— Man ir kauns

Es sēžu viesistabā uz dīvāna un blenžu uz savām krūtīm. Man tās šķiet skaistas. Mugurā uzvilkts rozā lencīšu krekliņš ar dziļu izgriezumu. Man ir sešpadsmit, man garšo ēst, taču vēl ne tik ļoti, lai vērtu ledusskapja durvis vaļā biežāk nekā koju istabiņas durvis, kā tas notiks trīs gadus vēlāk. Bet tagad man ir sešpadsmit, man ir apaļas formas, taču es neesmu pārāk resna, vienkārši piemīlīgi apaļa. Man tas tīri labi patīk.

Taču vienlaikus man ir kauns. Reizēm es jūtu kaut ko tādu, par ko man līdz šim nebija ne jausmas. Kauns atzīties, taču dažkārt pat skolā ir gadījies tā, ka es neviļus pārkrustoju kājas un vēdera lejasdaļā ieplūst iepriekš nepieredzēts, kairinošs siltums. Biežāk tas notiek tad, ja kādu laiku neesmu čurājusi. Kas, starp citu, nav reti, jo kautrīguma dēļ stundu laikā kaunos prasīties uz tualeti.

Un tagad es te sēžu un atkal gribu piedzīvot kaut ko līdzīgu, bet man ir briesmīgs kauns. Un arī bailes. Nekādā gadījumā nedrīkstu pieskarties. Es nedrīkstu pieskarties sev. Tas ir nāves grēks, ko nekad nesaņemšos atklāt prāvestam grēksūdzē, kas nozīmē tikai to, ka es nonākšu ellē.

Sapņos reizēm redzu sevi stāvam pie Debesu vārtiem, kur mani sagaida svētais Pēteris. Aiz manis ir cilvēku bariņš, kas garlaikoti gaida rindā, sasēdušies uz mākoņu sofām. Kāds piecdesmitgadnieks perfekti izgludinātā uzvalkā lasa avīzi, pašpārliecināti atgāzis muguru pret ēteriskā dīvāna atzveltni un pārmetis labo kāju pār kreiso. Plikpaurains vīrietis spaida podziņas telefonā – varbūt spēlē čūsku, bet varbūt tomēr raksta īsziņu. (Bet kam gan? mēdzu iedomāties pēc sapņa noskatīšanās. Vai grib pavēstīt sievai vai bērniem, ka ir miris? Varbūt paziņot priekšniekam, ka šodien nebūs darbā?) Tā paša dīvāna stūrī pamanu vienu nervozu sievieti, kura grauž savus nagus. Pēterim mugurā ir tā garā, svinīgā apustuļa mantija vasaras saulrieta krāsā, zeltains nimbs ap galvu kā milzīgs laulību gredzens un melna, nodriskāta grāmata rokās, kas atgādina svētos rakstus, ko babiņas ņem līdzi uz dievkalpojumiem. Viņš mazliet paver vaļā sudrabaino vārtu durvis un jautā, vai esmu bijusi labs un Dievam uzticīgs cilvēks? Man trīc ceļgali un apakšlūpa, es piesarkstu, tomēr saku jā – es taču esmu Marija, pat man dotais vārds sludina nevainību un uzticību Dievam. Esmu nolaidusi galvu un neredzu viņa sejas izteiksmi. “Nemelo,” viņš pēkšņi iesmejas, “tavs īstais vārds ir Jūda!” Piecdesmitgadnieks uzvalkā pagriežas uz manu pusi un smīn, plikgalvis pārmetoši nogroza galvu, bet sieviete ar nograuztajiem nagiem sāk trīcēt. Pēteris strauji aizcērt vārtus, ar tālvadības pulti nospiež sarkano pogu, un manā priekšā Debesu vārtu vietā atveras milzīga, dziļa bedre. Kāds neredzams spēks stumj mani tās virzienā, es esmu pavisam tuvu un redzu, ka tā ir pilna ar karstu lavu, es cenšos kliegt, bet nevaru atvērt muti. Parasti šajā brīdī es pamostos, un manu ķermeni klāj auksti sviedri. Tā nedrīkst notikt, neparko nedrīkst, trīcēdama domāju.

Nākamās dienas laikā es sevi mierinu, ka tā nenotiks. Es taču vairāku gadu garumā katru svētdienu apmeklēju baznīcu, skaitu pātarus gandrīz vai no galvas, metos ceļos altāra priekšā, detalizēti atstāstu mācītājam grēkus, nožēloju tos un dziedu līdzi visām dievnama dziesmām. Būtu stulbi nonākt ellē tikai tāpēc, ka vienu reizi neapdomīgi pieskāros čurai.

Tāpēc es blenžu uz savām krūtīm un fantazēju. Reizēm iedomājos, ka esmu slavena aktrise, kurai pieskaras tikpat slavens un talantīgs aktieris – tikai, protams, viņš ir reāls aktieris, ko esmu redzējusi kādā Holivudas filmā, piemēram, Džūda Lovs vai Džonijs Deps. Taču tās nav manas biežākās fantāzijas. Parasti es domāju par to, ka mani kāds izmanto. Kāds, kuram ir vara, kāds, kuram ir iespējas, kāds, kura priekšā esmu bezspēcīga. Skolas direktors, psihiatriskās klīnikas galvenais ārsts, varbūt kāds kinorežisors? Cik aplamas un trakas šādas fantāzijas var būt? Arī par tām man, protams, ir kauns. Esmu netīra jau pašā saknē.

Bieži eju ciemos pie savas katoļu vecmāmiņas, mēs kopā ēdam plānās pankūkas, tad lūdzamies un lasām reliģisku literatūru. Vēl viņa bieži skandina par pusaudžu grūtniecībām, ka tas ir ļaunākais, kas jaunas meitenes dzīvē var notikt. Skaidra lieta, tas ir saistīts ar manu māti, kura sešpadsmit gadu vecumā piedzemdēja mani un pēc trīs gadiem aizmuka labākas dzīves meklējumos uz ārzemēm, atstādama bērnu vecmammas gādībā. Pēc pieciem gadiem viņa atgriezās un paņēma mani atpakaļ. Vēl pēc diviem apprecējās, un tagad man ir arī patēvs, kas ir samērā jauks cilvēks, bieži pērk man našķus, datoru un stilīgas drēbes, taču, šķiet, nekad nav mani apskāvis vai sabučojis. Jo īpaši atturīgs viņš kļuva, kad man sāka augt krūtis un piemeklēja katras meitenes ikmēneša “sarkanie” datumi.  

Baznīcas izdalītajos bukletos es lasu: “Īsta mīlestība gaida.” Ko gaida, jūs vaicāsiet? Laulības, protams. Tie, kas mīl patiesi, nedarīs neko netīru pirms svinīgā solījuma došanas Dieva priekšā. “Tāpēc vienīgais iespējamais veids, kā tev tobrīd varētu būt bijis sekss, – ja tevi izmantotu pret pašas gribu. Tavs prāts nogrūda zemapziņā visu to, ko uzskatīji par nepieņemamu un grēcīgu,” tā daudzus gadus vēlāk man stāsta kāda psiholoģe.

**
Kāds kauns. Divdesmit gadu vecumā es tomēr piedzīvoju šo un to ar savu bijušo klasesbiedru. Un man tas patīk. Nē, ne jau klasesbiedrs, skaidra lieta, ka esmu iemīlējusies citā, kurš mani mūžīgi čakarē. Bet man patīk viņa pieskārieni – manām krūtīm un to galiņiem, un arī tai vietiņai lejā, par kuru joprojām neko daudz nezinu. Mamma par to nestāsta, ar nedaudzajām draudzenēm mēs parasti runājam tikai par studijām. Klasesbiedrs zina, ka esmu nevainīga, un mani nesteidzina. Cik labi! Pēc pāris mēnešiem tomēr izšķiramies. Arī labi.

Bet tagad mani šīs pieredzes dēļ vajā nāves grēks. Es vairs nebaidos nokļūt ellē, taču fantāzija joprojām ir nevaldāms, mežonīgs zvērs, kas ved mani uz bīstamām vietām. Es aizdomājos līdz tam, ka Dievam nemaz nav jāgaida līdz manai nāvei – viņš varētu mani sodīt jau šajā pašā zemē, piemēram, nogalinot manus vecākus. Aizeju uz grēksūdzi, pusmirušā balsī nomurminu kaut ko par to, ka esmu uzvedusies netikli, bet mācītājs tam nepievērš īpašu uzmanību (varbūt es to pateicu tik klusi, ka viņš nesaprata?). Mani grēki teorētiski ir atlaisti, bet trauksme neatstājas. Naktis mēdzu pavadīt, raudādama spilvenā, domādama, ka Dievs man nekad to nepiedos, ka nākamajā reizē, kad patēvs iedarbinās mašīnas motoru, tā noteikti uzsprāgs kā bandītu filmās par deviņdesmitajiem. Jūtos slikta, netīra, pretīga, vainīga. Muna vaine, muna vaine, muna vysuleluokuo vaine. Un man ir kauns.

 

**
Vakaros pēc studijām ar kopmītņu meitenēm dzeru vīnu. Kādā no šādiem vakariem viena no viņām stāsta par savu pirmo reizi, kad ir bijusi kopā ar vīrieti. “Un ko tavi vecāki?” man pēkšņi izsprūk.

“Kāds tam sakars ar maniem vecākiem?” kursabiedrene Guntra atsmej. “Es taču viņiem to nemūžam nestāstītu!”

“Vai viņi vēl ir dzīvi, vai veseli?” gribu jautāt, taču laikus attopos. Lai arī esmu iedzērusi pārāk daudz vīna, nojaušu, ka mans jautājums šeit, Rīgā, varētu šķist jocīgs.

 

**

Divdesmit piecu gadu vecumā pēc maģistra izlaiduma ballītes es pirmo reizi pārguļu ar kādu kursabiedru. Esmu sastingusi un auksta kā lāsteka, neesmu pārliecināta, ka to vispār gribu, bet domāju, ka ir pienācis pēdējais laiks to izdarīt. Man ir kauns atzīties, ka esmu nevainīga, taču viņš to sapratīs tāpat. Man ir kauns atzīties arī par to, ka man šausmīgi sāp, tāpēc es vienkārši guļu uz dīvāna viņa īres dzīvoklī kā mironis ar atvērtām acīm un gaidu. Kad tas ir beidzies, viņš noskūpsta mani, paskatās mazliet izbrīnīti un uzvaicā, vai man viss ir kārtībā. Es pamāju ar galvu un izmoku smaidu.

“Tad labi. Piedod, ka es biju pārāk ātrs un tev nesanāca, bet mēs varam paturpināt vēlāk, ja gribi.” Viņš noskūpsta man pieri un aiziet uz tualeti. Es aizveru acis, bet prātā skan viņa atvainošanās par to, ka bijis “pārāk ātrs”. Man tas šķita bezgalīgi ilgi.

Atveru acis, uzraušos sēdus, cenšoties ignorēt sāpes, tad pieceļos un rūpīgi nopētu palagu. Tas ir mazliet netīrs no izdalījumiem, taču asiņu nav. Kā tas var būt, es sev vaicāju? Kā es varēju būt vainīga, vēl pirms zaudēju nevainību? Sāku trīcēt no sāpēm un uztraukuma. Klupšus krišus uzmetu sev virsū drēbes, izdzeru uz rakstāmgalda atkorķētajā pudelē atlikušās brendija atliekas un skrienu uz ārdurvīm.

“Marija,” viņš saķer mani aiz rokas pie durvīm. “Kas ir noticis? Tu taču vari palikt pa nakti. Vai kaut kas nav ok?”

Es nogrozu galvu. “Piedod! Aizmirsu, ka man vēl ir kas svarīgs jāizdara.”

“Tagad, naktī?” viņš neticīgi jautā. “Vai tev izsaukt taksi?” Es nogrozu galvu, atbrīvojos no viņa rokas tvēriena un metos prom. Skrienu cauri Lielajiem kapiem un kaucu.

 

**

Man ir trīsdesmit gadi, es guļu Adrijas jūras klinšainajā piekrastē uz atpūtas krēsla un sauļojos kaila. Blakus ir viņš – šis trakais vīrietis, ko iepazinu pirms pusotra gada un kurš kaut kādā mistiskā veidā ir pierunājis mani doties ceļojumā uz nūdistu salu Horvātijā. Viņš ir iegrimis detektīvromānā. Apgūlusies uz vēdera, es cenšos nemanāmi uzmest dvieli savai pēcpusei. Jūtu viņa silto plaukstu pārslīdam pār muguru, dibenu un aizlidinām dvieli prom. “Atslābsti,” viņš nosaka, neatraudams skatienu no grāmatas.

Nopūšos un telefonā atveru ziņu portālu. Viena ziņa momentā piesaista uzmanību. Pazīstams katoļu priesteris no manas dzimtās pilsētas tiek turēts aizdomās par seksuāla rakstura noziegumu pret neaizsargātu cilvēku ar garīgās attīstības traucējumiem. Pār miesu pārskrien šermuļi. 

“Vai tu šodien lasīji ziņas?” Kaut kas manā balsī viņam tomēr liek atrauties no aizraujošās grāmatas.

“Nē. Ir noticis kaut kas svarīgs?”

Man klab zobi. “Katoļu priesteris no manas dzimtās pilsētas ir apsūdzēts izvarošanā… izmantojis cilvēku ar garīgā rakstura traucējumiem…”

“Šausmas. Tie priesteri taču nekad nav bijuši normāli! Jēziņ… beidzot tas sāk atklāties arī Latvijā.”

Apsūdzētais priesteris varmāka ir tas pats, kuram pirms daudziem gadiem grēksūdzē es sacīju, ka esmu netikla.

 

**

Pēc vairākām dienām ziņu portālos izplatās bildes un video ar aizdomās turamā draudzes piketu. Sanākušie tur rokās plakātus, uz kuriem uzdrukāts “Priestera arests – provokācija pret Latgali”, “Brīvību mūsu priesterim!”, “Byusim stypri sovā ticeibā!” un tamlīdzīgi.

Pēdējo gadu laikā esmu mainījusies. Esmu lasījusi, pētījusi, skatījusies dokumentālas filmas, diskutējusi ar cilvēkiem par reliģiskām tēmām. Mainījusi savas attiecības ar Dievu un mainījusi savus uzskatus par katoļu baznīcas priesteriem.

Jā, es it kā esmu mainījusies. Taču ne pilnībā. Manas kabatas joprojām ir pilnas ar akmeņiem. Un tie ir smagi un piesūkušies ar kaunu.

 

Lai gan stāsts nav autobiogrāfisks, tajā pieminētā priestera lieta ir balstīta uz patiesu notikumu.