— Zilzaļš lauva rij zelta sauli

 

***

zilzaļš lauva rij zelta sauli

izģērbju šokolādes tāfelīti kailu
kad domāju par šokolādi
es neredzu to iepakojumā
kad tu par mani domā
vai arī redzi kailu

šis tilts ir tik jocīgs jo nekad netiks pabeigts

kad iedegas laternas
es eju mājās

 

futbolisti ir visskaistākie puiši

Debesis ir kaut kas fuckin’ labs es teicu man bija 16 gadu es nekad nebiju tik daudz smēķējusi un zvaigznes midžināja savas baltās actiņas virs visuma centrā izaugušas siena kaudzes kāds gulēja man blakus kāds gulēja man klēpī vēl kāds glāstīja manus garos viļņainos matus un vēlāk teica es nevaru drāzt meiteni ja man viņa patīk debesis ir kaut kas fuckin’ labs es atceros kā bārdainais ķīmiķis vaimanāja lūdzu lūdzu milēdij ļauj man tevi apskaut bet es nekad neļāvu man bija tikai 16 gadu un es nezināju ko daru vien to ka debesis ir kaut kas fuckin’ labs un var jau būt ka nezinu joprojām reiz sutas dampja solists teica tu esi tik skaista es gribētu tevi krūmos izdrāzt bet es nevaru nevaru un es tikai smaidīju jo es to visu zinu mans krusttēvs teica līva ir šķīsta pat kad lamājas trīsstāvīgiem debesis ir kaut kas fuckin’ labs un tāpēc man nekad nav bail ar manu māsu ir līdzīgi visiem klases puišiem viņa patīk un visi no viņas baidās tā ir ar tiem bērniem kas mežos auguši un tēvs allaž brīnījās kur viņam tik skaistas meitas debesis ir kaut kas fuckin’ labs un vai to kāds vēl bez manis zina kāda seksuālā spriedze valda vīriešu futbola komandā kurā spēlē viena vienīga meitene bet es jau esmu pieradusi ka par mani rūpējas pavada līdz pieturai un tā tālāk debesis ir kaut kas fuckin’ labs un es nezinu kas kādam no viņiem būtu jāpaveic lai es aicinātu sev līdzi uz mājām

Pat ja viņi ir futbolisti
Pat ja viņš ir futbolists
un futbolisti ir visskaistākie puiši

 

***

sapnis #1324
rociņās sadevušies mēs aizmukām no pārējiem
zeme bija mikla un smaga brikšņi noauguši pavasara zaļi
gaisā sastāvējusies mistika pamests nazis
tu skūpstīji manu kaklu

sapnis #2587
mums dzinās pakaļ vācu zemnieks labības kombainā
es izskrēju cauri kukurūzai izskrēju cauri upes ielejai
lai ieskrietu savas māsas istabā un nošautu klases audzinātāju ar bisi

sapnis #3587
kārtējais lunaparks bija atbraucis uz mūsu mazo miestiņu
saulē ņirbēja popkorna un cukurvates smarža
es pieliecos tev pie auss un čukstēju beidz rādīties man sapņos

 

sapņos mani vajā bijušie

jūnija debesis bija sarecējušas tumšziliem mākoņu kunkuļiem
horizonts suģestējoši maigā balsī mani vajāja
                                                                             rozīt..               rozīt..
caur tumšzaļo zāli skriedama es noģērbos kaila un ieslīdēju dīķa tirkīzzilajā
lēpju caurvītajā acī
ceļgali un skropstas plēsa ūdens virsmā sīkas vātis
             tik pamēģini man pieskarties
             tik pamēģini man pieskarties      es domāju
par vēlu par vāju
viņš iebrida ūdenī
aizskāra manu ādu
un es atsitos pret dīķa seklumu

cikām vilki nograuza manas drēbes

 

***

tumsas gabaliņi aiz plaukstas ādas
tumsas gabaliņi aiz plakstiņiem
tumsas gabaliņi aiz nagiem
tumsas gabaliņi aiz

no otras puses nākot viss izskatās citādāk

 

***

līgana kā smilga maigām ziedu skarām
vijīga kā vīnogas stīga gaišzaļiem pirkstiem
skumja kā apaļlapu pulkstenītes violetais zvans
satraukta kā ņirbošais apses tremolo
šaubīga kā vītolā aizsēdējusies vakardiena liekdama
jaunos dzinumus zem pašpārmetumu smaguma
klusa kā dīķa tumsnējā acs kurai pārslīd vien tikpat klusi skropstu viļņi
nemākulīga kā dzeguze
pakļāvīga padevīga pakalpīga iztapīga nepastāvīga
nepatstāvīga kā virzas zieds es karājos
citu rokās un nebalstos pati uz sevis
dievs sargā visus muļķīšus no nejaukām brāzmām
bet man bail cilvēka lielā un smagā zābaka
kas samīs manus trauslos ziedus
pirms tie būs devuši augļus
kas sabradās manas maigās miesas
līdz sulainām zaļganām šķiedrām
aizspiedīs ausis
aizvērs acis
pārgriezīs kaklu
lai nedzirdu putnu vīterus
lai neredzu saules rietus un
nevaru dziedāt savu bēdīgo dziesmu
paliec
grieze
manā
vietā

 

marts

eju pa ūdens virsmu kā jēzus
līdz pienāk āliņģis
vai mani pieviļ sērsna
mēness uzlec milzīgs un sārts
kā nobālējis apelsīns
ko dievs uzmetis
no dārza mājā nākdams
agroplēves šķidrautā
tas tagad iekāries
pie kobaltzilas sienas
arī man laiks iet mājās
gar plūmēm bumbierēm bišu stropiem un ābelēm
lai ēstu brāļa vārīto putna pienu

 

***

valmiera ir ezers kur mans tēvs pirmoreiz slīka un izvilka pats sevi
valmiera ir asinis uz tilta margām tajos laikos kad rekets vēl bija dzīvs
valmiera ir stirnas kas nograuzušas visas puķes no mana onkuļa kapa nākamajā rītā pēc bērēm

 

***

Kad es būšu liela, tad tu būsi maziņa.
Ģertrūde

reizēm iztēlojos tēvu tādu maziņu maziņu ne bērnu bet miniatūru ko var paņemt opī kā vēdersomu

tāpat kā toreiz viņš mani kad man bija seši gadi krita pirmais zobs un pieraudāju slapju viņa plecu nu lūk un tāds viņš maziņš apvij savas rociņas ap manu kaklu un kājiņas ap vidu man un uzliek savu

sirmo kailo galviņu uz pleca tagad mana pleca savām paļāvīgi zilajām actiņām viņš lūkojas tam pāri es viņu turu savās rokās un iznesu visam cauri visiem brikšņiem un dūņām un ūdeņiem aukstiem cauri un tad es iztēlojos arī mammu tādu maziņu guļam manās rokās viņas actiņas ir cieši ciet un rociņas dus klēpī es nesu viņu tik klusi un uzmanīgi ka nekas neiztraucē viņas putna miegu

 

nāvembris

lietus grabinās pret metāla jumtu
tumsa iesūcas manī kā sūklī
mansardu apdzīvo tūkstošiem mušu
rāpo pa manām krūtīm
vēlāk sapnī
mēs iebraucām ar mašīnu dīķī
ledusaukstās spīlēs
līdz cirkšņiem mani sagrābis ūdens
aizmidzis tēvs pie stūres

 

***

neviens vakars nav vienāds ar rītu
nevienu rītu es neesmu tas pats kas vakar biju

saule kā zeltaina odze
met posmiem zigzagus uz zemes ceļa lokiem

vējš pārsviežas uz otrpus stāvošo apsi
nātres sačokurojušās

gaiss pievilcies smagi smaržīgiem ziediem
māra tās sauc par pļekām

uz riteņa stūres savecējuši
zirnekļa smalkie pavedieni

es minu čīkstošos pedāļus
basa kā katru dienu

miesai pāri novilkta
mikla sviedru plēvīte

ūdens ir vēss kā rudens
tālumā mednieki bļaustās

brīdi pastāvu krastā kaila
tad ieslīdu atpakaļ

un izkūp virs ūdeņiem peldošā migla

 

Luija Aragona motīvi

Es atklāšu tev lielu noslēpumu Aizver durvis
jā tavas istabas durvis domās es joprojām esmu tavā istabā ar pelēko gultas pārklāju uz kura
tik daudz reižu piezīdāmies viens otram kā nēģi piezīžas akmenim siekstai vai maitai

Es atklāšu tev lielu noslēpumu Man tevis bail
man bail gan aizmirst tevi gan atcerēties gan uzskriet tev virsū gan nekad nesatikties man
bail pēc tās pēdējās vēstules kurā pateicu – ceru ka mūsu ceļi nekad nekrustosies

Es atklāšu tev lielu noslēpumu Es neprotu
tā īsti ne padoties ne cīnīties ne tuvoties ne attālināties ne piedot ne nīst līdz galam es
nemāku iet līdz galam es vienmēr aizeju pārāk tālu vai nepieceļos laicīgi kājās

Es atklāšu tev lielu noslēpumu Katrs vārds
ko veltu tev ir spļāviens man pašai vai glāsts pa spalvai atkarībā no tā kādu naratīvu es
izvēlos stāstīt kaut sen jau man vajadzētu to visu palaist vaļā

Es atklāšu tev lielu noslēpumu Laiks esi tu
plūzdams cauri manai apziņai es mēru laiku pēc tā cik sen man vairs nesāp vai kad man sāka
sāpēt mazāk vai kad man beidzot pārstās sāpēt pavisam