— Ko lai dara

Par Noras Ikstenas romānu Jōna (Dienas Grāmata, 2023)

 

Mīļā dienasgrāmata!

Es tevi nekad neesmu rakstījusi. Bet pēdējā laikā jāmeklē jaunas formas un idejas, jo klasiskos romānus latviešu autoriem sacerēt ir problemātiski un neinteresanti (te kāds vīrietis iz literatūrzinātnes varētu piesieties, ka nedefinēju “klasisko romānu”) un arī rakstīt recenzijas ir grūti un bezjēdzīgi. Mums visiem ir grūti. Varbūt tieši tāpēc tik daudzi ķeras pie stāstu grāmatām – tās neļauj izmuldēties par daudz, tās satur rāmī, lai gan izdevēji šķoba degunu, kad sarakstītais jāpārdod. Toties par stāstiem ļoti priecājas mūsu nelielā kultūras periodika. Tāpat kā par recenzijām, jo labu stāstu nav daudz.

Mīļā dienasgrāmata!

Es tevi rakstu tikai tāpēc, ka man nav ne jausmas, ko darīt ar sliktu literatūru. Vai ar grāmatām, kas mani neuzrunā un neštirī. Literāras šizofrēnijas dēļ atliek tikai reflektēt par to, ka problēma ir recenzentos, nevis rakstniekos. Un ko gan sliktu var pateikt par rakstnieka darbu, kad rakstnieku ir piemeklējusi nelaime, no kuras nav pasargāts neviens? Un ko tad, ja jaunā paaudze sāk jautāt, kur un kāpēc palikusi “niknā kritika”?¹ Vai viņi tiešām rakstītu asiņainu recenziju, kur izsmalcinātā veidā žēlotu kokus, kas nocirsti, lai saražotu visai cienījamas rakstnieces romānu? Un vai Nora Ikstena, uzkāpusi Mātes piena virsotnē un pēc šī tiešām ievērojamā panākuma ļāvusies vēlmei rakstīt, nedomājot par sižetu un ietvaru, tagad mainīs virzienu un uzcels sev vēl vienu kalnu, kurā kāpt? Man ir aizdomas, ka no Mātes piena virsotnes tiek pamatīgi spļauts uz šādiem iespējamajiem vektoriem, ko arī savā ziņā nevar necienīt.

Tāpēc es nezinu, ko lai iesāk, jo Ikstenas jaunais romāns Jōna ir ārpus laba un ļauna, ja neskaita pēcvārdu, kas to pietuvina otrajam, jo tur tiek runāts par neseno pandēmiju man visai nepatīkamos toņos (vaina atkal ir manī – esmu antivakserfobe, tas ir, nikni vakcinējos).

Redz, romāns Jōna ir iesākts pandēmijas laikā un sižetiski turpinās tās norietā – vēl pavīd obligātās sejas maskas, bet ierobežojumi pamazām atkāpjas, lai gan “bailes no sērgas cilvēkus atsvešināja” (20. lpp.). Kādā dienvidu zemē, kur ir silts un blakus skalojas okeāns, sadzīvē valda zināms laiskums un uz kuģīšiem notiek knapa zveja vai neliela uzdzīve, mitinās velokurjers Jona. Viņš mēdz sapņot, taču vienlaikus arī strādā vaiga sviedros – vadā klientu pasūtījumus pa visu pilsētu, un visi viņu pazīst tik labi, ka pat riteni nezagtu. Jona ir cilvēks, un cilvēkam ir neredzams draugs okeāna dzīlēs – ne gluži viņa alter ego, bet dvēseles radinieks Valis, kurš visu romāna gaitu prāto par to, ka cilvēks ir duāla būtne: priecājas ieraudzīt un satikties, bet vienlaikus atstāj mēslus okeānā. Prāto arī Jona, kas lasītāju var ārkārtīgi nogurdināt, jo cilvēka un Vaļa pārdomas saplūst ar vides, noskaņas aprakstiem un nelielu filozofiju, kurai vajadzētu apliecināt dzīvi un rīkotiesgribu, kā arī t. s. “Ikstenas ezoteriku”, kas manī pirmo reizi iemiesojās, kad lasīju viņas izcilos stāstus Maldīgās romances (1997). Ikstenas ezoterikas pamatprincips: centrā, protams, ir cilvēks, bet visapkārt stiepjas reālistiska pasaule, kurā caur autores prizmu nez kādā maģiskā veidā tiek sazīmēti gan dabas noslēpumi, gan ietekmīgi, teju pravietiski indivīdi. Ar laiku šī “Ikstenas ezoterika” gan transformējās tādā kā dzīves gudrībā, atsevišķu pasauļu radīšanā (Amour fou, 2009) un komerciālā antropomorfizēšanā (Stāsti un suneti, 2019).

Un, lūk, brīžiem romāna Jōna autores balsī izteiktās atziņas (kas acīmredzot nevarēja nebūt izteiktas šeit un tagad) itin labi varētu iederēties kāda ezoterikas žurnāla literārajā rubrikā: “Un Jona kustējās līdzi, nebūdams nekāda marionete, ko rausta pēc vajadzības, tomēr skaidri apzinādamies, ka tiek vadīts. Un te viņš bija turpat, kur bija skaistā mēness bumba, ko arīdzan vadīja. Brīvā griba, izvēle, pieredze: tās visas tādas sadzīves izpausmes, sadzīvošanas izpausmes ar kaut ko tik neaptverami lielu.” (81. lpp.) Caur varoņa iekšējo pasauli tiek vadīts arī lasītājs, kurš, spriežot pēc romāna panākumiem grāmatu veikalos, tiešām novērtē Ikstenas piedāvāto terapiju un iet, kur vajag (pie kases).

Interesanti, ka dabas aizsardzības un maģiskā reālisma vārdā antropomorfizēts tiek arī nabaga Valis, kuram ir savas domas un pat vēdergraizes, sava vientulība un pat savs cilvēks, ko aprīt un izspļaut. Valis mitinās okeānā, Jona dzīvo uz sauszemes, un viņus varētu vienot mīlestība pret tuvāko, bet tik primitīvi Ikstena stāstu neveido: Valim ir bijusi Valene un kaut kur arī bērns, bet Jonam iepatīkas jauna migrante jeb pagaidu cilvēks, kas ieradies siltajā okeāna piekrastē pārciest savā dzimtenē notiekošo karu. Varētu teikt, ka eksistenciālā piederības sajūta te ir iekodēta visai cienījami, sniedzot daudzas izvēles: palikt vai meklēt citu dzīvi, dzīvot vai mirt, izvēlēties stabilitāti vai riskēt uz zveju kuģa, meklēt citu mīlu vai skriet pēc aizbraukušās meitenes. Taču romāns netiecas atrisināt iezīmētās problēmsituācijas, jo varoņi izvēlas rīkoties kusli vai diezgan pretēji tam, ko iecerējuši, bet tas nekas, jo PATI DZĪVE viņus noved īstajā vietā un laikā (es atkal teiktu – pie kases, bet ne gluži).

Vai Jona un Valis raisa pozitīvu iespaidu un viņu gaitām gribas sekot līdzi? Jā, it īpaši romāna pēdējā trešdaļā, kad darbības laiks it kā paātrinās. Tomēr lasot traucē aktīvu notikumu trūkums un pārlieka iedziļināšanās tajā, kā varoņu iekšējā pasaule atstaro ārējo. Romāna terapija ieilgst, pat ja ir patīkama un lasītāju nekaitina Ikstenas pieeja rakt aizvien dziļāk, lai varētu tur arī palikt. Autore tik daudz spēlējas ar Bībeles alūzijām, ka brīžiem tās kļūst par lieku greznumu. Kāda jēga ļauties mājieniem par to, ka kurjers Jona ir kā Kristus? Viņš ir savā ziņā šķīsts, bet tā “pacelšanās virs zemes”, kas ir viņā un citos romāna varoņos, traucē viņus sataustīt, sajust tēlu raksturu. Aizdomas, ka tā ir pasaka, liek piedot gan loģikas kļūdas, gan faktūras trūkumu. Tomēr jautājumi paliek. Kāpēc, ja reiz “Jonam ēdiens bija svarīgs un nesvarīgs reizē” (33. lpp.), šī informācija nekur tālu neaizved? Kāpēc kurjers prāto par sava ballītes zīmoga tēlu tik atsvešinātā manierē: “Vai vienradzis būs gatavs tev kalpot vai arī paliks sapņot gultas galvgalī? Vai vari iejūgt vienradzi arklā? Vai tu viņam uzticies, jo viņa spēks ir liels? Vai strādāsiet kopā? Vai tu tici viņam?” (55. lpp.) Šo to atmetot (piemēram, vienradžus), romāns varēja būt kompaktāks, citādi, jeibogu, tas ir par garu pat nepilnās 170 lappusēs.

Mīļā!

Atceries, bija tādas pandēmijas dienasgrāmatas, kuras neviens vairs negrib i redzēt? Ne tikai tāpēc, ka no kovida metas slikti, izdzirdot šī vārdu vien, bet arī tāpēc, ka patiesībā lasīt parasta cilvēka ikdienas dienasgrāmatas ir mazohisms.

Lai man būtu kaut cik interesanti, es sastādīju nelielu Noras Ikstenas romāna vārdnīciņu:

* Jōna – romāna nosaukums un neskaidras izcelsmes enerģijas lādiņi. Ir sastopama drūmuma jōna, spazmas jōna, kara jōna, nāves jōna, prieka jōna, vientulības jōna u. c. Autore ir ķērusies pie kādreiz populāras tradīcijas iezīmēt romānu ar īpašu vārdu – tā, lai visi saprot, par ko ir runa, pat ja nav lasījuši (piemēram, Gunara Janovska Sōla, Svena Kuzmina Hohma un Dižažio u. c.). Ja jōna bija domāts kā zīmols, tad savas virsotnes tas noteikti nav sasniedzis, tam trūkst apveida.

* Pagaidu ļaudis – migranti, kas kādu nelaimju dēļ ir nonākuši citur. Tie ir tik ļoti pagaidu cilvēki, ka romānā par viņiem nav pateikts nekas daudz vairāk par to, ka viņi nāk no laukiem, kur aug saulespuķes un kur mēdz būt sniega kupenas. Diezgan cinisks paņēmiens.

* Sērga jeb Ķīnas mēra eksperiments – iespējams, domāta Covid-19 pandēmija, kuru autore tik neapdomīgi salīdzina ar Ukrainā un citur notiekošo: “Tas ir vēl dziļāks un nopietnāks karš – tikuši laisti darbā psiholoģiskās manipulācijas neredzamie ieroči, kas skar mūsu domāšanu tik dziļi, ka paši to neapzināmies.” (163. lpp.) Un pēcvārds ar savu attieksmi iznīcina pēdējo ticību iespējai, ka šī grāmata lasītāju atveseļos, nevis atgriezīs pandēmijas stimulētā psihozē.

Dienasgrāmata!

Es laikam neticu dievam tik ļoti, lai rakstītu grēksūdzi, tāpēc tādiem kā es pastāv tikai iespēja publiski tēlot intelektuālu atklāsmi. Tomēr man jāatzīstas, ka varu saprast, kāpēc šādas grāmatas tiek izdotas, un arī es kā izdevniecības darbiniece neesmu bez grēka. Redz, jebkuram izdevējam Latvijā ir svarīgi a) atpelnīt ieguldīto, b) nopelnīt, lai varētu samaksāt autoram un darbiniekiem un lai izdevniecība vispār turpinātu pastāvēt kā labi ieeļļots mehānisms. Teiksim, ļoti svarīgs ir arī dažādu fondu atbalsts. Un gadās, ka izdevējs tiek pie autora, kas iekaro sirdis kaut vai ar vienu vienīgu grāmatu. Un tā ir ļoti bīstama situācija. Bet dažreiz upuris ir tas, kam beigās nav ne jausmas, ko darīt ar romānu, kurš neuzrunā. Un tāpēc, mīļā, kaitinošā dienasgrāmatas forma, kas it kā atpestī, –

līdz nākamajai reizei.

1. Raidījuma Bron-Hīts relīze. Pats raidījums vēl nav publicēts.  (atpakaļ uz rakstu)