Dzejoļi ir publicēti sērijā “PEN iesaka” sadarbībā ar Latvijas PEN.
Britu dzejniece un aktīviste Džoela Teilore (Joelle Taylor, 1967) dzejā darbojas kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem un ir cieši saistīta ar Apvienotās Karalistes dzejas slamu kultūru – 2000. gadā viņa kļuva par Apvienotās Karalistes dzejas slama čempioni un 2001. gadā dibināja jaunatnes dzejas slamu SLAMbassadors, ko pati vadīja līdz 2018. gadam. 2022. gadā par krājumu C+nto (2021) saņēmusi prestižo T. S. Eliota balvu.
Slama ietekme jūtama arī viņas daiļradē – Džoelas dzeja ir plūstoša un skaļi lasāma, valodas nianšu izpēte viņai nekad nekļūst par pašmērķi, un vēstījums ir svarīgāks par formu. Džoela ir stāstniece, kas stāsta marginalizēto sieviešu stāstus – viņa ir dokumentējusi Londonas LGBTQ+ kopienas kultūru 20. gadsimta beigās un ikdienā strādā ar sievietēm cietumos, bēgļu centros, skolās un citur, tostarp publicējot viņu tekstus savā mājaslapā, un šo sieviešu dzīve un pieredze ieņem būtisku lomu Džoelas dzejā.
Krājums Songs my enemy taught me (Dziesmas, kuras man iemācīja mans ienaidnieks (2017)) ir kā kaleidoskops, kurā ainas no dažādiem laika un telpas nostūriem saplūst un atbalsojas cita citā, ievelkot lasītāju tur, kur tas varbūt labprāt nenokļūtu, un parādot to, ko tas varbūt labprāt neredzētu. Tomēr tā nav bezcerības un padošanās dzeja. Tā ir protesta dzeja – tieša, spēcīga, taču vienlaikus personiska. No šī paša krājuma ņemts cikls Canto, kurš latviski pirmoreiz izskanējis Latvijas PEN podkāstā Obligātā literatūra.
Atdzejotāja
Canto
(i)
Es klēpī nēsāju karu.
Naktī tas spārdās
un dzied dziesmas par
pirmo nakti, kad pienāca karš.
Blekpūla.
1973. gads.
Maza. Mēs esam ekonomiskās krīzes bēgļi, krīzes, kas pārgriezusi elektrolīnijas un apklusinājusi ogļu raktuvju mutes, un radījusi bezgalīgas bezdarbnieku rindas.
Kad atbraucām pārziemot, piejūras viesnīca plaši atvēra mums durvis un atplēta logus. Par mums rakstīja dziesmas.
Teltis mēs uzslējām dzīvojamā istabā. Bija Ziemassvētki. Nepazīstami cilvēki mums apkārt virpuļoja balles dejas.
Pusnaktī mēs ierakāmies savās dubļainajās gultās. Visi gulēja. Es stāvēju sardzē. Es vēl arvien stāvu sardzē.
Kad pienāca karš, es ēdu vēja kūkas no papīra šķīvja. Kad pienāca karš, es mēģināju savu Sindijlelli iespiest bezformīgā Ērgļa Acs action man uniformā. Kad pienāca karš, es savas Bārbijas stingajai rokai ar līmlenti līmēju klāt šauteni.
Kad pienāca karš, tas bija maigs. Kad pienāca karš, tas dziedāja. Karš smaržo pēc Old Spice, lāgera, vēlas nakts stundas ēdiena līdzņemšanai. Kara skaņa ir klusums. Karš ir meitenīte ar muti ogļraktuves platumā, kas aprij visu pilsētu. No rīta uz galda spēlēm bija zābaku pēdas.
(ii)
Auksta ir gulta, un mani zobi ir pamesti nami
un kaut kur ož pēc kā degoša –
grāmatas, karoga, vēstules.
Manā istabā piejūras viesnīcas augšējā stāvā
ir gulta ar baltu palagu.
Es nevaru izlemt, ko uz tās uzrakstīt.
Gulta ir fotogrāfija, kas attīstās lēni:
Te mēs sēžam pie vakariņu galda
mēs smaidām kā sagriezta gaļa;
neviens nepamana, ka meita ēd pati sevi.
Te tu nāc mājās no skolas
tava ēna velkas tev pakaļ kā nokaunējusies
pat koki par tevi sačukstas
tu esi apkaunojusi vēju.
Te ir viņš. Un viņš. Un viņš.
Attēlā ģimene. Veiksmīga. Gludina savas uniformas un saloka
savus smaidus
ķer bērnus no savu sievu klēpju konveijera lentēm
un paceļ augšā pret kailajām spuldzēm, lai svētītu.
Viss kārtībā. Tie ir puikas.
Te ir trepes
un te – garais gaitenis, pa kuru tev bail iet
varbūt tas ir tavs dzemdes kakls.
Tas ir tavs dzemdes kakls.
(iii)
Mans klēpis ir karalauks pēc tam, kad viss ir iekarots.
Pēc tam, kad karavīri ir aizgājuši
spļaujot plaukstās
pēc tam, kad plaukti ir iztukšoti un pārdod tikai neko
pēc tam, kad nekas ielu malās krājas lielos kalnos
pēc tam, kad ielas pārplūst ar izsalkušiem rēgiem
pēc tam, kad sieviešu ādas izkārtas uz veļas striķiem
pēc tam, kad bērni raksta savus vārdus putekļos, kas reiz bija to tēvi
Es klēpī nēsāju karu
Varbūt tas ir tas, kas notika:
kāds pateica, ka mana jaunavības plēve ir durvis, aiz kurām nemiernieki kaļ plānus
un viņi tās izspēra
izvandījās pa telpu un sastūķēja kabatās visu, kas vērtīgs
mātes laulību gredzenu. manu pirmo zobu. spilgti zilu matu gumiju. tavu adresi. šo.
Viņi gribēja zināt, kur es slēpos.
Es gribēju zināt, kur es slēpos.
Es esmu istabas stūris
Es esmu nozieguma vieta
ieņemta zeme
valsts, kurā pārpārēm naftas
Mani sadalīs vienlīdzīgi starp valstīm.
(iv)
12 gadi. Manu acu krastos izskaloti maziņi līķīši.
Kad mani fotografē, manas sejas vietā parādās citas meitenes seja.
(v)
Ap manu dzemdes kaklu pie iestāžu galdiem klusi sasēdušies vīrieši.
“Jūs neizskatāties tā, kā bildē,” tie saka, “lūdzu, norādiet savas vizītes mērķi”
“Vai pati sapakojāt šīs somas?”
Mani smilšu maisu gurni.
Mans dzeloņdrāšu kalns.
Daudzi mirs, to aizstāvot,
citi noslīks sanesumos tajā tranšejā, kur sienas vienmēr
iegrūst.
Mana peža ir bumbas izrauts krāteris, kam apkārt savācas ciema ļaudis, lai palūrētu iekšā. Dažreiz no dziļumiem paceļas dūmi. Tie ir mani rēgi. Tās ir ziņas zudušā valodā. Noķer tās burciņās. Izstādi tās uz kamīnu dzegām piepilsētās. Memēs. Uz t-krekliem. Smaidi. Esi mans draudzīgais ienaidnieks.
(vi)
Kad tevi apbērno karš, tu dzemdē lodes. Dod tām vārdus. Parādi tām viņa smaržu.
Manas sīkās labās rokas plauksta ir saburzīta karte, kas ved uz drošību. Mani aptur uz robežas. Es nevaru atcerēties savu vārdu tavā valodā.
Mana āda ir balts karogs.
Es tagad māju. Es turu savu ādu virs galvas.
Beidziet šaut. Beidziet šaut. Beidziet šaut. Karš ir aprakts nesprādzis skūpsts. Karalauks ir guļamistaba, kurā divi cilvēki stāv pretējās tranšejās aiz smilšu maisu spilveniem un saka “Es tevi mīlu” nepareizi.
Tā to nesaka. To saka tā.
Mana āda tiek sadalīta.
Šī daļa ir tavējā.
Mana ķermeņa daļas runā dažādās valodās;
pēc kara mani kolonizēja.
Darbini savus ģeneratorus ar manām asinīm
rocies dziļi manī pēc izrakteņiem
ievāc manus matus un skropstas, šīs
vārdu lāses uz mana zoda.
Un tu:
tev es dodu savu klēpi.
Baro to labi. Izstaidzini, kad vajag.
Naktī ieklausies, kā tas iežūžo sevi miegā.
(vii)
meitene, kuras acis ir sekli kapi zem piepilsētas terasēm, iet uz skolu, un rindas ar smagiem galdiem ar koka vākiem ir pilnas ar smaidīgiem miroņiem. Kad pasaulei pienāca gals, neviens nepamanīja. Saule ir apēdusi pati sevi. Skeletu putni murmina kaulu dziesmas.
Viņas māte un tēvs joko par viņu
visi smejas
meitene, kuras acis ir lapsu alas, smejas
skolotājs smejas
bērni, kas barā savākušies pie kāpņu telpas, smejas
sociālais darbinieks smejas
policists smejas
ārsts smejas
psihiatrs ķiķina
pasaulei pienāk gals.
(vii)
Es atceros, kā klusums bija koris.
Te tu virtuvē – vibrato.
Te tu pēdējā solā – soprāns.
Te tu nāc mājās – tenors:
tavi klusuma solo ir visur.
(ix)
Tas nav tas, ko es gribēju teikt.
Es vienreiz pieredzēju pati savu slepkavību. Tā bija trešdiena. Tā vienmēr ir trešdiena.
Pēc manas nāves cilvēki turpināja ar mani runāt tā, it kā es vēl būtu te.
Pēc manas nāves cilvēki centās turēt mani savās rokās, bet viņu rokas manai ādai izgāja cauri.
Pēc manas nāves es atgriezos, lai spokotos sev, bieži
pamanot savu rēgu sēžam tajā pašā krēslā, kur es, runājam
ar manu muti, man priekšā
rindā pēc vakariņām
manu spilgti zilo matu gumiju pūlī dancojam tik tuvu, ka gandrīz varētu pieskarties,
potīti pazūdam aiz stūra.
(x)
Kad karam nāca zobi, tas berzēja savus mīkstos zobus pret ietvēm un kokiem, un tapetēm un mīlniekiem. Tas atteicās sabiedrībā atlaist manu roku. Es vienreiz parkā pazaudēju karu, un tā kliedzieni bija sirēnas un spridzekļu gaudas. Es trāpu cilvēkiem, ko mīlu, es neprecīzi tēmēju. Tā notiek bieži. Tas jau ir sagaidāms.
(xi)
slimnīcā viņa guļ gultā
viņa vienmēr ir gulējusi gultā
viņi uzdod tai jautājumus un viņa koncentrējas uz atbilžu izburtošanu;
viņai bail, ka viņa atbildēs nepareizi. Viņa nevar atbildēt pareizi.
Patiesā atbilde ir nepareizā atbilde.
(xii)
Tie viņai rāda bērnus, kas negrib nomirt. Tie ir draudzīgi. Viens
piedāvā ēdienu, par ko viņa zina, ka tas viņu apēdīs.
Viņai rāda bildi ar kādu, kas neglīti pārdozējis.
Viņai rāda nagos ieskrāpētus nekrologus.
Vīrietim ar papīra šķēluma muti kabatās ir kaste
arī tā ir maziņa. Arī tā ir no samta.
Kastītē iekšā vidū ir liela asara, savākta pa
pilienam vien no visiem viņa aizgādībā esošiem bērniem. Asaras ir
kristāla lodes.
“Ja ieskaties ciešāk, vari saredzēt savu nākotni,” viņš saka
Viņa pieliecas.
Viņa neredz neko.
(xiii)
Kad sākas runāšana, ciema ļaudis slēpjas pagrabos vai koku paēnā skrien uz pakalna otru pusi. Meitene ar ierakumu acīm vēro, kā tie nozūd, un pārstāj runāt. Tā vietā viņa runā ar papīra gabalu rokā. Ļaudis stājas rindā, lai uz to paskatītos. Pār viņas plecu lūr tik daudzi, ka viņai jāstāv kalnā un jālasa visiem priekšā. Tie aplaudē. Šķiet, ka tiem patīk. Viņa aizmirst, ko saka.
(xiv)
Ziemassvētkos es mātei uzdāvināju neērtu patiesību.
Viņai tā ir mugurā, kad es viņu apciemoju.
(xv)
Katras sievietes pamatā ir klēpis.
Spilgti dusmīgā pērle, kas rodas no smiltīm un meliem, un drosmes un
neatbildētiem zvaniem, un nožēlas, kas gadsimtiem ilgi berzējas viens
gar otru.
Viņi nāk to izvilkt;
ir vasaras rīts.
Kad viņa pamostas, viņai visapkārt ir svešinieces
izmestas krastā uz baltu gultu salām –
palātā izkaisītiem arhipelāgiem –
viņa māj
bet katra krastā izmestā sieviete māj kādam citam,
kurš māj kādam citam;
kuģi slīd garām un neredz viņas
(xvi)
vēlāk es esmu saģērbta svinību dekorācijās, un tiek sacerētas dziesmas, lai man nezustu cīņas spars. Vēlāk mums izdala skūpstu talonus, trīs sadošanās rokās mēnesī. Vienu sausu nakti. Visām nekad nepietiek. Uz ielu stūriem pieauguši vīrieši sarāvušies brīnās par plaisām, kas izvago viņu sejas, nezinot, ka tie ir smaidi.
(xvii)
Pēc kara bija dziedāšana. Pēc kara bija atceres ceremonijas. Mēs atminamies dzīvās un beidzot iekaļam savus vārdus kapakmeņu zobos. Pēc kara mēs devāmies meklēt citas, un vest viņas mājās. Mēs iededzām uguņus logos un Morzes kodā sitām pa gruvešiem. Daži gruveši atsaucās. Dažiem gruvešiem izauga rokas, un mēs tās vilkām, līdz izvilkām sieviešu mežu, kas kratīja no galvām augsni un kaunu, un purināja klusumu nost no pleciem. Paldies, viņas teica.
Paldies.
Mēs gaidījām.
No angļu valodas atdzejojusi Raimonda Arāja