— Labākā saruna saulainai dienai

Good dialogue illuminates what people are not saying.

Robert Towne

 

Bija agra rudens diena, kad vēl var iegalvot sev, ka ir vasara, un braukt ar divriteni. Tieši pateicoties velosipēdam, uzzināju, ka neparocīgs un neveikls ir pilnīgi viss – citi riteņbraucēji, veloceliņi, gājēji, skūteri un, protams, tu pats, jo nevari aizbraukt projām no savām problēmām. Tam nepalīdz ne polarizējošās brilles, ne cimdi, ne bikses ar porolona bēgeli uz dibena, bet censties tomēr vajag, tādēļ todien atmetu visam ar roku un braucu pretī oranžajai saules gaismai. Pavisam netālu no centra ir nomaļa vieta ar vairākiem soliņiem Daugavas krastā. Vietas noskaņu definē miskastu saturs, un tur ir mokas pudele, kafijas krūzītes, kuras pārdzīvos mēri un holeru, kā arī neiederīgs pustukšs šampanietis. Reiz atradu pat grūtniecības testu un salauztu rožu pušķi. Šoreiz soliņi bija tukši, tikai nostāk uz viena dusēja saguris cilvēks, toties upē bļaustījās lauči un gausi tarkšķēja piepūšamās motorlaivas.

Viņš piecēlās no soliņa pēc krietna brīža, kad biju jau atzinis sev, ka prāts nu atkal ir samazgu pilns. Vīrietis lēnām tuvojās, redzēju necerēti piedienīgas drēbes un papīra maisiņu ar dažām pudelēm. Viņš apstājās un krievu valodā pavēstīja: “Gribēju pagulēt, bet te viņi pļauj zāli.” Un tiešām, netālu skanēja zāles pļāvējs, kas visu spēj pārvērst par pesto. Es pieklājīgi pateicu “he”, bet bija skaidrs, ka ar to saruna nebeigsies. “Man arī ir tieši tāds pats ritenis,” viņš pateica, lai gan “tāds pats” šajā situācijā nozīmēja “tagad es stāstīšu par savu dzīvi” – tā es pats sev ne bez pamata iztulkoju. Nu jau viņš apsēdās netālu un iemalkoja balzamu, uzdzēris to ar dārgu minerālūdeni.

“Vakar bija brīvdiena, šodien arī, tāpēc piedzēros un šodien gribēju vienkārši pagulēt uz soliņa. Sieva teica, lai eju mājās, bet es gribu šādi,” vīrietis paziņoja un ieplestām rokām norādīja uz saulaino dienu, gluži kā gribēdams to satvert un aiznest sev līdzi. Viņš turpināja: “Man viss ir labi – ir bizness, sieva, bērni, dzīvoklis, bet es guļu te.” Es apjautājos, kāds tieši bizness, runātājs nobēra: “Viss! Metāls, durvis, apmales, eņģes, margas, viss. Un ko tu?” “Es bildēju putnus.” “Dārgs hobijs!” “Dārgs gan – gan sirdij, gan makam.” Vīrietis atgriezās pie sākotnējās tēmas: “Bet es te guļu. Rīt gan jāstrādā, nevar dzert. Šo izdzeršu un viss. Mani darbinieki neticētu, ka es te guļu uz soliņa. Ne Kristīne, ne Armands, ne Vitālijs, neviens. Bet es guļu un domāju, kāpēc man gribas gulēt uz soliņa. Man ir piecdesmit gadi.” Atšķirībā no daudziem citiem, šis bija piemērots mirklis iespraudumam: “Un kāda ir starpība starp 30 un 50 gadiem?” Viņš domīgi paskatījās uz upi, pat lauči un laivas uz brīdi aizturēja elpu: “Tāda, ka es jūtu – manas smadzenes vairs neattīstās.” Šī atziņa lika man noskurināties skumjā labsajūtā, hormoni sāka skaņot smadzeņu liru, jo tā bija saruna: “Kā tad tev pietrūkst?” “Nezinu.”

Vīrietis izskatījās visnotaļ žirgts, lai arī apsārtušās acis un nelielā sejas tūska mudināja domāt, ka viņš pats gan nav darināts no metāla kā margas vai žogi: “Patiesībā es ļoti pārdzīvoju par to, kas notiek. Palasu ziņas un domāju – nu ko jūs darāt?” Te viņš viegli uzsita ar dūri pa soliņu, taču nekavējoties paskaidroja: “Piedod, tās ir emocijas. Es neesmu agresīvs, nebaidies.” Un tā arī bija, agresīvs cilvēks vienmēr to atzīst un tikai tad vicina dūres. Par laimi, viņam var uzreiz pateikt, lai nomierinās, – tad viņš patiešām to izdara, jūs sabučojaties un sākat abi dzert no vienas pudeles, kā arī izveidojat vienu feisbuka profilu uz diviem. Tādēļ uzreiz sāku apzināt atkāpšanās ceļus, jo esmu individuālists un no kolektīvām darbībām man nekavējoties uzmetas dvēseles ēde.

Nākamā replika bija vēl daiļrunīgāka: “Piemēram, Ukraina. Es esmu ar ukraiņiem, man ir žēl visus. Bet saki man, lūdzu, kā Ukraina var vinnēt Krieviju? Es skatos visas ziņas, ne tikai krievu, es propagandu neklausos.” Lauči no jauna sāka brēkt, motorlaivas laidās projām horizonta virzienā, savukārt es palūkojos viedpulkstenī. “Kāpēc viņi mēģina sanaidot cilvēkus?” vīrietis vaicāja debesīm, “Tu taču arī domā, ka Putins ir slikts, ne? Tā taču nevar būt, mēs nedzīvojam multenē. Tam visam ir savi iemesli. Bija taču Minskas memorands.” Izrādījās, ka ne tikai ar riteni nevar aizbraukt no savām problēmām, tās iespējams atrast pat gaišā un jaukā dienas laikā.

“Kāpēc cilvēki nevar dzīvot draudzīgi un saticīgi? Saki man, tu taču esi gudrs!” viņš atkal abstrakti vicināja dūri. Un tieši šis jautājums nodarbināja arī mani pašu. Varbūt labāk būtu izlikties par ārzemnieku? Tiesa, risks dabūt pa purslām no tā tikai palielinātos. Nekādā gadījumā ne gudrs, lūdzu. Citādi mēs abi riposim pa nogāzi rafiņa, vefiņa un kariņa, kā arī sarkano strēlnieku virzienā, līdz atdursimies pret dzelmi un tur Daugavā cīnīsimies mūžīgi – tikai nevarēs saprast, par ko. Vīrietis nedaudz ievilka elpu: “Un okupācija? Vai tu arī uzskati, ka PSRS okupēja Latviju?” Es uztinu cigareti un pārjautāju: “Vai tad par to ir iespējams domāt citādāk?” Metālists piemiedza acis: “Un kurš bija PSRS priekšgalā, kad tā okupēja Latviju?” “Staļins.” “Un kas Staļins bija pēc tautības?” “Gruzīns?” “Lūk. Un kāpēc tad visi runā par krieviem?” “Ja godīgi, es vispār nerunāju par krieviem.” Vīrietis uz mirkli apklusa, tomēr viņa halucinācija pieprasīja upurus. Tad viņš sacīja: “Vispār mana vecmamma bija latviete.”

Manu acu priekšā ņirbēja klavihordu trauslie taustiņi, sarkana samta krēsli, obojas, jūgendstils, tad Rotko, tad nez kādēļ arī safrāns un muzejnieks baltos cimdos, kurš saudzīgi šķirstīja senās grāmatas – tās bija trauslas kā lapseņu pūznis. Un atģidos, ka nemaz neesmu lapsene, kaut mugurā man bija strīpains krekls. Vējš bija vēl diezgan silts, savā maigo brāzmu valodā strīdējās ar ziemu. Arī saule, kaut vairs nesildīja kā vasaras zenītā, joprojām mēģināja mūs apzeltīt un ielikt dārgmetāla auskaros. Vīrietis ik pa brīdim iedzēra malku balzama un pat piedāvāja man, kaut arī bija skaidrs, ka tas nav balzams dvēselei. “Piedod, ka es tā. Tās ir vienkārši emocijas,” mazliet iebalzamētā balsī paskaidroja biznesmenis. Abi mēs bijām salīkuši zem savas nastas un rievu smaguma.

Ieganstu meklēt nemaz nevajadzēja, vīrietis saprata manu vēlmi doties projām. Uz atvadām viņš vēlreiz atvainojās un teica, ka viņam sāpot. Man ķiverē svilpoja vējš, brillēs sitās kukaiņi, uz soliņiem Daugavas malā sēdēja seniori, viņi omulīgi un gausi pārrunāja savas lietas, kaķi glūnēja uz kaijām un baložiem, bet cits citam neuzbruka. Pa ceļam redzēju vienu paziņu, tomēr nolēmu neapstāties, jo otru sarunu varēju arī neizturēt un iedzelt. Pēkšņi veloceliņš bija gluds un tukšs, stabiņi paši skrēja ierindā, bet šoferi pieklājīgi piebremzēja, lai palaistu mani, es pat pasmaidīju ne tikai iekšēji. Kad beidzot sāka aptrūkties elpa un ceļi jau patīkami pulsēja, es apsēdos zālē un ilgi skatījos uz ūdeni. Tur pīkstēja cekuldūkura jaunulis, tāpat krastā kāds vīrietis bija izvedis pastaigā savu trusi. “Kaut nu smadzenes nepārstātu attīstīties,” es sev novēlēju, “visu pārējo var risināt, pat ja lēni un šķībi.” Vakarā iekāpu siltā dušā, lai noskalotu no sevis sabrukušā mūra putekļus.

 

Darba radīšanai ir izmantots AKKA/LAA Autora stipendijas finansējums.