— Tā mēs te dzīvojam, tā mēs te svinam

Iedomājieties situāciju: jūs raiti soļojat pa Merķeļa ielu no Centrālās stacijas uz Vērmanes dārza pusi. Ejat, ejat un pēkšņi pamanāt, ka aiz pieturām sapulcējies cilvēku bars. Stāv, gaida nezin ko un, acis mirkšķinādami, skatās apkārt. Varbūt autobusu gaida, bet maz ticams, tik daudz cilvēku vienā pieturā stāv tikai tad, ja Mežaparkā plānots Prāta vētras koncerts. Pametat skatu pa labi – cirks. Kā jau cirks – nekustīgi stāv savā vietā, noslēpumaini vēro Merķeļa ielas iedzīvotājus, garāmgājējus un vēja plivinātos Subway maizīšu papīrus. Bet …

Kas tur? Vai tā varētu būt?

Durvis uz cirku ir vaļā! Ne jau tās, kas zem trepēm, bet citas. Jauni, rozā vārti. Plaši stāv vaļā. Varbūt tie ved uz citu vietu? Jūs pabāžat zinātkāro snīpi tuvāk vārtiem, pāri iedomātajam slieksnim un tiešām… cirks.

Un viss cilvēku bars nelielās grupiņās sāk plūst iekšā caur vārtiem.

Ko jūs darīsiet? Vai iesiet iekšā palūkot vai vienkārši vēlāk paskatīsieties sociālajos tīklos – kas tur cirkā notika? Ja ienāksiet iekšā un ieraudzīsiet kādu cilvēku, kura intensīvi vērojošā un pārspīlēti laipnā sejas izteiksme liek noprast, ka tas ir šīs iestādes darbinieks – ko viņam jautāsiet? “Kas te notiek?” “Vai tad cirks ir vaļā?” “Ko te var redzēt šovakar?” “Kur ir biļešu kase?” “A jums ziloņi vēl ir?”

Tā es iedomājos situāciju, kurā pati nekad neesmu bijusi, – garāmgājējs, kas nejauši uzskrējis faktam, ka cirks ir VAĻĀ. Bet tiešām – kas tur iekšā notiek?

Ja es nopelnītu eiro par katru jautājumu “Bet cirks jau vairs šeit nav, vai ne?” vai “Jums ziloņi vēl ir?”, tad varētu pārvākties uz Baltezeru un dzīvot zaļi.¹ Otrs veids, kā es varētu tikt pie zaļās dzīvošanas, būtu saņemt eiro par katru reizi, kad esmu stāstījusi, kas pie mums ir noticis kopš atkalatvēršanās decembrī, sparīgi akcentējot, ka cirks nav ciet: pie mums notiek apbalvošanas ceremonijas, dejas izrādes, modes skates, konferences, darba balles, CIRKA IZRĀDES, ekskursijas, ekskursijas, ekskursijas, bērnu skolas un nometņu aktivitātes, performances, koncerti, instalācijas utt. Jā, tribīnes būs, apsēsties var un varēs, skaņa būs, gaisma būs, akrobāti būs, klauni būs, pasākumi būs, nākotnē būs arī kafejnīca un biļešu kase, bet ne, lauvu un lāču gan nebūs.

Bet ziniet ko? Man nav iebildumu stāstīt. Cilvēkiem ir interese, un es par to priecājos. Labprāt atbildu uz jautājumiem, jo redzu, ka cirks ir radījis tik lielu mistēriju ap sevi, ka pat tad, ja teju visos mediju formātos ir parādījusies informācija par cirku, cilvēkiem ir vajadzība pārjautāt: vai tiešām te var nākt iekšā, vai tiešām dzīvnieku vairs nebūs, vai tiešām te viss tagad izskatīsies šādi?

Mani vienmēr ir apbrīnojusi cirka ēkas spēja radīt ap sevi noslēpumu pilnu mākoni. Es cenšos to cienīt un katram jautājumam sniegt pienācīgu atbildi, bet pilnīgi visu arī neizskaidrot.

Par pašu māju runājot – nu skaista bez gala. Manās acīs. Bet tāpat liekas arī teju visiem, kas cirkā jau paguvuši paviesoties. Iespaidīgais kupols, neskaitāmie dēlīši no agrākajiem periodiem, kas ir nedaudz nopucēti un izmantoti atkārtoti, jaunie modernie elementi saplūdināti ar cirka pirmsākumu autentiskumu, atklātās vēsturiskās sienas, nesamākslots, dabisks, vēsturi respektējošs un patiess izskats…

Jau būvniecības procesā, ik pa laikam paviesojoties cirkā ar ķiveri galvā – saudzīgās demontāžas procesā pārmaiņu sākumā, vēlāk, kad kupols bija caurs un arēnā stāvot bija redzami mākoņi, kā arī noslēguma posmos, kad jaunie koka paneļi sāka veidot kupolu –, bija skaidri redzams, ka top kas skaists. Strādājot no Āgenskalna telpām, nevarējām vien sagaidīt, kad atgriezīsimies cirka ēkā.

Galvenais arguments pret šo viedokli ir nepabeigtības sajūta. Un tad es stāstu, ka tas ir speciāli, – jā, tā tiešām paliks. Arhitekti radījuši brīnišķīgu telpu, kurā redzami teju visi cirka vēstures slāņi – sākums, vidus un mūsdienas. Bet tas nozīmē arī atklātu ķieģeli, nenokrāsotas sienas, apputējušus, nelīdzenus dēļus, dažādus caurumiņus, izcilnīšus, grubulīšus un puteklīšus, kas ir veidojuši cirka stāstu.

Man kā “neradām un nepatērējam nevajadzīgas lietas” entuziastam sajūsmina šī pieeja – izmantot visu, kas šeit jau pieejams. Piemēram – vai jūs zinājāt, ka lielākā daļa no dēļiem, kas redzami balkonā, ir sazāģētas vecās tribīnes? Vai zinājāt, ka arēnas pirmo stāvu ieskauj orģinālie cirka dēlīši ar ornamentiem, kas slēpās zem spilgtajiem un krāsainajiem padomju laika gleznojumiem? Vai zinājāt, ka arēnā atstāts un redzams vecais kupola karkass, kas taisīts no dzelzceļa sliedēm? Protams, lietām ar garu gadu gājumu būs robiņi, caurumiņi un skabargas. Bet tieši šīs nepilnības taču padara tās par īpašām un skaistām.

Laikmetīgajam cirkam nav viegli iedraudzēties ar mazāk liberālo Merķeļa ielu, kura pārsvarā cirkā ieplūst, lai meklētu darbu, biļešu kasi vai palūgtu uzmest aci neeksistējošajiem zvēriem. Bet tie, kas zina, kas par lietu, un ir iegādājušies biļeti internetā, tie (man gribas domāt) ir iemīlējuši jauno cirka formātu, kur tu katru reizi saņem ko negaidītu un/vai neparedzamu.

Lielākā neizpratne un šoks cirka festivālā augustā bija tiem, kas parādījās atklāšanas svinību vakarā uz pēdējo no trim piedāvātajām bezmaksas izrādēm – apvienības Recover Laboratory darbizrādi SMALLER THAN THREE, kur divas somu mākslinieces elektromūzikas pavadībā intensīvi brida caur cirka arēnu baikeru kostīmos, ar baltām plastmasas trubām rokās un – pats lielākais bieds latviešu skatītājam – plikām krūtīm. Bāc… Man kā cilvēkam, kas atbild uz cirka kopējo e-pastu, jau bija skaidrāks par skaidru, ar ko būs jānodarbojas tuvākās dienas. Šī izrāde reflektēja par absurda prieku un brīvības sajūtu, tāpēc nozīmīga tās sastāvdaļa ir parādīt ko nedaudz šokējošu. Bet – kas vienam nedaudz, otram krietni par daudz.

Tomēr sūdzības e-pastā pienāca vien četras. Atmiņā iekrituši raksturojumi “divas vulgāras sievietes ar trubām” un “tad jau katrs mētelīšu virinātājs var būt cirka mākslinieks”.

Nu, ne gluži. Atnāciet uz vēl kādu izrādi.

Viena no pozitīvākajām nesenajām pieredzēm cirkā bija skatītāju sejas izteiksmes pēc klaunu izrādes Beigts no smiekliem. Jau otrpus arēnas aizkariem sadzirdamās skatītāju reakcijas – izsaucieni, pārsteiguma ieelpas, sirsnīgie smiekli, spiedzieni un skaļi aplausi – starp kolēģiem radīja sasmaidīšanos, “jes, viņiem patīk”.

Pieredzot skatītāju intensīvo reakciju, es katrā cirka izrādē atceros, kas mani pie šīs mākslas formas pievelk visvairāk – skatītāju kulturālās, pieklājīgās, smuki sapucētās maskas paliek garderobē, un, izrādei sākoties, viņi atbrīvojās, brīnās, smejas un sajūtas kā bērnībā. (Runājot par bērnību, maza atkāpe – vienreiz cirkā maza meitenīte Ziemassvētku izrādē no smiekliem apčurājās. Ja tas nav kompliments, kādam kurš mēģina sasmīdināt skatītājus, tad es nezinu, kas ir.) Pieredzot cirka mākslu, empātisks skatītājs gluži fiziski izjūt katru mākslinieka kritienu, lēcienu un triku. Arī pēc izrādes Beigts no smiekliem skatītāji iznāca ar mirdzošām acīm un steidzās cits citam kaismīgi stāstīt savus iespaidus. Vai tas nav brīnišķīgi?

Nav viegli pārliecināt kādu, kam bijusi slikta pieredze ar laikmetīgo cirku, par to, cik dažāds tas var būt mūsdienās. Lai gan tas ir tieši tāpat kā teātrī, kino vai vizuālās mākslas izstādēs. Nezinu, kāpēc, bet cirka apmeklētāji pēc vienas pieredzes daudz skarbāk spriež par visu laikmetīgo cirku kopumā. Tā (pēc maniem novērojumiem) negadās ar nevienu citu mākslas formu. Iespējams, tas ir spēcīgais pieradums, kas mūsdienām pielipis no tradicionālā cirka, jau agrā bērnībā piesūcies zemapziņai.

Tradicionālā cirka faniem – diezin vai kāds no cirka darbiniekiem uzskata, ka tagad piedāvājam ko labāku vai pārāku. Mēs piedāvājam ko pavisam citu – citu mākslas formu. Šīs divas cirka formas nevar salīdzināt.

Bet noslēgumā gribu pateikt, kāds man ir gandarījums, kad viesus pirmo reizi ievedu cirka arēnā un viņiem iemirdzas acis, paskatoties uz jauno kupolu… CIK JUMS TE IR SKAISTI!

Jā! Mums te tiešām ir skaisti!

1. Atbildes: “Jā, cirka izrādes pie mums notiek gan,” – un: “Nē, nekādu cirka dzīvnieku mums te nav un nebūs.”  (atpakaļ uz rakstu)