— Patiesība par patiesību

Par Delfīnes de Vigānas romānu Balstīts patiesos notikumos (no franču valodas tulkojusi Inta Šmite; Jāņa Rozes apgāds, 2023)

Delfīnes de Vigānas romāns Balstīts patiesos notikumos ir ceturtā šīs autores grāmata, kas pieejama latviski. Līdzīgi kā pirmie trīs de Vigānas latviski iznākušie romāni, arī Balstīts patiesos notikumos ar gandrīz zinātnisku un medicīnisku interesi risina vairāk vai mazāk saprotamas mūsdienu sabiedrībai ierastas patoloģijas. No vienas puses, viņas romāni pievēršas nenormālajam un citādajam, ilustrējot to ar spilgtām epizodēm, kas pārkāpj iedomāto normalitātes robežu. No otras puses, tie ir ļoti personīgi, ticami un brīžiem pat ikdienišķi stāsti. Lai arī dvēseles “nenormālības” un patoloģijas ir de Vigānas romānu pamatā un nodrošina interesantu mūsdienu cilvēka psihes izpētes sākumpunktu, šeit tās vispirms parādās kā epizodiskas citādības. Romānu varoņi vada ikdienišķas un saprotamas dzīves, kurās arvien vairāk parādās neikdienišķu traumas izraisītu notikumu. Tādā veidā autore tuvina nenormālo normālajam, konstruējot patieso savu literāro pētījumu objektu – traumu. Trauma iekļauj patoloģisko normālajā, padara to saprotamu un pieejamu. Līdz ar to arī ekstrēmas epizodes šajos romānos gluži vai paslīd garām, pašas sevi izskaidrojot un ieguļot cilvēciskajā naratīvā, kurā nenormālības ir normālā normālas daļas. Bez normālajiem un nenormālajiem mēs visi esam pulsējoši atmiņu geizeri, kas šļācas ar dažādu regularitāti.

Iespējams, tieši psihoanalītiskā pieeja un interese par traumu liek de Vigānai darbus centrēt ap bērnu un vecāku attiecību tēmu. Psihoanalītiski raugoties, traumas un patoloģijas, ko diagnosticē pieaugušā vecumā, ir samilzušas bērnu sāpes, ko nereti tīši vai netīši izraisījušas vecāku traumas. De Vigānas romānu bērni ir topošie pieaugušie un pieaugušie ir izbijuši bērni, un šī savstarpējā saikne ir vēl intīmāka nekā to pieprasītu identitātes nepārtrauktība. Lai arī Balstīts patiesos notikumos, atšķirībā no pārējām trim latviski tulkotajām autores grāmatām, necentralizē bērnības tēmu, jo naratīvs veidots no pieaugušas sievietes perspektīvas un vēsta par pieaugušo dzīvi, bērnība tajā ir klātesoša gan atmiņās, kas paskaidro emocionālās reakcijas un attieksmes, gan caur pieaugušās sievietes mātes lomu un attiecībām ar saviem bērniem.

De Vigānas Balstīts patiesos notikumos līdz ar to turpina autorei raksturīgos literāros pētījumus, tematizējot traumu un tās izpausmes mūsdienu tehnoloģizētajā, steidzīgajā un efektivizētajā pasaulē. Tomēr šis romāns no iepriekšējiem atšķiras vēl kādā būtiskā veidā. Tas vēsta nevis par kāda cita cilvēka, bet autores pašas dzīvi, sapludinot autobiogrāfiskas detaļas un fiktīvus notikumus. Romāns uzrakstīts no pirmās personas, proti, autores, skatpunkta un risina rakstniekam tuvus jautājumus, iedziļinoties rakstīšanas aizkulisēs un atklājot to kā procesu, kas sākas ilgi pirms un sniedzas tālu aiz rakstīšanas un publicēšanas faktiem, un tādējādi nostiprinot realitātes un fikcijas saplūsmi.

Balstīts patiesos notikumos seko Delfīnes de Vigānas un arī šīs grāmatas literārās varones rakstītajam romānam, kura centrā ir autores mātes dzīve, nāve, trauma un tās ietekme uz bērniem, tostarp arī autori.¹ Viņas personiskais stāsts ir piesaistījis plašu uzmanību un izraisījis emocionālas atklātības vētru lasītājos, taču arī nepatiku un neizpratni dažos ģimenes locekļos, kas nebūt nenovērtē de Vigānas un literārās varones-autores atklātību. Tieši šī sajūta, kā de Vigāna atklāj intervijā, motivējusi romāna tapšanu un anonīmu naida vēstuļu formā kļūst par Balstīts patiesos notikumos tēlu un stāsta emocionālo motoru.²

Lasītājs autori satiek slavas viļņa nestu un sagurušu, tomēr pašpārliecinātu un motivētu. Lasītājs viņu atstāj apjukušu, paranoisku, nedrošu un bezspēcīgu. Atstāsta formā lasītājam tiek atklāta autores dzīve laikā, kad viņa vairs nav iepriekšējās grāmatas autore, bet vēl nav arī topošās grāmatas autore – laikā starp skandalozo autobiogrāfisko romānu un grāmatu, ko lasītājs tur rokās. Autorei tas ir īpaši grūts posms, jo nedrošību paspilgtina indīgas anonīmā ģimenes locekļa vēstules un jaunā draudzība ar mīklaino L. – sievieti, kas manipulatīvo paņēmienu ziņā pielīdzināma vien pamatskolai raksturīgajai iemidzinošajai indei divu sievišķu būtņu draudzībā. Viņa parādās īstajos brīžos un uzdod īstos jautājumus, kas pārejas posmā autorei rada arvien spēcīgāku nedrošību un rosina sāpīgas pārdomas par vēstuļu uzdotajiem jautājumiem par autora tiesībām uzurpēt realitāti, atklāt un tirgot to, kas pieder tuvākajiem, kā arī pienākumu meklēt un atklāt Patieso dzīvi. Šie jautājumi top par grāmatas filosofisko kodolu.

Romānā saduras trīs nesavietojami viedokļi par realitātes un autobiogrāfiskuma nozīmi literatūrā. Pirmais parādās anonīmajās vēstulēs, ko it kā rakstījis kāds ģimenes loceklis, kas pieminēts autores iepriekšējā romānā. Lūk, pāris piemēru: “Tu esi pārdevusi savu māti, un tas bija ienesīgs darījums.” (35. lpp.) Vai: “Šodien būt daļai tavas ģimenes un ar tādu pašu uzvārdu ir ļoti apgrūtinoši. Tu šo uzvārdu esi piesavinājusies, aptraipījusi un apdirsusi.” (89. lpp.) Kritika, kas vērsta pret autores darbu, ir personīga, taču tā izgaismo noteiktu jebkuras autobiogrāfijas aspektu. Tā nekad nav tikai autobiogrāfija, tā dokumentāli apraksta arī citu cilvēku dzīvi un raksturus, interpretējot tos un izmantojot kā rīkus primārā vēstījuma izklāstīšanai. Turklāt rakstniecība var būt ne vien autora sūtība, bet – kā Delfīnes de Vigānas gadījumā – arī maizes darbs. Un nauda literatūrā, līdzīgi kā citās cilvēku attiecībās, ievieš papildu smagumu.

Pretējs ir otrs viedoklis, ko romāna garumā dedzīgi aizstāv L. un apstiprina arī citi autores satikti tēli. L., kas draudzības sākumā vien paretam ieminas par patiesības un patiesīguma saistību ar literatūru, jau drīz vien izrādās nesatricināma savā pārliecībā, ka Patiesības meklēšana un atklāšana lasītājam ir literatūras pamatfunkcija un vienīgā jēga. “Cilvēkiem ir apriebušies tirgoņi, kas iemidzina uzmanību vai cenšas iesmērēt nekvalitatīvu preci un tik cep augšā stāstiņus, lai pārdotu arvien vairāk grāmatu, automašīnu vai jogurtu. Tādu stāstiņu ir saviesies tūkstošiem, un tos var likt lietā bezgalīgi. Tici man – lasītāji no literatūras gaida pavisam ko citu, un viņiem ir taisnība, viņi gaida kaut ko patiesu, autentisku, viņi grib stāstus par dzīvi, vai saproti? Literatūrai jāzina sava teritorija,” (76. lpp.) saka L., iekarsusi kārtējā strīdā, kas no intelektuālas ievirzes sarunām romāna sākumā pakāpeniski pārtop par personiskiem uzbrukumiem autorei. “Rakstniecība ir sava vārda cienīga tad, kad stāsti par sevi. Pārējais neskaitās,” (79, lpp.) viņa saka un dzen autori arvien dziļākā strupceļā. Palēnām patiesība kļūst par Patiesību, kļūst par Patiesības Patiesību, kļūst par galveno iemeslu viņu strīdiem un L. agresijas un nevaldāmības lēkmēm.

Retajos brīžos, kad autori nav iespaidojis kāds no pretējiem viedokļiem un viņa pauž pati savas domas par patiesības nozīmi literatūrā, viņa vispār noliedz jautājuma būtību. Viņasprāt, normatīvais jautājums, vai literatūrai jāapraksta realitāte un patiesība, ir nekorekts. Tā vietā autore noraida pašu realitātes atspoguļošanas iespēju – stāsts vienmēr ir stāsts. Atspēkojot L., autore saka: “Bet patiesības nav. Tā neeksistē. Mans pēdējais romāns bija tikai neveikls un neveiksmīgs mēģinājums tuvoties kaut kam netveramam. [..] Dokumentāls stāsts ir ilūzija. Tāda nav. Nevienai grāmatai nedrīkstētu atļaut šādu žanra apzīmējumu.” (78. lpp.) Līdzīgi romāna noslēgumā, kad viss jau ir noticis un cīņa ir izcīnīta, atbildē uz lasītāja jautājumu viņa saka: “Pat tad, ja viss ir noticis patiesībā, pat tad, ja ir bijis kaut kas patiesībai līdzīgs, pat tad, ja fakti ir pierādīti, tas vienmēr ir stāsts, ko stāstām paši sev. [..] Lai nu kā, ja ir apstiprinājies, ka romānā aprakstīti reāli notikumi, tas tāpēc nekļūst labāks. Tādas ir manas domas.” (326. lpp.) Lai arī autores pozīcija ir kritiska, visu romānā aprakstīto laiku viņa nododas L. ierosinātām un uzturētām pārdomām par realitātes jautājumiem, kritisko attieksmi brīžiem, šķiet, izmantojot tikai kā aizsardzību pret jautājumu, ko pati sev nav atbildējusi.

Balstīts patiesos notikumos pats metalīmenī uzrāda līdzīgu problēmu. Tēlu pārdomas it kā sagatavo lasītāju atbildēt uz grāmatas uzdoto jautājumu: “Kas es esmu?” Grāmatā ir atsauces uz autores dzīvi, kas sevi piesaka tik skaidri, ka, pat nepārzinot de Vigānas dzīvi, ir jūtams, ka tās ir autobiogrāfiskas detaļas. Interesanti, ka liela daļa žurnālistu intereses par viņas darbiem apstājas pie autores dzīves iztirzāšanas. Šo jautājumu par dzīves un literatūras mijiedarbību izaicina jau grāmatas nosaukums Balstīts patiesos notikumos un vēl jo vairāk tās noslēgums, par ko atļaušos paklusēt, lai nesabojātu spēli. Un tā patiešām ir spēle, ko autore spēlē ar detektīvrakstnieces precizitāti. Katrs pavērsiens tiek sagatavots ilgi pirms tas atklājas, katra detaļa tiek attaisnota vai attaisno kādu citu, veidojot perfektu noziegumu, grāmatas pašiznīcināšanos. Pēc labākajām detektīvžanra tradīcijām, lasītājam tiek dots pietiekami daudz informācijas, lai katra ikdienišķā aina būtu arī iedarbīgs krīzes priekšvēstnesis, sagatavojot lasītāju, bet neatklājot detaļas un tā pasargājot pārsteiguma spēku. Balstīts patiesos notikumos ir psiholoģisks detektīvs, ko virza lasītāja gaidas un aizdomas.

Romāna vide un valoda ir mūsdienīga, tāpēc daži no tulkotājas pieņemtajiem lēmumiem šķiet nesaprotami, piemēram, vārds “brunči”, tostarp saliktenī “minibrunči” un frāzē “šauri, pieguloši ādas minibrunči” (162. lpp.), kur tas izjauc mūsdienīgo toni. Tāpat iesākumā traucējošs šķita arī vienkāršais valodas stils, kas mijās ar sarežģītiem svešvārdiem un neveido viendabīgu tēla – turklāt rakstnieces – balsi. Tomēr, stāstam attīstoties, šādas nianses kļūst arvien mazsvarīgākas, jo lasījumu pārņem notikuma gaidas un spriedze. Romāns rit raiti, izpildot tā pašiztaujājošo mērķi apšaubīt un izvaicāt patiesības un literatūras attiecības un rakstnieka lomu tajās.

Tomēr mani māc šaubas, vai šis jautājums nav zaudējis savu mūsdienīgumu, aizraujot līdzi arī romānu pašu. “Cilvēki vairs netic literārai fantāzijai, un, es pat teiktu, viņi no tās bēg. Viņi tic, piemēram, liecinājumam. Paskaties sev apkārt!” iebilst L. (199. lpp.). Bet viņa nāk par vēlu. Cilvēki vairs netic pat liecinājumam. Sociālo tīklu nepārtrauktās informācijas plūsmas, dziļo atdarinājumu un mākslīgā intelekta laikā, informācijas karu laikā patiesība kā mērķis un kritērijs ir kļuvusi nederīga. Tas nenozīmē tik poētiski nolemtu realitāti, kādu iezīmē autore, neticēdama realitātes reprezentācijas idejai. Tas ir dziļāks noliegums, kas pārtapis par ierastu praksi, aizsardzības mehānismu un nepieciešamību. Kritiskās lasīšanas galējā punktā patiesība kļūst plašāka par notikušo vai iespējamo, padarot patiesības kritēriju triviālu. Jautājums par Barta aprakstīto realitātes efektu, kura trūkumu autorei pārmet viņas pirmais redaktors, ir izkāpis ārpus rakstītā vārda. Postpatiesības laikmetā realitāte, šķiet, pati zaudējusi realitātes efektu, atbrīvojot tekstu no reprezentatīvā enkura un lasītāju palaižot stāstā bez pienākuma tam ticēt, bet ar pilnām tiesībām to darīt, nepārliecinoties par atbilstību.

1. Šis romāns ar nosaukumu Nekas neattur nakti (Rien ne s’oppose à la nuit) vēl latviešu valodā nav izdots. Lai arī pirmās grāmatas saturs papildina otrās grāmatas lasījumu, tas nav nepieciešams, jo būtiskāko par pirmo grāmatu un tās ietekmi uz autores dzīvi lasītājs uzzina otrās grāmatas sākumā. Tā nav diloģija, lai gan ir savdabīgs turpinājums, ciktāl to vieno identitātes turpinātība.  (atpakaļ uz rakstu)
2. The Dangerousness of Writing.  (atpakaļ uz rakstu)