— Ūdens

Par Haso Krulla eposu Metrs un Dēmetra (no igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš; Latvijas Rakstnieku savienība, 2023)

Tapšanas un bojāejas stāvoklī jāmeklē pēc pamatelementa. Šajā darbā tas visdrīzāk ir ūdens. Ūdens ir postošs un dziedinošs, lietojams un nesaprotams, plūstošs un mainīgs. Šalcošs, dārdošs un skaņu izslēdzošs. Ūdens ir kustība, iespēja un šķērslis. Šķidra robežšķirtne, kas nodala zemes gabalus, valstis un cilvēku kopienas. Caurejama siena, kas savieno debesis un zemi. Tumša dzelme, kas atnes nāvi. Tomēr bieži vien ūdeni saista ar dzīvību, augšanu, attīstību, ziediem un ražu. Bez ūdens zeme sakalst un plaisā, ir nedzīva, neauglīga. Bez ūdens organisms panīkst un mirst. Šovasar kā nekad agrāk ūdens trūkumu varējām vērot arī Latvijas dabā. Ekoloģiskais līdzsvars un svārstības mūsdienās ir viena no caurviju tēmām daudzos darbos, arī šajā, kas tapis pašā šī gadsimta sākumā 2004. gadā. Viena no domām – katastrofa, viena no emocijām – bailes. Tās ir tikpat miesiskas, materiālas kā viss, kas tikko zaudējis struktūru, paredzamību, mērķi.

Tādēļ igauņu dzejnieka Haso Krulla eposs Metrs un Dēmetra varbūt lasāms citādām acīm – viss pamatā viļņojas, plūst, šļācas, pil, šļakst, sakrājas un pierietē, bango un līst. Un bailes ir tāda kā spēka otra puse. Bailes no sākuma tāpat kā no gala, no sabrukuma, kurš dabā un informācijas sistēmās ir arī sākums: “Tā runāja Keidžs / pirms plūdiem / taču plūdu sākums / bija jau sācies.” (50. lpp.) Krulla kosmogoniskajā ainavā viss sajaucas – mītiskais, modernais un postmodernais, stāsts, personvārds un artefakti, pati valoda (dažādu, tai skaitā eksotisku, valodu lauskās) –, veidojot dzejas vielu uz asociācijas pamata. Lai arī kā autors izgrebtu šajā pirmatnējā gara piemeklētā matērijā dažādas atpazīstamas sejas un darbības – kā ikdienišķas, tā rituālas, kā kultūrvēsturē, tā (post)modernitātē balstītas, ūdens ir kā fona skaņa, no maziem pilieniem līdz plūsmai, kas viļņos aiznes visu, – ritma, pēdas, strofas pārvaldījums ir tikpat fizisks kā psiholoģiska parādība: “ūdens ir mūsos / un ūdens nav mūsos / ūdens ir mums apkārt un ūdens nav mums apkārt / apaļa ūdens pasaule.” (148. lpp.) Eposa atdzejas autors Guntars Godiņš, kas pats paveicis varoņa cienīgu darbu, latviskojot šo lingvistiski tik piesātināto, bet brīžam ļoti lakonisko tekstu, savā priekšvārdā saista šo gaisotni ar Nīči. Var piekrist, ka ne tikai (pārcilvēciskais) idejiskais uzstādījums, bet arī sengrieķu mantojumā balstītā estētika un kaut kas, ko varētu saukt par noskaņu darbā varētu atgādināt par vācu filozofa idejām un darbiem. Tomēr dzejnieka (paš)refleksija par filozofiskajām saknēm norāda uz plašāku atsauču lauku – grāmatas epigrāfos (un arī vēlāk dzejas rindās) ir atkodējami un neatkodējami (netulkoti) citāti no franču plūsmas filozofa Delēza, amerikāņu objektīvistu ideologa un praktiķa Luisa Zukofska un meksikāņu dzejnieka Huana Gregorio Režino.

Šķietami dīvaina ideja – rakstīt eposu mūsdienās. Tomēr žanra lietojums literārajā jaunradē nebūt nav jaunums. Piemēram, Rainis redzējis šīs formas potenciālu tajā, ka eposs konstruē pasauli tās sarežģītībā un veselumā, kā arī piešķir nozīmi aprakstītajām darbībām, jo tām ir ietekme uz nākotni.¹ Dzejniekiem tas ļauj iekļaut sava veida daudzdimensionalitāti, filozofiski paskatoties uz dabu apkārt liriskajam varonim kā kompleksu, sarežģītu, nereti līdz galam nesaprotamu, tādēļ mistificētu sistēmu, kura atklājas slāni pa slānim, viena slāņa norisēm nepieciešami ietekmējot citus. Fascinējoši ir to izzināt, atklāt sasaisti, kurā dažādo slāņu, struktūru un vielu mijiedarbība ģenerē iespaidīgu spēku, kas rada un destruē visu. Gan rada, gan destruē – cikliska kustība nozīmē pastāvīgu atgriešanos sākumpunktā gluži kā ziemā. Ne velti igauņu dzejnieks par vienu no savas kosmogoniskās performances galvenajiem varoņiem izvēlējies Dēmetru. Grieķu dieviete ar šādu vārdu – dažādu tautu mitoloģisko elementu sajaukums dzejojumā liedz varbūt pavisam droši apgalvot, ka viņa Dēmetra ir tā pati grieķu auglības un lauksaimniecības dieve, kuras meitu Persefoni nolaupa Aīds, bet Zevs kā izlīgumu iedibina sistēmu, kurā meita daļu gada pavada pie mātes. Bet daļu tādēļ, ka baudījusi dažas sēkliņas no granāta Aīda valstībā – pazemē –, liekot mātei ciest un sērot tā, ka visa daba nobāl, novīst un sasalst. Noteikti Dēmetras kults ir viens no darba intelektuālajām asīm, tomēr atšķirībā no klasiskiem mītiem un eposiem Krulla tekstā, neskatoties uz citātiem dažādas valodās un valodiskā materiāla radīto pietuvinātības sajūtu mītiem un rituāliem vispār, valda reizē noteiktā veidā abstrakts vispārinājums un ļoti konkrēts pietuvinājums, pat intimitāte, it kā darbības turpinājums slēptos gaidās, bet gaidas būtu tas mirdzošais klusums (jeb baltās lapas starp skopajām rindām grāmatā), kurā var dzirdēt kustību, dzīvību, ūdeni tekam un diedzējam visu: “zem meža ir ūdens un meža saknes / ar brīnumsmalkām galotnēm smalkas kā ūdens –/ tērces tur kur ūdens nāk laukā no zemes un plūst / tomēr uz leju taču saknes plūst uz augšu / uz stumbriem uz zariem uz galotnēm uz debeskrokām.” (152. lpp.)

Otrs vai, precīzāk, pirmais eposa varonis, kam veltīta darba pirmā daļa, arī savā ziņā saistās tieši ar grieķisko kultūru. Metra vārds rada asociācijas ar mēru un samēru – grieķiskās skaistuma un labuma interpretācijas centrālo ideju. Metrs eposā ir vīrišķais elements, iespējams, atbild arī par laikmetīgām tehnikas un ikdienas attēlojuma vietām, metrs arī cieš, tomēr viņš ir ”pareizs un asi-/ metrisks / vienmēr / izlīdzsvarots // mēs kura saturs / mūždien / ir aizvietots / ar pašu mērītāju // ar paša mēri no jauna / aizvietots” (3. lpp.). Metrs tādējādi simbolizē kārtību, pasaules organizatorisko elementu, ko dzejā pārstāv tāds rekursīvs elements kā slietnis (tas, protams, ir atdzejotāja leksiskais “izgudrojums”, būtu interesanti pastrādāt ar igauņu valodā lietotā vārda etimoloģiju, kas šo rindu autorei nav pieejama). Šis slietnis ir sākumā būtisks un vēlāk aizsargājams vai sargājošs kā mājas, tomēr daļa no dotā, ar ko radītājam spēlēties: “es skatos apkārt /un redzu tikai ūdeni / un sauli/un apaļu slietni.” (120. lpp.) Lai arī grūti precīzi ierakstīt šo objektu kultūras konotācijās, skaidrs, ka tas pārstāv cilvēku (kultūras) radīto – struktūru, būvi, produktu, kaut ko, kas piefiksē cilvēka pārākumu pār pārējām dabas radībām un prāta uzvaru, rīku, instrumentu lietošanu, mērķi un… patiesību (šeit varbūt Martinam Heidegeram būtu ko teikt). Un tomēr tajā kaut kas nestrādā – pēc dzejojuma, kurā Metrs aicināts atklāt, ko redz, atklāt patiesību, seko balta lapa un “šššššš / ššššššššššššš / šššššš // ahhahahaa / ah ahhahahaa / hmmm” (170. lpp.). Komunikācijas troksnis? Patiesība? Es, žests, elpas vilciens un mūžība. Ūdens.

1. Pārstāstīts pēc: Kursīte J. Dzejas vārdnīca. Rīga: Zinātne, 2002. 144.–145. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)