Oleksandrs Kurmazs. No sērijas “Caurumi”. Fotogrāfija, digitāldruka, 59 x 40 cm, 2015
raksti
— Spriedze. Pretošanās. Mīlestība. Rakstiskā versija
Ivonna Zīle, Edijs Šauers, Guntars Ceravs
15/01/2024
Melnā jūra, kas pēdējo divu gadu laikā bija bijusi sāpju un nāves lieciniece, tagad kļuva par Ukrainas un manas uzvaras un atveseļošanās ceļa pavadoni.
Mākslas stacijā Dubulti līdz 28. janvārim notiek izstāde Spriedze. Pretošanās. Mīlestība. Īsā versija. Un tā patiešām ir īsa, bet simboliska versija imperiālajam un pretestības diskursam. Zīmīgi, ka nule to papildināja Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis tieši Rīgā organizētajā Baltijas līmeņa preses konferencē, vēstot pirmā aculiecinieka stāstus par vēstures notikšanas gaitu tādā publiskās runas reģistrā, kam piemīt ikdienai neierasts spriedzes, pretošanās un mīlestības līmenis, kura intensitāte raksturīga tikai ārkārtējām situācijām. Arī rakstnieki nevarēja nesniegt savu – rakstisko – versiju par realitāti, šausmām vai cerībām, ko iemieso šie izstādē izliktie 22 ukraiņu mākslinieku darbi, kurus atlasījušas ukraiņu kuratores Tetjana Lisuna un Anna-Marija Kučerenko. Un tā literatūras festivāla Prozas lasījumi 2023 ietvaros sadarbībā ar Mākslas staciju Dubulti izskanēja lasījums Spriedze. Pretošanās. Mīlestība. Rakstiskā versija, kurā astoņi autori reflektēja par izstādītajiem mākslas darbiem.
Punctum piedāvā trīs autoru darbus – Edija Šauera stāsts reflektē par autora Kinder Album akvareli Melnā jūra, kurā frāze “skalināt kājiņas” vairs īsti neatbilst patiesībai, jo kājiņa palikusi tikai viena… Guntara Cerava stāsts izaudzis no autora Oleksandra Kurmaza fotogrāfijām sērijā Caurumi, kurās fiksēta vide, kas atklājas pa šāvienu izsistajiem caurumiem sienās. Un visbeidzot latviešu gleznotājas Ivonnas Zīles refleksija par Alevtinas Kahidzes videodarbu 527. diena rāda rutīnas ritējuma maiņu kara iespaidā, kad jebkurai darbībai fonā skan ziņas no frontes, bet pārējās pasaules māksliniekiem fonā skan ukraiņu mākslinieku pieredzes.
Ivonna Zīle
Ar jogu pret karu
Par Alevtinas Kahidzes videodarbu “527.diena“
Fragments no Alevtinas Kahidzes darba “527. diena”. Video, 6 min 52 sek, 2022.
Nepadodies, nezaudē pašdisciplīnu un saglabā ikdienas rutīnu. Pavadi laiku dabā un dari visu iespējamo, lai uzturētu labā formā četras galvenās dimensijas – prātu, ķermeni, emocijas un garu.”
Tā Robins Šarma manifestē ikdienas varonību. Doma skaidra – nepalaisties, nesabrukt, turēties.
Pēdējā laikā man bieži sāp mugura, sāpes iegrimst krustos, pārnesas uz gūžām, tad izstarojas uz kājām, līdz notirpst pirksti, tad mani pārņem panika, ka, ja tas tā turpināsies, tad nevarēšu pastaigāt, un satraukums par to vēl vairāk saasina sāpes un stīvumu. Man šķiet, ka tas tomēr ir no nerviem. Mana ticība labajam ir sabrukusi. Es nocietinos un aizeju sevī, noslēdzos. Atkal. Es nezinu, vai tā ir palaišanās vai nolaidība. Es vienkārši tā jūtos.
Kādā novembra dienā, kas ir tik tumša, it kā kāds debesīs būtu izslēdzis gaismu, par spīti sāpēm un apnikumam, atbraucu uz izstādi Dubultos. Tā ir parasta diena, kurā izlemju aizmukt no visa un visiem, lai pabūtu kopā ar māksliniekiem un viņu darbiem, atvērties viņu vēstījumam, ar acīm saredzēt, ar ausīm sadzirdēt un prātu saprast to, ko viņi man vēsta. Vienlaikus neko negaidu, tikai ļaujos, lai man rāda un stāsta. Man nākas saskarties ar pieredzi, ko nezinu un, atzīšos, nevaru līdz galam izprast, bet kura mani biedē. Karš… Vienlaikus šajos darbos ir kāds dziedinošs efekts. Tas ievelk, izbrīna un liek domāt, ka radošas izpausmes tomēr saglabā cilvēkā cilvēciskumu. Spriedze, pretošanās, mīlestība, īsā versija. Mūsdienās visam ir īsā versija, nekam garam un ilgam nav laika, nav pacietības, nav vēlmes iedziļināties. Vēroju ukraiņu mākslinieku īsās versijas par karu, es nevienam nepārmetu, vajag stāstīt ātri un īsi, jo šajā laikmetā patiesi nav laika. Visilgāk es palieku pie Alevtinas Kahidzes video 527. diena, noskatos to vairākkārt. Mans atspulgs ekrānā saplūst ar mākslinieces attēlu. Mēs uz mirkli kļūstam tik līdzīgas, kā būtu viena un tā pati sieviete. Šīs sievietes acis līdzinās manas vecāsmātes acīm. Viņa bija kā liegs dienvidu vējš, cēlusies no Dņepropetrovskas līdzenumiem, bet dzimusi Harkivā. Viņas siltais maigums, kas tik ļoti kontrastēja ar latvisko atturīgumu, reizēm mēdza apgrūtināt, tālas atmiņas ir ilgu pilnas, viņas rūpes un trauksmainā pieķeršanās, kas kādreiz šķita amizantas, man tagad bieži pietrūkst. Man pietrūkst cepeškrāsnī grauzdēto zemesriekstu smaržas uz viņas rokām un valriekstu rūgtuma, kad tie, pēc lielām pūlēm ar viņas palīdzību atbrīvoti no cietās čaumalas, iekrita mutē un šķita tik gardi, pietrūkst gaismiņu rotaļas mākslīgā opāla auskaros, kurus viņa nēsāja tikai īpašos gadījumos, vecāmāte to dēvēja par mēnessakmeni, tikmēr es savā bērna fantāzijā tur saskatīju Azovas jūras zilos ūdeņus saulrietā (kad kā bērns tur biju, sabijos no delfīniem, kas lēca pāri viļņiem). Atmiņā ataust viņas kleitas ar lielām puķēm un neviltotais sentiments, skatoties projektora uz sienas uzburtos attēlus par sensenu braucienu uz Krimu. Citreiz viņa man stāstīja, ka lielā gliemežvākā, kas tika turēts grāmatu skapī aiz stikla, ir ieslēgta jūra. Tur, gliemežvāka vītnē, mūžīgi šalc Melnā jūra.
“Vecomam, bet kā tur iekšā var būt jūra? Tā taču ir liela!” es, grozot ragaino gliemežvāku pirkstos, allaž brīnījos. To neviens nezina, bet tā tur ir, šalc joprojām.
Laiku pa laikam pārskatu vecās fotogrāfijas, sevišķi pēc iebrukuma sākuma. Manai vecaimātei bija iegarena seja, tumši viļņoti mati, melnas mandeļu formas acis ar liegu ilgu izteiksmi, kas bija radusies skumjās par zaudēto dzimteni, kuru bērna vecumā nācās pamest, bēgot no Staļina represijām, varbūt tās bija skumjas par samīdīto identitāti pārkrievošanas rezultātā, arī skumjas par to, ka vienmēr šeit bijusi sveša, lai gan no sirds mīlēja Latviju, te viņa laida saknes un palika pavisam.
Alevtinai ir līdzīgas melnas acis. Daudzām ukrainietēm ir tādas acis, tajās redzams nogurums no bailēm un bezcerības. Acīs melnē lūgšana. Klusējošas un lepnas, bet tomēr tās izsaka izmisīgu lūgumu – izbeidziet vienreiz!
527. diena ir 2023. gada 10. augusts. Alevtina Kahidze pilda jogas vingrinājumus, kamēr klausās jaunumus no frontes. Nomierinoša mūzika vairs nav labs fons jebkādai nodarbei, ziņas to ir aizstājušas. Mobilā telefona, kas novietots blakus jogas tepiķim un ūdens pudelei, ekrānā stalts vīrs haki krāsas formā informē tautu par kara gaitu, uzvarām, zaudējumiem, brīdina un atskaitās. Stāsta par 40 karstajiem punktiem, kuros notiek aktīva karadarbība.
Vēroju, kā Alevtina veido āsanas, tas ir tik interesanti, grācija un tizlums vienlaikus, saspringums un koncentrētība, nemiers acīs, es pasmaidu, zinu, ka arī tāpat izskatos, kad mēģinu pareizi un perfekti ieņemt kādu no āsanām. Mums abām ir līdzīgi matu griezumi. Mūsu mati ir nekrāsoti, jau pilni sirmām stīgām. Viss pareizi. Kāda jēga šajos laikos domāt par savu skaistumu, vēlēties patikt un slēpt savu patieso vecumu? Tam vairs nav nozīmes, daudz kam vairs nav nozīmes.
Vakarā skatos Alevtinas instagramā, lasu un skatos viņas zīmējumus. Viņa piedalījusies Maidanā, zīmē kopš četru gadu vecuma un nav mainījusi savu zīmēšanas stilu. Kādā intervijā viņa saka: “Šis karš nav pieredze, ar kuru var dalīties ar citiem.” Viņa atzīst, ka tikusi pārkrievota, tikai tagad apgūst ukraiņu kultūru, pat rakstīt ukraiņu valodā neprotot bez kļūdām. Mana vecāmāte mēdza priecāties par katru vārdu ukrainiski, ko atminējās. To nebija daudz. Iespējams, tagad klausoties jaunumus no Ukrainas, es šobrīd zinu pat vairāk vārdu, nekā savulaik viņa spēja atcerēties.
Alevtina, būdama māksliniece un aizrautīga dārzniece, pēta augus savā dārzā, apzina, kuri ir vietējie, bet kuri invazīvie, vēro, kā tie uzvedas. Izrādās, augi nenogalina viens otru, bet arī nebēg briesmu gadījumā. Tad kā tie uzvedas? Latvānis, ko viņa lepni tur rokā instragram bildēs, ir īstens okupanta simbols. Tas ātri vien aizņem visu telpu, kur vien spēj izsēties, un ir gauži toksisks. Tas ir augs, kas simbolizē invazīvo kultūru – vienīgo un pareizo.
2023. gada 9. decembris. Rit 654. diena, kopš Ukrainā sācies karš, rit manas dzīves 15 720. diena. Kāpēc skaitīt dienas, ko tas dod? Dienas karā un ieslodzījumā tomēr skaita – ilgās un cerībās uz atbrīvošanu un mieru.
Kāpēc neskaita dzīves dienas? Dzīvi var izskaitīt un izskaitļot? Kāda šodien diena? Ak Dievs, tas velkas jau tik ilgi! Tam neredz galu.
Neviens Ukrainā nezina neko par savu nākotni, nezina, vai otrā dienā vispār pamodīsies. Varbūt neviens uz visas planētas drīz to nezinās.
Kā saglabāt veselo saprātu, kad visapkārt rīb, sprāgst, auro, brūk un izslīd pamats zem kājām? Es nezinu, man nav tādas pieredzes. Vai tā ir palaišanās, jo esmu padevusies bailēm?
Naktīs, kad nenāk miegs, es mēģinu meditēt. Reiz es dzirdēju stāstu par kādu jogu, kas spēja iegrimt tik dziļi meditācijā, ka pat blakus sprāgstoša bumba to nespēja satricināt un izsist no gremdēšanās apceres mierā. Toreiz brīnījos, tomēr noticēju, ka tas ir iespējams.
Vakaros klausos ziņas no kara skartajām valstīm un nezinu, vai satraucos par dzirdēto vai ir jau pārāk pierasts. Ziņu kanālos psihologi atgādina, ka stresa situācijās, arī tādās kā karš, ir svarīgi sevi nodarbināt, kaut vai nodarbojoties ar jogu, tas palīdz savākties un nekrist panikā, jo psihei ir svarīgi būt lietderīgai, tad tā spēj atrast loģiskus un pragmatiskus risinājumus jebkurā situācijā, tas izšķirošos brīžos var palīdzēt izglābt savu dzīvību vai izglābt dzīvību citam cilvēkam. Klausoties ziņas, šī ideja iestāties ar jogu pret karu kļūst pievilcīga. Tajā ir kaut kas no varonības. Dodies ar jogu no jauna pretī dzīvei un mācies drosmīgi pieņemt jebko, pārvarēt savas bailes un lūgties mieru, kas ir iespējams, tikai uzvarot. Pieķeru sevi pie domas, ka arī miera laikā vai iluzori mierīgā laikā, kāds ir pie mums, tas ir svarīgi – būt nodarbinātam un mierīgam. Dzīve, lai cik ikdienišķa tā būtu, ir sava veida karalauks – viens kļūmīgs solis, un viss aiziet pa gaisu. Elle ir vaļā. Visur, kur ir cilvēki, rodas rīvēšanās. Karā vienkārši neviens vairāk neslēpjas, netēlo labiņos un pieklājīgos, iet un nogalina, neattaisnojas, jo ir taču karš.
Kļūst grūti atšķirt melnu no balta un baltu no melna. Sirdī mīlestības vietā izdedzis melnums, bet naidā un vardarbībā rādās balta šķīstība. Tāpēc stiprini sevi, vingro, nodarbojies ar jogu, elpo dziļi caur vēderu, nevis sekli un strauji tikai caur krūtīm, netici nevienam, mācies taču beidzot ticēt sev, paļauties uz sevi. Nezaudē savu vērtību šajā pasaulē, kurā kļūst baisi dzīvot. No citiem var gaidīt jebko – savu draugu, glābēju vai arī slepkavu un mocītāju. Tādēļ reizēm, vērojot līdzcilvēkus, jautāju: “Kas esi tu, kas mīt man līdzās? Es elpoju, lai sagatavotos, ieskatos sevī, lai saprastu, kas es esmu, bet kas esi tu? Tu, kurš elpo man līdzās?”
Laiks to parādīs, viss agri vai vēlu atklājas.
Pietiek izlikties, ka viss ir kartībā, tāpēc piesakos uz jogas nodarbību. Gribu saglabāt prāta skaidrību, apzinātību, sajust atkal savu ķermeni un atslēgt prātu, lai beidzot pāriet sāpes, vēlos stabilizēt savu būšanu šajā pasaulē, kurā tomēr vieni ir vienlīdzīgāki par citiem un par sevi jāatgādina no spēka pozīcijām.
Sniegotā vakarā ieeju nodarbību telpā, tas ir pagrabs, mani apņem smaržīga pustumsa – tiek kvēpināts vīraks. Kā ēnas pagrabā rosās dažas trauslas sievietes. Iekārtojamies uz paklājiņiem, savas delnas iesmaržojām ar ilangilanga ēterisko eļļu, katra ievēlas sev kaut ko labu. “Sev vēlēt labu ir svarīgi, lai varētu vēlēt citiem labu. Jāsāk vienmēr ar sevi.” Saldā smarža vieš cerību, ka tas ir iespējams, un krūtīs paceļas prieka vilnis. Acu priekšā uzvirmo krāšņs ziedu motīvs, gluži kā manas vecāsmātes košajās kleitās.
Kad pēc elpas sakārtošanas un iesildīšanās ir pārvarēta ķermeņa pretestība, un tas beidzot ļaujas, man šķiet, ka tas man pateicas, ka atmetu prāta uzspiesto slinkumu un beidzot daru to, kas tam patīk, ka pieņemu un rūpējos par tā labsajūtu.
“Ar jogas palīdzību mēs stiprinām mugurkaulu, trenējam dziļos muskuļus,” aiz aizvērtām acīm dzirdu pasniedzējas balsi, “tie tur visu ķermeni, rada spēku, jo ne tas spēks, kas tiek uzpumpēts ar trenažieri un hantelēm un kuru sievietei nepārspēt, ir īsts spēks. Patiesais spēks nāk no iekšienes, no gara. Šis spēks ir sievietēs, un joga palīdz to atrast un attīstīt.”
“Tu neesi tikai miesa, tikai gaļa,” es sev saku, “tavs ķermenis ir dzīvs, tas jūt un reizēm rīkojas pretēji prāta diktātam, taču nevienam citam nav tiesību lemt pār to un uzspiest savu gribu, darīt tam pāri. Tu esi cilvēks – vesela pasaule!”
Pasniedzēja uzziež ilangilanga eļļu man uz pieres starp uzacīm. Sākumā smaržo pēc svaigi ceptas maizes un riekstiem, tad liegi un maigi saldi kā naktsvijoles, taču, tiklīdz iegrimstu no jauna trauksmē, smarža pārvēršas un sāk smirdēt. Tā cērt nāsīs kā terpentīns.
Ķermenis saspringst un kļūst smags, prāts kaut kur tālumā drudžaini klejo. Maiga gonga skaņa ietriecas man smadzenēs kā zelta bulta, atver garu un satrūcina to. Lādiņa sprādziens varētu būt tas gonga sitiens, kas liek savienot miesu un garu. Paliec vienota sevī, ar savu ķermeni un garu, kurus vairs nevar atraut vienu no otra, arī tad, ja kāds patvaļīgi vēršas pret to.
Vai meditācija un joga, stiprinot miesu un garu, gatavo cilvēku nāvei? Arī tādai, kas citiem liktu šausmās nodrebēt un traumētu ar savu brutalitāti, lai gan nāve pati par sevi nav brutāla, brutāli ir slepkavas un to paveiktais.
Kļūsti par karotāju, sagatavoties pat nāves mirklim, kas ir pat svarīgāks par uzvaru pār pretinieku. Nesalauzta, līdz ar to neuzvarēta. Jābūt gatavai, jo tā arī ir karošanas forma, jo karo pret visiem, nevienu nešķiro, tikai metodes atšķiras. Pret bruņotiem kareivjiem pielieto vienas, pret sievietēm, bērniem un sirmgalvjiem citas. Tāpēc ir jāgatavojas. Topi nesalaužama, lai gan lauzīs, noteikti mēģinās salauzt. Tomēr vienlaikus tā ir lūgšana: “Esi cilvēks, apstājies un apturi savu nezvēra dabu!”
Gonga skaņa pie auss attīra kā liesma, savelk prātu un ķermeni kopā, atbrīvo emocijas. Atslābinu ķermeni, dziļi ievelku gaisu un ar izelpu izpūšu raizes ārā. Smarža mainās un atgūst saldmi. Esmu nogurusi, bet pateicīga, ka jūtu spēku sevī un nekas vairs nesāp.
Ir kara 654. diena, manas dzīves 15 720. diena. Un sākot šo dienu ar jogu vecāsmātes viesistabā, kur pie sienas karājas maza Dievmātes ikona, ko atvedu viņas piemiņai no Atēnām, viņa vēro mani melnām, skumju un labestības pilnām acīm, un es, sēdot puslotosā un klausoties ziņas, atgādinu sev: “Sakļauj rokas, saliec plaukstas kopā un pacel pieres augstumā, klusībā pie sevis pasakies par visu labo, kas tev šobrīd ir, un ielaid mieru savā sirdī. Dzīve nebeidzas, un karš nebeidzas, tie savijušies cieši kopā, un kamēr vien esi dzīva, turpini cīnīties!
Namaste!”
Rīga, 2023. gada decembris
Edijs Šauers
Melnās jūras stāsts
Par Kinder Album darbu “Melnā jūra“
Kinder Album. “Melnā jūra”. Papīrs, akvarelis, laineris, 42 x 60cm, 2023
Kad Jamaikas sprinteris Useins Bolts 2008. gada Pekinas Olimpiskajās spēlēs pirmo reizi kļuva par trīskārtējo Olimpisko spēļu uzvarētāju, uzstādot divus jaunus pasaules rekordus 100 un 200 metru distancē, viņam bija 22 gadi, bet man – tikai četri. Taču manā atmiņā spilgti iespiedies, kā mans tēvs toreiz augām dienām pavadīja laiku, sēžot pie televizora istabā uz dīvāna, un, emociju pārņemts, skatījās Olimpiskās spēles. Viņš pats skolas laikā bija nodarbojies ar vesera mešanu.
Redzot Bolta ātrumu un tēva azartu, jūtot līdzi sportistiem, es sapņoju, ka reiz kļūšu tikpat ātrs kā Bolts. Varbūt pat ātrāks. Kā gepards, kā Formula-1 es trauktos visiem pa priekšu, atnesot vienu zelta medaļu un rekordu pēc otra. Ar mani lepotos gan mamma, gan tētis, gan visi mani draugi un kaimiņi, un viss mans ciems Melnās jūras piekrastē.
Augot lielākam, vecāki izpildīja manas gaidas un sāka mani vest trenēties vieglatlētikā. Apkārtējā ciemā apstākļi bija salīdzinoši pieticīgi, taču nelielais skolas stadions bija iekārtots kā īstiem profesionāļiem – ar īpaši augstvērtīgu, māla krāsā klāto gumijas segumu. Mums bija izveidojusies piecu līdz septiņu jauniešu grupiņa. Augām dienām varējām trenēties, uzņemot cits citam sprinta laikus. Pat mēdzām dalīties ar šortiem, krekliņiem un botām, lai salīdzinātu, vai no to kvalitātes nav atkarīgs skriešanas ātrums. Brīžiem bija, brīžiem nebija. Atkarībā no vēja stadionā. Vasarās mēdzām arī skriet pa karstumā lipīgajām asfalta ietvēm un apkārtnes grants ceļiem, aiz sevis atstājot pelēkas putekļu strēles. Ziemā ceļus klāja slidena ledus kārta, padarot mūsu nodarbi fiziski daudz apgrūtinošāku. Taču grūtības tikai vairoja mūsu spītu un kopīgo vēlmi gūt uzvaras, esot visātrākajiem.
Treneris vecākiem slavēja mani, sakot, ka tik azartisku un talantīgu skrējēju sen nav saticis, turklāt man bija īpašas fiziskās dotības – atsperīgs un elastīgs solis, turklāt biju galvas tiesu garāks par vienaudžiem. Man sekoja panākumi. Es uzvarēju arvien jaunās sacensībās, dodoties pat uz Eiropas junioru čempionātu, kur ieguvu trešo vietu 200 metru skrējienā. Es pat sniedzu intervijas dažādiem pasaules medijiem. Tiesa, līdz Useina Bolta rekordiem man pietrūka vēl ļoti daudz.
***
Svētdienu, 2023. gada 27. augustu atcerēšos visu mūžu. Tās bija trīs dienas pirms mana 1. septembra vidusskolas pēdējā klasē un 550 dienas, kopš Krievija iebrukusi mūsu zemē. Es to vasaru biju pastiepies par veseliem 15 centimetriem garāks un biju jau 1,95 metrus garš. Skriešanas nodarbības bija aprāvušās tieši 550 dienas. Mūsu ikdiena sastāvēja vairs tikai no palīdzības sniegšanas cietušajiem un skriešanas uz māju pagrabiem, slēpjoties no raķetēm. Visi treneri bija frontē. Pamatīgus postījumus mūsu ciemam bija nodarījis iebrucēju karaspēks, divas nedēļas pārņemot mūsu un tuvējos ciemus. Sīvi cīnoties, mūsu armijai un brīvprātīgajiem izdevās atspiest viņus atpakaļ. Aiz viņiem palika nāves pelēkie gruveši un neiedzēšamas sāpes. Jau divas nedēļas tas bija prom un varējām justies brīvāki. Mūsu izklaides bija vecas ādas bumbas dzenāšana tuvējās pļavās ar kaimiņu ciema zēniem un meitenēm. Vārtus veidojām no brūni aprūsējušām un apdegušām metāla mucām, kurās pārvadāja tanku dīzeļdegvielu. Tādu te bija desmitiem.
Arī todien, 27. augustā, ar draugiem bijām aizbraukuši uzspēlēt futbolu kaimiņciema pļavā. Komandās nešķirojām ne vecumu, ne dzimumu. Spēlēja ikkatrs, kas vēl bija palicis te dzīvot. Izspēlējām trīs spēles pa pusstundai katru, divās mūsu ciema komanda uzvarēja. Pēc spēles atzīmējām panākumus, dzerot vietējā veikala lēto alu. Apreibuši baudījām vasaras vakara tveici. Peldējāmies siltajos Melnās jūras viļņos. Uz mirkli mūsu rūpes un ciešanas bija pagaisušas. Vasara virmoja mūsu galvās un sirdīs. Ķircinājām meitenes, stāstījām varoņstāstus par mūsu armijas uzvarām, sapņojām par treniņiem, kas reiz atkal atsāksies.
Pēc pusnakts, svilpojot un dziedot iemīļotās dziesmas, mēnesgaismas vadīti mēs, pieci zēni un divas meitenes, devāmies atpakaļ uz savu ciemu. Ejamais gabals nebija garš. Kādi kilometri septiņi, ja gāja pa taisnāko ceļu, šķērsojot divus labību laukus, ganību pļavu un nelielu lapukoku mežu. Ikdienā bieži ietais ceļš vijās raiti, vēl jo vairāk, ka šonakt gājām tik jautrā kompānijā, svinot mūsu komandas panākumus.
Negaidīti un pēkšņi no zemes izšāvās sarkanzila gaisma. Vasaras naktsputnu dziedošo jūsmu pāršalca spalgs metālisks troksnis. Asas, asas sāpes caurdūra visu ķermeni. Apkārt atskanēja sāpju kliedzieni un palīgā saucieni. Gaisu pārņēma smacējoša deguma un mēma sēra smaka.
Tālāk atceros tikai slimnīcas palātu. Es vairs nejutu labo kāju, bet kreisajai, kā vēlāk izrādījās, bija sadragāta pēda un norauts mazais pirkstiņš. Mēs bijām uzkāpuši uz zemē ieraktajām kājinieku mīnām. Ārsti par manu dzīvību un otru kāju bija cīnījušies trīspadsmit stundu garā operācijā. Šķembas bija trāpījušas vēderā un rokās. Sejai un ķermenim bija neskaitāmi nobrāzumi. Mans sapnis par pasaules rekordiem bija pārrauts starp vakardienu un šodienu. Trīs no zēniem gāja bojā, vienai meitenei norāva abas kājas un roku, bet pati izdzīvoja. Tieši tik sirreāli negaidīti un vienlaicīgi fundamentāli reāli karš bija uzlauzis mūsu miesu un eksistences prieku.
***
Ir pagājuši desmit mēneši un ir atnācis negaidīti karsts 2024. gada jūnija sākums. Es sēžu Melnās jūras pludmales smiltīs un mērcēju kājas zilajos jūras viļņos. Kājas, es tā saku, lai gan kāja vairs ir tikai viena. Otras vietā vien slimnīcas sarūpēta deviņdesmitajos gados ražota protēze. Jaunākas nebija, jo visas bija jau izlietotas frontes vajadzībām. Esmu apguvis daudz maz ar to steberēt uz priekšu, vienu plecu atbalstot pret kruķi. Par skriešanu un futbolu esmu iemācījies nedomāt, nelaižu šīs domas sev tuvumā. Vislabāk jūtos, peldot jūrā. Tur man atkal ir abas kājas. Es esmu kā zivs bezsvara stāvoklī, kas var nirt kā vien labpatīk.
Saule cepina. Zeltainās jūras smiltis ir karstas. Zilais Melnās jūras ūdens saulē vizuļo. Tālumā ķērc kaijas. Mans ķermenis elpo kopā ar viļņu šalkoņu. Skatiens līgani veras saules pielietajās debesīs. Ir tik patīkami sajust svelmaino smilšu apskāvienus ap rētainajiem sāpju gravējumiem, kas izrobojuši ķermeni. Jūra pamazām ieaijā mani snaudienā.
Īsti nezinu, cik ilgi tā biju gulējis, bet šķiet, ka ilgi, jo debesis jau bija sākušas krēslot, un saule jau piegūlusi horizontam, kad mani uzmodina mobilā telefona zvans. Ekrānā rādās nezināms numurs.
“Labdien!” skan pajauna vīrieša balss. Viņš sauc mani vārdā. Tas mani izbrīna. Viņš to jūt un aicina nebrīnīties. Saka, ka zvanot no Ukrainas bērnu un pusaudžu atbalsta fonda. Zinot manus sportiskos panākumus, talantu. Zinot arī manis pieredzētās šausmas, zaudējot kāju un draugus. Fonds tagad esot uzsācis sadarbību ar ASV Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta bionisko protēžu laboratoriju. Laboratorija par saviem līdzekļiem ir gatava palīdzēt Ukrainas bērniem, kas cietuši no kājinieku mīnām. Viņi piedāvājot man doties uz ASV. Zinātniskajā laboratorijā notiekot pētījumi un īsti brīnumi. Vīrieša balss stāsta, ka ģenētikas, reģeneratīvās medicīnas un sintētiskās bioloģijas valstībā dizaineri radot jaunas tehnoloģijas, ko daba nav paredzējusi un gaidījusi. Tā esot jauna zinātnes nozare – bionika, kas pētot saspēli starp bioloģiju un dizainu. Viņi rada protēzes, kas savienotas ar nervu galiem un darbināmas ar smadzenēm un ir teju kā cilvēka dabiskie locekļi. Cilvēki, kuriem ir šādas protēzes, spēj pat uzkāpt Everestā. Salūzt varot tehnoloģijas, nevis cilvēks, skaidro vīrietis. Cilvēks nekad nesalūzt, tāpēc nedrīkst padoties.
Es klausos kā sapnī. “Vai es piekrītu?” viņš jautā. Ja es piekrītot, tad, iespējams, jau pēc sešiem mēnešiem es varētu atsākt skriešanas treniņus un gatavoties olimpiskajām spēlēm. “Vai tad tāds nav bijis mans sapnis?”
“Jā, jā, es esmu ar mieru!” sapņaini murminu.
“Ļoti labi!” vīrietis ir priecīgs par manu atbildi. “Tad pēc pāris dienām mēs sazināsimies atkārtoti. Jau pēc nedēļas būs jādodas uz ASV. Jūs būsiet kopumā sešpadsmit jauniešu grupa, vecumā no septiņiem līdz astoņpadsmit gadiem. Ne par ko nebūs jāmaksā. Par to esi mierīgs. Visu sedz ASV puse. Ieraksti telefonā manu numuru. Uz sazināšanos!”
Cik pēkšņi zvans bija mani uzmodinājis no līganā jūras miega, tā tikpat pēkšņi tas atkal pazuda. Zvaigžņotās debess plašums izbrīnīti vērās virs manas jūras vējā paspūrušās galvas. Vai tiešām es atkal varēšu skriet? Skriet stadionā, skriet, lai atbalstītu manus brāļus, māsas un draugus, kas cīnās frontē. Man, protams, jābrauc uz Ameriku. Lai atsāktu skriet un lai pierādītu pasaulei, ka mūsu uzvara ir tuvu. Tieši to es atkal teikšu ārvalstu žurnālistiem, kad uzvarēšu un sniegšu intervijas.
Nakts svelmainā brīze spēlējās ar piekrastes smiltīm ap manu sakarsušo ķermeni. Mēnesnīcā vizuļojošā zilganmelno viļņu simfonija skurbināja ar melodisku dzīvesprieku. Es neviļus pamanīju, ka sapņaini un priekpilni smaidu. Melnā jūra, kas pēdējo divu gadu laikā bija bijusi sāpju un nāves lieciniece, tagad kļuva par Ukrainas un manas uzvaras un atveseļošanās ceļa pavadoni.
Es atlaidos kāpā un aizvēru acis. Dienas tveice bija pāraugusi jūraszāļu smaržas nakts raibajā virtenē. Debesīs zvaigznes mirdzēja kā neskaitāmu cerību bākas. Melnās jūras viļņi šūpoja manus sapņus, atraisot cerību balsis jaunās rītausmas sārtajā blāzmā.
Guntars Ceravs
NEBRĪNIETIES!
Par Oleksandra Kurmaza darbu no sērijas “Caurumi“
Oleksandrs Kurmazs.
No sērijas “Caurumi”. Fotogrāfija, digitāldruka, 59 x 40 cm, 2015.
“Nebrīnies!” teica mamma, parādīdama man šo fotogrāfiju. “Tas nav Šveices siers ar caurumiem. Tā tagad izskatās mūsu māja!”
Es mūsu māju nebiju redzējusi kopš tā brīža, jo mūs tūlīt pēc tās briesmīgās apšaudes e-v-a-ku… nu, īsāk sakot, mūs aizveda glābēji, nu, onkuļi ar spīdīgām ķiverēm. Ļošku, nu, manu brālīti, gribēja aizvest ar ātro palīdzību, taču mamma to neļāva, bet viņa atļāva brālītim pārsiet galvu, un es visu to redzēju. Brālītim gan bira asaras, un viņam bija bail no pārsiešanas, bet mamma turēja viņu apskāvusi klēpī, bet es viņa mazo rociņu. Tā mūs aizveda visus trīs, un mēs visi trīs joprojām esam kopā. Vēl jau bija arī tante Tamāra no pretējā dzīvokļa.
Nu, redziet! Tāda tagad izskatās mūsu māja, kurā mēs visi dzīvojām. Mammai visu laiku gribējās aizbraukt apskatīties, kāda tā tagad izskatās, varbūt kādi mūsu kaimiņi ir jau atgriezušies un tur dzīvo, un varbūt arī mana draudzene no trešā dzīvokļa arī jau atgriezusies. Un mēs arī tad visi atgrieztos, un tad būtu kā senāk, bet… vai tad var dzīvot mājā, kurai nav neviena loga un ir tik daudz caurumu? Mēs jau neesam nekādas peles, kas ielien aliņā un sataisa midzeni. Pelēm gan garšo siers, bet māja tikai izskatās pēc siera ar caurumiem, un to jau nevar ēst pat peles. Bet man tik ļoti gribētos atkal dzīvot mūsu kopīgajā mājā, mūsu pašu dzīvoklī, spēlēties mūsu smilšu kastē pagalmā un šūpoties tajās vienīgajās šūpolēs, kuras gan tik jocīgi čīkst… Un kā es ilgojos pēc savas gultiņas un sava mazā spilventiņa ar burtiem…. Es jau vairs nedīcu un neatgādinu mammai par savu gultiņu un mūsu māju.
Ak vai! Mamma saka, ka es kļūstot lielāka ar katru dienu un man tagad ir jāpieskata Ļoška, reizēm gan viņš mani neklausa. Es jau arī neesmu tik barga kā mamma.
Mēs tagad dzīvojam jaunā vietā, un tas ir tālu, tālu no mūsu mājas un te nav jau arī tik slikti, kur mēs esam patlaban. Tā ir liela sporta zāle ar basketbola groziem, un gultiņu te ir daudz, un, kad pieaugušie neredz, mēs lēkājam pa gultām, un vienam zēnam ir bumba, kuru mēs mēģinām iemest grozā. Man reizēm tas izdodas. Te ir daudz bērnu un mammu, un katru vakaru es dzirdu tik daudz stāstu par to, kas ar viņiem ir noticis, no kurienes viņi visi ir atbraukuši, bet es tajos neklausos, jo mums ir savs, tikai mūsu stāsts, un mamma saka, ka šis stāsts ir par to, kā mums ir paveicies.
Mamma tik bieži man saka, ka mums ir paveicies… Kā paveicies? Kāpēc paveicies? Nu redz! Mums esot paveicies… ne tā kā kaimiņienei Vaļai no pirmā stāva… Šeit gan viņa vienmēr apklust un sāk skatīties kaut kur tālumā… Viņa nekad neizstāsta līdz galam… Tāda viņa man ir! Viņa nekad neko neizstāsta līdz galam! Arī par tēti, kurš mums bija un tad pēkšņi vairs it kā nebija. Viņš esot aizbraucis. Es vienmēr prasu: “Kur aizbraucis?” Tas svoločs esot aizbraucis uz Eiropu. Eiropa esot tāda liela, tāla zeme. Bet tētim ir pavisam cits vārds – Andrejs –, un viņš ir šoferis!
Es prasu: “Kāpēc aizbraucis? Ar ko aizbraucis? Kur viņš tagad ir?”
Un mamma nekad nepasaka līdz galam. Viņa vēl saka, ka labāk nezināt, kur tas svoločs ir un kad viņš atgriezīsies, bet mums esot paveicies, ne tā kā viņas draudzenei Bogdanai no blakus dzīvokļa, kurai vīrs esot armijā un arī nebrauc mājās.
Mamma vienmēr prasa, ko es atceros no tās dienas. Es izliekos, ka nezinu, par kuru dienu ir runa, un vienmēr pārprasu: “No kuras dienas?” Un tad es saku: “Es laikam neatceros.” Un skatos kaut kur tālumā. Un tad mamma ļoti sadusmojas: “Kā tu vari neatcerēties to dienu?”
Es arī labprāt aizmirstu to dienu, kura man tik bieži rādās sapņos, un es vēl reizēm raustu valodu, bet es ļoti labi atceros to un bieži par to domāju… Patiesībā es cenšos pēc iespējas par to nedomāt. Tad es piespiežu sevi domāt par savu lācīti, kurš palika apsegts ar sedziņu manā gultiņā, lai gan tā arī ir bēdīga doma. Un tad es domāju, ka tētis mums visiem atvedīs šokolādi. Un tas ir pats labākais, ko es varu izdomāt!
Es arī domāju, ka mums… nu, mums visiem trijiem ir ļoti pa…pa… paveicies. Bet es jums izstāstīšu, kā tas notika. Mamma bija mājās, jo laikam tā bija brīvdiena, jo arī mēs ar Ļošku nebijām bērnudārzā, un viņa mums pusdienās uzvārīja zupiņu, un es… es… mēs ar brālīti Ļošku jau sēdējām pie galda, un zupiņa bija karsta, karsta un tā jau bija salieta šķīvjos, lai ātrāk atdziest. Ļoškam laikam ļoti gribējās ēst, jo viņš jau iesmēla zupu karotē un pūta ļoti cītīgi, lai tā padziest. Pūta, pūta! Un es atceros, ka viņš pūta tik stipri, ka borščs no karotes šļakstījās uz galda, un mamma viņu sarāja: “Pieliecies taču tuvāk pie šķīvja, neesi sivēns!” Tieši tā arī viņa teica: “Neesi sivēns!”
Un tad tas notika. Bet varbūt es labāk tomēr nestāstīšu, jo tad man atkal var uznākt raudiens, jo es tagad varu raudāt, arī naktī pamostoties pēc šī ļaunā sapņa, kas man tik bieži rādās, vai vairākas reizes dienā, kad es atkal par to sadomājos. Brālītis Ļoška arī ir palicis bailīgs. Katrs lielāks troksnis viņu satrauc, un tad viņš raud, noslēpies pagultē, un ilgi nelien no tās laukā. Vienīgi mamma var viņu pierunāt, reizēm gan viņa arī rājas.
Ak!… Labi. Tas bija kā pērkona grāviens, kā zibens spēriens vasarā, tikai daudz, daudz stiprāks. Jūs taču esat vasarā dzirdējuši pērkonu un vēl ar zibeni? Mūsu virtuves logs ar visiem mammas puķu podiem lidoja mums virsū. Loga stikls sadalījās lielākos un mazākos gabaliņos, un tie visi lidoja mums virsū, pāri galdam un atsitās pret sienu. Ļoškam, kurš sēdēja ar muguru pret logu, no rokas izkrita karote, bet viņš sēdēja kā sastindzis, vienīgi viņam no matiem pāri pierei tecēja asins strūkliņa. Īstas, tumši sarkanas asinis. Es agrāk nekad asinis nebiju redzējusi. Īstas asinis! Mamma apbirusi sīkiem stikla gabaliņiem kaut ko sauca, plātīja muti un pieskrēja vispirms pie manis, bet pēc tam pie Ļoškas. Man tas izskatījās pēc mēmā šova, kur visi tikai plāta rokas un muti, tikai skaņa no viņiem nenāk un visapkārt ir tik daudz, daudz lielākas un mazākas stikla lauskas un arī mammai matos.
Ātrās palīdzības feldšere esot mammai teikusi, ka man, visticamāk, pārplīsušas kādas tur ādiņas vai plēvītes ausīs, bet tas pāriešot. Tagad es ar vienu ausi dzirdu pavisam labi. Un vēl mamma saka, ka man esot bijušas ļoti lielas, platas acis un es esot kliegusi vairākas reizes pēc kārtas vienu un to pašu:
“Stikli borščā!… Stikli borščā!…”
Nu tāds ir mans stāsts. Es vēl reizēm domāju, vai tiešām mums tā ir paveicies, ja stikli sabira borščā. Daudz stiklu.