— Agrāk vai vēlāk ar ikvienu kaut kas tāds arī notiks

Rolands Virks ir mūziķis grupā Four Minute Man, žurnālists portālā TVNET un tagad arī grāmatas Cilvēki man nepatīk autors, tātad – rakstnieks jeb rakstnieķelis, kā saka viņš pats. Humoristisko stāstu un feļetonu krājums no vienas puses turpina Rvīna Vardes, Māra Bērziņa, Aivara Eipura, Haralda Matuļa, Riharda Bargā un Gundara Ignata prozas ceļu, taču vienlaikus tajā, protams, ir kaut kas specifisks, no šiem autoriem atšķirīgs. To arī vēlējos noskaidrot intervijā. Jāpiebilst gan, ka mēs ar Rolandu esam draugi, tāpēc tā nav bezkaislīga izpratināšana, bet drīzāk neformāla saruna.

Vilis Kasims

 

Kāpēc tev nepatīk cilvēki?

Tas ir jautājums, ko es gaidīju un ko man uzdod daudzi. Pārsteidzoši, bet daudzi man raksta “man arī nepatīk cilvēki” un uzreiz solidarizējas. Nav tā, ka man nepatīk cilvēki, un arī grāmatas nosaukums nav domāts tā, ka man nepatīk cilvēki. Ja tā būtu, es nosaukumu būtu licis Man nepatīk cilvēki, bet grāmatas nosaukums ir Cilvēki man nepatīk. Tur ir tā ideja, ka es uzrunāju “cilvēki, man nepatīk”. Tas nozīmē, ka man nepatīk ne tikai cilvēki, bet arī viss pārējais, piemēram, kucēni un kaķēni. Tā kā tas noteikti nav tā, ka es būtu sociopāts un man nepatiktu cilvēki.

Bez cilvēkiem jau nebūtu tās grāmatas un cilvēki man pa īstam patīk – un reizē nepatīk. Bet bez cilvēkiem nu nekādīgi.

 

Tev liekas, ka tu uzķēri vai pateici balsī to, ko citi neuzdrošinās vai nav līdz šim pateikuši?

Varbūt, jā. Bet es ar to rēķinājos, ka tas tā tiks uztverts. Vienkārši mēs katrs reizēm ļoti bieži nonākam tādās situācijās, piemēram, braucam trolejbusā vai stāvam rindā lielveikalā pie tās pašapkalpošanās kases, un tur ir kāds cilvēks, kurš čammājas vai nesaprot kaut ko. Un tev gribas jau ātrāk tikt prom. Un tai brīdī tev nepatīk tas cilvēks, besī ārā. Bet tad tu pārnāc mājās un uzraksti kaut ko fun par to situāciju, un beigās tu smejies. Tas negatīvisms ir pazudis, ir palicis jautrs stāsts, un tajā brīdī tev tas cilvēks nevis nepatīk, bet patīk, jo viņš izdarīja kaut ko tādu, kas tev besīja, bet arī iedeva tev emociju pateikt kaut ko par to situāciju, kas beigās sanāca smieklīgi.

Tas ir tas paradokss, ka cilvēki man nepatīk, bet, bļāviens, viņi ir baigi interesanti un smieklīgi.

 

Cilvēki reizēm saka, ka rakstīšana viņiem ir kā terapija, kas palīdz sakārtot domas, bet izklausās, ka tu savu nepatiku tajos pārvērt par kaut ko labāku.

Varbūt no tādas perspektīvas jā, bet šie stāstiņi – es daudziem esmu to uzsvēris – nav terapija. Es tur esmu ielicis, protams, darbu un dvēseli, bet šie stāstiņi ir rotaļa, tie ir riktīgi fun. Teiksim, piedzīvoju tramvajā frustrāciju kaut kādu, tad es atnāku mājās un to uzrakstu – bet nevis tāpēc, ka man gribētos to noņemt no dvēseles nost. Nē, tas vienkārši ir tik jautri. Rakstot savus stāstiņus, es pats smejos līdz asarām. No vienas puses – ā, pats par saviem jokiem smejas, hahaha, tā kā stulbi, bet no otras…

Es arī baidos no tā, ka mani uztvers nopietni un šos stāstiņus uztvers nopietni, jo tur nekā nopietna nav. Nopietnas lietas, terapijas lietas, dvēseles norakstīšanas lietas es rakstu dienasgrāmatās vai papīros, kurus es nekad nepublicēšu. Visticamāk, no manis arī nekad neiznāks publicētā formā nekādas nopietnas esejas kā tev, piemēram. Varbūt pēc psihoterapeita apmeklējuma, nezinu. Es to turu pārāk dziļi sevī iekšā. Šitais ir tāds cirks, šie stāstiņi ir cirks.

 

Grāmatā arī liekas, ka visu stāstiņu pamatā ir konkrētas sadzīviskas situācijas, kuras tiek apspēlētas, pārspīlētas un atkārtotas, līdz sasniedz absurda līmeni. Cik lielā mērā tās ir reālas situācijas?

Jā, tas ir labs jautājums. Vispirms jau… Briesmīgi ir savu grāmatu skaidrot, bet grāmatas liriskais “es” nav Rolands Virks, bet diezgan augstprātīgs kretīns, kuram nepatīk cilvēki, bet tā pa īstam patīk. Viņš ir liekulīgs un diezgan riebīgs. Es tagad gribu teikt, ka tas neesmu es, bet varbūt es tāds esmu, es nezinu.

 

Tad, rakstot stāstus, tev liekas, ka tas ir kāds personāžs?

Pavisam noteikti, jā. Tā ir kaut kāda daļa no manis. Teiksim, pirms gadiem, pirms es rakstīju šos stāstiņus, es biju uztaisījis blogu Pilsonis, kur uztaisīju tēlu Pilsoni, kurš no sava skatpunkta pastāsta kaut kādas lietas, ko es biju pieredzējis. Bet man tik ļoti negribējās stāstīt “es” stāstu, ka es uztaisīju tēlu Pilsoni, kurš to pastāstīja un noņēma atbildību no manis. Es varu viņu taisīt, kā gribu, likt viņam mutē visu, ko gribu. Šie stāstiņi, teiksim, visi ir pieredzēti realitātē. Piemēram, kaķītis doktorātā – es braucu ar savu kaķi uz veterināro aptieku, un tas viss notika. Vienkārši pēc tam šis liriskais “es” to piedzīvo daudz groteskāk, daudz pārspīlētāk.

 

Strādājot pie krājuma kārtošanas un stāstu atlasīšanas, tu domāji, lai tur būtu kāds, ne obligāti sižets, bet vienojošie elementi un motīvi, personāži, kas atkārtojas?

Jā, tie stāstiņi ir tapuši diezgan lielā laika periodā. Tas ir kāds 2017. gads līdz 2023. gadam. Es centos sākumā likt stāstiņus, kas ir kā feļetoni un beigās atstāt pārējos. Var redzēt, ka tur ir nevis pirmajā, bet trešajā personā. Un pats pēdējais ir, man liekas, viens no vecākajiem – Kā uzrakstīt īso stāstu. Man liekas, to Pilsonis rakstīja. Un tā es arī centos kārtot, ka pirmā grāmatas daļa ir blociņa stāsti, kvadrātiņa stāsti, un pēc tam ir tādi jau stāsti kā stāsti.

 

Grāmatas atklāšanā tu teici, ka vieni no galvenajiem iedvesmas avotiem tev ir krievvalodīgās literatūras klasiķi un ne tikai humora klasiķi. Bet tagad, kad tu stāstīji par liriskā personāža iztēlošanos – tas man atgādina arī standup tradīciju, kur cilvēki bieži arī veido savā vietā personāžus.

Stendaps man pašam ir mīļš žanrs, bet… Principā, jā, manus stāstiņus varētu stāstīt no skatuves. Tos būtu ļoti viegli pārveidot kā stendapa priekšnesumu. Es par to neesmu domājis, pārsteidzi mani nesagatavotu.

 

Atgriežoties pie tiem klasiķiem – tu minēji Harmsu, Zoščenko, arī Dostojevski. Kā tu nonāci pie šiem autoriem? Kā saprotu, ar krievu valodu tev nav bijusi cieša saskare…

Viss sākās kādos 18 gados laikam. Es vienkārši gāju uz bibliotēku un stundām ilgi klīdu pa plauktiem. Zināju, ka Dostojevskis ir kaut kas labs, paņēmu Dostojevski un man ļoti iepatikās. Tā es nonācu līdz Hohoļam, un Hohoļam ir izteikts tas pats humors, kas vēlāk ir Harmsam. Tad paņēmu Turgeņevu…

Tas vienkārši kaut kā dabiski aizgāja. Tas nebija apzināti, bet es gāju un, jā, reku Dostojevskis. Es izlasīju un sapratu, ka man patīk, jāpaskatās vēl kaut kas no krieviem un klasikas. Tas bija pirmais posms. Nākamais posms bija, kad es atklāju Harmsu. Harmsa Neputna izdevums, mazais, smukais kvadrātiņš ar cietajiem vākiem un Raida Kalniņa zīmējumiem man bija pirmā grāmata, ko es pasūtīju internetā. Man viņa kalpoja kā maza bībelīte, ko kabatā ielikt. Harmsa teksti – nu, tie man vienkārši uzspridzināja galvu.

Tad nāca nākamais posms, kad es nejauši vai jauši atklāju Zoščenko, un Zoščenko ir visa pamatā, uz kā esmu bāzējis savus tekstiņus. No Zoščenko esmu visvairāk mācījies un iemīlējis feļetona žanru. Viņš man vispār ir dievs.

 

Cik apzināti tas notika? Vai bija tādas reizes, kad tu izlasīji kādu Zoščenko stāstu un nodomāji – ā, man bija līdzīga situācija, es arī par to uzrakstīšu?

Tieši tā tas arī notika! Teiksim, Zoščenko raksta, kā viņš iet uz teātri, bet garderobē dārgi maksā jaku nodot, tāpēc viņš sēž teātrī un cīnās ar to jaku. Vai pazaudē pirtī garderobes taloniņu un pēc tam nevar tikt pie drēbēm. Tās ir tik sadzīviskas situācijas, kas jebkurā brīdī ar jebkuru var notikt. Tādas muļķīgas, awkward situācijas. Un tad es domāju, kāpēc tiešām par to neuzrakstīt. Neviens par to nav rakstījis, vismaz latviešu valodā. Tādas katram vidējam pilsonim saprotamas lietas, ar ko viņš var identificēties.

Un pēdējais mans ietekmes avots ir nelaiķis blogeris Dmitrijs Gorčevs. Nopirku viņa grāmatu oriģinālvalodā un burtoju, jo viņa teksti ir – uzreiz aiz Zoščenko – pamatu pamats maniem stāstiņiem. Gribēju nodot cieņu, jo viņš ir nepelnīti piemirsts. Tas cilvēks rakstīja tekstus, ko es vienkārši apbrīnoju.

 

Bet tajā pašā laikā latviešu literatūrā ir diezgan izteikta Harmsa stīga ar Rvīnu Vardi, ar Māra Bērziņa Gūtenmorgena stāstiem, piemēram. Kā tev liekas, kāpēc tas tā ir izveidojies?

Nezinu, droši vien dabiski veidojies. Nav jau liela tā stīga. Jā, ir Rvīns Varde, Gūtenmorgens, Bargais arī raksta kaut ko līdzīgu, Eipura minimas bija kaut kas uz to pusi. Bet nekas nav īsti tā, tik… Gūtenmorgens jau ir bišķiņ nopietnāk, bet tas, ko es redzu Rvīnā un sevī – nu, fak, tas ir vienkārši fun, kas vispār te notiek? Publicētam tekstam grāmatā var nebūt briesmīgi nopietnas jēgas un auras. Tekstiņš var būt vienkārši anekdote un vienlaikus kaut kas vairāk par avīzē publicētu anekdoti. Tāda anekdote, ar kuru ikviens cilvēks var identificēties. Manuprāt, jebkurš cilvēks var identificēties ar katru manu stāstiņu, un agrāk vai vēlāk ar viņu kaut kas tāds arī notiks.

 

Tev bērnībā vai pusaudža gados nav bijusi fāze, kad tu vairāk lasīji Dadža žurnālus, piemēram, vai skatījies Imantu Babīti vai Savādi gan?

Tāda fāze nebija, lai gan skatījos, protams. Šos joku stāstiņus es sāku rakstīt tikai pēc 20 gadu vecuma, jo man bija visādas fāzes. Man bija briesmīga Borhesa fāze, kad es mācījos rakstīt pie Rolanda Brieža un Ievas Melgalves. Es briesmīgi kopēju Borhesu. Tagad gribētu tos stāstus palasīt, man pagultē guļ. Man liekas, ka bija diezgan okei, vismaz Melgalve atzinīgi izteicās un Briedis arī. Tā bija fāze. Bet pirmā fāze bija fantastikas fāze, kad es rakstīju par plakanām planētām, kaut kādu tādu sūdu. Bija maģiskais reālisms, bet tas pārgāja.

Bet Savādi gan es vienkārši skatījos. Man nav bijis tā, ka bērnībā es būtu baigi aizrāvies ar humoru vai anekdotēm.

 

Tā ka nav tā, ka tu zinātu no galvas anekdotes, ko tad viesībās…

Es galīgi neesmu tas humora čalis, nē. Varbūt tas traģikomiskais vaibs nāk no manis. Es vispār pieļauju, ka visi šie stāstiņi ir kaut kāds aizsargmehānisms.

 

Kā tu to domā?

Redz, intervija sākās ar to dvēseles norakstīšanu. Varbūt šie stāstiņi nāk no manis kā kaut kāds… nē, šitajā es neiešu.

Es pat nezinu, no kurienes izlīda šitais, rakstīt kaut kādas groteskas, pilnīgi pārspīlēt lietas. Vai nu es tiešām pārlasījos Zoščenko un visādas tādas lietas, vai arī… aha! Ir tāda grupa King Gizzard & the Lizard Wizard, kuri kādā intervijā teica – mēs vispār gribējām spēlēt trešmetālu, bet sapratām, ka neesam tik labi, tāpēc sākām raut šito.

Un varbūt es esmu sev pieņēmis, ka nekad nevarētu rakstīt… Jā, es tagad nonāku pretrunās ar sevi… Varbūt es vienkārši nemāku un nemācēšu rakstīt nopietnas lietas, tāpēc es rakstu šos stāstiņus, kas man padodas.

Ja tu reiz pieminēji mūziku, tad neizbēgami arī jautājums par grupu Four Minute Man, kur tu spēlē. Cik man radies iespaids, tu abas šīs puses turi ļoti nošķirtas – tu neraksti tekstus Four Minute Man, arī grupas stils ir pavisam atšķirīgs no stāstiem šajā grāmatā. Tev nav bijusi vēlme to apvienot?

Nē, tās ir divas pilnīgi citas pasaules. Nav pilnīgi nekādas vēlmes to apvienot. Tur arī nav, ko apvienot. Man nav ambīciju rakstīt tekstus. Man ir ambīcija radīt melodiju un otrā flangā ir ambīcija rakstīt tekstus priekš kaut kā cita, un es pat neredzu, kāpēc lai to vajadzētu kaut kādā veidā savienot.

Arī darba process ir pilnīgi citādāks. Rakstīšana ir – tu sēdi mājās pie galda un raksti, savukārt mūzikas radīšana… Varbūt kāds domā, ka mūzikas radīšana notiek, sēžot pie nošu lapām, bet mūsu gadījumā tā notiek otrdienu un ceturtdienu vakaros, paņemot pāris aliņus ar čomiem, labākajiem draugiem – mēs Four Minute Man visi esam bērnības draugi – un jautri uzspēlējot. Un beigās, johaidī, kaut kas ir sanācis.

Tas nav pat tā, ka es negribētu to savienot, bet tas ir vienkārši neiespējami. Tās ir pilnīgi citas pasaules, tie ir divi Rolandi. Es pats brīnos, dažreiz skatos, kā es mētājos no vienas puses uz otru. Un vēl pamatdarbs ir atkal cita pasaule. Un atpūtas laiks arī ir bišķi cita pasaule.

 

Līdz šim mēs esam uzzinājuši par Rolandu Virku ģitāristu, Rolandu Virku rakstnieku…

Rakstnieķeli!

 

Labi, bet tu teici, ka ir arī citi Rolandi. Zinu, ka ir darba Rolands, kurš raksta par kapiem un populārzinātniskām tēmām. Kādi vēl Rolandi ir?

Ir daudz Rolandu… Ir rakstnieķelis Rolands, mūziķis Rolands. Ar atsevišķiem draugiem ir atsevišķs Rolands. Teiksim, mūs ar tevi vieno kopīga interese staigāties un runāties par savām lietām – tas jau atkal ir cits Rolands. Ar savu draudzeni Olgu es kaut kādā ziņā esmu cits Rolands. Tas jau nav man vienīgajam. Tā ir katram cilvēkam. Tā nav liekulība.

Manuprāt, cilvēkam katrā attiecīgā dzīves situācijā ir jāprot pielāgoties, apspiest sevī vienu lietu un izvilkt otru. Mūzikā es esmu Rolands, kurš spēlē. Viņš prot spēlēt un nedomā par grāmatām un tekstiem. Kad rakstu, ir cits Rolands. Stāstiņos atkal ir cits Rolands, riebīgais Rolands kaut kāds. Darbā ir pieklājīgais Rolands, jā, diezgan pieklājīgs Rolands, kurš arī raksta, rada rakstnieķelim Rolandam. Viņš ir tā kā brālēns rakstnieķelim Rolandam. Viņam jāskatās, kā rakstīt, ka nevajag lamuvārdus. Bet tas pelna naudu, viņš pelna naudu rakstnieķelim un mūziķim.

 

Atgriežoties pie grāmatas un literatūras – viena no raksturīgākajām iezīmēm taviem tekstiem, ne tikai grāmatā, bet arī feisbukā un TVNET, šķiet, ir tāda īpaši lipīga attieksme pret atsevišķiem vārdiem, kurus tu izmanto, līdz tie paši kļūst par stāsta tēlu, bezmaz lielāku par tā notikumu. No kurienes tev ir tāda prozas dzirde, kas īpašu nozīmi piešķir vārdu skanējumam?

Zinu, par ko tu runā. Es daudz izmantoju “teiksim” vai “tā teikt”, vai “rau, rau”. (Smejas.) Tas noteikti ir nācis no Zoščenko un krievu valodas. Man liekas, tas ir sava veida fetišs – atrast labu, smeķīgu vārdu.

Teiksim, mums ir ģimenes čats, kur mēs katru dienu sarakstāmies, un es nesen īsi uzrakstīju, kā man iet utt. Māsa saka, ko tu tik strupi atbildi, un man uzreiz “strupi”, o, tik labs vārds. Uzreiz paņēmu sev, ieliku savā vārdu krājumā. “Strupi atbildēt” ļoti jauki skan. Man liekas, Rvīns Varde ir meistars, pielīdzinot darbību kādai lietai, piemēram, “saliecies kā sirpis”.

Par recenzijām runājot, Mova man parādīja, ka īpaši izmeklētam vārdam ir ļoti liels spēks. Teiksim, kādā savā stāstiņā es izmantoju “interneta tārpeja”. To vārdu paņemt no kādas zinātniskas lietas un ielikt tekstā – man liekas, tas padara tekstu kā gulašu, tādu garšīgu. Daudzi saka, ka mani teksti ir garšīgi, un es nekad nesaprotu, ko tas nozīmē. Bet man liekas, ka tas ir to salīdzinājumu dēļ.

 

Un tie tad ir garšvielas tavam gulašam.

Pavisam noteikti. Teiksim, kad uzrakstu stāstiņu, es pēc tam to lasu, rediģēju un meklēju dažiem vārdiem iespējas aizstāt tos ar smeķīgākiem vārdiem.

 

Tu jūti, ka šie vārdi arī mainās? Teiksim, pirms gada bija viens favorītvārds, tagad cits?

Noteikti, jā. Ir bijis tā, ka es lasu kādus senākus savus tekstus un domāju, nu, bļāviens, kas tas par vārdu, bet tad atceros – ā, man tas ļoti patika. Pēdējā laikā man ļoti patīk vārds “proti”. Tagad es cenšos visur to iebāzt, jo tā ir laba līme starp teikumiem. Bet var pienākt laiks, kad man viņš izbesīs.

 

Es pieņemu, ka tagad, liekot stāstus krājumā, tev vairāk sanāca pārlasīt vecos stāstus. Kāda bija sajūta? Tev liekas, ka esi mainījies?

Tas pats ir arī mūzikā, kad noliec dziesmu malā uz kādu gadu vai diviem, pēc tam klausies un tev liekas, vāu, labs. Tu redzi kādas kļūdas vai ko, bet tu spēj paskatīties no malas. Un tas man liekas ļoti vērtīgi – nolikt savus garadarbus atvilktnē uz ilgāku laiku. Un pēc tam tu skaties, un teksts ir citādāks un nemaz nav tik slikts kā domāji rakstot.

Ir stāstiņi, kas man sākumā ir ļoti patikuši un pēc tam vairs nepatīk. Es rakstot esmu izjutis baudu, bet pēc tam, ai nē, sūds kaut kāds. Tad pēc laika pārlasot, nē, nu bija labs. Tāds kuriozs bija ar stāstu Mākslinieks, frāze no kura ir uzdrukāta uz grāmatas vāka, bet izrādās, ka es neesmu to iekļāvis. Laikam zemapziņā izslēdzu ārā, jo atceros, ka es uzrakstīju un man viņš ļoti nepatika, un es viņu izmetu ārā no krājumā, un tad aizmirsu, ka izmetu ārā. Tagad lasīju un, ai, viņš ir fun, bet nav grāmatā.

 

Kas vēl tevi pārsteidza tajos vecajos stāstos?

Cik nu tie veci… Mani vairāk pārsteidz tie pavisam vecie. Es kādu laiku biju aizrāvies ar heksametru rakstīšanu, kas man ļoti patika. Tagad es nesen pārlasīju savus vecos heksametrus un ieraudzīju daudz kļūdu, bet tajā pašā laikā labojamu kļūdu… Pārsteidza tas, ka es varēju kādreiz sēdēt un rakstīt kaut ko tādu, nevis kaut ko šitādu. Brīnos pats par sevi, kā es varēju sēdēt pie galda un rakstīt heksametrus. Tagad es to nesaprotu.

 

Teici, ka vienu laiku aizrāvies ar maģisko reālismu, ar Borhesu. Tev nebūtu interese apvienot pašreizējo pieeju ar maģisko reālismu vai postmoderniem stāstiem?

Teorētiski būtu, protams, bet man vajag rakstīt bliezienā. Tāpēc tie stāsti ir tik maziņi un tāpēc man būtu grūti rakstīt kaut ko garāku, jo es nespēju rakstīt, atlikt un pēc tam atkal piesēsties klāt. Man vajag bliezienā uzrakstīt līdz galam, ar beigām. Man vajag to iedvesmu, apziņas plūsmu izdzīt līdz galam tajā pašā brīdī. Man teiksim ir tie Borhesa stāsti, bet es iedomājos, ka man būs jāpaņem tas stāsts, kas varbūt ir normāls, bet tad jāsāk ķidāt, pārveidot… Šausmas kaut kādas!

Viss, kas iznāk tajā brīdī, ir rediģējams, protams, bet… Varbūt slinks esmu, bet es nespēju piesēsties sen iedvesmas brīdī tapušam darbam ar kaut kādu jau citu pieredzi un iedvesmu. Tāpēc es apbrīnoju cilvēkus, kas spēj uzrakstīt garu grāmatu. Es esmu mēģinājis rakstīt romānu vai stipri garāku stāstu, bet vienmēr esmu attapies, ka nonāku strupceļā. Un es negribu pēc tam iet risināt to strupceļu, jo tas vilciens ir aizgājis.

 

Bet kā tev ar TVNET kapu stāstiem? Tos arī vienā piegājienā raksti?

Jā, vienā nedēļas posmā, ne vairāk. Kapu stāstiem un jebkuriem darba stāstiem ir tas, ka viņi ir balstīti uz konkrētu objektu. Tu brauc, meklē, atrodi vai neatrodi, uzzini kaut ko, ar kādu aprunājies, tad brauc atpakaļ. Un viss, tev jau ir rāmis, tev nav viens gals vaļā kā stāstam, ko tu saceri no galvas, ko tu raksti, raksti, tad jāiet gulēt. Man viens stāsts stāv jau gadu, es ļoti gribu pabeigt, bet viens gals tur stāv vaļā un es nezinu, kā saķert to balonu – stāsts ir tas balons, kam viens gals vaļā un tagad viņam, tprr, nāk gaiss vaļā, bet man viņš jāsagrābj kaut kā un jāpabeidz.

Racionālas un loģiskas domāšanas man neeksistē pilnīgi, es nespēju salikt galvā, ka to vienu lietu es aizlāpīšu, bet citur atvērsies vēl kaut kas. Man tā ir milzīga frustrācija. Bet varbūt slinkums, nezinu.

 

Vienvārdsakot, lasītāji labāk lai negaida romānu.

Romānu noteikti lai negaida, bet tas, ko es gribu nākamajā grāmatā (smejas) – es, pirmkārt, gribu vairāk rakstīt trešajā personā un garākus stāstus.

 

Tas tev liekas kā solis ceļā uz kaut ko vai vienkārši tāpat?

Solis ceļā uz biezāku grāmatu. Šajā grāmatā man mīļākie ir trešajā personā rakstītie stāsti, teiksim, Fetišs un Sieviete, kur darbojas Rihards un Uģis, mani mīļākie personāži, mani bērni. Bet arī ar šiem stāstiem esmu apmierināts, neko tajos negribu mainīt un uzskatu, ka šis ir tas, ko es lielākoties gribēju.