— Silvijas Plātas vīra dzejas grāmatas sakarā

Par Teda Hjūza, “pēdējā dižā dzejnieka britu literatūrā”,¹ dzejas publikāciju latviešu tulkojumā var pateikt trīs lietas: pirmkārt, tas ir svarīgs pasaules literatūras modernās klasikas apgūšanas solis, jo vienos vākos ieliek vismaz puslīdz reprezentatīvu slavena, ietekmīga, ražīga un nenoliedzami oriģināla dzejnieka darbu apkopojumu. Hjūzs bija panākumiem bagāts un daudzpusīgs literāts, kura tekstuālā mantojuma iepazīšana noteikti nenāk par ļaunu, prātā konstruējot 20. gadsimta Rietumeiropas dzejas ainu. Otrkārt, tas ir kvalitatīvs atdzejojums, kura vērtība ir rodama ne tikai Arvja Vigula mācēšanā rakstīt tulkojumu precīzi un bez liekvārdības, bet arī faktā, ka valodiski spožs atdzejojums tiek izplatīts. Labs tulkojums, kuru nodrukā un tirgo, ne tikai sekmīgi atklāj svešo saturu, bet arī paaugstina latiņu citiem tulkotājiem un stiprina izpratni par atdzejošanu kā tehniski prasīgu un estētiski nepieciešamu māksliniecisko praksi. Treškārt (un šajā rakstā – galvenokārt), tas ir līdz garlaicībai drošs izdevējdarbības gājiens. Tā ir pārbaudīta vērtība, standarts, viegli pārdodams produkts bez riska. Tas ir godalgots vīrietis no Lielbritānijas.

Proti, Teda Hjūza grāmatas Vārnas dzīve un dziesmas kontekstā īpaši sāpīgi iezīmējas problemātiskas tendences latviešu tulkotās dzejas grāmatu nozarē, kuras neizbēgami kā ar neredzamu roku vada mūsu priekšstatus par ārzemju dzeju. Īsumā sakot, atdzejas grāmatās, tāpat kā vairākās citās sfērās, dominē vīriešu autori, un Hjūza gadījums tam ir kā cinisks apliecinājums – viņa tekstu tulkojumi pie mums nonākuši ātrāk par dzejnieces un viņa sievas Silvijas Plātas dzejas darbiem. “Silvija Plāta bija 20. gadsimta, iespējams, izcilākā dzejniece, kas par tādu padarīja savu vīru Tedu Hjūzu,” atkārto vēstītāja Ingas Gailes romānā Jaukumiņš.² Mans mērķis nav nomelnot Hjūzu vai mālēt viņu kā vēsturiski ļauno “viņas vīru”. Bet es saskatu izdevību jaunākā Neputna vīrieša sakarā runāt par dzimumu pārstāvniecības nelīdzsvarotības tēmu, kam, manuprāt, būtu jābūt būtiskai visiem dzejas un atdzejas lasītājiem. Turklāt, izejot ārpus vienkāršas faktu konstatēšanas, mani interesē jautājumi: kā raksturot nevienlīdzības cēloņus un – ko darīt lietas labā?

Laikposmā no 2000. un 2021. gadam latviski pie mums izdotas vismaz 168 atdzejas grāmatas.³ No tām 14 bijušas dzejas antoloģijas, kurās apkopoti dažādu autoru dzejas tulkojumi, piemēram, Jura Kronberga Mani zviedri (2000), Leona Brieža Portugāļu mūsdienu dzejas antoloģija (2001), 20. gs. spāņu dzejas antoloģija (2014) un Azoru salu dzejas antoloģija (2009), Vizmas Belševicas Atdzeja (2005) un Knuta Skujenieka Dziesma, ej viegli pa manu sirdi: Eiropas tautu dzeja (2001), Gunas Eglītes Haiku atklāsme (2007), Kipras (2007), Ukrainas (2009) un divas krievu (2007, 2009) dzejas izlases. Pārējās 154 grāmatas ir kāda viena konkrēta autora dzejoļu izlases vai krājumi. No tām 117 ir vīriešu darbi, 37 – sieviešu, tātad – 24% jeb, apaļojot uz augšu, viena ceturtdaļa. Vīriešu grāmatu ir trīsreiz vairāk. Statistiski, ja latviešu atdzeja 21. gadsimtā ir planēta Zeme, tad vīrieši ir visi okeāni; ja latviešu atdzeja 21. gadsimtā ir mūsu galaktika, vīrieši ir ūdeņradis; ja latviešu atdzeja 21. gadsimtā ir mans ķermenis, vīrieši ir H₂O.

Viena ceturtdaļa varbūt pat nešķiet tik maz, bet jāņem vērā, ka laba daļa no šīm sieviešu dzejas tulkojumu grāmatām ir literatūra mazākajiem bērniem (Džūlijas Donaldsones trīs grāmatas (2011, 2012, 2016), Ļubovas Afļatunovas pantiņi (2011), Valērijas Zubkovas divas rīmju grāmatiņas (2012, 2014), Olgas Ulasevičas četrrindītes, kas domātas divgadniekiem (2010, 2010)), daļa – ar Latviju saistītas autores (Jeļena Glazova, Ludmila Azarova, Marija Briede-Makoveja), daļa – vienu autoru vairākas grāmatas (piemēram, trīs Rozes-Marijas Fransuā izdevumi). Tā daļa, ko varētu dēvēt par “māksliniecisko dzeju no ārzemēm”, ir redzami mazāka par ceturtdaļu, tostarp minami Heli Lāksonensa, Lēlo Tungalas, Gaļinas Rimbu un Annas Ahmatovas darbu atdzejojumi (bet ne īpaši vairāk).

Izdevniecība Neputns, ko uzskatu par izcilāko dzejas un atdzejas popularizētāju valstī, aplūkotajā laika posmā, cik man izdevies saskaitīt, ir izdevusi 24 atdzejas grāmatas (un divas atdzejas antoloģijas). Uzskaitīšu 22 izdotos autorus: Ilmars Lābans, Semjons Haņins (izdots divreiz), Angeluss Silēziuss, R. M. Rilke, Viljams Šekspīrs, Josifs Brodskis, Sergejs Timofejevs, Žaks Prevērs, V. B. Jeitss, Nikolajs Gumiļovs, Huans Ramons Himeness, e.e. kamingss, Konstantins Kavafis, Frīdrihs Reinholds Kreicvalds, Mihails Kuzmins, Jaroslavs Ivaškevičs, Čārlzs Bukovskis, Daniils Harmss, Dmitrijs A. Prigovs, Ēriks Lindegrēns, Volts Vitmens, Česlavs Milošs. 22 vīrieši 23 grāmatās. Vienīgā sieviete (vienīgā!), kuras atdzeja publicēta Neputnā, ir Emīlija Dikinsone. Viena grāmata no izdotajām divdesmit četrām ir 4,16 % no kopējā apjoma. Statistiski: ja Neputna atdzeja 21. gadsimtā ir mana ķermeņa masa, tad vīrieši ir ogleklis, skābeklis, ūdeņradis un slāpeklis; ja Neputna atdzeja 21. gadsimtā ir lipīdi manā diētā, tad vīrieši ir triglicerīdi; ja Neputna atdzeja 21. gadsimtā ir viss eksistējošais visums, tad vīrieši ir tumšā enerģija un tumšā matērija.

Kļūdainais secinājums te būtu tāds, ka sievietes raksta mazāk vai retāk, vai galu galā – sliktāk. Ieskatīšanās periodikā vai jebkura īsa painteresēšanās liecinās, ka izvēles iespēju netrūkst: Katrīnas Rudzītes atdzejotā Odrī Lorde; Ida Borjela tepat kaimiņos; modernisma kontekstā vajadzīga Ģertrūdes Stainas grāmata; vajadzīga Mariannas Mūras grāmata; Elizabete Bišopa, ko Vizma Belševica iesāka atdzejot, arī būtu pelnījusi savu grāmatu; Artis Ostups droši varētu sagatavot Nobela prēmijas laureātes Nellijas Zaksas krājumu (vai Ingeborgas Bahmanes krājumu); Linda Gabarajeva ir jau iesākusi tulkot H.D.; man ļoti patīk, kā raksta Anna Sekstone; Edvīns Raups varētu atdzejot Silvinu Okampo; ja grib ko tādu, kas patīk daudziem, tad Kerola Anna Dafija, ja grib rafinēti, bet joprojām pieejami, tad – neticu, ka neatrastos lasītāji bestselleru rakstnieces Mārgaretas Atvudas dzejas izdevumam. Un tā tālāk.

Analītiski precīzais secinājums: sievietēm dzejniecēm tiek retāk dota priekšroka publicēties atdzejas grāmatās Latvijā. Šīs manas piezīmes nav arī jāuztver kā izdevniecības Neputns kritika vai uzbrauciens Arvim Vigulam. Jo problēma, uz kuru norādu, ir sistēmiska. Arī pētniece Džo Gila, rakstot par sieviešu mazo pārstāvniecību dzejas antoloģijās, norāda, ka būtu jādomā “par strukturāliem vai institucionāliem šķēršļiem (izglītībā, elites publikāciju aprindās, popularizēšanā un recenzijās utt.), kas varētu kavēt sieviešu dzejnieču pilnīgu un vienlīdzīgu līdzdalību”.⁴ Strukturāli šķēršļi ir tie, kas ir iestrādāti pašā mūsu literārās dzīves uzbūvē – atlases procesos, publicēšanās rituālos, sadzīviskās darbībās u. tml. Tas nozīmē, ka paradoksālā kārtā atbildība negulst kādā vienā indivīdā vai institūcijā. Savā ziņā – tā vienlaikus ir neviena un mūsu visu atbildība.

Ak, cik vienkārši un jauki būtu, ja pie vainas būtu kāds konkrēts tēvainis vārdā Hegemonis Patriarhāls, kurš sēž pie melnkoka galda ar ziloņkaula iemuti un lemj: “Tuvākos 20 gadus atdzejā izdosim 75% vīriešus!” Atliktu vien atlaist Patriarhāla kungu un viņa vietā pieņemt darbā Santu Remeri, un situācija raiti atrisinātos pati no sevis. Bet realitātē “sistēmiskie šķēršļi” nozīmē, ka tas, kas liek tulkot vīriešus vairāk nekā sievietes, ir par mani vai jebkuru citu vienu cilvēku lielāki faktori, vēsturiski izveidojusies, sociālās praksēs nostiprināta, kultūrā atkārtota un ekonomiski stimulēta tradīcija priviliģēt noteiktu grupu. Šī tradīcija, protams, sākas manī – manos (un ikviena cita) par pašsaprotamiem uzskatītajos (un tādējādi – kritiski neizvērtētajos) paradumos, kuros pēc noklusējuma “pirmā izvēle” būs vīriešu dzimtē. Bet līdz ar to sāk nolaisties rokas, jo šķiet, ka šādu lielo hiperobjektu ietekmēt var tikai mikrolīmenī. Es varu mācīties pievērst uzmanību brīžiem, kuros normalizēju mistera Patriarhāla uzvedību, bet viņa fantasmagoriskais, visuresošais rēgs, kas rausta manus striķīšus, no tā nekļūs mazāk spēcīgs.

Pārkost striķīšus tad būtu iespējams vien caur pakāpeniski audzētiem kolektīvu notikumu viļņiem, kuru ietvaros ne tikai pīkstētu recenzijās vai reizi trīs gados tomēr publicētu kādu dzejnieces grāmatu, bet risinātu izaicinājumus strukturālā līmenī – paražās, kritēriju izstrādē, izdošanas stratēģijās. Mana 2024. gada apņemšanās ir tulkot Silvijas Plātas dzejoļus, bet es zinu, ka ar to vien ir par maz. Arī tad, kad mums būs izteikti feministiski atdzejas krājumi un antoloģijas, tā drīzāk būs simptomu, nevis paša cēloņa novēršana. Ideālā gadījumā notiktu kāds ilgtermiņa nepieciešamais pārspīlējums. Šo vārdu savienojumu esmu dzirdējis aktīvistu aprindās kā veselīgu un nevardarbīgu alternatīvu nojēgumam nepieciešamais ļaunums. Proti, daudzās utopiskās nākotnes vīzijās par sabiedrību ir bijis grūti izvairīties no vismaz viena vardarbīga soļa, visbiežāk – tāda vai cita veida revolūcijas. Tādā aktīvismā, kas kategoriski atsakās no vardarbības un kura mērķis ir reālistiskāks – mazi solīši (piemēram, cilvēktiesību jomā), ir zināms, ka, lai solīšus spertu, ir jāizgaismo to pamatotība. Un tam palīdz pārspīlējuma princips. Notriepties ar mākslīgajām asinīm, lai aktualizētu Krievijas armijas zvērības pret sievietēm; apziest Vincenta van Goga gleznu ar zupu, lai pievērstu uzmanību klimata krīzei.

Man pagaidām ir grūti iztēloties, kā pārspīlējums vai “pozitīvā diskriminācija” atdzejas lauciņā izpaustos vislabāk. Antoloģija? Kolokviji? Mums ir pozitīvi vērtējami precedenti saistītās jomās, tostarp oriģināldzejā (dzejas festivāli un dzejas balvas ir sava veida “pārspīlējumi”). Tomēr ticu, ka līdzšinējo darbu noteikti var “uzgriezt uz vienpadsmit” – ar mērķi veicināt ne tikai pašu sieviešu pārstāvniecību atdzejā, bet – vissvarīgāk – veicināt izpratni par tās nepieciešamību. Būt – vismaz censties būt – par feministu, kaut minimāli, kaut pamata izpratnē un vienkāršākajā līmenī,⁵ nav viedoklis, ko var izvēlēties līdzīgi preferencei attiecībā pret, nez, ananasiem uz picas. Drīzāk es to uztveru kā savu ētisku pienākumu, kas izriet no manas vēsturiskās īstenības apzināšanās. Vienlaikus saprotu, ka gan man, gan citiem šī pārliecība ir aizvien jāinternalizē visos līmeņos un regulāri jāatgādina.

Mana sapņu vīzija par mūsdienu latviešu atdzeju: kopīgs un starpdisciplinārs projektu kopums ar ievērojamu finansējumu, kas ved pie sociāli apzinīga radošā ieguldījuma, tulkojot dzejoļus no visiem kontinentiem. Gara acīm redzu: Dziesmu un Deju svētku noslēgums, Inga Tropa un Shipsea ieskatās kamerā un citē nevis tautiskā romantisma štampus, bet, piemēram, Sūzanu Hovu (Susan Howe) Edvarda Kuka atdzejojumā. Kādam tas varbūt izklausās bīstami – pēc nacionālās identitātes šķīstības aizskāruma. Taču teikt, ka tulkojumiem nav vietas mūsu nacionālajā identitātē, ir tāpat kā dzejniekam teikt “es nelasu citus autorus, lai neietekmētos”.

Pagaidām grāmatu pasaulē mums ir vien Teda Hjūza vainagotais piedāvājums – samta sērija ar 95% vīriešu, brezenta sērija ar 100% vīriešu, vientuļā Emīlija Dikinsone no 19. gadsimta un iesākti Silvijas Plātas atdzejojumi man un Ingai Gailei datorā. Vēl mums ir 2020. gadā izdotā un maz ievērotā bulgāru dzejnieces Aksīnijas Mihailovas dzejas tulkojumu grāmata Rētas debesīs, ko veidojusi Dagnija Dreika un Uldis Bērziņš. Mihailova ir latviešu dzejas popularizētāja Bulgārijā, par Aleksandra Čaka atdzejošanu viņa saņēmusi arī Aleksandra Čaka balvu. Es noslēgšu ar trīs rindām no Mihailovas dzejoļa Vīrietis, kuras oriģinālā izskan kā mīlestības vārsma, bet šī raksta kontekstā iegūst jaunu nozīmi: “Viņa bezgalīgo monologu laikā/ (kamēr viņš cenšas mani mīlēt)/ izpaužas manas tumšākās puses.”⁶

1. Viguls, Arvis. “Teda Hjūza dzīve un vārsmas.” Hjūzs, Teds. Vārnas dzīve un dziesmas. Atdzejojis Arvis Viguls, Neputns, 2023, 5. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Gaile, Inga. Jaukumiņš, Dienas Grāmata, 2023, 12. (u.c.) lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Šajā rakstā izmantoti dati, kas apkopoti Latvijas Kultūras akadēmijas finansēto pētniecisko projektu Latviešu atdzejas tendences 20. gadsimtā un kultūru reprezentācija padomju laika atdzejojumos (2021) un Atdzeja Latvijā: Datu apkopošana, apstrāde un interpretācija (2022) ietvaros. Es izsaku pateicību Latvijas Kultūras akadēmijas studentiem Rihardam Ošeniekam un Erikam Dekonekam par nozīmīgo darbu datu vākšanā.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Gill, Jo. Women’s Poetry. Edinburgh University Press, 2007, p. 11.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Ar “pamata izpratni un visvienkāršāko līmeni” šeit domāju vērtību sistēmu, kas balstās uzskatā, ka cilvēki ir līdzvērtīgi un līdz ar to – ka cilvēkiem būtu jābūt līdztiesīgiem.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Mihailova, Aksīnija. Rētas debesīs. Atdzejojuši Dagnija Dreika un Uldis Bērziņš. Daugava, 2020, 43. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)