— Mierinošā vēsture: kā lasām pēc Putina iebrukuma Ukrainā

 

Kopš pērnā gada marta Latvijā tiekos ar lasītājiem, lai noskaidrotu, kā vēsturisko romānu lasīšana ietekmē viņu izpratni par vēsturi. Es tikko biju nomainījusi sava doktora darba tēmu, jo pēc Putina armijas iebrukuma Ukrainā manas līdzšinējās idejas par vēsturisko naratīvu strukturālu pētīšanu daiļliteratūrā pēkšņi likās nenozīmīgas un bezjēdzīgas. Es vienkārši nevarēju turpināt diendienā sēdēt pie galda savā mājīgajā institūta birojā Greifsvaldes Universitātē un sestdienās iet staigāt gar to Baltijas jūras pusi, līdz kurai karš ne fiziski, ne mentāli vēl nebija nonācis. Es braucu uz Latviju darīt to, kas man kā pētniecei un kā cilvēkam likās vienīgā jēgpilnā lieta, – klausīties, vērot, mēģināt aptvert neaptveramo.

Mana pētniecība sākās ar romānu sēriju Mēs. Latvija, XX gadsimts (2014–2018), kas bija populāra gan starp lasītājiem, gan pētniekiem. Ieva Kalniņa savā referātā 2017. gada LU LFMI konferencē Jaunākā literatūra to sauca par “vēsturiskā romāna renesansi Latvijā”, savukārt Benedikts Kalnačs sarunā ar Mariju Leščinsku tajā pašā gadā šo sēriju nodēvēja par “ļoti skaidru mēģinājumu definēt latvisko identitāti”. Tolaik sarunas par tādām tēmām kā identitāte un vēsture bija labvēlīgi izgaismotas. Latvijas Grāmatizdevēju asociācija ziņoja, ka līdzīgi kā Zviedrijā un citos, salīdzinoši mazos tirgos arī Latvijā aizvien biežāk lasītāji ārzemju bestselleru vietā izvēlas vietējo autoru darbus, tie aizvien biežāk parādījās veikalu un bibliotēku lasītāko grāmatu saraksta augšgalā, tapa raksti un filmas. Pēc tam piedzīvojām valsts simtgadi (un kultūras jomas finansējumu kāpumu svinību laikā), un tapa vēl vairāk kvalitatīvu darbu par Latviju, tās vēsturi, identitāti. Pētījumā, kurā analizēju Goodreads un līdzīgos forumos un portālos rakstītās lasītāju atsauksmes, secināju, ka lasītāji Latvijā izvēlas vēsturiskos romānus, jo uzskata, ka tas ir labāks veids, kā piekļūt pagātnei. 2018. gadā īpaši tika izcelti dialogi. Lasītāji izteica savu patiku pret labi uzrakstītiem dialogiem, kas ļauj emocionāli iejusties tēlos un tādējādi tiešām izjust laiku un laikmetu, kuru apdzīvo šie tēli. Lasītājiem 2018. gadā bija un arī 2023. gadā ir svarīgi identificēties ar faktoloģisko pagātnes materiālu. Viņuprāt, vislabāk to var izdarīt tieši ar daiļliteratūras palīdzību. 2018. gadā vēl nebija vēsturnieku protestu par mazo finansējumu nozarei un vēl nebija kara. Šajā rakstā iezīmēšu gan Latvijas lasītāju tendences kopumā, gan to, ko atklāju pēdējā gada laikā.

Kad 2021. gada jūnijā uzsāku doktora darba pētījumu, nolēmu uz brīdi nolikt malā sociālo zinātņu metodes un pievērsties naratoloģijai, lai saprastu, kā tiek strukturēti vēsturiskie romāni. Taču pēc Putina armijas iebrukuma Ukrainā bija gan emocionāli, gan fiziski grūti nosēdēt universitātes birojā. Intuitīvi sapratu – pasaule ir mainījusies, man jāatgriežas lauka darbā. Un tā kopš 2023. gada marta esmu apkopojusi 30 brīvas formas interviju ar apmēram 40 cilvēkiem visā Latvijā. Es aizbraucu uz Liepāju, Valmieru, Vecumniekiem, Sedu, Jelgavu, Līvāniem u. c., veicu intervijas arī Rīgā. Tikos ar vīriešiem un sievietēm vecumā no 25 līdz 85 gadiem. Protams, brīvas formas interviju metodei ir arī savi ierobežojumi, un būs tādi, kas teiks, ka šādi pētījumi neatspoguļo visu sabiedrību. Un viņiem ir taisnība; mani secinājumi nav reprezentatīvi visai Latvijas sabiedrībai. Tomēr man bija svarīgs gan liels iegūto datu daudzums, kas man atļautu niansēti novērot lasītāju uzvedību un interpretācijas formas, gan nestrukturētu interviju piedāvātā brīvība, kas ļautu nevis pārbaudīt jau iepriekš definētu faktoru klātbūtni un izplatību Latvijas lasītāju sabiedrībā, bet saprast – ko es un citi pētnieki līdz šim esam palaiduši garām.

Lasītāju uzvedība ir cieši saistīta ar lasīšanas paraduma veidošanos. Piemēram, ja mājās ir grāmatas, bet zēns redz, ka tēvs tās ne tikai nelasa, bet pauž viedokli, ka lasīšana nav vīrišķīga nodarbe, tas, iespējams, nelabvēlīgi ietekmēs jaunā potenciālā lasītāja motivāciju lasīt un uzvedību pieaugušā vecumā. Ja meitenei 4. klasē tiks dota vecumam nepiemērota literatūra un tiks piedāvāti vecumam nepiemēroti teksta interpretācijas rīki, tas ietekmēs ne tikai šīs hipotētiskās meitenes uzvedību (viņa lasīšanas nodarbi neiekļaus savā pieauguša cilvēka ikdienā), bet arī izpratni par tekstu interpretāciju kā sarežģītu, netveramu procesu, kurā nav vietas personiskai teksta analīzei. Abos gadījumos šie bērni nodomās – “lasīšana varbūt ir citiem, bet noteikti nav man”, un tad pieaugušā vecumā vajadzēs kādu vai kaut ko, kas viņu viedokli maina, tādējādi veidojot motivāciju atgriezties pie grāmatām. Pieaugušā vecumā motivāciju darīt kaut ko jaunu vai bērnībā atmestu jau ir daudz grūtāk.

Interpretācijā būtiska ir pieredze. Piemēram, cilvēkam ir traumatiska pieredze, viņam var būt vai nu grūti par šo pieredzi lasīt literārā darbā, vai viņam pret šo darbu var rasties īpaša reakcija. Hipotētiskais lasītājs var emocionālu iemeslu dēļ reflektēt par šo darbu kā sliktas kvalitātes (jo tas atgādinājis viņam traumatisko pieredzi), vai tieši otrādi – kā ļoti kvalitatīvu, aktuālu darbu (jo viņš, piemēram, izlasījis tekstu, iegūst mierinājumu vai nejūtas vairs ar šo pieredzi viens). Sarežģīta literārā darba gadījumā (piemēram, ja romānā ir vairākas sižeta līnijas) lasītājs noteiktu sižeta līniju var ignorēt vai izcelt kā svarīgāko, un tas var ietekmēt visa darba interpretāciju.

Šajā rakstā izvērstāk pievēršos tieši tam, kā Putina iebrukums Ukrainā ietekmē to, kā mēs lasām.  Kopš 2022. gada sākuma notiekošais karš ir traģisks pavērsiens Eiropas, arī Baltijas valstu vēsturē. Vairumam Latvijas iedzīvotāju un tātad arī lasītāju nebija šādas pieredzes; vērot no malas karu, just apdraudējumu savai valstij, aktīvi ņemt dalību kara norisēs un palīdzēt kara bēgļiem. Raksta turpinājumā es vēlētos izcelt trīs aspektus, kas ilustrē to, kā Latvijas lasītāji uztver vēsturi; 1) izvēle interesēties par vēsturi vispār, 2)  vēstures potenciāls mierināt un izglītot un 3) laika izpratnes maiņa no lineāras uz ciklisku. Katru no aspektiem ilustrēšu ar piemēru no intervijām. Otrais un trešais aspekts ietver niansi, kas signalizē par izmaiņām vēstures uztverē un interpretācijā.

Pirmā ilustrācija: “Mani vienmēr ir interesējuši cilvēki un uzskatu, ka vēsturiskie apstākļi ietekmē mūsu darbības, sajūtas, domas. Protams, dažkārt paskatīties uz sevi ir ļoti grūti, bet tādēļ jau es lasu. Un, skatoties uz citiem cilvēkiem, kaut ko iemācos arī par sevi.” (Sieviete, 56 gadi, Ādaži.)

Pirmais aspekts ir plašs un ir saistīts ar to, ko lasītāji kopumā izvēlas. Es satiku lasītājus, kas paši piedzīvojuši Sibīrijas deportācijas, un cilvēkus, kas ieguvuši izglītību pēc tam, kad Latvija atguva neatkarību. Aptaujātie lasītāji uzskatīja, ka vēsturiskās daiļliteratūras un dzīvesstāstu lasīšana ir labāks veids, kā mācīties un izprast vēsturi, nekā historiogrāfisko naratīvu un hronoloģisku faktu virkņu izpēte. Lasītāju izpētē svarīga ir ne tikai viņu nesenā, bet visas dzīves laikā gūtā pieredze. Zīmīgi, ka lasītāji Latvijā stāsta ‒ viņi hronoloģiskos naratīvus nošķirt no daiļliteratūras un dzīvesstāstu naratīviem gana vēlu. Vairums pieaugušo lasītāju paradumu lasīt veido jau 5‒10 gadu vecumā, un viņi atceras, ka pirmos vēsturiskos faktus, stāstus un likumsakarības iemācījušies, lasot daiļliteratūru vai uzklausot vecāku cilvēku dzīvesstāstus un atmiņas. Saistībā ar skolas gadiem lasītāji atceras grūtības, kuras sagādājuši “visi tie cipari”, arī personu vārdi un jebkura informācija ārpus viņiem zināma un aktuāla konteksta. Nereti lasītāji atceras vēstures stundas, kurās skolotāji stāstījuši saistošus stāstus, ieteikuši lasīt vēsturiskās daiļliteratūras darbus un aicinājuši skolēnus runāt ar vecākiem un vecvecākiem, uzzināt viņu atmiņu stāstus un iegūt personīgu piesaisti vēsturiskiem notikumiem.

Lielākoties tieši personīga piesaiste skolēnus mudina saglabāt interesi par vēsturi arī pieaugušā vecumā. Absolūtais vairums intervēto lasītāju atceras hronoloģiju “kalšanu no galvas” kā svarīgu vēstures apguves daļu. Lasītāji man stāstīja par grūtībām atcerēties “ciparus” nevis tādēļ, ka viņiem būtu atmiņas traucējumi, bet tādēļ, ka viņiem ir grūti saprast to nozīmīgumu. Nākamais likumsakarīgas jautājums: kādēļ šiem cilvēkiem vispār ir svarīga vēsture? Lasītāji norāda, ka iemesli sakņojas viņu izpratnē par savu personīgo sasaisti ar vēsturi, pagātni. Šī sasaiste ne tikai veido motivāciju interesēties par vēsturi (daudzi lasītāji runā par kolektīvo atbildību pārzināt savas sabiedrības un valsts vēsturi), bet palīdz arī iegūt zināšanas par to. Un paredzamā kārtā lasītāji atzīst – ja ar pagātnes notikumu nerodas personīga sasaiste, ir grūti šo notikumu vēlāk atsaukt atmiņā. Tas ir svarīgi arī attiecībā uz nākamo aspektu, kas raksturo mūsdienu lasītāju attiecības ar pagātni, un to, kā vēsturiskie romāni palīdz izprast izmaiņas mūsdienu pasaulē.

Otrā ilustrācija: “Protams, es neesmu tik naiva, lai domātu, ka grāmata var sagatavot karam vai deportācijām. Bet lasīšana man sniedz mieru, es tagad visu varu pārdomāt ar vēsu prātu un, ja kaut kas notiks, es zināšu, uz kuru pusi skriet, ko grābt līdzi. Es pati esmu māte, tādēļ man patīk lasīt par citām mātēm, par to, kā viņas tiek galā. Ja mirsti badā, nevari pateikt savam bērnam – mums nav maizes. Tu ej un dabū to maizi. Man ir svarīgi izlasīt, kā citas mātes visneiedomājamākajos veidos dabūja to gatavu – dabūja maizi un ūdeni.” (Sieviete, 38 gadi, Seda.)

Pasaulē reakcija uz Putina iebrukumu Ukrainā bija dažāda, bet Latvija bija viena no valstīm, kuras sabiedrību karš ietekmēja visās dzīves jomās, t. i., politiski, ekonomiski, psiholoģiski, demogrāfiski, finansiāli. Tas izraisīja arī dažādas psiholoģiskas reakcijas, tai skaitā trauksmi, palielinātu stresu, pat depresiju, ko sevišķi kara pirmajā gadā dažādi garīgās veselības speciālisti aicināja neignorēt. Mana pētījuma gaitā atklājās, ka cilvēki meklē mierinājumu arī literatūrā. Piemēram, nupat citētais sievietes komentārs raksturo īpašu “gatavošanos”, kā to dēvē paši lasītāji. Šāda uzvedība ir raksturīga tieši daudzām intervētajām sievietēm, kas pašas ir mātes maziem bērniem. Viņas stāsta, ka vēlas lasīt un identificēties ar stāstiem par citām mātēm, kas pieredzējušas vardarbīgas situācijas, ir tās pārvarējušas un izglābušas savus bērnus. Visu vecumu lasītāji stāsta, ka pēdējo notikumu ietekmē viņiem ir jauna motivācija izvēlēties tieši vēsturiskos romānus. Ja, runājot par vēlmi lasīt vēsturiskos romānus, lasītāji parasti min, piemēram, vēlmi iepazīt citas kultūras, labāk izprast politiskos procesus Eiropā un visā pasaulē, uzskatot par pienākumu būt informētiem par pagātnes jautājumiem, jo tie ietekmē viņu šodienas dzīvi, tad pašlaik vērojama pastiprināta interese tieši par Krievijas, Ukrainas un arī Latvijas vēsturi. Viena no visbiežāk minētajām grāmatām ir, piemēram, Kristinas Sabaļauskaites Pētera imperatore. Tajā lasītāji izceļ tieši nodaļas, kurās aprakstīta Krievijas vēsture un Krievijas iedzīvotāju “mentalitāte”. Daudzās intervijās lasītāji min tieši mentalitātes jēdzienu, uzskatot, ka tas ir kādas tautas vēsturiski veidojies iezīmju kopums, kas ietekmē arī šīs tautas tagadnes reakcijas un tādējādi – dažādu valstu politiskās, ekonomiskās, varas un vardarbības attiecības.

Apkopojot intervijas, es sapratu arī to, ka lasītāji daiļliteratūras autoru stāstiem uzticas vairāk nekā dokumentāliem, hronoloģiskiem notikumu izklāstiem. Brīžos, kad viņi meklē “vēsturisko patiesību”, lasītāji vēršas pie daiļliteratūras stāstiem vai dzīvesstāstiem, kas viņiem parāda iespējamo rīcību un mijiedarbību.

Trešā ilustrācija: “– Ja tu pati rakstītu stāstu par vēsturi – par ko tu rakstītu?
– Es rakstītu savu stāstu tieši tā, kā es to pati esmu pieredzējusi. Es uzrakstītu stāstu, kuru nevaru izlasīt nekur citur.
– Vai tev šķiet, ka autori raksta nepatiesus stāstus? Tādēļ tev jāuzraksta tā, kā bija īstenībā?
– Nē, galīgi ne. Es uzticos autoriem, viņu izpratnei. Viņi tomēr ir pētījuši tās tēmas.
– Pat tad, ja jūsu viedokļi nesakrīt? Viens saka, ka persona A darīja pareizi, bet kāds cits saka – šī persona darīja nepareizi.
– Bet tieši tas padara to īstu! Mēs visi redzam lietas atšķirīgi, katram no mums ir savs stāsts. Nav tādas lietas kā viens īstais stāsts, nav tādas lietas kā viena īstā vēsture.” (Sieviete, 38, Rīga.)

Pirmkārt, lasītāji skata vēsturi kā ļoti personīgu parādību, kā arī tic, ka vēsture ietekmē viņu dzīvi nozīmīgā un tiešā veidā. Otrkārt, lasītājiem ir stipra ticība tam, ka vēsture ir pretrunīga. Tas neliecina par lasītāju morālo elastību. Un jāatzīmē, ka to saka gan cilvēki, kas paši piedzīvojuši deportācijas uz Sibīriju, gan pavisam jauni lasītāji. Lasītāji, protams, neattaisnotu agresīvu cilvēku vai sabiedrību rīcību, taču viņi uzskata, ka katra vēsturiskā notikumu veido tik rakursu, cik notikumā ir iesaistīto personu, un vēsturiskā patiesība ir viss, kas atrodas starp iezīmēto punktu nogriežņiem. Vēsturiskā patiesība lasītāju izpratnē nav reducējama uz faktoloģisko informāciju, bet ir dažādu pieredžu apkopojums. Vēstures aktualitāte un mācīšanās lasītājiem nesaistās ar to, kuram bija taisnība, vai pat ar to, kā bija patiesībā. Lasītāji uzlūko vēsturi kā daudz sarežģītāku parādību. Lasītāji vēsturiskā konteksta izpratni nošķir no konteksta morālā izvērtējuma.

Vēl viens interesants aspekts ir lasītāju izpratnes maiņa par laika un vēstures mijiedarbību. Ja kāds man jautātu, kā lieli vēsturiski notikumi ietekmē manu laika sajūtu, es nedomājot teiktu – tie padara manu laika izjūtu lineāru. Piemēram, kad izdzīvojām Covid-19 radītās sekas, medijos šis notikums tika interpretēts kā kaut kas nebijis un pārsteidzošs. Mani pētījumi parāda, ka lasītāju viedoklis ir citāds. Vēsture tiek skatīta kā cikliskas dabas. Daudzas reizes es dzirdēju lasītājus sakām: “Vēsture atkārtojas.” Viņi to skaidro ar saviem novērojumiem, ka “atkal un atkal tiek pieļautas tās pašas kļūdas”. Intervētie lasītāji uzskata, ka cilvēki nemainās (lielākoties emocionālā plaknē, lasītāji nenoliedz tehnoloģiskās un intelektuālās inovācijas). Tāpat lasītāji uzskata, ka iepriekš minētā mentalitāte ietekmē dažādu kultūru un sabiedrības grupu kolektīvās darbības un lēmumus.

Mans pētījums novēro, kā un kādēļ cilvēku kolektīvi (grupas un sabiedrības) patērē literatūru un kā mainās tās izvēle un interpretācija. Taču, ja šajā brīdī drīkstu izteikties mazliet emocionāli, tad es teiktu – zināšanas (un zināšanas par vēsturi) nomierina. Noteikti arī, protams, uztrauc – it sevišķi tad, kad mani lasītāji skumji saka: vēsture atkārtojas, un tur mēs neko nevaram darīt. Es nezinu, vai nemainās, bet viens ir skaidrs: šis mums visiem ir izaicinošs laiks, un ir labi, ka ir kāds, kas vienmēr gatavs sniegt mierinājumu.