vien ir tikai pieklājīgi uz to atsaukties arī tekstā. Trīspadsmit dažādu dziesmu un izpildītāju teksti 285 lappusēs, manuprāt, tomēr ir izšķērdība. Īpaši tāpēc, ka jau tāpat, no romāna vēstījuma, ir tīri labi saprotams, ka Zemgus, lai gan ārēji izliekas citāds, īstenībā ir diezgan jūtīgs un melanholisks tips.

Ramonai Indriksonei nevarētu pārmest iesācējas statusu (Es tevi vedīšu mājās ir viņas trešā grāmata un otrais romāns), tāpēc pieņemu, ka šie melocitāti ir domāti kādam citam lasītājam, kurš no tiem prot izlobīt dziļāku jēgu. Protams, nav tā, ka tekstā izbārstītās kultūratsauces būtu tikai dziesmu teksti, – var palasīties arī Konfūcija, Šekspīra un Omāra Haijama citātus. Dažviet iederīgi, citviet ne – droši vien atkal lasītāja gaumes jautājums.

Otra romāna galvenā varone – vismaz manā skatījumā – Adriāna savukārt šķiet gluži kā no dienišķajiem sociālajiem tīkliem izkāpusi: viņa ir supersievišķīga, lielāko daļu sižeta pavada garos, volānainos svārkos (arī tad, ja svārki nav ar volāniem, pamatā tiek atzīmēts, ka Adriānai tie slīd lejup pa gurniem, jo viņa ir novājējusi), ir izbijusi instagramere, turklāt neīstenojusies māksliniece un viņu moka depresija (par spīti tablešu uzskaitījumam, līdzjūtība neveidojas – lielāko vēstījuma daļu Adriāna vienkārši krīt lasītājam uz nerviem, bet varbūt tieši tā tas arī ticis domāts). Seksīgas, skaistas un ar sociālo tīklu lakas kārtiņu pārklātas gan šķiet arī pārējās grāmatas varones – Adriānas māsa, meita, kā arī Munise –, līdz ar to pieļauju iespēju, ka tā bijusi autores konceptuāla izvēle, būvējot šos tēlus, kas vismaz psiholoģiski, par laimi, ir gana atšķirīgi. Vislabāk nostrādāta, sakārtota un portretējumā nesaudzīga, tāpēc absolūti un līdz galam ticama ir sižeta līnija, kas vēsta par Adriānas vīra Rolanda ne visai patīkamo brāli Oskaru – neviennozīmīgs, pārsteigumu pilns un (cilvēcei par nožēlu) arī ļoti ticams varonis, kurš ļauj lasītājam aizdomāties par dubultmorāli un indivīda bezcerīgi grēcīgo dabu. Gana sakarīgas un ticamas šķiet arī Zemgus un viņa meitas Elizabetes attiecības; pietuvinātas konkrētām dzīves situācijām, tās ļauj ieraudzīt Zemgu citā perspektīvā.

Kopumā, kā jau norādīju sākumā, romānam ir maz, ko pārmest, – sižets ir pārdomāts un uzbūvēts, katram no tēliem ir, lai nu cik stereotipisks, bet savs raksturs, valodai lielākoties nav ne vainas, turklāt romānā ir pat intriga, kādas trūkst dažam labam “augstākās raudzes” literatūras gabalam. Bet kāds ir bijis šā romāna mērķis? Vēstīt mūžseno stāstu par mīlestību? Tieši tam es līdz galam nenoticu. Atgādināt, cik neviennozīmīga un liekulīga būtne ir cilvēks? Bet varbūt romānam nemaz nav vajadzīgs nekāds virsmērķis un dažreiz teksts var vienkārši būt – kā viens no daudzajiem neobligātajiem pasaules tekstiem, grāmata, kuru, no tās neko sevišķu negaidot, izlasīt nedēļas nogalē un nākamajā dienā jau aizmirst.