seja
tā gaišmatainā meitene pa kreisi
man izņem no rokas mikrofonu
es saritinos uz izprintētā palaga
uzsedzu segu un skatos straumē
mana seja
ir kartupelis
mana seja
ir kartupeļu biezenis
grīda ir šķība
I
starp prīmulām un narcisēm
zivju rozā mutes
izplaukst ūdens virsmā
man patīk kā viņas kustina rokas
tev saku
uzņem fotogrāfiju
ar pārgaismotu koka tiltu
pret kuru balstu elkoni
vaibsti saplakuši
smaida lauska
atveru acis
guļam blakus
izstiepušies taisni un nopietni
vai tev nešķiet
ka grīda ir šķība
šī nav mana
aiz deguna satveru seju
un to noņēmusi kā rieksta čaulu
nolieku uz naktsskapīša
II
botāniskajā dārzā aptvēru
narcises nosaukuma izcelsmi
šī narcise
aug uz iekšu
vēderā
tās baltās ziedlapas
griežas miesā
lēnām atveroties
alkas
kāds gribētu paņemt šo vārdu
gribētu to iesviest netīrā kanālā
gribētu to saburzīt tā
ka atlokot tas būtu nesalasāms
gribētu lai vārds pazustu brikšņos
sairtu nevienam neredzams
skujās mīksts saplaktu lēni
un pa lauku ietu kāds
bez vārda
izlietne grīda gulta ķermenis
te
rozā bļodiņas un ūdens glāzes
bāliem smirdīgiem citroniem
eļļains šķīvis un ķiploku nazis
kafijas pabiras
te
grīda ar gružiem pilējušas ogas
ar pīšļiem kaktos ar zemēm
ar nemaņā kritušu apģērbu
te
gulta saburzīta
sāls un čipsu krikumi
iesāktas grāmatas kaut kas izlijis
kamieļpūku spilvens kurā
dziļāk iespiedi seju
te
tavs ķermenis
bāls un izvārdzis
nemotivēts
iesaldētu skatienu
bet vienmēr gatavs
darīt sev pāri
kaitēkļi
I
melnu kājiņu noplēst
augumu starp pirkstiem spiest
ar nagiem kniebt
var staigāt ap kvartālu
lauzīt rokas
rakstīt vārdu
to svītrot trijām švīkām
bet nevar noplēst sev ādu
nevar izraut no sevis gabalu
II
augs kas izlocīs lapas
lai tev patiktu
lai neredzētu pats sevi
nevienā atstarojošā virsmā
III
gandrīz neredzami
ir kaitēkļi
grūti pamanīt jo sīki
rosās lapu apakšpusē
no virspuses izskatās blāvi
sūc sulu līdz lapas nodzeltē
viegli ievainojamas ir lapiņas
IV
kukainīši ir savairojušies lielā skaitā
pa visu jauno dzinumu
palodze ap augu kļūst lipīga
arī lapas ir lipīgas
V
aug tas augs
tevi sāk plēst no iekšienes
aug tas augs bet ne vairs maigs
ne vairs smaržīgs
nazis un puķe
– diena bija normāla
sēžu uz palodzes
– bet es atkal sevi ienīstu
kļava aiz tramvaja sliedēm ir salapojusi
– tas ir kā paņemt nazi
un sevi durstīt
man vairs nepatīk
mans vārds
tu tuvojies
tev ir melna bītlene
virtuve tumst
aiz tevis glezna ar māju un dārzu
– es pazīstu to visu
tas nav nekas jauns
vienkārši
tas paņem daudz spēka
un es negribu par sevi rūpēties
botāniskajā dārzā
es teicu pretīgi
– esmu meitene
bet nevaru būt puķe